Cik labu sajust grūvu

Andris Buiķis par enerģijas pieštepselēšanu bigbenda mūzikas rakstīšanai

«Cik labi» — tā saucas albums, ko jauno komponistu bigbenda kompozīciju konkursa finālā prezentēja Latvijas Radio bigbends, bundzinieks un komponists Andris Buiķis un dziedātāja Aija Vītoliņa. Kaut gan albumu izdeva vispopulārākais, ja var tā teikt, bigbends valstī, rezonanses par to bija diezgan maz, un tas man likās dīvaini un absolūti negodīgi. Pirms veikt kādus secinājumus, nolēmu sākumā albumu noklausīties — rezultāts nelika vilties. Pirmkārt jau bigbends pats par sevi ir ārkārtīgi profesionāls, muzicēšanas kvalitāte vienmēr ir līmenī. Otrkārt, mūzikā bija skaidri dzirdams Buiķa rokraksts — sintezatori no 70. 80. gadiem, aizraujoši grūvīgs ritms (ne va velti sākotnējais nosaukums programmai bija «Sajust grūvu!»), interesantas un nevienkāršas harmonijas, kas tomēr skan harmoniski un viegli klausāmi. Treškārt, Aija Vītoliņa ir ļoti spēcīga dziedātāja, kas jau vairākkārt bija manīta visdažādākos projektos un ir pierādījusi, ka ir gatava visādiem eksperimentiem, ar kuriem parasti tiek galā ļoti pārliecinoši. Proti, dziedāt Buiķa mūziku Vītoliņai nav nekas jauns, tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka arī šo programmu viņa ir iekarojusi. Manā izprātnē šim projektam būtu jāskan vairākkārt un skaļi, tā, lai visi zinātu, ka var arī šādi un forši, bet kaut kā pēc prezentācijas un pāris rakstiem medijos projekts palicis tikai albuma veidā straumēšanas platformās. Žēl. Tāpēc nolēmu atgādināt mūsu žurnāla lasītājiem, ka šāda klausāmviela arī ir! Pluss, es absolūti uzskatu, ka šim albumam īstenībā ir krietni lielāka nozīme par vienkārši jaunpienācēju LRBB diskogrāfijā — ši ir autormūzika Latvijas Radio bigbendam latviešu valodā, kas ir unikāls kulturāls produkts gan iekšējā tirgū, gan arī uz ārzemēm. Džezs vienmēr meklē kaut ko unikālu, svaigu un jaunu — tas arī ir tas!

Tātad, piedāvāju ne tikai noklausīties albumu, kas ir pieejams brīvi visiem zināmajās platformās, bet arī izlasīt manu sarunu ar mūzikas autoru Andri Buiķi!

Albums saucas «Cik Labi», tajā var dzirdēt tavu mūziku Latvijas Radio bigbenda un Aijas Vītoliņas izpildījumā. Kam ienāca prātā šāda projekta ideja?

Man uzzvanīju Kārlis. Es biju izlaidis savu pirmo albumu «Zaļš», un laikam Kārlis to bija dzirdējis, un, man liekas, viņam iepatikās ideja, ka ir nedaudz traka mūzika. Viņš prasīja: «Andri, negribi uzrakstīt bigbendam?» Nu, protams, pirmais brīdis ir bišķiņ šoks, jo man ir sintezatori, bet tur ir bigbends… Es teicu — nu labi, būs izaicinājums, bet tu [Kārli] taču apstāstīsi situāciju, kā jāraksta bigbendam, vai ne? Viņš atsūtīja instrumentāriju, es sāku klausīties tos bigbenda ierakstus, kas man patīk — tur bija Fils Kolins, Badijs Ričs, protams, sapratu, ka nē… Man vairāk tieksme uz grūvu, un tad sāku rakstīt. Bet jā, sākotnēji iedvesmas avots man bija Kārlis. Sākumā gan piedāvājums bija uzrakstīt pāris dziesmas kādam festivālam. Es teicu — ok. Tad, protams, kad ķeries klāt, tev ir tāds «oj-oj-oj»! Tur visas tās trubas, kamēr saproti, kā visus «voisingus» salikt, visu pārējo, sapratu, ka tas nav tā, ka pa dienu piesēdies un uzraksti notis, tas ir ļoti ietilpīgs darbs. Bet man ļoti patika! Ļoti radošs darbs! Uzrakstīju piecus gabalus, tad domāju: «Paga, es uzrakstīju piecus, tad es uzrakstīšu vēl piecus un būs albums!» Aprunājos ar Kārli, viņš piekrita. Piesēdos otro reizi, pieštepselēju, 10 gabali ir!

Pieštepselējos? [smejas]

Jā! Pieštepselējos, jo baigais izaicinājums bija uzrakstīt pirmos piecus skaņdarbus. Piecus mēnešus, pusgadu strādāju, vajadzēja «pieštepselēt» otru enerģijas rāvienu!

Skaidrs. Un no kurienes dziesmu tekstus paņēmi?

Es meklēju visādus dzejniekus, gāju uz bibliotēku. Es gribēju latviešu valodā, man vispār patīk latviešu valodā visu darīt. Tā konkurence, es sapratu, ir nereāli milzīga, kad angliski raksti. Bija, starp citu, pāris gabali no šis programmas iztulkoti, jo bija jābrauc uz Lietuvu, uz festivālu. Tekstus tulkoja vēstnieks Ojārs Kalniņš, nu jau viņš ir aizsaulē. Kaut gan viņš nevis pārtulkoja, bet uzrakstīja pavisam jaunus tekstus, ļoti smuki teksti. Varbūt, ja viņš iztulkotu visu albumu, mēs izdotu angļu versiju. Varētu īstenībā tā izdarīt, bet pagaidām tāda ideja netika apspriesta.

Albums tika prezentēts bigbenda kompozīciju konkursa finālā, Spīķeru koncertzālē vēl ziemā, bet neesmu redzējusi diskus.

Disku nav, bet bija doma par platēm. Albuma producents ir «Latvijas Koncerti», viņi uztaisīja vāka dizainu, un mēs palaidām digitāli. Es ļoti gribētu, lai sanāktu plates izdrukāt, redzēsim, kā būs.

Un albumā soliste ir Aija Vītoliņa, ar kuru tu sen jau sadarbojies dažādos projektos. Tā bija tava ideja uzrunāt tieši viņu?

Mēs diezgan daudz kopā bijām muzicējuši, viņa ir ļoti profesionāla un daudzpusīga, man likās, ka ar Aiju būs forši. Sākumā, kad Kārlis piedāvāja rakstīt bigbendam, nebija domāts, ka tās būs dziesmas, drīzāk kaut kas instrumentāls. Es izdomāju — nu labi, bigbends ir bigbends, klasiski. Bet kāpēc ne dziesmas bigbendam? Tāpāt kā bija pagātnē, arī Radio bigbendā, Rozenbergs, piemēram, rakstīja solistiem. Bet tomēr bigbends pārsvarā ir instrumentālā lieta.

Kā, daudz piemēru taču ir, kad vokāls ir iesaistīts dažādos veidos, es drīzāk teiktu, ka uz pusēm.

Jā, bet, nu, tur daudz instrumentu, visādās paralēlās melodijās, es teiktu, ka tomēr vairāk instrumentāls pasākums. Vismaz no tā, ko es esmu dzirdējis. Tad es iedomājos, ka būtu baigi forši uzrakstīt tieši dziesmas.

Albuma nosaukumu pats izvēlējies?

Albuma nosaukums ir paņemts no vienas dziesmas. Varbūt es izvēlējos…

Kā tev pašam šķiet, par ko sanāca tas albums?

Par mīlestību gan jau… Kā vienmēr! Nekas cits jau. Man ir daudz prasījuši pavēstīt to vēstījumu, bet pa lielām tā nav, tur ir momenta emocija, kad atrodi kādu dzejolīti. Pārsvarā es sāku ar dzeju, es nesāku ar mūziku. Es skatos vārdu spēli, galvenais, lai nav klasiskais pantiņš skaldāmais, šausmīgi grūti izdomāt kaut ko interesantu tam. Tas pantiņš ir tāds interesants, cik esmu dzeju lasījis, es uzreiz redzu, kad jā un kad nē. Un kad ir «jā», tad es viņā ietērpu iekšā melodiju, harmoniju, intro… Pa lielam jau teksts ir pirmais, un tur ir daži dzejnieki, izmantoju Leona Amoliņa, Agneses Rutkēvičas, Normunda Beļska un Jāņa Damrozes dzeju.

Kā ir ar teksta ritmu? Vai tas ir svarīgi? Vai drīzāk vēstījums ir pirmajā vietā?

Man patīk dzejas stāsts, vārdu spēle. Tas varētu būt kaut kas romantisks varbūt, man patīk emocionāli teksti. Man patīk stāsts, bet man arī patīk, kā tas stāsts ir ietērpts, tas ir svarīgi. Ja ir tas skaldāmais «tara-rada-dara-rā, tara-dara-rā-rā», nekas tur nesanāks, plakans ritms, maršs… Baigi grūti, Tas nenāca viegli, daudz laika man prasīja.

Kad jūs vispār sākāt strādāt pie tā?

Tas darbs bija gads, pusotrs. Jo, redzi, es vēl paralēli rakstīju programmu grupai «LUPA» un kamerorķestrim «Sinfonietta Rīga», varbūt pat divi gadi kopā. Pa drusciņai, pa drusciņai un sanāca.