Norvēģisks ainavisms «deciBelā»
Divi bungu komplekti, vibrafons, stīgas, bigbends un metriskās modulācijas: kā mūsu studenti tika galā ar Tronheimas matricu
No 18. līdz 22. martam Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā jau 10. reizi izskanēja festivāls «deciBels». Proti, festivālā pārsvarā skanēja mūsdienu mūzika visādos paveidos, no kora mūzikas līdz laikmetīgajai klasiskajai, kur muzicē pat fēni un spuldzes. Bet, kā parasti, vesels koncerts tajā bija atvēlēts arī džezistiem — vienotais JVLMA, Rīgas Doma kora skolas un Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas bigbends uzstājās ar īpašo viesi no Tronheimas universitātes (Norvēģija), pianistu un komponistu Espenu Bergu. Vienotais bigbends festivālā muzicē jau trešo gadu pēc kārtas, pirms tam džezs festivālā bija pārstāvēts aizraujošā sadarbībā ar etnomuzikoloģijas katedras studentiem. Personīgi man ir ļoti žēl, ka etnodžezu akadēmijas sienās un ārpus tām mēs vairs nedzirdam, jo manās atmiņās tas bija visspožākais kopprojekts džeza nodaļai, kurā tikās latviešu tradīcijas ar amerikāņu nu jau klasiku, un kopā veidoja kaut ko maģisku, kas varēja rasties tikai šeit. Bet nu, pārmaiņas arī ir laba lieta, kas var daudz ko iemācīt, un šis koncerts, kas, starp citu, saucās «MAETRIX», noteikti iedeva studentiem jaunas iemaņas un iedvesmas, bet mani patīkami pārsteidza. Tātad, kas ir Espens Bergs un kāpēc JVLMA, RDKS un JMRMV vienotā bigbenda dalība tajā ir unikāls pasākums?
Atļaušos aizņemties aprakstu no festivāla programmiņas. Tātad: Espens Bergs ir starptautisku atzinību izpelnījies norvēģu džeza pianists, kurš varākkārt ticis izvēlēts par Norvēģijas džeza vēstnieku. 2023. gadā tika iekļauts «Steinway Artist» sarakstā, kļūstot par jaunāko savā valstī, kā arī vienu no sešiem «Steinway» māksliniekiem Norvēģijā. Viņa klavierspēles un kompozīcijas stils ir stingri balstīts klasiskās džeza mūzikas tradīcijās, bet tam tiek pievienots Skandināvijai raksturīgais plašums, nosvērtība, ritmiskā daudzveidība. Mūzikā ir dzirdamas tautas mūzikas intonācijas, kas transformē arī solista spēli, piešķirot tai diatoniskāku skanējumu. Espena komponētajai mūzikai, gan «Maetrix», kas ticis pasūtīts un rakstīts Trondheimas džeza orķestrim, gan citiem darbiem raksturīga netradicionāla instrumentācija, kur parādās divi bungu komplekti, vibrofons, stīgu instrumenti un vokāls, kas arī nebūt nav tradicionāls džeza bigbends.
Pie pēdējā gribētos nedaudz apstāties — jā, pirmais, ko pamanīju, ienākot zālē, bija tieši instrumenti uz skatuves: divi bungu komplekti, vibrafons, stīgas un pārējais, tipiski sastopamais bigbendā, tikai mazākā kvantitātē (tikai septiņi pūtēji). Atzīšos, speciāli pirms koncerta izvēlējos nepētīt, kas tieši tiks piedāvāts muzikāli, lai neveidotu liekas ekspektācijas un lai pašai būtu kāds patīkams pārsteigums. Jā, ar Espena Berga vārdu biju pazīstama iepriekš (un vienotais bigbends, protams, arī jau ir dzirdēts un kopā muzicēts ar to), bet koncertprogrammu, kas tika rakstīta speciāli Tronheimas džeza orķestrim, dzirdēt nebija gadījies. Berga mūzika man bija pazīstama no viņa trio ierakstiem un šķita skaista un interesanta, tāpēc nebija īpašu šaubu par to, ka bigbenda izpildījumā dzirdēšu arī kaut ko aizraujošu. Tā arī bija. Teikšu pat vairāk — es biju ļoti stipri pārsteigta, jo teikt, ka tā mūzika ir izaicinoša, būs par maz. Ja godīgi, manas smadzenes visu koncerta laiku cīnījās pašas ar sevi, jo gribējās ieklausīties un mēģināt izskaitīt, kas tieši tur notiek, bet otra mana daļa mēģināja pierunāt pirmo ieklausīties un vienkārši baudīt. Jo ko baudīt bija gan intelektuāli, gan tīri emocionāli. Jāsaka, ka biju labā nozīmē pārsteigta par studentu sniegumu, jo parasti gatavošanas festivālam notiek diezgan īsā laikā, bet mūziķi izcili tika galā ar tik sarežģītu programmu, kaut gan ik pa laikam sejās varēja manīt zināmu saspringumu. Bigbenda mākslinieciskais vadītājs un diriģents Dāvis Jurka, kas arī bija sadarbības iniciators, par šo koncertprogrammu teica šādi: «Lai arī tas materiāls ir sarežģīts uz papīra, tas ir klausītājam klausāms. Viņš ir organisks, viņš nav kā matemātiskā formula, kas nestrādā, bet kas strādā, tur arī ir tas āķis. Tur ir daudz tautas mūzikas ietekmes, skandināvu, kur arī ir jaukti taktsmēri.» Savukārt gatavošanas koncertam viņš nokomentēja šādi: «Mēģinājumu process bija brīžiem sāpīgs, brīžiem aizraujošs. Tas materiāls ir nedaudz virs tā, kas tiek parasti spēlēts, līdz ar to bija moments, kad spēlētājiem gribējās nolaist rokas, bet rūpīgs darbs un motivējošā vide atmaksājās. Tas bija eksperiments ārpus ikdienišķā.»
Viena lieta, ko piefiksēju koncertā, bija divi bungu komplekti. Sakritība vai tendence — nezinu, bet tieši martā man palaimējās divas reizes apmeklēt koncertus, kurā piedalījās tieši divi bundzinieki vienlaicīgi (otrs koncerts bija Viļņā, džeza klubā «Jazz Cellar», vietējās augstskolas starptautiskās nedēļas ietvaros, tajā arī piedalījās viens no šī koncerta bundziniekiem — Andris Žabris), tāpēc gribējās vaicāt mūziķiem tieši par to, kā bija spēlēt kopā diviem instrumentiem, kas parasti kopā nespēlē. Jurģis Lipskis pavēstīja, ka tieši šajā projektā divi bungu komplekti ļoti palīdzēja, jo «visu laiku ir modulācijas, visu laiku ir tempu maiņas, sarežģīti zīmējumi, nepārtraukti četri pāri vienpadsmit. Es pat teiktu, ka viens bundzinieks nevarētu nospēlēt šādu programmu. Pat ja mēs gribētu. Mums ļoti paveicās, ka esam divatā». Un Andris Žabris atzīmēja, ka «nebija arī tādu momentu, kad ir divi bungu komplekti, tāpēc ka būs baigi forši, bet tā mūzika bija specifiski rakstīta diviem komplektiem, un bija momenti, kad viena grupas daļa spēlēja vienu metru, otra grupas daļas spēlēja citu metru; tad viens bundzinieks slēdzās klāt vienai daļai, otrs otrai, tas arī izveido to interesanto, jo tev visu laiku ir tas milzīgais plūdums». Mūziķi arī pavēstīja par to, ka Espens bija priecīgs, ka viņa mūzika tika atskaņota atkal šādā sastāvā, jo tā bija rakstīta pēc pasūtījuma vienam konkrētam orķestrim. Gandarījums ārzemju māksliniekam bija arī par to, ka kāds cits vēlas un uzņēmas šo mūziku atskaņot.
Šo koncertu palaimējās baudīt viena laba mūzikas žurnālista kompānijā — Kaspara Zaviļeiska. Viņš šo koncertu aprakstīja šādi: «Svaigums, plašums, Norvēģijas ainavas, amerikānisks grūvs, diezgan norvēģisks avangards. Mans favorīts bija «Cadae», avangardisks skaņdarbs, un arī «Zipline», kur bija grūvs kopā ar to ainavisko džezu. Protams, tītulgabals «Maetrix» laikam tā arī bija domāts, ka jāpatīk visvairāk, man arī.» Es pati gan nevarētu izdalīt kādu vienu no astoņām kompozīcijām, visas atstāja aptuveni vienādu iespaidu — emocionāli dziļi un tehniski izaicinoši. Manuprāt, pārfrāzējot Jurkas teikto, šī programma bija mazliet sarežģītāka par to, ko parasti gadās spēlēt mūziķiem orķestrī, it īpaši studentiem, bet, kad tu tiec galā ar uzdevumu, un dari to labi, tas sniedz vēl lielāku gandarījumu, jo pierada, ka tu esi spējīgs to izdarīt. Bundzinieks Jurģis Lipskis nosauca koncertu par «lielu pārbaudījumu visiem mūziķiem, kas piedalījās», un tas pārbaudījums nokārtots uz urrā!
Nobeigumā gribas apsveikt Mūzikas akadēmiju ar veiksmīgi aizvadītu desmito festivālu, bet džeza studentus ar ārkārtīgi skaistu piedzīvojumu. Piekritīšu arī Zaviļeiskim, kurš teica šādi: «Brīnišķīgi, ka ir tāds festivāls, ka «deciBels», un brīnišķīgi, ka ir šādi projekti, kur trīs skolu jaunieši satiekas vienā bigbendā un kopā ar brīnišķīgu meistaru sniedz šādu koncertu. Nevienā brīdī nelikās, ka kaut kas nebūtu, kā vajag. Prieks par jauniešiem. Mums aug jauna, spēcīga džeza paaudze, kas ir gatava spēlēt gan lielos, gan mazos sastāvos, prieks skatīties.»
