Latvijas džeza personība un izglītības stūrakmens

Indriķis Veitners: Lai žanrs attīstītos, vajag trīs lietas – jaunu paaudzi, vietu un distribūciju

Viens no džeza izglītības stūrakmeņiem ir Indriķis Veitners, kurš ne tikai pēta Latvijas džeza vēsturi, bet arī pats to vairāku gadu garumā ir veidojis. Šobrīd Indriķis ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) džeza katedras vadītājs. Taču bērnībā, sapņodams par arheoloģiju un vēsturi, aizsapņojās arī līdz džeza katedras vadītāja amatam. Kā pats smejas – pāris reizes mūžā paveicās trāpīt pareizā vietā un pareizā laikā. Indriķis Veitners sarunā atklāj, kāpēc Baltijas džeza kruīzs viņam bija kultūršoks, kāpēc spēlēja bandžo, kā arī par to, kāpēc džeza mūziķi vienmēr būs spiesti dzīvot «asumiņā».

Zinu, ka tava dzimta ir cieši saistīta ar kultūru. Kāda bija tava bērnība, augot mākslinieku vidū?

Izaugu ģimenē, kur diez gan daudzi bija saistīti ar radošām izpausmēm. Turklāt papus ar mammu pārstāvēja 60. gadu dumpiniecisko paaudzi, kura rakstīja dzejoļus, lasīja aizliegto literatūru un principā nodarbojās ar bohēmu. Tādi hipiji bija. Līdz ar to mana bērnība pagāja stipri bohēmiskā gaisotnē. Es atceros, kā pie papa mūžīgi ciemos nāca dzejnieki. Neskatoties uz visu bohēmu, viņi runāja arī par dzeju, viņi visi lasīja grāmatas un bija gudri cilvēki – erudīti un ļoti inteliģenti.

Arī mana vecmamma un vectēvs (Kārlis Veitners) bija saistīti ar mākslas vidi. Vectēvs bija gleznotājs, kurš savulaik mācījās arī Mākslas akadēmijā. Viņš gan nepabeidza, jo nepieņēma diplomdarbu. Tomēr viņš tāpat bija Mākslinieku savienības biedrs, un viņam bija vairākas personālizstādes. Tāpēc, jā, esmu uzaudzis tajā vidē. Zināju visu no iekšas, satiku interesantus cilvēkus, kuri reizēm arī nāca ciemos pie vectēva dzert tēju. Tad varēja ar viņiem aprunāties. Manam papam bija ārkārtīgi liels draugu un paziņu loks, tāpēc visa mana bērnība saistās ar cilvēkiem, kuri nāk no mākslas pasaules. Ar daudziem es joprojām uzturu labas attiecības. Piemēram, ar gleznotāju Juri Zvirbuli, kurš bija papum sens draugs. Mums mājās bija ārkārtīgi daudz grāmatu, kuras mēs lasījām. Tas viss mani ļoti iespaidoja.

Vai jau no bērnības vēlējies profesionāli pievērsties mūzikai?

Man nenormāli patīk vēsture, tāpēc bērnībā taisījos kļūt par arheologu. Gāju 5. vidusskolā, kas tagad ir Rīgas Valsts vācu ģimnāzija. Līdz ar to ļoti labi iemācījos vācu valodu. Paralēli es gāju arī mūzikas skolā, jo mātes uzstādījums bija, ka mums visiem jābūt mūzikas izglītībai. Jā, man labi padevās, bet biju ļoti kautrīgs čalis un faktiski darīju to, ko man lika. Atceros, ka Jānis Bērtiņš, kas bija mans pasniedzējs ceturtajā klasē, teica, ka man jāiet tālāk. Tā viss bija izlemts, es vienkārši peldēju pa straumi.

Interesanti, kā nokļuvi džeza pasaulē?

To es ļoti labi atceros. Pirmā tikšanās ar džezu bija, kad mēs dzīvojām mazā dzīvoklī Imantā. Man bija gadi pieci. Labi atceros, kā vakarā pa radio skanēja Ivara Mazura vadītais raidījums «Džeza mūzikas mīļotājiem». Es, zem galda sēžot, klausījos un domāju, kas tas par ārprātu tur skan. Kas tās par šausmām! Vēlāk jau bija citādāk. Manam papam bija liela plašu kolekcija, ko esmu saglabājis joprojām. Tā vienā mirklī sāku klausīties džezu, un tā lieta aizgāja.

Vēlāk, kad iestājos Mediņa mūzikas vidusskolā, pirmā kursa iesvētībās mūs apsveica pūtēju diksilends. Viss! Tas bija klikšķis. Es uzreiz gribēju spēlēt džezu. Gāju ar viņiem runāt, bet pateica, ka klarnetista vieta jau aizņemta. To spēlēja Atis Asaris, kurš, starp citu, tagad operā spēlē. Beigās man piedāvāja spēlēt bandžo. Es gribēju vienkārši spēlēt. Man bija pilnīgi vienalga, ko spēlēt. Dabūju kaut kādu briesmīgu bandžo, kuru spēlēju dažus gadus ar džekiem no diksilenda. Mēs braucām uz maziem koncertiņiem. Tas bija jauks laiks, daudz iemācījos. Tad man nāca piedāvājums spēlēt to pašu nelaimīgo bandžo Jura Mutuļa (1943-2020) diksilendā. Viņš ir Latvijas džeza vecmeistars, kurš meklēja jaunu sastāvu. Tā es nokļuvu pie Jura, ko uzskatu par savu džeza skolotāju. Tur es nospēlēju pietiekami ilgi – mums pat ir radio ieraksts. Bet vienā brīdī man jau bija par daudz, jo Mūzikas akadēmijā mācījos klarneti un gribējās sākt spēlēt saksofonu. Tad bandžo, kas vispār ir stīgu instruments, kļuva lieks. Vienkārši bija jāizvēlas!

Džezs tevi apbūra un esi viena žanra cienītājs?

Protams, var kopt vienu žanru, bet manas intereses nekad nav aprobežojušās tikai ar džezu. Piemēram, mana paaudze, kas savu jaunību piedzīvoja 80. un 90. gados, klausījās «heavy metal» mūziku. Man ļoti patīk grupa «Led Zeppelin», «Deep Purple». Esmu uzaudzis ar «Pink Floyd». Šī mūzika man reāli ir tuva. Jā, tas nav džezs, bet es neredzu pretrunas. Man ir klasiskā mūzikas izglītība, tas nozīmē, ka esmu pamatīgi gājis cauri klasiskajai mūzikai. Un tai nav ne vainas! Jo vairāk es dzīvoju, jo vairāk es to novērtēju. Man ārkārtīgi patīk Bahs un Bēthovena klavierkoncerti. Arī Šūberts. Arīdzan romantiskā mūzika man patīk. Es teiktu, ka neredzu pretrunu žanros. Svarīga ir atšķirība starp labu un sliktu mūziku. Var būt briesmīga akadēmiskā mūzika un ļoti laba popmūzika.

Vispār es biju «The Beatles» fanu klubā. Pat teiktu, ka taisni otrādi – dažādās lietas mani ir bagātinājušas kā mūziķi un viennozīmīgi kā personību, jo dažādība veido plašāku redzesloku. Tajā skaitā arī avangards. Jautājums nav par stilu, bet attieksmi. Ja dari to patiesi un ar godīgu attieksmi, ieliec tajā iekšā saturu, tad viss ir ok. Tad var spēlēt pat «trash metal» – un būs labi! Jo tajā būs jēga.

Kā no mūziķa karjeras pārgāji uz pedagoģiju? Tās tomēr ir ļoti dažādas jomas.

Tas notika vienkārši pats no sevis. Varu vien teikt, ka man pāris reizes mūžā paveicās trāpīt pareizā vietā un pareizā laikā. Viena no tādām reizēm bija 1995. gadā. Biju gadu nospēlējis vēl vecajā Radio bigbendā, kad mani uzaicināja piedalīties starptautisko skolu džeza asociācijas ikgadējā tikšanās reizē «International Asociation of School of Jazz», par kuru es vispār neko nezināju. Baltijas valstis bija nesen atguvušas neatkarību, un dāņi izdomāja, ka to tikšanos rīkos uz kuģa. Tāds Baltijas džeza kruīzs, kurā uzaicinās pa vienam studentam no katras Baltijas valsts. Man gan palīdzēja tur nonākt, bet tas bija pilnīgi kaut kas neticams. Principā aizbraucu, nezinot angļu valodu. Nezinot, ka es esmu «students». Mani vienkārši paaicināja kaut kur braukt. Sanāca gan trāpīt super pasākumā – divas nedēļas braucām ar kuģi. Tur bija cilvēki no visas pasaules. Biju ielikts kopā ar studentiem no Japānas, Anglijas, Amerikas…jebkurienes.

Izbraucot to milzīgo kruīzu apkārt Baltijas jūrai, mēs beidzām savu ceļojumu ar baigo koncertu Kopenhāgenas džeza festivālā. Mēs atklājām to festivālu ar speciāli rakstītu skaņdarbu un Džefu Libmanu kā solistu. Man vienkārši bija kultūršoks. Pirmkārt, es ieraudzīju visu sistēmu, ieraudzīju, kā tās skolas veidojas, mums nebija ne jausmas par to. Es vispār angliski iemācījos runāt tikai tur.

Otrs izšķirošais brīdis bija ap 2000. gadu, kad iestājos Kultūras akadēmijas maģistrantūrā mācīties menedžmentu. Man jau bija trīsdesmit gadi, tanī laikā ar Juri Mutuli bijām izveidojuši sastāvu. Sapratu, ka man vajag mācīties menedžmentu. Vienīgā pieejamā programma tajā laikā bija Latvijas Kultūras akadēmijas kopprojekts ar vāciešiem. Sākumā man vajadzēja rakstīt motivācijas vēstuli. Tā bija aptuveni tāda: «Es esmu džezmenis un Latvijā nav džeza izglītības.» Tie vācu profesori uzreiz: «Kā? Jums nav džeza izglītības? Kāpēc?» Izrādījās, viņi bija džeza fani. Patiesībā mana maģistra darba rezultātā radās Doma kora skolas džeza nodaļa. Tā kā viss ir tikai nejaušības un likumsakarības.

Kā ir mainījusies džeza dzīve Latvijā līdz ar izglītības ieviešanu?

Es domāju, ka ārprātīgi lielā mērā, jo tad, kad mēs sākām, tā bija praktiski ļoti, ļoti maza komūna. Te jāatkāpjas nedaudz vēsturē. Latvijas džezā ir bijušas ļoti spēcīgas tradīcijas, bet attīstību ļoti ietekmēja politika. Padomju laikā valdošā komunistu partija neatbalstīja džezu, tādēļ neizveidojās pēctecība. Bija ļoti spēcīgs Radio bigbends, bet nebija vides, kur žanrs varētu eksistēt. Manai paaudzei, kas nāca iekšā tanī laikā, vajadzēja visu veidot no nullītes. Tā bija milzīga problēma, strukturāli visu vajadzēja būvēt no sākuma. Iepriekšējas politikas rezultātā Latvijā nebija arī nekādas izglītības iestādes džezam.

Pa šo laiku ir izaugušas vairākas jaunas džeza paaudzes. Pirmais izlaidums bija 2005. gadā. Džezs vienu mirkli baigi iegāja modē. Tad tiešām džezs skanēja visur. Tas bija arī studentu darbs – visi gribēja kaut kur spēlēt, tas bija stilīgi. Tāds džeza vilnis. Mēs braucām ar studentiem uz iepriekš minēto «International Asociation of School of Jazz» tikšanos, tad visi brīnījās: «Kā jūs varat pelnīt ar džezu? Nekas tāds, piemēram, Portugālē nenotiek.» Bet mums viss notika. Izglītība radīja pieprasījumu. Ja ir pieprasījums, ir piedāvājums, mūziķi sāka savstarpēji sadarboties. Pēc tam, loģiski, vilnis noplaka, un tagad mēs atkal esam jaunas attīstības sākumā. Paaudzes ir nomainījušās, mūzika pilnībā ir citādāka. Piemēram, kad mēs 2008. gadā dibinājām akadēmijā džeza nodaļu, mūzika bija pilnīgi citādāka nekā tagad.
Džezs mainās, tev visu laiku ir jāiet līdzi viņam. Viens no iemesliem, kāpēc šī mūzika vispār ir dzīva, ir tieši tas, ka tā nemitīgi mainās.

Vai esi gatavs mainīties arī tu? Mainīt džeza programmas saturu?

Mums akadēmijā tagad ir jauna programma, daudz kas tika uzlabots. Mēs vienkārši sapratām, ka ir jāiet līdzi laikam. Ja kādreiz visi runāja par spēlēšanu, tradīciju, tad tagad ir uzsvars uz kompozīciju. Lai viens žanrs attīstītos, vajag trīs lietas: jaunu paaudzi, vietu un distribūciju.

Tas ir foršais džezā – mūzika nav sastingusi, bet ir dzīva un mainās atkarībā no tā, kas notiek apkārt. Tas ir tas, kas vienmēr bijis tāds liels savā ziņā bonuss mums, mūziķiem, jo visu laiku esi spiests izdzīvot. Tu visu laiku esi spiests kustēties. Tev jāmeklē, tev neviens neko nepienesīs klāt. Nekas nepienākas tāpat vien. Tu nevari tā kā akadēmiskie mūziķi mierīgi no rīta aiziet uz orķestri un tev neparko nav jādomā. Es visu laiku esmu spiests būt asumiņā. Līdz ar to, džezs visu laiku mainās. Tas ir iemesls, kāpēc tas vēl ir dzīvs. Ja tā nebūtu, tas būtu sen miris. Es ceru uz studentu apjomīgāku iziešanu starptautiskā apritē. Domāju, ka līmenis un kvalitāte ir ļoti laba, tie ir augsta līmeņa mūziķi. Visu laiku gaidu, kādu lielu starptautisku panākumu, jo visi priekšnoteikumi tam ir.