Lielās mūzikas balvas simpātija un jaunā džeza trombona zvaigzne

Vadims Dmitrijevs — retais, spožais un jaunais Latvijas džeza trombonists

Nesen, marta sākumā, norisinājās liels notikums mūzikas pasaulē — Lielā mūzikas balva 2023. Lai arī balva ierasti norit akadēmiskās mūzikas zīmē, arī šogad (līdzīgi kā pēdējos dažus gadus) džeza mūziķi spējuši iespraukties visur, jo bija nominēti dažādās kategorijās. Džezs ne tikai pavīdēja starp nominantiem, bet arī triumfēja, jo Latvijas Radio bigbends kļuva par laureātu nominācijā «Par izcilu sniegumu gada garumā». Ik gadu īpaša uzmanība tiek pievērsta nominācijai «Gada jaunais mūziķis», un šogad džezs iespraucās arī tur, jo viens no trijiem nominantiem bija neviens cits kā džeza trombonists Vadims Dmitrijevs. Ar viņu runāju pirms Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijas, kā arī jau pēc tās. Pērn Vadima Dmitrijeva kvintets piedalījās «M/Darbnīcas» plates «Live At The M/Darbnīca Vol. 1» veidošanā, kura šogad tika nominēta Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvai «Zelta Mikrofons». Ar šo pašu sastāvu Vadims koncertēja Hamburgas prestižajā «Elbjazz» festivālā kopā ar «Grammy» balvas laureātu Čārliju Porteru. Paralēli notika dalība «Rīgas Ritmos», kā arī mūziķis piedalījās vairākos Latvijas Radio bigbenda koncertos. Viens no tiem bija kopā ar viņa elku Nilu Landgrēnu. Vadims pašlaik atrodas Hamburgā, kur turpina studijas maģistratūrā.

Latvijas Nacionālajā operā satiku viņu apbalvošanas ceremonijā. Lai arī Vadims nekļuva par laureātu savā kategorijā, viņš ieguva «Delfi» auditorijas simpātiju balvu. Un tas ir tik simboliski un aizkustinoši, jo šo apbalvojumu nepiešķīra žūrija, bet klausītāji. Tas vien pierāda to, ka mīlestība pret džezu Latvijā virmo apkārt. Vadims operā dalījās ar savām sajūtām. «Negaidīti. Es biju noklausījies savu nomināciju. Gāju uz grimētavu gatavoties otrajai daļai, tad man palūdza, lai atnāku atpakaļ uz zāli. Negaidīts pavērsiens. Tā kā negaidīju, ka kaut ko dabūšu, nesagatavoju arī runu. Kā jau īstam džezistam nācās improvizēt,» smejoties teica Vadims. Šajā sarunā viņš dalās ar stāstu par savām gaitām Hamburgā, Lielo mūzikas balvu, Baltijas džeza trombonistu trūkumu, kā arī saviem iedvesmas avotiem.

Tu tagad studē maģistratūrā Hamburgā. Kā tev sokas Vācijā?

Studijas ir visai brīvas. Katrs students var izvēlēties savu programmu. Tagad maģistratūras gala koncerteksāmenā būs pirmā reize, kur atskaņosim tikai manas kompozīcijas. Vienpadsmit skaņdarbi, būs trīs dažādi sastāvi, ar kuriem to prezentēšu. Koncerts saucas «No duo līdz bigbendam». Vairāk džeziskajā formā, bet būs arī mazliet popsīguma. Beigsim ar manām kompozīcijām bigbendam. Hamburga ir viena no liberālākajām studiju vietām. Studenti šeit var izvēlēties ne tikai savus mācību priekšmetus, bet arī pedagogus, kuri nav no skolas.

Klišejisks jautājums, bet neizbēgams. Kas tad ir bijuši tie lielie stūrakmeņi tavai izaugsmei? Kuri ir tie skolotāji gan Latvijā, gan ārzemēs?

Manā dzīvē milzīgu lomu ir nospēlējusi Emīla Dārziņa mūzikas skola, kurā es nomācījos no pirmās līdz pēdējai klasītei. Tur man pirmo reizi iedeva rokās trombonu pasniedzējs Boļeslavs Voļaks. Latvijas trombonu leģenda, tēvs. Viņš ir izaudzinājis visas trombonistu paaudzes Latvijā. Pie viņa es nomācījos astoņus gadus tieši klasiskās mūzikas sfērā. Ar simfoniskajiem un pūtēju orķestriem. Solo tieši klasiskās mūzikas jomā man nekad nebija riktīgi labi padevies. Pēdējos trīs studiju gados bija ieinteresējis džezs, parādījās kontakts ar Dāvi Jurku un Kārli Vanagu, tad sāku spēlēt «City Jazz» bigbendā. Vēlāk notika liels pavērsiens manā dzīvē, jo bija konkurss uz 2. trombona vietu Latvijas Radio bigbendā, kad gāju 12. klasē. Tad nolēmu pamēģināt, sāku mācīties pirmo reizi dzīvē kaut kādus džeza standartus, lasīt no lapas džeza partitūras. Mani tas riktīgi pārņēma, tālāk nolēmu iestāties džeza nodaļā JVLMA, kaut par džezu man bija mazas zināšanas. Veiksmes stāsts bija tajā, ka mani uzņēma džeza nodaļā. Akadēmija iedeva man pamatu — Indriķis Veitners un Dominiks Višņausks, Kārlis Vanags, Dāvis Jurka. Viņi iedeva pieredzi gan akadēmijā, gan Radio bigbendā, kur es ik pa brīdim sāku aizvietot kādu. Tad bija «Erasmus» laiks, kurā es tieši aizbraucu uz Hamburgu. Man jau bija izveidojusies mīlestība pret Vāciju. Sapratu, ka es gribu būt tieši Vācijā.

Un kādi pasniedzēji iedvesmoja tevi ārzemēs? No kā tu iemācījies džeza trombona valodu, jo noprotu, ka Latvijā ir džeza trombonistu deficīts.

Es biju ieraudzījis NDR bigbenda reklāmu, kurā viņi tieši reklamēja manu šī brīža trombona pasniedzēju kā savu mūziķi. Viņš bija Brēmenē. Pēc tikšanās sapratu, ka gribu pie viņa mācīties. Viņš ir amerikānis, kurš jau 30 gadus dzīvo Vācijā. Viņam ir ļoti daudz stāstu par mūziķiem, kurus saticis koncertos. No viņa es iemācījos džeza trombona valodu, kuras mums Latvijā nav. Par to ir arī mans maģistra darbs – kāpēc Baltijas valstīs vēsturiski un arī mūsdienās ir ļoti maz džeza trombonistu? Paskaitīju, un izrādās, ka Igaunijā un Latvijā nav bijis neviens. Lietuvā ir Jievars Jasinskis. Viens kārtīgs profesionālis uz trīs Baltijas valstīm. Protams, man kā jaunam studentam īsti nebija, no kā mācīties trombona valodu, tāpēc to darīju no trompetistiem un saksofonistiem. Tieši kad aizbraucu uz Hamburgu, man bija tāds: «Vau, trombons arī ir instruments!» Trombons ir atzīts instruments. Trombonu spēlē kvartetos, kur tas ir galvenais solo instruments. Man likās, ka es arī tāds varu būt. Likās, ka arī trombonam ir vieta džeza mūzikā. Vienkārši jāstrādā tālāk. Kovida laikā es biju iestrēdzis akadēmijā, man bija pēdējais bakalaura gads. Tajā brīdī mani uzaicināja darbā Latvijas Radio bigbendā, kurā es nostrādāju vienu gadu. Tieši cauri visam smagākajam posmam. Tā bija milzīga pieredze spēlēt ar bigbendu un solistiem. Piemēram, ar vienu no maniem lielākajiem elkiem Nilu Landgrēnu. Neskatoties, ka bija darbs un bakalaurs, es nolēmu turpināt studijas Hamburgā. Iestājos maģistratūrā, un viss iet tikai uz augšu, neskatoties uz to, ka neesmu Latvijas Radio bigbendā. Ir bijusi iespēja strādāt arī ar saviem elkiem. Piemēram, Bobs Mosess, kas bija Džako Pastoriusa bundzinieks, kurš ir 70 gadīgs hipijs. Ļoti lielu lomu manā attīstībā nospēlēja Volfs Keršeks, kas ir Hamburgas džeza nodaļas vadītājs. Bigbendu diriģents, komponists, aranžētājs, kurš ir arī mans skolotājs. Tam džekam ir talants, viņš ir darbaholiķis. Kad diriģē, pat skolas bigbends pēc pāris mēģinājumiem skan profesionāli. Latvijā esmu sapratis, ka trombona specifiku iemācīšos maz. Latvijā džezs ir labā līmeni, bet nav tādā kā Amerikā. Man ir jāiesūc visa informācija, ko varu.

Šogad tev bijis ražīgs gads, kā arī esi Lielās mūzikas balvas nominats kategorijā «Gada jaunais mūziķis». Ko tev nozīmē šis apbalvojums? Kā tev šķiet, kas bija spilgtākie momenti, atskatoties uz pagājušo gadu?

Kādas divas nedēļas mēģināju saprast, kāpēc esmu nominēts. Joprojām man atbilde līdz galam nav skaidra. Biju piedalījies Dž. Dž. Džonsona konkursā. Tas ir džeza trombonistu konkurss, kurā biju pagodināts dabūt piekto vietu. Esmu ticis finālistu pieciniekā, diemžēl, ne trijniekā. Foršs notikums, jo, nākot no valsts, kur džeza trombonistu kultūra neeksistē vispār, tikt pasaulē pirmajā džeza trombonistu konkursa pieciniekā ir forši. Mums notika pāris ieraksti ar kvintetu priekš Latvijas Radio fondiem. Ierakstījām koncertu priekš «Jersika Records» «M/Darbnīcā». Kvintets bija atvests no Vācijas. Tad ar to pašu kvintetu mēs uzstājāmies Hamburgā «Elbjazz» festivālā. Bijām uzaicinājuši «Grammy» balvas laureātu Čārliju Porteru. Tas bija viens no lielākajiem notikumiem. Paralēli darbība festivālā «Rīgas Ritmi». Forša pieredze, spēlēju ar vokālisti Luīzi Balkvilu no Londonas. Viņa bija «Riga Jazz Stage 2022» uzvarētāja. Mēs nospēlējām ar viņu divus koncertus. Paralēli darbojos džeza sesijās. Ļoti daudz koncerti spēlēti Latvijā un Vācijā. Koncerts ar Latvijas Radio bigbendu un Nilu Landgrēnu. Es tajā koncertā biju septītajās debesīs! Lielāko daļu koncertu pagājušogad spēlēju ar tādu eiforiju, ekstāzes sajūtu.

Kā tu apvieno studijas ar koncertdarbību Latvijā? Vai paspēj izbraukāt? Kā turpmāk plāno nākotni — vairāk Vācijā vai Latvijā?

Reizēm sanāk atvest mūziķus uz Latviju. Savu dzimšanas dienu svinēju kopā ar saviem vācu kolēģiem Rīgā. Kontakti ir izveidojušies daudz. Man tagad ir duets ar brazīliešu ģitāristu Hamburgā. To gribētos atvest uz Rīgu, jo Latvijā brazīļu mūziku spēlē visai maz.

Mūzika man ir, tāpēc cerams, ka tā tiks ierakstīta šogad. Esmu tagad abās valstīs vienlīdz ilgi. Tikko pavadīju sešas nedēļas Latvijā. No decembra vidus līdz janvāra beigām. Es biju dabūjis piedāvājumu strādāt ar kabarē Latvijā. Ja piedāvā piecpadsmit labi apmaksātus koncertus uzreiz vienā vietā, tad, protams, izvēlēšos labāk strādāt un pelnīt naudu, nekā neko nedarīt, būdams Vācijā, spēlējot vienu vai divus koncertus klubā.

Es centīšos pie šī palikt arī pēc studiju beigām. Tā ir mana personības īpatnība. Es neesmu cilvēks, kurš spēj vienā vietā nosēdēt ilgi. Man ļoti patīk Rīga. Mīļākā pilsēta pasaulē! Taču arī Rīga mēdz mazliet apnikt. Pēc četrām, piecām nedēļām esi visus saticis, visur paēdis. Tad tas pats notiek arī Hamburgā. Man ir nedaudz brīvāks laiks Vācijā, varu to ieguldīt projektu plānošanai, mūzikas rakstīšanai. Mums vakar bija brazīļu mūzikas koncerts. Spēlējām interesantā sastāvā — fagots, trombons un ģitāra. Tas lika atcerēties, cik radniecisks ir trombons ar fagotu. Jāpiemin, ka visapmaksātākais koncerts Vācijā bija latviešiem. Bija jānospēlē divas tautasdziesmas. Lībekas osta gribēja uzaicināt divus latviešus nospēlēt latviešiem. Nospēlējām prezidentam divas tautasdziesmiņas.