Vokālais festivāls ar dabas pieskarienu
«Voicingers on Tour» trešais gads Rīgā — jauna vieta, jaunie pedagogi, latvieši, kas dzied ķīniski, un citas interesantas lietas
Jau trešo gadu pēc kārtās uz Rīgu ieceļo vokāli instrumentātais festivāls/nometne «Voicingers on Tour». «Voisingeri» ir starptautiska mākslinieku komanda, kurus vieno dižmeistars no Polijas, Gžegožs Karnass ar saviem domubiedriem, un šī komanda ceļo pa pasauli un nes tajā improvizētās mūzikas vēsmas, palīdz atrast savu balsi un pavērt jaunas taciņas mūziķu radošajās dzīvēs. Šogad festivālā notikušas dažas pārmaiņas — kaut gan meistarklašu norises vieta palikusi tā pati, JVLMA telpas, koncerti un džema sesijas pārvietojušās no vasaras terases «M/Darbnīcā» uz pagrabu klubā «Biedrība», kas ir minūtes attāluma no ieejas Mūzikas akadēmijā. Kopā ar teritoriālajām pārmaiņām festivāls atnesa arī jaunas iedvesmas — atjaunotā pedagogu komanda, kas šoreiz piedāvāja dalībniekiem pietuvināties ķīniešu džezam, izbaudīt jogu Vērmanes dārzā, kā arī noklausīties daudz labu koncertu vakaros. Par to, kādas pārmaiņas pārdzīvoja festivāls šogad un kas interesants vispār bija, stāsta Santa Šillere — džeza dziedātāja un festivāla «Voicingers on Tour» koordinatore Latvijā.
Santa, pastāsti, lūdzu, par saviem iespaidiem — kā tika aizvadīts festivāla trešais gads?
Manuprāt, gads bija veiksmīgs! Katru gadu jau interesanti paskatīties izmaiņas programmā, un šogad bija ļoti labs balanss meistarklašu apjomā — cik tas dīvaini nebūtu no iepriekšējiem gadiem, no meistarklašu dalībniekiem dzirdējām, ka grafiks ir pārāk intensīvs, nevar visam paspēt cauri izdzīvot un vēl apmeklēt koncertus! Škiet, ka šogad mēs atradām šo izcilo balansu dalībniekiem! Otra balansa daļa šogad bija koncerti, kuri mums bija divi vienā vakarā un pietiekami dažādi! Tātad balansa ziņā trešais gads bija visveiksmīgākais, un par to man ir liels prieks. Šogad arī bija daudz visādu jaunu papildinājumu, jo katru gadu mēs cenšamies izdomāt kaut ko jaunu, jo, līdzīgi džezam, mums ir mainīgā daba, mēģinām rotaļāties ar festivāla programmu. Ārkārtīgs prieks, ka mums šogad pievienojās ārzemju studenti — gan no Polijas, gan no Igaunijas, kas arī piedeva jaunu un svaigu sajūtu, jo studenti nebija tikai latvieši. Lai gan meistarklases ir angļu valodā, viesstudenti samainīja to sajūtu — bija nedaudz ārzemnieciskā sajūta, kuru jau ik gadu dod paši pedagogi, bet šogad jo vairāk. Īpašs prieks ir par to, ka no visiem «voisingeriem» viņi izvēlējās atbraukt uz Rīgu, nevis uz citu valsti Eiropā vai Āzijā.
Jā, tas ir apsveicami! Burtiski tikko ar Indriķi Veitneru runājām par to, ka Lūznavas festivāls un nometne ir vienīgā Latvijā, kas piesaista arī ārzemju studentus. Kaut gan viņiem no paša sākuma bija tāda koncepcija — vienot visas trīs Baltijas valstis.
Jā, mēs aizgājām līdzīgā virzienā, bet viņiem tas ir pamatprincips, mums tas notika neapzināti. Bet es to visādi atbalstu, jo kas ir tie dalībnieki — tie ir jauni mūziķi, kam jau no paša starta vajag «networking» — veidot kontaktus, jaunas muzikālās draudzības, es to tikai atbalstu, tas var radīt tiešām pozitīvu rezultātu.
Jā, tas dod iedvesmu, kaut gan, runājot par Baltijas valstīm, mēs neesam tik tālu, lai tik ļoti atšķirtos, bet tomēr starpība ir, rezultātā var rasties kaut kas interesants!
Jā, gan sadarbojoties, gan iegūstot draugus no kādas citas valsts, tu vari aizbraukt uzstāties viņa valstī, viņš var atbraukt uzstāties tavā valstī, tā ir domāšana perspektīvā.
Bet atpakaļ pie tavas sirdslietas, tā teikt. Jūs šogad samainījāt arī lokāciju — no «M/Darbnīca» uz klubu «Biedrība», kāpēc tā?
Tam bija dažādi apsverumi, arī tas, ka gribējās pārmaiņas, un klubs «Biedrība» ir ārkārtīgi parocīgs lokācijas ziņā, jo meistarklases norisinās akadēmijā, un, patiesību sakot, pirmie divi gadi «M/Darbnīcā» pagāja jauki, bet tomēr tā distance ir jūtama, it īpaši pašiem meistarklašu pasniedzējiem ir jābrauc drīz pēc nodarbībām un «soundčekiem», līdz ar to lokācijas maiņa atrisināja loģistikas lietas. Arī klubs «Biedrība» atmosfēras ziņā likās tas, kas uzrunā. Kaut gan bija lieliskas atsaukmes gan no meistarklašu dalībniekiem, gan klausītājiem par «M/Darbnīcas» terasi, kas ļoti piestāvēja gan mūzikai, gan vispārējam festivāla konceptam, taču mēs bijām viegli ieintriģēti — kā šis projekts un šie mākslinieki, koncerti varētu izskatīties tādā, gribas teikt, klubam «Biedrība» piemītošā džeza kluba/pagraba atmosfērā, jo daudzi mākslinieki izpilda niansētu mūziku, kur ir daudz improvizācijas, kamersastāvos, varbūt tas pietrūka skaistajā āra terasē, kur intimitāte, ko nodrošina pieklusināts apgaismojums un platība var izcelt pareizās kvalitātes, tāpēc «Biedrība» bija lieliska izvēle. Starp mūziķiem arī klejo atsauksmes par kvalitatīvo skaņu, kas ir klubā «Biedrība»!
Jā, Mārtiņš Strelēvics ir skaņas burvis! Un par nodarbībām — pērn atceros, bija daudz kas interesants: brīvā improvizācija, joga, nodarbības par vokālo tehniku, perkusiju klase. Kas šogad bija tāds īpašs?
Improvizācijas sadaļa nekur nav zudusi, jo uz tā balstās «Voicingers» meistarklašu vērtības, lai cilvēki tieši šeit atrod savu balsi, savu domas plūdumu improvizācijā un kā izteikties, ar kādiem līdzekļiem, līdz ar to tā noteikti bija dominējošā lieta meistarklasēs. Runājot par jogu — tā mums bija arī šogad, bet tas bija kas pilnīgi citādāks! Pagājušgad ar mums strādāja brīnišķīgā Dana Indāne-Surkiene, un viņa gāja caur meditatīvāku sajūtu, kustības, deju elementiem, un konceptuāli tā noskaņa bija citādāka. Šogad mums palaimējās saņemt divus zaķus ar vienu šāvienu — šogad komandai pievienojās brīnišķīgs pianists no Azerbaidžanas Elčins Širinovs [Elchin Shirinov], un, kā izrādās, viņš ir sertificēts jogas instruktors! Līdz ar to ar viņu joga bija kaut kas cits, tas bija vairāk balstīts uz fiziskās, sportiskās sajūtas, mēs visi tur varējām pasvīst, daudziem sākumā bija sajūta kā sporta nodarbībā, kad nodarbības beigās nogursti, bet arī esi uzlādējies. Tā joga arī bija ļoti balstīta uz elpošanu. Es arī biju dalībnieku vidū, apmēklējot nodarbības, un man ļoti patika! Arvien vairāk sāku domāt, ka šādas prakses vajadzētu pasniegt arī akadēmijas studentiem, jo tas ir ļoti saistīts, it īpaši dziedātājiem — darbs ar ķermeni. Mēs jau sen zinām, ka tas nav tikai darbs ar balss saitēm, balseni utt., un arī elpošanas principi, kas man liekas ļoti interesanti, jo viņš arī stāstīja, pēc kādas metodikas viņš vadās (pārzina arī Vima Hofa metodi, un arī citas elpošanas metodes), stāstīja, kurās situācijās kuru elpošanas metodi labāk izmantot — tur, protams, bija vairāk stāsts par to, kā sevi nomierināt skatuves uztraukumā, piemēram.
Vēl kas bija interesanti — šogad mums bija nodarbības arī ārā, jo bija tik brīnišķīgs laiks, ka daži pedagogi nolēma vadīt meistarklases turpat Vērmanes dārzā — gāja un dziedāja, un tas arī bija ļoti interesanti! Cilvēki apkārt gāja, skatījās, interesējās, kas tur notiek! Bija dabas pieskariens šogad, teiksim tā!
Bija izmaiņas arī pedagogu sastāvā, kā jau katru gadu, tas ir projekta virsuzevums, lai pedagogi dinamiski mainās katrā valstī, arī viņiem pašiem satiekoties citās kombinācijās, un arī konkrētās valsts studentiem ir interesanti, kad atbrauc kāds, kurš jau bija, bet arī kāds jauns! Un šogad vistālākais viesis mums bija Koko Žao [Coco Zhao] no Ķīnas, ar viņu arī bija ļoti ilgi un patīkami gaidīt tikšanos, viņš brīnišķīgi vadija nodarbības gan par improvizāciju, gan par «storytelling» jeb kā stāstīt stāstu caur dziesmu, un viņam ir tādi interesanti paņēmieni, kā viņš uz to raugās, es domāju, ka tas bija vērtīgi!
Tas noteikti noderētu cilvēkiem, kas dzied «neuniversālajās» valodās! Latviešu klausītājs diez vai sapratīs, par ko dziesma, ja tā būtu ķīniešu valodā. [smejas]
Tā stāsta stāstīšana šķiet elementāra lieta, it īpaši vēl studējot, dziedāšanā tik daudz uzmanības tiek piešķirts tehniskām lietām, bieži vien tas otrs ļoti svarīgaiss aspekts — stāsts — paliek otrajā plānā. Aizmirstam, ka izstāstīt stāstu ir liels darbs, jo mēs, vokālisti, esam priviliģēti izmantot vārdus. Tā nav tāda lieta uz dullo! Tur arī ir savi noteikumi, kurus ir vērts ievērot, lai uzstāšanās būtu izdevusies.
Pilnīgi piekrītu! Un kā ar koncertiem šogad? Programmā bija paziņots ļoti plašs sortiments, tā teikt!
Koncerti bija vienkārši pārsteigums šogad! Pirmkārt, gribas atzīmēt, ka mēs turpinājām lielisko domu — koncertu sēriju, kas parāda gan jaunus latviešu mūziķus, gan festivāla mūziķus no ārzemēm, un tas, kā mēs šogad trāpījām, tieši tie komplekti, kādi salikās konkrētajās dienās, tas bija vienkārši fantastiski! Pirmajā dienā mums uzstājās viena no «Voicingers» koordinatorēm Līga Kupča, kura jau uz savu maģistra studiju noslēguma eksāmenu bija radījusi brīnišķīgu koncertprogrammu, kurā viņa bija spērusi drosmīgu soli, aranžējot kora dziesmas džezā. Eksāmenā tas veiksmīgi izskanēja un bija skaidrs, ka tam noteikti ir jāskan arī ārpus vārda «eksāmens» un jāļauj cilvēkiem dzirdēt, cik interesanti kora mūzika var skanēt! Pēc Līgas sekoja Gžegoža Karnasa programma, kurš ļoti mīl dziedāt poļu valodā, un man tas vakars likās īpašs ar valodām — katrs dziedāja savā dzimtajā valodā, katra ir dažāda un skaista. Tas arī palīdz lauzt šo stigmu, ka džezs var skanēt tikai angliski. Patiesībā tā nav, valoda piešķir tādu īpašu garšu, frekvenci mūzikai, kad tā pievienojas klāt konkrētajam žanram.
Nākamajā vakarā sekoja divas absolūti dažādas stilu pasaules, jo latviešu mūziķus pārstāvēja Miķelis Dzenuška, un viņš uzlādēja pozitīvi visu kluba «Biedrība» zāli, cilvēkus, tas, ko viņš, starp citu, tikai trio sastāvā izdarīja, tas bija tiešām kaut kad neatkārtojams! Miķelis dziedāja, spēlēja taustiņinstrumentus, vibrofonu, tas bija kaut kas ļoti jaudīgs! Pēc tam pat festivāla vadītājs Gžezožs pienāca un teica: «Kur tu tos puišus atradi?!» Es teicu: «Jā, mums tādi ir!» Viņš bija ļoti patīkami pārsteigts, tas bija absolūti negaidīts atmosfēras ziņā, bet ļoti piestāvēja! Pēc Miķeļa koncerta sekoja Koko Žao, kurš ieveda savā, patiesībā tādā etniskā skanējumā, lai gan Koko ir diezgan tradicionāls vokālists džeza izpratnē, domājot par viņa skaņu. Bet tomēr viņa saknes laužas pa visām malām ārā fonētiski, kad viņš dzied (viņš izpildīja dziesmas gan ķīniešu valodā, gan angļu), un to tiešām ļoti caurstrāvo tā vide, no kuras viņš nāk. Protams, arī muzikāli tāda sajūta — pentatonikas daudz kur parādījās, un tas bija pilnīgs pretstats Miķelim labā nozīmē. Miķelis vienkārši uzlaida gaisā to jumtu, bet Koko to jumtu nokrāsoja citā krāsā.
Pārsteigumi nebeidzās — nākamajā dienā uzstājās jauna vokāliste un saksofoniste Karlīna Priedēna, un cik interesanti, ka tieši viņas performance saslēdzās vienā vakarā ar dāņu saksofonista Esgera Ūtrupa Nīsena [Asger Uttrup Nissen], un tā bija ļoti secīga, transformējoša pāreja no viena koncerta uz otru, jo es kaut ko stipri līdzīgu viņos abos saskatīju, kaut gani viņi ir pilnīgi dažādi, jo Karlīna izvēlējās izpildīt gan savu oriģinālmūziku latviešu un angļu valodās, gan par godu nākamajām māksliniekam bija iemācījusies vienu no viņa skaņdarbiem! Esgers arī spoži, tehniski un izcili pārstāvēja savu koncertu, un, kas man likās interesanti, viņš ļoti daudz stāstīja par kompozīcijām, es sapratu, ka reti instrumentālisti grib dalīties ar verbālo enerģiju, stāstīt par gaidāmajiem skaņdarbiem, jo viņi ērtāk jūtas mūzikā, tas nav kā vokālistiem runāt, jo mēs dabiskāk jūtamies tajā brīdī. Esgers bija ļoti komunikabls un atstāja pārliecinošu, labu iespaidu. Arī viņam tas bija īpašs mirklis, jo viņš pirmo reizi bija Rīgā, un viņš teica, ka viņam ārkārtīgi patika pie mums ciemos, Latvijas publika, studenti.
Mūsu ceturto koncerta dienu noslēdza izcils savienojums — mums bija «Jazz piano» vakars, jo mums bija divi ļoti kontrastējoši džeza pianisti. Latviešu koncerta daļā uzstājās Matīss Žilinskis, kurš paņēma ar savu enerģiju, viņš atskaņoja skaņdarbus no sava albuma un ārkārtīgi nošarmēja gan muzikāli, gan visādi citādi. Viņam muzikālā džeza valoda ir bagātīga un starptautiska, bet Matīsām nāk labā nozīmē ārā vieta, no kurienes viņš nāk, tā ir Latvija, un tas ļoti skaisti iezīmēja viņa koncerta vadlīniju. Pēc viņa sekoja ļoti ilgi gaidītais Elčins Širinovs ar savu trio. Elčins bija īpaši gaidīts vairāku iemeslu dēļ — pirmkārt, viņš Latvijā nebija uzstājies, viņš ikdienā ir ļoti noslogots mūziķis. Kad man Gžegožs pateica, ka mēs varēsim šogad ar viņu sadarboties, man bija šoks! Izrādās viņs ir «Voicingers» draugs jau gadiem, bet kādu periodu nebija braucis ar festivāla komandu. Ikdienā viņš uzstājās ar Avišai Koena trio, līdz ar to tas uzreiz uzliek patīkamu sajūtu — ko gaidīt no viņa, kad viņš nāk ar savu projektu, ar savām kompozīcijām, un tas bija ārkārtīgi interesanti, jo viņa saknes starojās cauri katrā līnijā, intonācijās, kas ir raksturīgas tieši Azerbaidžānas tautas mūzikai. Tas bija lielisks noslēgums tieši mākslinieku koncertu nedēļai!
Protams, te jau ir «Voicingers» tradīcija — pēdējā dienā ir studentu noslēguma koncerts, kas ir gaidītāks pašiem dalībniekiem, lai var izmantot svaigi iegūtās zināšanas. Koncerts bija divās daļās, bija dzirdami gan skaistākie džeza standarti, sirdi plosošās balādes, ansambliski numuri, un noslēgumā arī priekšnesums, kurā piedalījās visi studenti. Šoreiz Koko pieteicās iemācīt studentiem dziesmu džeza stilistikā bet… ķīniešu valodā! Tajā bija gan improvizācijas, gan daudzbalsības, pats Koko stāvēja priekšā un diriģēja, un tas bija ļoti aizkustinošs brīdis un reizē arī smaidu izraisošs, jo varēja just, ka tas ir kaut kas jauns, citādāks.
Es varu iedomāties! Ir jau kaut kādi plāni nākamajam gadam?
Patiesībā jau šajā brīdī ir dažādas pārdomas par to, kāds varētu būt nākamais gads, jo trīs gadi ir pietiekams brīdis, lai saprastu, kas, iespējams, labāk strādā Latvijas publikai, kas ne tik ļoti, un iespējams pašā festivāla koncepcijā kaut ko pamainīt — tās izmaiņas vairāk attiecināmas uz koncertiem, bet, kā tas izvērtīsies, šobrīd ir absolūti grūti teikt. Katrā ziņā mēs skatāmies uz nākotni cerīgi, un šobrīd tieši ir tas «prāta vētras» brīdis par to, kā varētu izskatīties nākošais gads! Plānošanas darbu priekšā ir daudz, visi jaunumi būs mūsu sociālajos tīklos, sekojiet līdzi!