Mazais brālis džezs

Tradicionālā diskusija par gada muzikālo notikumu un albumu tendencēm: cik laba bija raža un uz kurieni ejam

Kas jauns džezā? Šis ir jautājums, ko diezgan bieži dzirdu no saviem kolēģiem, kas džezam neseko līdzi, bet ik pa laikam izvēlas apmeklēt kādu koncertu. Pārsvarā jau nav grūti pastāstīt par jaunumiem — kam jauns albums iznācis, kad kāds labs koncerts būs, vai kaut kas līdzīgs. Bet diezgan reti sanāk aizdomāties par nedaudz plašākuaspektu — kā attīstās džezs Latvijā, vai tam beidzot ir stabils patērētājs? Kā ar koncertu apmeklējumu? Kā ar džeza uztveri Kultūras Ministrijā vai citās oficiālās iestādēs? Tas ir kaut kas, par ko mūziķi īsti nedomā savā ikdienā, jo mūsu uzdevums ir radīt mākslu, bet no tās lielākās bildes ir nenoliedzami atkarīgs mūsu liktenis… Izklausās diezgan vareni. Bet nu, ir veids, kā šo bildi ieskicēt — ielūkoties gada rezultātā, ko mēs arī katru gadu darām! Tātad, dargo lasītāj, piedāvāju ielūkoties manā sarunā ar Mūzikas akadēmijas džeza nodaļas vadītāju Indriķi Veitneru un mūzikas žurnālistu Kasparu Zaviļeiski. Kopā mēs apskatām trīs apbalvošanas ceremonijas, kas noritēja šī gada pirmajos mēnešos — «Kilograms kultūras», «Lielā mūzikas balva» un «Zelta Mikrofons». Šajā sarunā mēs ne tikai apkopojam notikumus un panākumus, bet arī ieskicējam džeza mūzikas tendences un perspektīvas. Aiziet!

Esam piedzīvojuši veselas trīs apbalvošanas ceremonijas, es vēlos ar jums parunāt par visām! Apskatīsim mūsu džezmeņu sasniegumus, nākotnes perspektīvās un tā tālāk, ok?

Indriķis: Hronoloģiski pirmā sanāk «Kilograms kultūras».
Kaspars: Tur jau ir tas joks, ka tur ir trīs balsojumi.

Sanāk, ka visi tie, kas ir tikuši finālā, arī izgājuši cauri iepriekšējiem balsojumiem?

Kaspars: Tie ir uzvarētāji iepriekšējos trīs balsojumos — vasaras, rudens un ziemas.

Kaspar, varbūt tu vari pastāstīt par to, kā tur viss notiek? Mēs jau labi zinām, kā notiek nominantu izvēle «Zelta Mikrofonā» un «Lielajā mūzikas balvā», par to mēs pietiekami daudz runājām gan «Muzikālajās piezīmēs», gan žurnālā, bet, manuprāt, kāds varbūt nezina neko tieši par «Kilogramu kultūras».

Kaspars: Neesmu organizētājs, esmu žūrijas loceklis, bet tā ir sabiedrisko mēdiju balva, žūrijā ir gan Latvijas Televīzijas, gan Latvijas Radio darbinieki, vai abos medijos strādājošie cilvēki, un tas ir tāds interesants hibrīds, kas, manuprāt, diezgan labi darbojas, kaut gan rada diezgan daudz jautājumu par to, kā tad tas īsti darbojas. Īstenībā tā doma ir labākais modelis, kā apvienot žūrijas un publikas viedokli, jo notiek tas tā: žūrija atlasa trīs gada balsojumiem pa periodiem nominantus, tad tos uzliek publiski uz balsošanu, un publika izvēlas konkrētā balsojumā uzvarētāju, kurš kļūs par finālistu. Tur ir trīs šādi balsojumi gada laikā, tad finālā ir trīs nominanti, kuri cinās par balvu, un arī tur publika balso vēlreiz, kurš tad viņiem patīk labāk. Balsošana ir internetā, LSM.lv vietnē, un tā ceremonija, kā zinams, ir televīzijā un radio, bet līdz ar to tas ir tāds kopdarbs — žūrija izvēlas, ko tajās kategorijās ir vērts izvirzīt, un publika izvēlas, kurš tad ir tas, kas nonāks līdz finālam un tad līdz balvai.

Un tā sākotnējā izvēle notiek pēc tā, kas notiek ar mākslinieku publiski, ja var tā teikt? Kadreiz sarunā ar Aigu Leitholdi tika minēts, ka «Zelta Mikrofonā» tiek izvērtēts, ne tikai cik labi muzikāli tas darbs tika paveikts, bet arī cik liela klātbūtne tam produktam ir medijos un sociālajos tīklos, cik liela rezonanse. Šeit tas arī tiek ņemts vērā, vai tas ir tīri par māksliniecisko?

Kaspars: Pirmkārt, apšaubu, ka visa «Zelta Mikrofona» žūrija par to aizdomājas, bet, otrkārt, šeit žūrija ir krietni mazāka un katrs atbild primāri par savu kategoriju. Manā gadījumā tā būtu «Popkultūra», bet arī lemt par pārējiem — tas ir kopsapulcēs, kurās arī tiek izspriests no dažādām pusēm, vai konkrētais darbs būtu nominējams. Protams, tur daudz diskusiju ir par tām kategorijām, jo tās ir varbūt ne tik labi saprotamas kā «Zelta Mikrofonā». Tajā ir albums, dziesma, stils, šeit ir «Pārsteigums», «Popkultūra», «Starts», «Teātris», respektīvi, ir kaut kādas kategorijas, kurās nominantu sastāvs var diezgan mainīties, tas ir visinteresantākais.

To es piefiksēju, kad ieraudzīju Tomu Rudzinski kategorijā «Popkultūra».

Kaspars: Jā, bieži vien cilvēki no malas varbūt «Zelta Mikrofonā», «Kilogramā kultūras» un arī «Lielajā mūzikas balvā» nesaprot, kāpēc kas ir nominēts kaut kur, bet attiecībā uz džezu — tam ir iespēja «Kilograms kultūras» balvā nonākt vai nu «Mūzikā», tad džezam ir jāizcīnās ar klasisko mūziku primāri, vai arī «Popkultūrā», kur «popkultūra» nav domāts kā lamuvārds, bet kur iekļaujās kaut kas vairāk populārās kultūras izprātnē.

Arī «Starts»!

Kaspars: Protams, arī «Mantojums».
Indriķis: Vai «Pārsteigums»,
Kaspars: Jā, kaut gan «Pārsteigums» ir dažādi interpretējama kategorija…
Indriķis: Īstenībā, man liekas, ka tas ir ļoti labs formāts, tāpēc ka tur ir ļoti plašas iespējas un, es teiktu, ka džezs ļoti labi startē pēdējā laikā! Viņš tagad ir jūtami pamanāms, katrā reizē kādā no kategorijām tas parādās. Re kur «Kilograms kultūras» pavasara balsojumā kategorijā «Mūzika» ir Čudars [Trio «Auziņš, Čudars & Arutyunyan» albums «Tutti Off Duty»], tad arī Santas albums [Santa Šillere, «Other Ways»], kas tika līdz finālam.

Nu jā, pavasara laidienā džezmeņi tika pamanīt «Mūzikā» ar jau minēto «Auziņš, Čudars & Arutyunyan» trio, «Popkultūrā» bija nosacīti džezs — Kristīnes Prauliņas un «The Soulful Crew» albuma «Textures» prezentācijas koncerts, «Startā» bija Ella Ziriņa ar albumu «Intertwined», «Mantojumā» bija dokumentālā filma «KIKOK 1962. Latvijas pirmais džeza festivāls», «Jersika Records» un «Pārsteigumā» mums ir Arta Oruba solokoncerts Ģertrūdes ielas teātrī.

Indriķis: Paskaties, tas ir ļoti labi!

Jā! Un tad rudens balsojumā bija Raimonda Paula un «Sinfonietta Rīga» albums «Dziesmas bez vārdiem» un tā koncertatskaņojums, kaut gan šo nevar īsti saukt par džezu. Citās kategorijās nekā nav. Un tad ziemas balsojumā ir Santa, «Pārsteigumā» ir Mārcis Auziņš ar vēl vienu Mārci Auziņu [smejas], audiovizuālais lekciju cikls «Flirts ar citādo», kaut gan viņš tur džezu nespēlē, pasākums interesants. «Mūzikā» ir «Kārlis Auziņš Double Trio» koncerts kulturtelpā «M/Darbnīca». Respektīvi, līdz fināla balsojumam tika Santa «Startā», Mārcis «Pārsteigumā» un tas arī ir viss. Diezgan labi panākumi, kaut gan balvu nav ieguvis neviens no «mūsējiem».

Indriķis: Bet parāda arī, ka kopējā konkurencē par visu kultūru un tās notikumiem džezam ir ļoti jūtami jāpacīnās par savu vietu. Jautājums — kāpēc mēs netiekam līdz finālām. Tāpēc, ka formāts maziņāks šķietami, vai tapēc, ka sniegums un rezultāts citos žanros, iespējams, ir augstākas klases (spekulatīvi runāju, protams).

Vai varbūt vienkārši tāpēc, ka džeza nav popkultūra?

Indriķis: Protams, par to var spekulēt, bet pārdomas var raisīties par šito. Mēs nedrīkstam būt pašapmierināti, mums tomēr ir, kur augt. Un tas rāda, protams, sabiedrības attieksmi pret šo žanru, kad džezs iegūst lielāku atpazīstamību, ir ieguvis daudz nozīmīgāku statusu, bet tomēr tas statuss vēl nevelk līdzi citiem.
Kaspars: Es varētu piekrist: mazliet nosacīti otrā brāļa statusā tas džezs sanāk. Ja runā, piemēram, par «Kilograms kultūras», tad «Mūzikā» ir jāsacenšās ar lielajām simfonijām, vēl bija dziesmu svētki visam pa virsu. Arī «Popkultūrā» ir jāsacenšās ar visām popgrupām un citiem kultūras projektiem, kas veido visu populāro masu kultūru. Es teiktu, ka džezam vairāk izredzes ir «Startā», «Mantojumā», mazāk varbūt «Pārsteigumā». Bet, iespējams, izredzes ir, apvienojoties ar kādu simfonisko sastāvu vai ar kādu popsīgāku mākslinieku [smejas] — tīri par balvu iegūšanu. Bet tā pārstāvniecība jau ir diezgan laba un priecējoša.
Indriķis: Un, viennozīmīgi, pieaugošā tendencē. Dažus gadus atpakaļ mēs daudz mazāk ko tādu redzētu.
Kaspars: Liels iemesls vai cēlonis šim ir, ka mēs ar Aneti Ašmani-Vilsoni esam tai žūrijā, mēs esam tie, kas bīda to džezu vienā vai otrā, vai trešā kategorijā, tālāk tas ir, protams, publisks jautājums.
Indriķis: Bet tas ir normāli, tāpēc ka te ir jautājums par godīgu žanru pārstāvniecību lēmējinstitūcijās, un tas attiecas patiesībā uz jebko, tai skaitā arī mācību iestādēm, ministrijām un tā tālāk. Tendence īstenībā ir forša.

Es laikam piekritīšu Indriķim, tas ir pareizi, ka pārstāvniecība ir, jo sabiedrībā džeza pasākumi notiek arvien plašāk un biežāk, un ignorēt tos nozīmē ignorēt kādu sabiedrības daļu.

Kaspars: «Kilograms kultūras» mēģina ieturēt savu kvalitātes latiņu, tas ir pamatuzstādījums, tam ir noticējuši gan radošo industriju cilvēki, gan arī publika, līdz ar to džeza liela parādīšana šeit ir apsveicama un atbilstoša kvalitātes latiņai, kas ir diezgan augsta šajā balvā.

Nu tad ejam pie nākamās balvas varbūt?

Indriķis: Jā, man liekas, ka šajā kontekstā ir atbilstošāk runāt par «Lielo mūzikas balvu», jo tas korelējums starp «Kilograms kultūras» un LMB ir tiešāks, un «Zelta Mikrofons» ir kaut kas cits. LMB mēs varam palepoties ar to, ka Latvijas Radio bigbends ir dabūjis savu vietu, un tas ir ļoti jūtams sasniegums. Šinī gadījumā tā ir ļoti augsta oficiālā atzīnība un novērtējums. Arī Vadima izvirzīšana [Vadims Dmitrijevs kategorijā «Gada jaunais mūziķis»]. Tad atkal ir jautājums, kas ir bijuši tie aspekti, argumenti, kas ir noveduši pie šī rezultāta. Vai tās atkal ir personālijas, vai tomēr mēs varam runāt par kaut kādu tendenci?

Personālijas mēs varam apskatīties LMB mājaslapā, tās neviens neslēpj.

Indriķis: Jā, un visi tie cilvēki ir absolūti kompetenti un atvērti džezam.
Kaspars: Es domāju, ka sākotnēji džeza bīdītājs ir Mareks Ameriks, kurš ir apzināti paņemts, un pārējie tad mēģina spriest līdzi un ieklausīties.
Indriķis: Mums ir konkrēts lobētājs, un līdz ar to iespēja šo žanru celt, iedot atzīnību.
Kaspars: Tas, ka LMB nolēma izteikti pievērsties džezam, iezīmējās pagājušogad, kad par gada koncertu tika atzīts koncerts «M/Darbnīcā» — Matīsa Čudara trio. Tā bija zīme, ka džezam durvis tika atvērtas, un šogad jau ir tā stabilitāte rezultātā, tā es teiktu.
Indriķis: Es domāju, ka nav nekādu jautājumu arī par to, ka pelnīti, absolūti korekti. Radio bends, viņi jau strādā melnām mutēm — tik daudz koncertu nospēlēti ar viskautko, tas ir absolūti iespaidīgi. Bēt ko mēs domājam par idejām par speciālām balvām džezam tieši? Šinī kontekstā tas ir diezgan aktualizēts.
Kaspars: Tu domā iekš LMB?
Indriķis: Jā, tas ir tas, ko Mareks mēģina šajā gadījumā.

Zini, varbūt tā ir laba ideja, jo, spriežot pēc šī brīža situācijas, mēs it kā esam visur, bet tai pat laikā gandrīz nekur — VKKF mūs jau gadiem ilgi uzskata par akadēmisko mūziku, bet akadēmiskās mūzikas balva (LMB) tikai pēdējos gados sāk mūs pamanīt. Varbūt būtu labi nostabilizēt kādu kategoriju džezam. Vienīgais, par ko es uztraucos, ka varētu sākties diskusijas un strīdi par to, ka jāklasificē sīkāk, jo džezam pārāk daudz paveidu.

Kaspars: Man liekas, ka tur būtu tā bīstamība — tiklīdz parādītos šāda džeza balva, tad pārējās nominācijās džezs varētu pazust. Tagad viņš ir kā mazais brālis — viens no trijiem mūziķiem ir Dmitrijevs, viens no trijiem ansambļiem ir «LUPA», un arī sniegums viens no trijiem ir bigbends. [Izcils sniegums gada garumā] Viens no trijiem — tas ir skaidrs mājiens, ka tam ir jābūt. Tiklīdz mēs iedosim viņam savu māju, tad varbūt varēs no pārējām mājām to… [smejas]
Indriķis: Džezs — vai mazais brālis? Varētu būt izcils raksta nosaukums! [smejas] Bet Kasparam ir taisnība, bišķiņ uz to velk, vai ne? Tāpēc jau gribējās runāt par LMB uzreiz pēc «Kilograms kultūras», jo tur faktiski tāda pati situācija.
Kaspars: Tur ir līdzības, jā.
Indriķis: Un tā līdzība ir nevis konkrēto žūrijas locekļu dēļ, bet tā ir liecība par statusu sabiedrībā, kultūrā. Kā mēs esam pozicionēti un uztverti.

Nu jā, mēs varbūt esam tas mazais brālis, bet tai pat laikā ir pat foršāk, kad tas mazais brālis kaut ko saņem — pērn tie bija Arta Jēkabsone kā gada jaunā mūziķe, Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļa sabiedrības simpātiju balsojumā, Čudara trio koncerts «M/Darbnīcā» kategorijā «Gada koncerts», un šogad Radio bigbends un Vadims Dmitrijevs.

Indriķis: Katrā ziņā tas ir redzami un tas ļoti norezonē publiskajā vidē, un es uzdrošinos teikt, ka tas maina sabiedrības attieksmi pret žanru — pakāpeniski, bet jūtami.
Kaspars: Es pat teiktu, ka ļoti strauji! Tas jau ir kļuvis par tādu popsīgu lietu tādā nozīmē, ka «aizejam uz kādu džeza koncertu pārmaiņas pēc» — tas tā, man liekas, darbojas. Bet, ja mēs par balvām runājām, es pieminētu vēl «Lielo Kristapu», kur Ivars Arutjunjans dabūja labākā komponista balvu [filmai «Bezkaunīgie»].

Denisam [Paškevičam] arī bija kaut kāda nominācija tur, vai ne?

Indriķis: Jā! Nu es saku — tā ir tendence! Skatoties no malas, ir redzama pozīcija, kurā atrodamies. un attiecīgi mēs varam skatīties, uz kurieni mums ir jāvirzās.

Īstenībā man ir sajuta, ka mēs nedaudz nolikām maliņā «Zelta Mikrofonu».

Kaspars: Skaidrs, ka par «ZM» ir jārunā atsevišķi, bet tā jau ir cita lieta. Tur ir sava džeza kategorija.
Indriķis: «ZM» izcili parāda džeza ražu, tas ir nepārprotami redzams, džeza nominācija strauji kļūst par vienu no lielākajām nominācijām. Cik bija kopumā tie albumi iesniegti? 16!
Kaspars: Jā, es arī šo kategoriju esmu vērtējis, pareizi Indriķis teica, bija 16 albumi.
Indriķis: Es varu pateikt par sevi, ka man bija ārkārtīgi grūti atlasīt un vērtēt. Tas līmenis ir kļuvis tik augsts, ka šausmīgi jāķeras un jāanalizē līdz neprātam, vai pilnīgi pēc subjektīvās analīzes, kas man šķiet labāks vai sliktāks. Vai patīk labāk, vai nepatīk labāk. Nav ierakstu, kas ir pilnīgi nekvalitatīvi.
Kaspars: «ZM» tiek vilkts klāt tas fanks un souls. Smieklīgi, ka finālā kategorijas nosaukumā to varēja paņemt nost, jo palika tikai džezs.
Indriķis: Es turpināšu par šo kasīties, mani tas reāli tracina, un tas, goda vārds, nav pareizi.
Kaspars: Nav jau kur to likt.
Indriķis: Bet tas arī nav arguments.
Kaspars: Bet tāds arguments vienmēr ir bijis — ja būtu vēl divdesmit fanka albumi iesniegti, tad būtu uztaisīta atsevišķa fanka kategorija.
Indriķis: Es saprotu, bet pēc definīcijas tas nav pareizi, jo tā atšķirība ir ļoti skaidra — tās ir divas pilnīgi atšķirīgas kultūras. No otras puses, tā ir vienīga labā lieta priekš manis, kāpēc es tur esmu, jo es varu noklausīties visus albumus un iegūt gada beigās ļoti labu pārskatu, tas ir interesanti un ļoti noderīgi. Manuprāt, žūrijas diskusijas ir ļoti interesanta lieta, un tā ir vērtīgākā lieta, kas tur notiek, jo tāda platforma īstenībā nekur citur nav. Neviens citur baigi nesarunājas, un arī vietas, kur satiktos tik dažādu žanru pārstāvji, īsti nav. Var runāt, protams, par to, kāpēc tur nav visi albumi, bet tikai tie, kas ir iesniegti.
Kaspars: Tas arguments, ka tev pašam jāiesniedz un tev pašam vēl jāsamaksā (šogad, laikam, nebija jāmaksā), patiesībā neiztur kritiku, jo tieši tāpat ir «Grammy» balvā, un to kaut kā neviens nav baigi pamanījis. Tai balvai arī tiek iesniegti pretendenti un notiek maksāšana, tā ka «ZM» nav nekas unikāls šajā situācijā. Ar Austras balvu bija citādāk, varbūt tā kaut kad drīzumā atgriezīsies, tur gan žūrija meklēja visu, kas ir iznācis, un paši nominēja, nebija nekas jāiesniedz. Jebkurā gadījumā, «ZM» statuss saglabāsies, ka tā ir galvenā balva, kas apvieno visus mūzikas žanrus, statuss nosaka to, ka mūziķi uzskata, ka tur ir jābūt.
Indriķis: Jā, un pagaidām tas ir izcils veids, kā vērot žanru attīstību, es arī vienmēr ņemu vērtēšanai tautas mūziku, un ir ļoti interesanti skatīties, kā tā mainās katru gadu — kadreiz tā ir tradicionālāka, kādu gadu tur parādās modernas lietas un kādā veidā viņi savstarpēji spēlējas.
Kaspars: Nu un ko mēs džezā redzam no tendencēm?
Indriķis: Izteikti nāk iekšā jaunā paaudze. Čudars, Rudzinskis, Buiķis — tie tomēr ir jaunā paaudze. Vēl viena lieta — cik daudz albumi ir «Jersikas» albumi — «Take Your Time» (Matīss Čudars Trio»), «M/Darbnīcas» izlase, «Satiksmes Mezgls» (Miķelis Dzenuška un Uzvaras Bulvāris), «Linda» (LRBB), «Imagination» (Jason Hunter Baltic Quartet) — trešā daļa! Tas ir šausmīgi respektējami!

Var ierosināt tautas balsošanu par labāko «Jersikas» gada albumu! [smejas]

Indriķis: Cits moments — ja mēs skatāmies uz cilvēkiem, mēs redzam veselus divus Radio benda albumus, bet salīdzinoši mazs ir ārzemju pasākums. Faktiski vienīgais albums, kur piedalās ārzemju mūziķi, ir Džeisona Hantera «Imagination».

Bet nu, tas taču ir loģiski, tā ir vietējā balva.

Indriķis: Bet, ja paskatāmies uz ārzemēm, tur ir krietni vairāk kopprojektu.
Kaspars: Arī «FunCOOLio» līdzdalībnieks ir no Igaunijas.
Indriķis: Jā, tie drīzāk ir izņēmumi, tātad sadarbību ar ārzemniekiem nevar uzskatīt par tendenci, un tas nozīmē, ka tas ir potenciāls nākotnei. Tas arī nozīmē, ka mēs joprojām tomēr pulcējamies savā dārziņā.
Kaspars: Nu, tūlīt jau Dmitrijevs izdos savu albumu no «M/Darbnīcas» sesijām, tur viņam ir sastāvs ar ārzemniekiem

Ja, Indriķi, tev arī taču būs ar ģitāristu no Lietuvas un Ēriku Miezi.

Indriķis: Jā, nu, respektīvi, tas ir moments, ko es secinu no izlases.

Bet varbūt tas arī nozīmē, ka esam pašpietiekami?

Indriķis: Varbūt, bet vai tas ir labi?
Kaspars: Par Toma Rudzinska albumu — tur arī visi ir ārzemnieki. Un tas arī bija uzvarētājs.
Indriķis: Jā. Jebkurā gadījumā — tā ir tendence, kurai ir vērts pasekot līdzi un paskatīties, kas nākotnē būs. Pēc būtības laikam vajadzētu pieaugt.

Šķiet, ka vissvarīgākais ir izrunāts! Varbūt būs finālā piebildes?

Indriķis: Jā, pēdējais, ko gribu pateikt, kas man duras acīs — nav veco veču. Kur ir Madars Kalniņš, kur ir Viktors Ritovs, Andrejs Jevsjukovs un tā tālāk? Inga Bērziņa? Varbūt vēl vecāki džeki?
Kaspars: Strauji mainās džezā viss.
Indriķis: Ir redzama paaudžu maiņa.
Kaspars: Tam es varētu piekrist, jā. Piebilst varu tikai, ka ceru, ka balvas saglabās savus statusus un džeza tur būs arvien vairāk. Skatīsimies.