Dzīves plate
Saruna ar Unu Stadi par satikšanos ar saplīsušo instrumentu, albumu kā pašterapijas veidu, japāņu ideoloģiju par saplēstiem porcelāna traukiem un vienkārši dzīvi
Pagājuša gada novembrī pašmāju dziedātāja un RDKS mūziklu nodaļas vadītāja Una Stade piedāvāja klausītājiem savu debijas albumu, kas nav vienkārši mākslas darbs, bet drīzāk iespēja ieskatīties viņas iekšējā pasaulē, iepazīties ar emocijām, kas radušās no reāliem dzīves notikumiem. Albums ir īpašs arī tāpēc, ka ļauj mums dzirdēt Unu solistes lomā, jo pārsvarā satiekam viņu vai nu kopā ar grupu «Latvian Voices», vai arī RDKS gospeļkora vadītājas lomā. Šoreiz gan Una nolēma padalīties ar mākslu, kas ir ļoti personīga, ko viņa pati ne tikai izpilda, bet ir komponējusi — gan mūziku, gan vārdus. Prezentācijas koncerts aizvadīts 21. novembrī, bet es ļoti ceru kadreiz vēl redzēt Unu uz skatuves un dzirdēt viņu, izpildot tieši šīs kompozīcijas, vai varbūt kaut ko jaunu. Satikos ar Unu kādā vēsā dienā, lai dziļāk izrunātu, kā tieši tapis viņas debijas darbs, no kā viņa iedvesmojās un vispār kā izmainījās viņas dzīve kopš mūsu pēdējas sarunas vairākus gadus atpakaļ.
Apsveicu ar debijas albuma iznākšanu! Tas taču ir tavs pirmais, vai ne?
Tas ir mans pirmais, jā.
Un tā programma ir tā, ko tu prezentēji maģistra koncerteksāmenā?
Gandrīz, ar dažām izmaiņām. Vienu skaņdarbu noņēmu nost, citā skaņdarbā ir saturiskas izmaiņas, gribējās, lai viss ir «pa ķeksi», lai visam ir kaut kāda jēga vai nozīme un pēctecība.
Albuma vēstījums nav mainījies, cik atceros no koncerteksāmena — mūzika ir par sirdssāpēm, par attiecībām, dzīvi.
Albums ir par diezgan konkrētu posmu, sākas ar vienu skaņdarbu no konkrētā dzīves brīža un tā viņš iet līdz tagadnei.
Līdz maģistra koncerteksāmena «tagad», vai šodienas «tagad», kad dzīvē ir tik daudz jaunumu?
Jaunumi vēl nav uzrakstīti, ja kādreiz saņemšos uz vēl kaut kādu albumu, tad būs, bet jā — šī albuma stāsts sākas ar konkrētu brīdi Ņujorkā, stāvot Bruklinas slimnīcas dzemdību nodaļā, gaidot bērniņa piedzimšanu, un iekļauj laiku, kad jau esmu pārvākusies uz Latviju, iesākusi šķiršanos, ir satikta Rīgas Doma kora skola, jaunieši, viss jau notiek paralēli dzīvē…
Sanāk, kad pēdējo reizi ar tevi runājām, tad jau sāka tapt šis albums? Vai tu vēl nebiji domājusi par to?
Galīgi vēl nebiju par to domājusi. Es tiešām sāku par albumu domāt tikai maģistra kontekstā, kad es plānoju, kāda varētu būt tā noslēguma programma. Negribējās, lai tas ir kaut kas paviršs, negribējās, lai tā būtu kāda cita komponista mūzika — es uzsāku nopietnāku savas dzīves pētīšanu. Tur ir mūzika, ko ir sarakstījis mans vectēvs, mūzika, ko ir sarakstījis Tuomo [Tuomo Uusitalo], ko esmu sarakstījusi pati, daudz kas ir tapis vienkārši mācību procesā kopā ar jauniešiem.
Kā tu vispār nolēmi stāties maģistrantūrā?
Kas to lai zina? [smejas] Godīgi sakot, man nav vienas atbildes uz šo. Bija kovids, bija sajūta, ka tas iedod papildus laiku, kuru šķita muļķīgi izniekot. Šķita interesanti paskatīties, ko vēl varu izdarīt ar mūziku, jo līdz tam neko īpaši pati nekomponēju, vai vismaz to neierakstīju un nesaglabāju. Man ļoti noveicās ar Ērika Ešenvalda satikšanu patiesībā. Viņš pateica, ka es drīkstu komponēt… Man vienkārši vajadzēja, lai kāds man pasaka, ka es arī varu, jo man šķita, ka komponēt drīkst tikai komponisti. Šķita, ka jārada kas ļoti oriģināls, un tikai tad es sapratu, ka īstenībā nē, es varu vienkārši atrast tos elementus, kas man patīk, kombinēt tos, runāt par to, kas man ir svarīgs, runāt par savām tēmām. Es saprotu, ka citi cilvēki raksta mūziku, jo viņi grib, lai citi cilvēki to dzird, bet manā gadījumā tā bija pašterapija — pašizpētes process.
Kā ar skaņdarbiem, kur bija izmaiņas? Kas ar to, kuru izmeti?
Tur bija viens skaņdarbs, kurā izmantoju japāņu ideju par saplēstiem porcelāna traukiem — Kintsugi. Ka tu viņus nevis izmet miskastē, bet salīmē un līmējuma vietas iekrāso ar zeltu, tādā veidā tu ne tikai saglabā saplīsušo trauku, bet padari to vērtīgāku. Laikam tā ideja man bija ļoti svarīga, jo es gribu cerēt, ka tā ir arī ar cilvēkiem un dzīvi, bet tad albuma kontekstā sapratu, ka neesmu vēl visu sevi ar zeltu salāpījusi, vēl ir jālāpa, līdz ar to es neesmu vēl šim skaņdarbam gatava. Noņēmu to nost, lai vēl nedaudz pamarinējas.
Bet vai tad šim procesam ir kāds galapunkts? Man liekas, tas ir tāds nebeidzams process cilvēku attīstībā…
Jā, bet līdz brīdim, kad apzināti pieliku punktu albumam, man nebija tās miera sajūtas, nešķita, ka kaut kas ir noslēdzies.
Nu jā, un albums arī saucas «Mūzika saplīsušam instrumentam». Tāpēc, ka dzīvē vienmēr kaut kas saplīst?
Dažādi līmeņi, kas to nosaka. Pirmais — mana satikšanās ar tiešām fizisku saplīsušo instrumentu harmoniju. Es šo instrumentu redzēju Doma kora skolā, mētājamies dažādos gaiteņos, tad, vienu dienu kovidlaikā staigājot pa skolu, es ieraudzīju, ka tas stāv remonta būvgružu vidū, burtiski. Es viņu mazliet paspēlēju un tad palūdzu, lai strādnieki aizved to uz manu klasi. Piezvanīju instrumenta īpašniekam Jānim Erenštreitam un lūdzu, vai drīkstu izmantot, viņš man par prieku teica «jā». Un tā sāku pētīt šo instrumentu. Ļoti interesanti. Tas skan tā, kā skan, tieši tādēļ, ka ir saplīsis, un tas turpina plīst visu laiku, jo viņam ir saplīsušas plēšas un tās turpina plīst tālāk. Parasti harmonijs skan diezgan līdzeni, šajā gadījumā ļoti daudz jāminas ar kājām. Ļoti patika tā ērģeļu skaņa un tas, ka tā ir tik līdzena, bet tomēr tās kājas veido kaut kādu ritmu… Pat ne ritmu, pat tempu nosaka! Es sāku ar to eksperimentēt, rakstīt pirmās idejas. Kaut kādā mērā kora skaņa tajā instrumentā ir paslēpusies. Tas ir tas, ko ar klavierēm nevar panākt — nevar ilgstoši vilkt vienu un to pašu skaņu. Instruments ļoti mani iedvesmoja patiesībā.
Otrais nosaukuma aspekts — bija kaut kāda dzīves krīze visādā ziņā, visādi sāpīgi notikumi. Man šķiet, priekš manis tā kompozīcija ir kā noķert sajūtu un nevis no viņas baidīties, bet pie viņas piesaistīties un saprast, kā tad tā emocija līdz galam skan. Sanāca mazliet pašterapija. Tāpēc arī albuma vāciņš ir tāds, var divejādi izlasīt nosaukumu — «Music for a broken Una Stade» vai «Music for a broken instrument»… [albuma vāciņš] Īstenībā vienalga, vai tas ir par saplīsušo instrumentu, vai manu saplīšanu, vienalga, kā uz to skatās — viss ir taisnība. Visas taisnības reizē.
Es ļoti ilgi domāju, kādam jābūt albuma vāciņam, ņemot vērā, ka es viņu fiziski netaisos izdot, tad es izskatīju dažus variantus, tapa arī dažas bildes, kas arī ir ļoti foršas, bet nekur neparadījās un droši vien arī neparādīsies. Bija vēl dažas idejas, bet tad es sapratu, ka man negribas, lai to vāciņu ir veidojis kāds cits, es gribu, lai es pati to izveidoju. Pati neesmu gluži māksliniece, tad man ienāca prātā, ka varētu sadarboties ar mākslīgo intelektu, to es arī izdarīju. Tas prasīja ļoti, ļoti daudz mēģinājumu, kamēr es nonācu līdz tai īstajai faktūrai. Manās smadzenēs mīļākais stils ir klasicisms, tieši arhitektūrā un mākslās, un šeit ir tas saplīsušais klasicisma piemineklis, kurš jūk un brūk tajā brīdī. No izņemtās Kintsugi dziesmas te ir zelta krāsa. Nosaukumu arī kombinēju tik ilgi, kamēr man patika.
Kāpēc netaisies izdot albumu fiziski?
Tev ir uz kā klausīties disku?
Jā!
Nu redzi, tu esi, iespējams, viena no ļoti retajiem!
Mašīnā?
Nu re, man nav.
Mašīna vai disku atskaņotājs?
Mašīna man īstenība ir, bet kaut kur stāv un vientuļi gaida, kamer salabošu. Bet disku ieeju noslēdza «DaGamba» albums, kurš izlēma tur iesprūst un tur ir palicis, diemžēl pat neskanošs… [smejas]
Zini, es bieži domāju par tiem diskiem, man izveidojies tāds uzskats, ka disks ir drīzāk dāvana vai suvenīrs, kas, pirmkārt, simbolizē kaut kādu fizisku rezultātu tavam darbam un arī kā atgādinājums to vēlāk noklausīties. Tomēr, kad saglabā savā «plejlistē» kaut ko, lai noklausītos vēlāk, diez vai tu tiešām noklausīsies, jo vienkārši aizmirsīsi par to. Bet, ja ir disks, tu to redzi un atceries, ka — hei, es taču gribēju noklausīties, kas tur bija!
Šis albums vispār tapis kaut kādā maģiskā veidā. Cilvēki, kas piedalījās, viņi to darīja ar lielu prieku un tādu atdevi, kaut gan finansiāli knapi varēju kaut ko samaksāt. Vienkārši, strādājot skolā par skolotāju, tu nevari nopelnīt tādu naudu. Tāpēc arī neapsveru izdot fizisku disku. Paralēli man arī jātaisa lieli uzvedumi, nauda jāiegulda jauniešos, tad domāju — ja tas disks vienkārši kaut kur mētājas, tad man tas nav svarīgi. Man šķiet, ka tiem, kam viņš ir jādzird, tie viņu dzird vai dzirdēs. Ļoti patīkami, protams, ir saņemt kādu «fīdbeku», kad cilvēki raksta, ka sēž, klausās un raud, vai tirpiņas skrien, kaut kas tāds, bet viņi to klausītos jebkurā gadījumā «Spotify» vai «Apple Music», vienalga.
Nedomāji prasīt līdzfinansējumu no VKKF?
Tas ir jautājums par katra cilvēka prioritātēm. Man tomēr šajos gados prioritāte bija jaunieši, joprojām ir, Doma kora skola, tagad vēl Daile klāt, vēl ir «Latvian Voices», un tad es domāju, vai man vispār to albumu jaizdod, vai man tas ir svarīgi, un es sapratu, ka priekš manis tas disks ir tikai atskaites punkts, ir noslēdzies tāds un tāds posms manā dzīvē un tagad varu sākt kaut ko jaunu. Jo gan emocionāli, gan arī muzikāli man bija jāpabeidz kaut kas viens, lai es varētu sākt uzkrāt jaunas emocijas un idejas.
Tavā albuma piedalījās tavs koris?
Jā, albumā vispār fantastiska visa tā jauniešu atdeve! Tur ir jaunieši, kur sen jau pabeiguši RDKS, viņi ierakstīja instrumentus, koris dzied, vienā skaņdarbā arī ir «Latvian Voices», kas man ir ļoti svarīgi. Sastāvs, patiesībā ir lielisks. Ļoti priecājos, jo rezultāts man pašai ļoti patīk, ja tā var par savu albumu teikt. Es priecājos, ka viss, kas tur pateikts, tiešām «pa ķeksi» pateikts, ka tas nav kaut kas netīšām uzrakstīts, vai uzraktīts tāpēc, ka gribēju izdot albumu. Svarīgs bija tieši tas darbs, tā izpēte, satikties ar vecvecākiem, sadzirdēt vectētiņa skaņdarbu, pēkšņi saprast, ka tas iederas. Tad uzrakstīt vēl vienu citu dziesmu, klausīties savu kāzu valsi, ko man Tuomo uzdāvināja kāzās — klausījos, bēdājos un tad sapratu — o, tā ir dziesma uz kuras harmonijām gribu uzrakstīt citu — savu dziesmu. Tā dziesma, ko viņš kāzās uzdāvināja, saucas «First Dance», un tā dziesma, kas bija nākamā, ir «Last Song» — veidota uz tās pašās harmoniskās bāzes, tajā pašā tonalitātē, līdzīgā tempā — viss ir ļoti simbolisks. Tur viens skaņdarbs pāriet otrā, bet tas var tā neizklausīties cilvēkiem no malas.
Bet prezentācijas koncertā ļoti forša sadarbība ar Jaņa Rozentāla skolas absolventiem, ar kuriem es jau biju strādājusi pie «Pūt, vējiņi», kopā ar «mūzikliem», jaunieši palīdzēja man uztaisīt māksliniecisko stratēģiju visam koncertam. Mans vectētiņš nejuta vēlmi spēlēt klavieres aukstā baznīcā, kas ir absolūti saprotami cienīgā vecumā (93 gadi), bet man bija svarīgi, ka to spēlē tieši viņš, tāpēc koncertā klausījāmies ierakstu. Tāpat mēs klausījāmies arī Tuomo skaņdarbu, jo arī bija svarīgi, ka tieši Tuomo spēlē tās klavieres. No tā, kā izspēlējās koncerta scenogrāfija, varēja saprast un just, kas ar ko iet kopā. Kompozīcijas ir trijos blokos. Viens, kurā ir ļoti sīki izrakstītas dziesmas, tad ir klavieru skaņdabi, kas ir gan mana vectētiņa Gunāra Stades, gan Tuomo skaņdarbi, un tad ir skaņdarbi, kas ir izteikti minimālistiski, kas ir Ešenvalda ietekme, par ko viņš pats droši vien nemaz nezina.
Diezgan cilvēcisks albums sanāca.
Ļoti. Katrai dziesmai ir riktīgs stāsts, skaņas nav nejaušas. Varbūt var šķist, ka nav kvalitatīvi ierakstīts, bet albums speciāli skan tā — ir speciāli atstātas visādas arī nejaušas skaņas, ko varētu iztīrīt. Pauls Dāvis Megi, kas producēja, teica — esmu pieradis strādāt ar popmūziku, man vajag iztīrīt! Es saku — nevajag! Tur jābūt dzīvai mūzikai! Dzīvi notikumi. Koris stāv un dzied dziesmu, kaut kas nokrakšķ — tā ir, koris ir liela masa.