Satikt sevi citā vidē

Izdot albumu, saskarties ar Amerikas likumdošanu, izdzīvot publisko balsošanu: Santa Šillere par ceļu līdz savam debijas albumam un dzīvi pēc tam

Albuma izdošana ir nopietna lieta. Kaut gan katru gadu džeza mūziķu albumu izdošanas skaits Latvijā paliek arvien kuplāks, to tomēr nav tik daudz. Un tāpēc katrs atsevišķs gadījums ir vēl svarīgāks, interesantāks un aizraujošāks, jo ļauj ieskatīties mūziķu iekšējā pasaulē. Šīs sarunas varone ir dziedātāja Santa Šillere, kas nu jau vairāk nekā pusgadu apakaļ piedāvāja klausītājiem savu debijas albumu «Other Ways» un ar šo programmu aktīvi koncertē vēl šobrīd. Būdama Santas kontaktu lokā, zinu, ka izdot albumu ar savu autormūziku viņai nenāca tik viegli, jo darīja visu pati. Vispār Santas ceļš radošajā vidē ir ārkārtīgi interesants, tāpēc nebija jautājumu par to, vai ir jātiekas ar viņu uz kafijas tasīti. Īstenībā, izdzertas tika vairākas, jo sarunā izrunājām nedaudz vairāk par sākotnēji plānoto!

Nu ko, Santa! Beidzot mēs ar tevi runājam par tavu albumu, kaut gan iznācis tas bija oktobrī!

Nu jā, pusgads jau pagājis!

Bet vismaz tagad tu vari no malas paskatīties uz visu paveikto, jo brīdī, kad albums iznāca, viss bija vēl karsts un svaigs, mirkļa emocijas un pārdzīvojumi vēl uz pilno, un tagad tu vari racionāli izvērtēt visus panākumus un joprojām priecāties, jo tikai pusgads pagājis!

Zini kā, Evilen, man likās, ka būs tas atspringums pēc albuma izdošanas, bet patiesībā līdz ar izdošanu viss tikai sākās. Tā, iespējams, tāda disonanse, ko es sajutu, jo es biju tik ilgi uz šo albumu gājusi… Būtībā, ja mēs tā raugāmies, piecus gadus es briedu! Tas ir, ja mēs atskatāmies no kompozīcijas, kura pirmā tika uzrakstīta un iekļauta šajā albumā. Bet tā nopietni par to biju domājusi pēdējos trīs gadus. Es teiktu, ka no vienas puses manī šis process līdz ar izdošanu ir noslēdzies, bet tajā pat laikā es sapratu, ka ar ārpasauli vēl tikai sācies, līdz ar to var teikt, ka šobrīd tikai vilnis sāk iekustināties. Protams, ka gandarījums ir ārkārtīgi liels, esmu ļoti priecīga, ka to izdarīju, lai arī kā gribējās spekulēt iepriekš — varbūt vajadzēja ātrāk un tā, tiešām viss notiek īstajā laikā un vietā. Ar šī brīža vecumu un briedumu šis brīdis ir īstais, kad albumu vajadzēja izlaist. Un, ja vaicā, kāda ir dzīve pēc albuma — tā ir ārkārtīgi dinamiska. Protams, ka oktobris pagāja albuma izdošanas zīmē, bet pēc tam visādas pārdomas, darbi bija tikai par to, kā nostiprināt saikni, ka albums nonāk pēc iespējas tālāk gan pie klausītāja šeit, Latvijā, gan pie medijiem. Protams, ar vienu aci raugoties arī ārpus Latvijas robežām — nu jā, tas vilnis šobrīd ir tikai sācies.

Sāksim varbūt no paša sākuma — tu teici, ka pirmā kompozīcija jau ir piecus gadus veca?

Apmēram tā, manuprāt. Pirmā uzrakstītā kompozīcija no albumā iekļautajām ar tādu pašu nosaukumu «Other Ways» ir uzrakstīta 2018. gadā Polijā, kad biju ERASMUS+ studijās. Tajā brīdī, pašai neapzinoties, es esmu iepazinusies ar sava kvinteta dalībniekiem, mūziķiem (tikai pēc tam mēs vairāk saspēlējamies). Tas droši vien bijis mans pagrieziens radošajā dzīvē; nonākot citā vidē, lai cik dīvaini nebūtu, satiku sevi pa īstam. Es vairs nekautrējos dalīties ar radīto, tas sāka kļūt dabiski. Kas ir interesanti — kā jau katrs mūziķis, kas sapņo par savu albumu, bieži vien pirmais albums ir tieši aranžēti džeza standarti. Bet es kaut kā iekšēji manifestēju, jutu, ka es tiešām gribētu izdot savu pirmo albumu tieši ar savu mūziku. Nezinot, kā es līdz šim nonācu, bet tieši tā arī sanāca – visa mūzika albumā ir mana, izņemot vienu reharmonizēto Baha prelūdiju ar Aspazijas vārdiem, kas varētu būt tāda zināma atkāpe ar atsauci uz manu akadēmiskās izglītības periodu, bet pārējais materiāls kopš tā 2018. gada ir vareni gruzdējis un realizējies šobrīd albumā. Aktīvākais radīšanas posms man bija pandēmijas laiks, kad es rakstīju savu mūziku, tur vispār sanāca tā diezgan interesanti. Es pabeidzu bakalauru, un man likās — nu tad es atsperšos, nu tad sāksies, un iestājos maģistra pirmajā kursā tieši ar tādu domu — nu tik būs! Un, bāc, pandēmija bija klāt, būtībā kā jau visiem — mājās. Pandēmijas apstākļos maģistrs arī tika pabeigts, tāpēc, man liekas, ka vairāk arī albuma noskaņa tiešām atklāj personīgās sajūtas mūzikā, kuras ir pateicoties šim laikam, jo es biju pārsvarā mājās. Es biju spiesta veidot zināmā mērā sarunu ar sevi, ielūkoties varbūt kaut kādos notikumos un kopumā arī trenēt savu radošumu, kas arī bija mans maģistra uzdevums, lai es neskanu vienādi visur. Tas tāds vairāk jau skats no kompozīcijas — lai tu pats neatkārtojies, lai meklē jaunus ceļus un leņķus muzikāli, un tāpēc, man liekas, katra kompozīcija vismaz noteikti priekš manis, un ceru, ka arī priekš klausītājiem, paver kaut kādu citādu manu lappusi. Tajā pat laikā, lai arī apskatītās tēmas, kā mēs zinām, mums katram dzīvē tiek piedzīvotas dažādi, bet sajūtu gamma un gūtās atklāsmes, pie kurām mēs nonākam, ir stipri līdzīgas.

Kaut kā tā, atskaites punkts ir Polija, kad es vispār sāku dalīties ar mūziku, un tad oriģinālmūzikas radīšanai produktīvākais posms priekš manis bija pandēmija. Inga Bērziņa arī bija liels motivators šajā, viņa, man liekas, kaut kā uzķēra, ka, iespējams, es skanu citādāk savā mūzikā, arī jūtos citādāk, izpildot savu mūziku, un viņa mani feini pabīdīja, uzdodot uz katru ieskaiti būtībā rakstīt savu mūziku citā rakursā. Šajos procesos lielu lomu spēlēja arī Tuomo Ūsitalo, pie kura maģistrantūrā studēju kompozīciju. Uz katru ieskaiti bija oriģinālās kompozīcijas, un no tām arī liela daļa atlasītas uz albumu, jo visas, protams, es neiekļāvu.

Bet kāpēc tu nolēmi veikt ierakstu tieši ar poļu mūziķiem, nevis ar vietējiem? Tev taču ir sava komanda šeit.

Absolūti, man ir tādi muzikālie domubiedri Latvijā, kurus es noteikti nekad negribētu nevienam atdot vai iemainīt, viņi tiešām ir manī sirds dziļumos, bet, es domāju, tur vairāk pats albuma process tiešām ir saistīts ar, pirmkārt, manu Polijas posmu, ka tiešām tur saslēdzās tā mana radošā puse un šie mūziķi vienkārši bija pa ceļam tur. Patiesībā tas materiāls kaut kādā mērā sāka jau ar viņiem skanēt kopā, jo pēc tam, kad es atbraucu no ERASMUS+ mājās, es vēl braucu ERASMUS+ praksē, kas nozīmē, ka es vēl veselu gadu braucu uz Poliju privāti pie skolotājas Annas Gadt un tur paralēli es satiku regulāri mūziķus, mēs reāli spēlējam. Arī «Voicingers» festivālā Polijā spēlējām, es domāju, tā bija vienkārši sakrītība. Droši vien, ka liktenīga, šobrīd atskatoties tiešām liekās tā zīmīgi, kāpēc es tieši ar viņiem ierakstīju, ja man Latvijā ir tik brīnišķīgi mūziķi, ar kuriem es ikdienā ar lielāko prieku muzicēju. Es domāju, ka liela loma ir tam, ka tā mūzika saslēdzās ar mani caur viņiem, iespējams. Jo man ir jāteic tomēr, lai arī es biju daudz spēlējusi Latvijā, tur, Polijā, ar mūziķiem es sajutos citādāk. Man liekas, tas ir tas svarīgais džeza mūzikā, ka mēs viens otru papildinām, mēs viens otrā izraisām impulsus, uz kuriem atbildam, reaģējam, un tas bija tas, kas notika ar tiem mūziķiem, viņi, iespējams, kaut kādus citādākus impulsus deva man, vai arī es tos beidzot biju gatava sajust, nezinu, bet līdz ar to tas materiāls sāka veidoties ar viņiem. Tas noteikti nebija tāds uzstādījums, ka man jāraksta albums ar poļu mūziķiem, drīzāk dzīves dabisks likteņpagrieziens. Bet es esmu ļoti priecīga, jo pēc tam, šobrīd klausoties citu atsauksmes vai sajūtas, daudzi ir teikuši, ka tieši mans skanējums ir ieguvis interesantu krāsu tā dēļ, ka šie mūziķi piedalās un ka es esmu starp viņiem tāds latviskais elements, kas mūsu pieredzes kaut kā tieši šādi saslēdz kopā.

Es zinu, ka tev albumā bija jābūt vēl vienam skaņdarbam, kas nav iekļauts, jo likumdošana Latvijā nesakrita ar likumdošanu Amerikā. Vari par to pastāstīt?

Jā… Patiesībā ir divi skaņdarbi, kuri nav iekļauti, jo albuma ierakstu sesijā es ierakstīju 10 skaņdarbus un pēc tam, jau ejot cauri ierakstu sesijas failiem kopā ar Paulu Dāvi Megi, kurš miksēja manu albumu, vienu dziesmu mēs vienkārši izņēmām procesa gaitā, jo tā kaut kādā ziņā konceptuāli tajā brīdī neiekļāvās. Un man tas bija pilnīgi pieņemami, es biju pat rēķinājusies, ka, iespējams, kāds skaņdarbs no sesijas netiks iekļauts. Tas bija arī tas, ko man daudzi kolēģi teica — ja ir iespēja ierakstīt vairāk skaņdarbus, ka var pēc tam kādu izņemt, lai rastos kopbilde. Taču, protams, skumjais bēdu stāsts ir par dziesmu «Bluebird», jo tā bija mana oriģinālā mūzika, bet es biju paņēmusi dzeju no amerikāņu dzejnieka Čārlza Bukovska. Tā ir viņa poēma, un maģistra gados veiksmīgi biju šo skaņdarbu uzrakstījusi, jau savos koncertos atskaņojusi, es pat, protams, nebiju iedomājusies tajā brīdī, ka es šo skaņdarbu gribēšu arī oficiāli izdot, un noteikti nevienā brīdī es nebūtu slēpusi šo faktu, gluži pretēji — priecājos, jo Čārlzs Bukovskis tiešām ir unikāls savā rokrakstā un domas virzībā. Taču jā, garais stāsts īsumā: pāris nedēļas pirms albuma izdošanas es sapratu, ka man ir problēma ar šo vārdu autortiesībām, jo ar Aspaziju un Bahu viss bija sakārtots. Teikšu tā, tās bija divas spraigas nedēļas, kurās es gandrīz katru vakaru zvanīju uz Losandželosu, jo, protams, ka Latvijā nav Čārlza Bukovska pārstāvju, un es vērsos pie izdevniecības, kura tur lielāko daļu Čārlza autortiesību, biju pat sazinājusies ar Ņujorkas ofisu, un viņi teica — jā, mēs turam šī dzejnieka autortiesības, bet ir atsevišķi dzejoļi, kuri nav mūsu pārstāvniecībā, un viens no tiem ir «Bluebird». Un man likas — nu, Santa, kā tu šitā izvēlējies īsto… Un jā, tad viņi man pateica, ka autortiesību turētāja ir viņa sieva, Linda Bukovska. Nu tad sākās mani garie meklējumi pēc Lindas kontaktiem, man ļoti liels palīgs šajā procesā bija Arta Jēkabsone, viņai bija tiešām lielāka kontaktu piekļuve, sakari, ar viņas palīdzību mēs tikām pie šīs dāmas numura, zvanījām, zvanījām, man, protams, necēla klausuli. Tad pieslēdzās Rihards Kolmanis, kurš arī dzīvo Amerikā, Rihardam viņa bija pacēlusi klausuli, droši vien tāpēc, ka vietējais numurs, un pateikusi, ka «šo poēmu neizmantos neviens un nekad, un, ja tomēr izmantos, šiem cilvēkiem būs darīšana ar maniem advokātiem». Nu, es domāju, ka attieksme diezgan skaidra, es tajā brīdī sapratu, ka es negribu rotaļāties ar šo, man ir vienkārši jācer, ka paies gadi un, iespējams, mainīsies viņas attieksme vai varbūt autortiesību turētājs un, iespējams, pēc kāda laika to izdosim, jo ieraksts tiešām bija brīnišķīgs. Es noteikti gribētu publicēt «Bluebird», tas ir fakts. Jāsagaida īstais brīdis.

Bet kā bija rakstīt mūziku cita cilvēka tekstiem? Jo pārējos skaņdarbos teksti ir tavi (izņemot Bahu/Aspaziju).

Interesants jautājums. Jā, tas bija citādāk. Es teiktu tā — man nav ļoti plaša pieredze rakstīt svešam tekstam, es mēģināju nolasīt teksta melodiju; vispār jebkurai valodai ir melodija. To «Bluebird» es biju klausījusies «YouTube», kur pats Čārlzs Bukovskis bija viņu ierunājis, varbūt tas mani tiešām uzrunāja, un tad es sāku lasīt šo poēmu. Es mēģināju sajust, kur ved teksta melodija. Kā es pati to lasu, kā interpretēju, tā kaut kā. Manuprāt, tas ir sarežģīti, jo lielākoties, ja skatās pēc manām kompozīcijām, mūzika ir nākusi pirmā. Man tā harmoniskā, melodiskā valoda ir tuvākā, vai vienkārši tā iegājies, ka pāsvarā nāk pirmā, un teksts vairāk vai mazāk nācis pakārtoti. Vai arī reizē. Bet jā, rakstīt mūziku jau eksistējošai dzejai bija interesants process.

Un tevi arī nominēja balvai «Kilograms kultūras»!

Tas bija labs pārsteigums! Es pamodos ar pilnu mesendžeri un «WhatsAppu» un domāju — kas ir noticis?! Jā, bija šis te balsojums, ko es uztveru par ārkārtīgi lielu pagodinājumu, jo to notikumu gada griezumā vispār ir tik daudz, kāda tur vēl sacensība mākslā, kulturā… Esmu milzīgā pateicībā, ka mans albums vispār ir pamanīts no visa, kas notiek! Arī tādā liktenīgā nominācijā — Starts, jo kaut kā arī tas debijas albums iezīmējās kā starts manā daiļradē. Tas bija traks mēnesis, teikšu atklāti. Ja Lielās Mūzikas balvas nominanti var atpūsties, visu darbu izdara žūrija, tad šeit «Kilograms kultūras» rīkotāji ir ļoti gudri, jo žūrija izdara pirmo svarīgo darbu, viņi nominē, un tad nominētajiem pašiem ir jāvāc klausītāju, skatītāju balsojums. Šis gan pārbaudīja visas manas sociālo tīklu pratības un visus iespējamos veidus, kā es varētu uzrunāt cilvēkus, auditoriju. Tas tiešām bija traki, principā ar ziemas un fināla balsojumu mēnesi no vietas. Tam ir jābūt pilna laika darbam! Kā piemērs, es pa dienu esmu Doma kora skolā un mācu jauniešus, un man būtībā ir tikai rīts vai vēls vakars, kad atgādināt cilvēkiem nobalsot, iefilmēt kādu video. Bet zini, esmu ļoti daudz ko iemācījusies no šī posma, jo es sapratu, ka mūsdienās māksliniekam tik ļoti ir šī komunikācija jāveido ar savu auditoriju, un interesanti, jo man tiešām tā pieauga, pienāca klāt jauna auditorija! Šis periods arī iezīmēja zināmu apjausmu, ka es esmu iekāpusi tādā jaunā posmā, kurā man ir jāveido attiecības ne tikai ar sevi un savu mūziku, bet arī savu auditoriju, jāizpēta tā, kas ir mans klausītājs un kā viņu sasniegt ar savu mūziku. Šī gan ir vesela lappuse, kas tikai šobrīd sākusies, un ir interesanti, bet ir ļoti sevi jālauž, jādisciplinē.

Jo vajag disciplīnu — katru dienu kaut ko jaunu likt sociālajos medijos?

Es domāju, ka disciplīna ir primārais, jābūt vienkārši aktīvam, būt visu laiku «present», klātienē, saskarē, jo koncerti un pasākumi nemītīgi notiek, līdzīgi arī, lai albumu klausās ne tikai oktobrī, kad to izdod, bet arī martā, aprīlī, vasarā un tā tālāk, tā ir zināma stratēģiskā domāšana, ar kuru cenšos sadraudzēties, saprast vispār, kā es varu paskatīties uz savu projektu ne tikai kā uz mākslas darbu, kā mūziķiem gribas pārsvarā domāt par savu mūziku, kas ir saprotams, bet mūsdienas pieprasa būt daudz kam citam. Tu esi mūziķis-menedžeris, mūziķis-PR speciālists, mūziķis-publicists, un, ja mums nav iespējas ekskluzīvi strādāt ar šādu profesiju pārstāvjiem, mēs visi pārstāvam šo. Līdz ar to šis ir mans šī brīža izaicinājums, kā es minēju — es negribu, lai mana mūzika apstājas ar tās izdošanu, un arī kaut kādā citā apziņas līmenī es negribu, lai tas apstājās arī ar Latviju, tāpēc tas ir mans šī brīža posms, tirgus, kuru es pētu, kā lai esvarētu atrast sev vietu un iepazīties ar Eiropas klausītāju. Tas ir jauns ceļš, kur ir daudz, ko mācīties, un godīgi — es izbaudu to. «Kilograms kultūras» bija brīnišķīgs starts tam, jo es biju spiesta piesātināti ielūkoties šajā visā notikumā un būt sociāli aktīva, skatīties arī, kā to dara kolēģi. Tas ir ļoti interesanti, tā ir jauna pasaule.

Jā, kaut gan no visiem džeza mūziķiem es varu nosaukt varbūt četrus, kas aktīvi sevi promotē sociālajos tīklos… Deniss Paškevičs, Kristaps Vanadziņš, tu un Toms Rudzinskis. Visi pārējie diezgan nemanāmi to dara.

Mums ir, protams, arī ārzemēs dzīvojoši latviešu mūziķi, bet tas ir cits. Tev taisnība, lai arī nav daudzi, kam prasīt padomus vai no kā pašpikot, tomēr šā vai tā katram ir jāatrod savs unikālais komunikācijas veids ar auditoriju. Tā tiešām ir cita domāšana.

Bet tu joprojām pieturies tikai pie «Instagram»?

Pārsvarā jā, tas ir «Instagram», cenšos būt aktīvāka arī «Facebook», šad tad «TikTok» vietnē. Šobrīd gatavoju maketu, lai būtu mājaslapa, lai ārzemju klausītājam viss būtu saprotams, un varbūt nākamais attiecīgi lielais solis būs Eiropas tūre!