Sieviete džezā
Sarunā ar jaunpienācēju Latvijā: Volha Zaharova par muzikālo realitāti kaimiņvalstīs un savu ceļojumu līdz Latvijai
Pērn ziemā sociālajos medijos pamanīju vienu interesantu dāmu, kas uzaicināja mani draudzēties «Facebook» vietnē. Interesanta, jo dāmai bija liels saksofons ko viņa ļoti labi spēlēja. Neizskatījās pazīstama, tāpēc sāku pētīt, kas tā tāda ir, izrādās, ka viņa pārvācās uz Latviju divus gadus atpakaļ un meklē domubiedrus, citus džeza mūziķus. Pagāja kāds laiciņš un nolēmu, ka būtu interesanti iepazīties. Pirmkārt, jo vienmēr ir interesanti satikt jaunus mūziķus, bet otrkārt, diezgan neierasti redzēt sievieti ar baritonsaksofonu. Uzaicināju sākumā aiziet kopā uz džema sesiju, un tad kopīgi sarunājām tikties uz kafijas tasīti. Sarunā atklāju, ka Volha ir ļoti atvērta un pozitīva, ar interesantu dzīvesstāstu, tāpēc sarunājām tikties uz vēl vienu kafijas tasīti, šoreiz lai veiktu interviju. Šajā sarunā mēs apspriedām gan viņas dzīvesstāstu, gan arī pieskarāmies šī brīža aktualitātēm, ja var tā teikt, sievietes vietai instrumentālajā mūzikā.
Laipni lūdzam Latvijā! Sāksim no sākuma. Kas tu esi?
Mani sauc Volha, jeb Olga Zaharova, es esmu baritonsaksofoniste, piedzimu Baltkrievijā, tur arī nodzīvoju kādu laiku, bet spēlēt saksofonu sāku jau Maskavā. Pusotru gadu atpakaļ es pārvācos uz Latviju, šobrīd dzīvoju šeit, mācos latviešu valodu, apmeklēju džema sesijas, kaut kā tā.
Un kur tieši Baltkrievijā tu dzīvoji?
Minskā.
Un tu ieminējies, ka saksofonu sāki spēlēt vēlāk, Maskavā?
Mūsu ģimene parvācās uz Maskavu 2001. gadā, tur es pabeidzu bērnu mūzikas skolu kā vijolniece, tad mamma arī gribēja, lai es turpinu to, tikai džezā. Diemžēl nesanāca, jo džeza vijoles pasniedzējs sāka dzert… Nākamais mēģinājums bija bungas. Bet tad kvartetam pēkšņi bija vajadzīgs saksofons, un pedagogi neko labāku neizdomāja, kā izskolot sev saksofonistu. Palūdza man ātri iemācīties. Tā, starp citu, nebija mūzikas skola, bet džeza studija.
Nu jā, mūzikas skolā es šādu situāciju īsti nevaru iedomāties… [smejas]
Jā, un man tik ļoti patika spēlēt! Vispār iesācējiem parasti dod spēlēt altsaksofonu, bet, ja ļoti palūgsi, iedos tenoru. Es ar tenoru īsti nesadraudzējos, altiņš gan iepatikās. Vēlāk es turpat Maskavā iestājos vienā brīnišķīgā mūzikas skolā, kur bija ļoti strikta skolotāja, bet ļoti laba. Žanna Ilmere, viņa var daudz ko iemācīt.
Daudz kliedza?
Viņa vispār daudz kliedza, ļoti strikta — nokavēji vienu minūti un viss, visu labu. Neskatoties uz to viņa ir burvīga skolotāja, un ļoti prasīga. Žanna nolēma dibināt saksofonu kvintetu, «Supersax» tipa, kur ir divi alti, divi tenori un baritons. Tā kā es biju vislielākā meitene, man iedeva vislielāko tauri. Vēl viens pedagogs, Jevgēņijs Grečiščevs, iedeva man paklausīties Gerija Maligana ierakstus, un tā bija mīlestība no pirmā skatiena. Es sāku mēģināt iemācīties to visu uz baritonsaksofona. Tas bija ļoti forši no vienas puses, kūldžezs un Gerijs Maligans, no otras puses — Žanna Ilmere, kas visu laiku mocīja mūs, lai mēs spēlētu ļoti precīzi un bībopīgi. Tieši tajā ansamblī mans saksofona līmenis gan spēlēšanā, gan vispār instrumenta pārziņā auga. Vēlāk es nedaudz sastrīdējos ar Žannu, un viņa teica, ka ceļi saksofonā man ir liegti un izmeta mani no skolas! Kaut gan es pati biju vainīga… Man bija darbs, un es nokavēju koncertu, ierados vēlāk. Mani aizturēja darbā, kaut kādās filmēšanās, šķiet, vai kas cits… Tad es aprunājos ar Grečiščevu, un viņš ierosināja vienkārši pamēģināt iestāties kādā mūzikas vidusskolā. Es kārtīgi sagatavojos un ar augstāko atzīmi iestājos Gņesinu džeza vidusskolā. Tur es ļoti labi mācījos, savācu savu sastāvu, sāku spēlēt ar vienu no labākajiem Maskavas blūzmeņiem Mihailu Mišurisu. Tas nebija tas parastais blūzs, bet kaut kas tuvāks Ņuorleānai, kur daudz pūšaminstrumentu, ērģeles, klavieres, improvizacija ar diksilenda piesitienu. Mūziķu uzdevums bija zināt pilnīgi visu repertuāru, jo to, kura būs nākamā kompozīcija, zināja tikai solists, paziņoja nosaukumu un viss, ir jāspēlē. Protams, no vienas puses tas ir tikai blūzs ar 12 taktīm un kādiem trīs vai četriem akordiem, bet īstenībā tur varēja būt arī 8 taktis, 16 vai 32, bet tas blūzs varēja arī nebūt kvadrātisks, un harmonijas varēja būt tādas vai citas, tāpēc bija jāzina pilnīgi visas «pačkas» un jābūt vienmēr gatavam. Gadījās arī tā, ka spēlēja kādu pavisam jaunu skaņdarbu, un tad mans uzdevums bija ātri izdomāt partijas, daudzbalsības, jo es biju pūšaminstrumentu sekcijas vadītāja. Tas bija ļoti forši un vienmēr interesanti, jo vienādu koncertu nebija nekad.
Kamēr es mācījos, es arī aktīvi promotēju savu sastāvu, kas saucās «Solo C», mēs taisījām tribjūtu Maliganam. Es atradu foršu trompetistu, mēs cēlam aranžijas nost viens pret vienu, dažreiz ar soliņiem, dažreiz bez. Šie veltījumi diezgan labi gāja. Bija daudz darba, kaut gan bez «daudz darba» ilgi nevarēja nodzīvot. Mums bija sastāvs bez harmoniskā instrumenta — saksofons, trompete, kontrabass un bungas. Vēlāk es mēģināju iestāties Gņesinu akadēmijā, bet Aleksandrs Osejčuks mani nogāza ļoti ātri. Tāpēc, ka meitene.
Kāpēc tā?
Viņam kaut kā tās attiecības ar sieviešu dzimti negāja… Vienīgā viņa studente meitene bija tā Žamma Ilmere, viss. Pēc tam nekādas meitenes vispār. Viņš uzskata, ka meitenes vieta ir virtuvē. Es vairs īsti nedusmojos par to, bet tad sastopu kārtējo interviju, ko viņš kādam sniedz, un viņam prasa, kāds ir jūsu viedoklis par sievietēm saksofonā? Un viņš saka — kā jums liekas, kā var savienot sievieti un džezu? Sieviete ir bērni, nu ko viņa lien tur, kur nevajag. Un tad man sāk acis trīcēt. Tad atkal nomierinos. Un galvenais, ka viņš to visu saka mierīgi visās intervijās un visi uz to reaģē absolūti normāli.
Jo viņam ir statuss?
Jā, tieši tā.
Vai daudzi piekrīt viņam?
Man tā nešķiet. Man ar viņu bija vēl viens nesmuks gadījums… Par viņu daudz visādu stāstu stāsta, bet ar mani bija šādi — trompetists no mana sastāva mācījās Gņesinu akadēmijā un palūdza kādā savā eksāmenā piespēlēt kompozīcijā no mūsu tribjūta. Es atnācu, sākām spēlēt, sež komisija, visi brīnišķīgi mūziķi. Osejčuka tajā eksāmenā nav. Pēkšņi skaņdarba vidū atveras durvis un viņš skrien iekšā. Sāk kliegt — kā tu uzdrošinājies paņemt sastāvā saksofonisti ne no mūsu akadēmijas! Mums skolā ir baritonsaksofonists, lai viņš spēlē! Es, starp citu, tobrīd pati mācījos Maimonida akadēmijā.
Bet vai tad Gņesinu nolikums liedz citu augstskolu studentiem piespēlēt eksāmenos?
Protams, ka neliedz. Trompetes pedagogs pierunāja Osejčuku pamest telpas, bet viņš turpināja pārtraukt eksāmenus, atgriežoties skaņdarbu vidū. Galu galā citi neizturēja un padevās, palūdza mani nespēlēt.
Un tas nav personīgi pret tevi, tas ir pret tavu dzimumu?
Jā, mēs pat neesam pazīstami…
Un ar Žannu viss ir kārtībā?
Jā. Tagad viņš ir pensijā un viņa vietā pasniedz Žanna, tagad meitenes var mācīties saksofonu Gņesinu akadēmijā.
Tas izklausās ļoti negodīgi.
Nu jā. Pie manis pēc tam pienāca pedagogi atvainoties, bet nu… Tas ir pilnīgs vājprāts.
Bet vai tas bija tikai par saksofonu, vai ar citām specialitātēm arī?
Tikai saksofons un tikai džezā. Ļoti interesanta izvēle. Vispār acīmredzami sievietes džezā viņam nešķiet iederīgas. Bet es, savukārt, esmu ļoti priecīga, ka iestajos Maimonidā, tur pasniedza viņa paša studenti — slavenie brāļi Briļi, Dmitrijs Mospans, Ivans Farmakovskis, Ivans Avaliani. Akadēmiju es beidzu kovidlaikā. Visi eksāmeni video…
Tas gan ir briesmīgi…
Ar specialitāti varēja kaut ko izdomāt, spēlēt ar mīnusu vai ko tādu. Bet ar ansambli… Katra sūtīja savas partijas, un mēs mēģinājām kaut kā līmēt visu kopā. Kovidlaikā Maskavā vispār nedrīkstēja iet ārā no mājām. Viens suns visai kāpņu telpai. Varēja saņemt atļauju vienu reizi nedēļā, lai aizbrauktu līdz pārtikas veikalam. Četrus mēnešus pavadījām mājās, nekādu koncertu, pilnīga nulle. Bet pasniegšana izglāba.
Zini, piedzīvojot kovidlaika ierobežojumos, man neliekas, ka pasniegt kādu specialitātes priekšmetu tiešam strādā kā vajag. Labi, ja tas ir kāds teorētisks priekšmets, bet specialitāti, kad tā ir spēlēšana un dziedāšana…
Man arī likās, ka būs grūti, jo man bija daudz iesācēju. Bet, izrādās, ja es zinu, kur kas var saiet greizi, man sanāca to noķert pat caur video un izlabot. Visgrūtākais ar iesācējiem ir ritms. Metronoms var izglābt, bet pierunāt iesācējus spēlēt pēc metronoma ir nereāli vispār.
Nu jā, metronoms nevienam nepatīk.
Jā, bet attālināto nodarbību gadījumā vai nu tu spēlē ar metronomu, vai nespēlē vispār. Studentiem bija nepieciešams pašiem skaitīt, iedarbināt smadzenes. Pedagogs saskaitīs skaļi, ierādīs, kur jāspēlē lēnāk. Metronoms negaidīs. Ja cilvēkam labi iet ar ritmu, viņš ātrāk mācās. Nepieciešamības gadījumā var mēģināt spēlēt kopā, rādīt, kā ko var izdarīt.
Kā? To taču video formātā izdarīt ir ārkārtīgi grūti.
Es piedalījos «2Saxy School by Grace Kelly & Leo P» skolas testēšanā — brīnišķīgi! Ieslēdz pavadījumu, jūs spēlējat pēc kārtas. Viņi pie sevis ieslēdz skaļrunī to, ko tu spēlē, visu dzird, viss labi. Ja internets labs, tad ir labi. Un atkārtošos — pedagogi vienmēr dzird kļūdas.
Nu jā, jo tu zini, kur varētu rasties problēmas, bet tik un tā video un audio nedod tev pilnu bildi. Ir labi, kad ir skaņas karte, mikrofons un viss pārējais, bet ja tikai dators un parastais datora mikrofons — nu bāc…
Jā, tāpēc šobrīd man patīk kombinēt tiešsaistes nodarbības ar klātienes. Tiešsaistes nodarbības liek tev pašam domāt, nodarbības klātienē dod iespēju redzēt visu ainu kopumā. Bet es pati joprojām esmu pārsteigta, ka nodarbības tiešsaistē var būt tik noderīgas un interesantas.
Un kā tai skolai iet tagad?
Ļoti labi, viņiem ir vēl viens jauns pedagogs, Maikls VIlburs. Var piedalīties nodarbībās par dažādām tēmām, viss ļoti interesants.
Kas bija pēc mācību beigām?
Paralēli ar mācībām es turpināju attīstīt savu oriģinālmūziku, sāku sadarboties ar dažiem citiem kolektīviem. Darbs pēkšņi palielinājās apjomā trešajā kursā, kad notievēju un nometu trīsdesmit piecus kilogrāmus. Man piešķīra Andreja Makareviča kluba «Jam Club» rezidentūru. Ļoti jauka vieta, man tur ļāva darīt visu, ko gribu. Es taisīju projektus ar dzeju, džezu un teātri, autori rakstīja lugas un mēs taisījām iestudējumus kopā ar džeza standartiem un citām kompozīcijām, kur mūzika tika integrēta iestudējumā. Piemēram, viens no varoņiem varēja būt saksofons. Taisījām dažādus interesantus projektus. Es daudz piedalījos lielajos džemos, piemēram, «Women in Jazz» ar burvīgām dāmam saksofonistēm.
Absolvējot akadēmiju turpināju attīstīt savu projektu, spēlēju Georgija Garanjana orķestrī «Melodija». Spēlēju arī vairākos fanka sastāvos. Sāku arī spēlēt «Ногу Свело» grupā. Kaut gan normāli pastrādāt nekur īsti nesanāca, jo, kad es beidzu akadēmiju, bija kovids, kad beidzās pandēmija sākās karš.
Paga, par to mēs vēl parunāsim, bet es gribētu noprecizēt, kā īsti izskatās rezidentūra Maskavā?
Es visu laiku spēlēju, taisīju savus koncertus.
Tātad var teikt, ka tev bija «pirmā roka» koncertu bukošanā?
Principā jā, es varēju rīkot daudz koncertu, īstenot visādas idejas, pluss man bija regulārie branč ibrīvdienās, un ik pa laikam darba dienās dueta spēles ar klavierēm. Mēs uztaisījām pāris skaistās programmas. Pa lielam es dzīvoju klubā.
Labi, šo sapratu. Tagad pastāsti, kā džeza saksofoniste sāka spēlēt ar «Ногу Свело»?
Grupa meklēja baritonsaksofonu, ielika sludinājumu internetā, un kāds to sludinājumu bija pārsūtījis man. Es biju ieinteiģēta.
Labi, tas ir forši, bet «Ногу Свело» pēc būtības ir panki, un tu esi džeza saksofoniste.
Viņi spēlē gan roku, gan indie, gan skā, tur daudz dažādu stilu kopā. Un arī daudz improvizāciju. Viņiem ir ļoti forša pūšaminstrumentu sekcija.
Ja godīgi, nebiju tik ļoti uzmanīgi klausījusies…
Sākotnēji grupā bija tikai trombons, vēlāk uzņēma arī trompeti, bet 2019. gadā vienam koncertam paņēma baritonsaksofonu un Maksimam [Pokrovskim, grupas līderim] ļoti iepatikās. Viņi nolēma uzņemt sastāvā baritonistu un sāka meklēt. Es aizsūtīju savu CV, viņi atsūtīja uzdevumus, es sagatavojos un tad atnācu uz mēģinājumu. Mēģinājums bija manā dzimšanas dienā, un viņi uzdāvināja man īpašu dāvanu — pieņēma kolektīvā!
Cik mīļi!
Jā, tas bija riktīgi patīkami! Grupai ir burvīga pūšaminstrumentu sekcija, visu laiku ir jādomā partijas, jāceļ nost kaut kas, arī jāaranžē un jāpāraranžē, ļoti interesants darbs. Spēlēt šādā stilā īstenībā nav nemaz tik vienkārši — jābūt konkrētai skaņai ar ļoti vieglu padevi, visam jābūt precīzi nospēlētam, jāmāk visādus izrotājumus taisīt.
Garlaicīgi nav tātad!
Absolūti! Un tagad mēs vispār spēlējam amerikāņu sastāvā (no Maskavas sastāva palikām tikai Maksims un es). Maksims diezgan sen pārvācās uz Ameriku un savāca tur otro sastāvu. Šobrīd no cilvēkiem, kas runā krieviski, esam mēs divi, skaņu inženieris un dažreiz kāds ģitārists. Bet pārējie amerikāņu mūziķi pārtulkoja visas dziesmas, viņi ļoti labi zina, par ko dzied, un dzied līdzi bekvokālus! Un tie mūziķi ir īstenībā ļoti labi, strādā ar slaveniem Ņujorkas izpildītājiem. Piemēram, bundzinieks spēlē ar Leo P (fanoju…), ļoti forši! Pasaule īstenībā nav tik liela…
Un kā ar tiem mūziķiem, kas palika Krievijā? Viņi tur palika politisko uzskatu dēļ?
Kā kurš. Katram savi iemesli, tai skaitā politiskie. Vairākums ir tas, kas klusē. Viņiem ir ģimenes ar bērniem, viņiem ir bail, ir grūti sākt jaunu dzīvi citā valstī. Viņi turpina strādāt tur, un mēs īsti nekomunicējām.
Un kā vispār Maskavā tagad iet sakarā ar politisko situāciju? Ir vērojamas izmaiņas pēc iebrukuma Ukrainā?
Muzikālā Maskava sadalījās. Viena mūziķu daļa nespēlē ar otru daļu politisko uzskatu dēļ.
Kā tas izskatās?
Mūziķi, kas neatbalsta karu, pakāpeniski brauc prom no Krievijas. To paliek arvien mazāk. It īpaši pašā sākumā, divus gadus atpakaļ, viņi pārstāja spēlēt ar tiem, kas atbalsta varu. Bet īsti tas nevienu baigi neiespaidoja. Maskavā mūziķu ir ļoti daudz — ok, šis negrib ar mani spēlēt, paņemšu kādu citu. Ja tu paziņo savu pretkara pozīciju, tu neuzstāsies kādos klubos un nespēlēsi kādos ansambļos. Bet, ja tu klusē, tad tev ir darbs. Respektīvi, tie, kas varēja, aizbrauca uzreiz 2022. gadā.
Ir tie, kas nevar aizbraukt?
Diezgan daudz. Iemeslu tiem arī daudz — ģimenes, mājas. Arī neiespējamība uztaisīt nepieciešamos dokumentus vai atrast nepieciešamo naudas summu. Bieži gadās tā, ka mūziķim atliek klusēt un strādāt. Cietums arī ir diezgan liela iespējamība…
Es varu aptuveni iedomāties, ka Baltkrievijā ir diezgan līdzīga situācija ar Lukašenko režīmu. Kaut gan mūziķu tur krietni mazāk.
Jā, tur mūziķu ir mazāk. Un arī pati situācija ar mūziku ir diezgan sarežģīta. Bieži vien mūziķim ir nepieciešama profesionālā izglītība, lai strādātu. Lai uzstātos koncertzālēs, tas ir, bet arī mūzikas klubos un restorānos. Samaksas saņemšanai tev jātaisa atskaite un jāpierada, ka esi kvalificēts. Tā sistēma ir ievesta, lai palīdzētu profesionālajiem mūziķiem, lai tiem būtu vairāk darba. Bet tur ir arī zemūdens akmeņi saistībā ar muzikālo izglītību Baltkrievijā. Pabeidzot koledžu vai/un akadēmiju budžetā, tev ir jānostrādā vismaz trīs gadus tur, uz kurieni tevi aizsūta. Ja atceries, tā pati sistēma bija Padomju Savienībā.
Jā, saucās norīkojums vai kaut kā tā.
Jā. Bet gadījumā, ja nevēlies atstrādāt tos trīs gadus, pilna apmācības summa ir jāatmaksā valstij. Un tā ir katrā profesijā, ne tikai mūzikā. Tātad sanāk, ka tu nemaz nezini, uz kurieni tevi sūtīs, bet tev jānostrādā tur, lai nebūtu jāmaskā par izglītību.
Man likās, ka šāda sistēma vairs nekur nepastāv…
Bet pastāv. Tāpēc daudzi mūziķi izvēlas mācīties citās valstīs, ja tāda iespēja vispār ir.
Varbūt tāpēc Baltkrievijā muzikālais tusiņš ir tik neliels?
Iespējams.
Un jūs nolēmāt pārvākties, kad sākās pilna mēroga iebrukums?
Nē, īstenībā mēs vēl ātrāk nolēmām pārvākties. Mans vīrs no bērnības zināja, ka vecvectēvs bija latvietis, un daudz pētīja par repatriāciju. Bet pietrūka nepieciešamie dokumenti. Vīrs ilgus gadus meklēja tos arhīvos. Mēs bijām Latvijā vairākkārt, ļoti patika. Galu galā 2022. gada martā beidzot atrada doklumentus Latvijas arhīvā, jo viss ir digitalizēts! Pamodās nakts vidū pilnīgā sajūsmā! Mēs pasūtījām kopiju no arhīva, sākam visādu tulkojumu noformēšanu un tā tālāk, un iesniedzām dokumentus repatriācijai.
Un kā iet šeit?
Es gribēju uzreiz sākt muzicēt, bet, tiklīdz pārvācamies, sākās tūre ar «Ногу свело». Mēs nospēlējām daudz labdarības koncertu, uzfilmējām video Romānam Liverovim «We exist». Un tikai 2023. gada decembrī es sāku aktīvi apmeklēt džemus un satikt cilvēkus. Tas ir ļoti interesanti! Te ir jūtams pavisam cits piegājiens mūzikai, viss izskatās tik viegli! Maskavā un Minskā viss notiek ļoti striktā manierē, ar nopietnu seju, jo džezs ir nopietna mūzika. Tur nevis joko, bet drīzāk izaicina kolēģus, lai paskatītos, kā tu tiksi galā.
Neizklausās baigi jautri. Visu laiku pārbauda?
Nu jā, sacensības tādas. Te komunikācija ir rotaļīga, pilna ar eksperimentiem, visi smaida un smejas, tas ir tik forši! Maskavā praktiski viss saksofonu tusiņš nāk no Osejčuka, tāpēc visi skarbi ar trīcošām acīm.
Tā slavenā niknā skola, kur mūzikai jānāk caur sāpēm, un, ja tevi mēģina iznīcināt un tu no tā nepaliec stiprāks, tad tev īsti vietas mūzikā nav.
Tieši tā.
Skarbi. Paklau, mēs nedaudz ieskicējām šo tematu sarunas sākumā, bet es gribētu atgriezties un vairāk parunāt par sievietēm mūzikā. Tu esi sieviete saksofoniste pa lielam vīriešu pasaulē. Labi, Latvijā tu vēl neesi īsti «pulciņā», bet Maskavā, vai arī Baltkrievijā, izņemot attiecības ar Osejčuku, kāda ir sieviešu klātbūtne profesijā?
Maskavā ir daudz «all female» sastāvu.
Kur tikai sievietes muzicē?
Jā, un īstenībā daudz sieviešu tikai tajos sastāvos arī strādā. Man patīk šādus sastāvus saukt par «Čika bendiem». Es to neidzomāju, man par šādu nosaukumu stāstīja viena paziņa, kurai pašai šāds sastāvs ir. Tātad daudz instrumentālistes strādā šajos sastāvos, tāpēc pavisam maz sanāk jauktu dzimumu sastāvus novērot.
Kāpēc tā?
Jo «Čika bends» ir populārs, tas ir skaisti — meitenes labi spēlē, labi dzied.
Tad sanāk, ka īsti tu nevari meiteņu blicē atnākt uz koncertu treniņterpā, kā džeki to dara! [smejas]
Ar to mēs arī mēģinājām cīnīties!
Ko, taisījāt koncertus treniņtērpos?
Nē! [smejas] Drīzāk mēģinājām likt džekiem glīti saģerbties uz koncertiem, tā tomēr ir skatuve…
Bet, atgriežoties pie meitenēm mūziķēm, īsti tas vairs nevienu nepārsteidz un visi reaģē normāli.
Tātad meitenes jau ir pieņemtas džezā?
Jā, vairs nav tik traki. Vīrieši ik pa laikam mēģina izpalīdzēt — ja ir kaut kas smags, tad palīdz aiznest, tas ir mīļi. Gan Maskavā, gan Baltkrievijā.
Tātad nav tik traki kā ar Osejčuku.
Jā, viņš pa lielam vienīgais tāds palicis. Nu, ir daži vēl vecmodīgie, bet diezgan reti sanāk tos sastapt. Ir labi.