Jūlijas Zakirovas «Zelta stunda»

Ja gribi redzēt pasauli citā gaismā — sāc ar sevi un savas iekšējas pasaules izmaiņām

Šķiet, dziedātāja Jūlija Zakirova ir uz latvju džeza skatuves jau desmitgades, tāpēc ziņa par to, ka gada sākumā tautās laistais «Golden Hour» ir viņas debijas albums, bija pat mazliet pārsteidzoša — kā, tiešām debijas?! Tiešām debijas. Taču tas nenozīmē, ka šis darbs arī izklausās pēc debijas (šajā ziņā varētu vilkt paralēles ar Santas Šilleres «Other Ways») — tas ir nobriedis un profesionāls meistardarbs, ko analizēt no kvalitatīvā aspekta nav pat nozīmes, te viss tāpat ir skaidrs. Sauksim to labāk vienkārši par Jūlijas pirmo albumu.

Galvenais šī albuma virzītājspēks ir producents un aranžētājs Andris Buiķis, kuram tīk mesties dažādos muzikālajos sānsoļos. «Esmu ar izaicinājumiem «uz Tu»!» intervijā Latvijas Radio 3 raidījumam «Džeza impresijas» izteicies pats Buiķis, kurš šos vārdus apliecina arī dzīvē. Jāatgādina, ka, lai arī Andris augstu kotējas kā džeza bundzinieks, viņš redzams pie sitamo instrumentu krāvuma arī dauzonīgajā džezfanka sastāvā «Very Cool People» un vienubrīd piespēlējis pat progresīvā metāla (!) grupā «Mattergy», taču tajā pat laikā vienmēr ir gatavs atsaukties arī dažādu džeza sastāvu piedāvājumiem. Komponēšanas sfērā tas pats — pavisam nesen, 2023. gada decembrī, nāca klajā viņa, Aijas Vītoliņas un Latvijas Radio bigbenda albums «Cik labi», iepriekš Buiķis ir sevi iemēģinājis soloalbumā «Zaļš» (2020) utt., u.t.jpr. — arī «Golden Hour» ir viens no Andra muzikālās daudzšķautņainības pierādījumiem.

«Ar Jūliju esam pazīstami jau ļoti sen, kopš [viņas] uzvaras «Sony Jazz Stage» (tas bija 2006. gadā — aut.). Mani «uzrunāja» viņas uzstāšanās — tas bija kaut kas jauns, svaigs, nedzirdēts,» par sadarbības aizsākšanos atminas Andris Buiķis. «Pēc ilgāka laika mēs atkal satikāmies. Es biju izlaidis savu pirmo albumu, un Jūlija mani uzrunāja, vai es gribētu piedalīties viņas albuma radīšanā. Ar prieku piekritu. Man patīk Jūlija, viņa ir tāda, kāda viņa ir — patiesa, radoša. Ļoti atbildīga pret darbu. Albuma tapšanas laiks bija diezgan spraigs, gandrīz divi gadi, jo tas iekrita tieši Covid-19 pandēmijas epicentrā. Neskatoties uz to, darbs kopā gāja viegli uz priekšu. Mūzika ir svaiga un harmoniski bagāta, piepildīta ar dažādām noskaņām.»

Lūk, un tieši tie arī ir albuma «Golden Hour» lielākie plusi, proti: pirmkārt, «Jūlija ir tāda, kāda viņa ir — patiesa, radoša»; otrkārt, «mūzika ir svaiga un harmoniski bagāta, piepildīta ar dažādām noskaņām» (šos punktus pēc svarīguma var rindot arī otrādā secībā). Albums pēc sava skanējuma un emocionalitātes tiešām ir ļoti krāsains, tāpēc droši vien katrs tajā varēs atrast kaut ko sev piemērotu. Piemēram, apskatniekam īpaši ausīs iekrita skaņdarbi «Ferris Wheel Fairytale» un «December», turklāt pēdējais atzīts par gana labu pielāgošanai arī citādākiem mūzikas stiliem. Marta vidū pazīstamais tā saucamās inteliģentās latviešu deju mūzikas producents N’Works, kurš labāk gan zināms kā Normunds Rutulis, laida klajā «December» remiksu dejojamākos (un tātad plašākai auditorijai saprotamākos) ritmos, nosaucot šo veidojumu par «We Are One», un – jā, tas der!

Lai gan sākotnēji Jūlijas albumam esot bijis paredzēts skanēt daudz etniskāk, radošā procesa gaitā «stils arvien vairāk mainījās un ieguva 80. gadu beigu—90. gadu sākuma skanējumu, ar sava veida fanka, džeza un «cinematic» simbiozi, kā arī nedaudz «fusion» un disko mūzikas piegaršu,» tā to raksturo pati ekspresīvā dziedātāja. Iespējams, šī simbioze ne pārāk tīk tradicionālā džeza piekritējiem, tāpēc no viņu puses par «Golden Hour» dzirdētas skeptiskākas atsauksmes, taču ierindas klausītājam šis darbs būs kā tilts starp bieži vien grūti uztveramo džeza pasauli un bieži vien komercijā pārāk nonivelēto populārās mūzikas industrijas biezokni.

Ja kādam pirms albuma klausīšanās rodas vēlme savā iztēlē radīt ekspektācijas, kas sagaidāms «Golden Hour» apgūšanas laikā, tad te gluži labi var derēt Jūlijas skaidrojums par albuma nosaukumu: tas radies kādā saulrieta vakarā, lūkojoties uz dabas skaistumu un aizdomājoties par to, ka šis mirklis ir tik skaists, ka ir kā īsta zelta stunda jeb «golden hour», kurā gribas padalīties ar pārējiem — gluži kā ar šajā albumā iekļautajiem skaņdarbiem. Piemēram, plati ievadošais skaņdarbs «Dancing Umbrellas» — ļoti labi to var iedomāties skanam saulrieta vakarā, ko paspilgtina pret krāsainiem saulessargiem pakšķošas lietus piles. Vai Kristapa Vanadziņa «Refreshing World» — rāma kompozīcija nelielai atslodzei. Taču pie malas romantiku! Labāk pieķerties Andra Buiķa un Vadima Dmitrijeva darbiem «Morning City» un/vai «Beautiful Day», kas ar taustiņinstrumentu skanējumu visprecīzāk raksturo producenta ieceri par 80. gadu beigu—90. gadu sākuma atreferējumiem džeza noskaņās.

Jūlijai Zakirovai ir īpašs balss tembrs, bet savā mūzikā viņa iedvesmojas no džeza, fanka un «r’n’b», kā arī no dažādām etniskajām kultūrām, īpaši no tatāru tautas mūzikas, jo Rīgā dzimušajā Jūlijā rit karstasinīgās tatāru asinis (starp citu, gluži tāpat kā Dinārai Rudānei). Paturpinot šo tēmu, kā neliels pārsteigums ir albumā iekļautā balāde «Roots» (saknes — tulk.) tatāru valodā, kurai mūziku sakomponējis pianists Madars Kalniņš, bet vārdus tatāru valodā sarakstījusi dzejniece Gulfija Šakirova no Tatarstānas. «Šis skaņdarbs klausītājiem iepatikās jau no «Sony Jazz Stage» laikiem — tās ir manas tatāru saknes, un man gribējās parādīt arī tās,» skaidro Jūlija. To var saprast, taču «Roots» tomēr spēcīgi krīt ārā no albuma kopējā konteksta. Bet pieņemsim, ka šis skaņdarbs ir kā Jūlijas firmas zīme, un pievērsim uz to acis. Ja par balādēm, tad daudz veiksmīgāka ir pašas Zakirovas «Nations» — tā gan rauj sirdi ārā! Jāpiebilst, ka to iekrāso arī Miķeļa Dzenuškas lieliskā vibrofona spēle.

Noklausoties šo programmu «dzīvajā», tas ir, plates prezentācijas pasākumā, uz to pavērās mazliet cits skats — dziedātāja izstaro milzu pārliecību un enerģiju, darbojoties ļoti profesionāli, taču tajā pat laikā tik viegli, atbrīvoti un ar smaidu, ka neviļus liek ieslīgt labvēlīgā smaidā arī klausītājiem. Protams, straumēšanas servisā «Spotify» vai vinila plates formātā šīs klātienes emocijas nedabūt, tomēr vienalga «Golden Hour» atstāj ļoti labu pēcgaršu. «Ja gribi redzēt pasauli citā gaismā — sāc ar sevi un savas iekšējas pasaules izmaiņām. Andra Buiķa sakomponētie skaņdarbi krietni atšķīrās no manas ierastās stilistikas, bet tas likās interesanti, jo nācās izmēģināt jaunus vokālos paņēmienus,» atzīst Jūlija Zakirova. Ir sanācis!