Uz Omahu mācīties džezu un saprast māju vērtību

JVLMA studenti: Aizbraucot uz Ameriku, sapratām, ka latvieši ir unikāla tauta

Kurš no Eiropas džezmeņiem nesapņo nokļūt Amerikā? Gan jau tie, kuri vēl nav tur bijuši, vēlas vismaz ar vienu aci paskatīties uz to valsti, kur piedzima džezs, kas tagad zeļ un plaukst, gribas cerēt, vairākās pasaules valstīs. Arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija ir iedibinājusi sadarbību ar vienu no ASV augstskolām: tā ir Nebraskas Universitāte Omahā (UNO), kuras studenti un pasniedzēji nu jau regulāri atceļo uz Latviju, kamēr mūsējie dodas apmaiņas programmās uz turieni. Arī akadēmijas Džeza nodaļas bakalaura programmas studenti Matīss Žilinskis un Jurģis Lipskis šī gada sākumā devās uz UNO, lai gūtu jaunu pieredzi, spēlētu ar vietējiem, mācītos Amerikā un pie reizes ar koncertiem apceļotu pasauli. Par to arī viņiem jautājām.

Lūdzu pastāstiet par savu brauciena pieredzi! Kā jums gāja?

Jurģis: Gāja superlabi. Mēs abi divi braucām kā tukšas lapas un nezinājām, ko gaidīt — sūcām iekšā visus iespaidus bez jebkādām ekspektācijām. Un tāpēc tas brauciens nevarēja neizdoties. Devāmies, darījām maksimāli daudz. Tas brauciens nav kardināli mainījis neko manā dzīvē, bet guvu pierādījumu tam, ka tā Amerika nav tik tālu, tas ir sasniedzams kontinents, un radies iespaids, ka mēs varam tur atgriezties, tas nav tik sarežģīti, un ir cilvēki, kas grib mūs tur klausīties un kam tas ir interesanti. Līdz šim par Ameriku dzirdējām tikai filmās, un tā bija kā nesasniedzams sapnis — tagad tā palika tuvu. Un tas ir forši.

Vai labāk, tavuprāt, šādos lielos braucienos doties, kad esi sagatavojies, lai iegūtu vēl vairāk, vai arī — kā saki — bez ekspektācijām?

Jurģis: Es īsti nezinu, kā mēs varētu sagatavoties. Es centos savākt informāciju par saviem pasniedzējiem, bet neko īsti neatradu — mēģināju sagatavoties, bet laikam liktenis bija citādāk ieplānojis. Un, man šķiet, šajā situācijā tas nospēlēja par labu. Es nedomāju, ka tā ir pati labākā vai augstvērtīgākā skola, kas Amerikā ir, tāpēc, ja mēs gaidītu augstu līmeni un attīstību, būtu vīlušies.

Matīss: Mēs pavadījām tur gandrīz piecus mēnešus, un sākumā likās, ka tas laiks velkas, bet tad viņš sāka ļoti ātri lidot uz priekšu. Viena lieta, kas man ļoti saslidīja sirdi, bija tikšanās ar Linkolnas latviešiem — mēs pie viņiem braucām kādas trīs, četras reizes. Jau aizbraucot uz Ameriku, iepazīstoties ar skolu un cilvēkiem, sapratām, ka mūsu Latvijā arī ir forši. Un ka Latvija nemaz nav sliktāka. Iepazīstoties ar Linkolnas latviešiem, likās, ka Latvija nemaz nav tik tālu, un mēs jebkad varam atgriezties Amerikā — visās latviešu biedrībās rodas tāda silta sajūta.

Vai bija arī kādas vilšanās, vai kaut kas likās neizdevies?

Matīss: Man ļoti liels pārsteigums bija, ka viņiem skolā nebija kompozīcijas un aranžēšanas kā priekšmetu vispār. Vēl mani ļoti pārsteidza skolnieku līmenis — bet tas tāpēc, ka viņiem nav īsti bērnu mūzikas skolas un mūzikas vidusskolas īsti, tāpēc uz akadēmiju lielākā daļa aiziet privātskolotāju sagatavoti. To nevar salīdzināt ar Latviju — pie mums uz akadēmiju mūziķis nonāk kā jau izgrebta skulptūra, un tikai pieslīpē detaļas. Un tā teorētiski vajadzētu būt. Un vēl viņiem pietrūkst asuma uz kritiku — amerikāņi ir tik šausmīgi labsirdīgi un visu laiku runā labo, un tad tas šķiet «feiks». Viņi tajā vidē ir dzimuši un auguši, un mācījušies, tāpēc tas šķiet normāli. Viņiem pajautāt «Hello, how are you?» un aiziet prom ir normāli.

Jurģis: Tāpēc es baidījos tur uz vietas teikt savu īsto viedokli — likās, ka cilvēki apvainosies par to. Mēs tur vispār nedrīkstējām pateikt nevienam, ka ansamblī nepatika viņa kompozīcija — tā būtu pašnāvība, mēs tos cilvēkus sagrautu vienkārši, ja pateiktu viņiem visu, ko domājam. Reizēm gribējās kaut ko pamainīt kompozīcijās. Daudzi jautāja — vai tev patīk? Patīk mana dziesma, patīk mana grupa? Vai es forši spēlēju? Un negribējās teikt, ka nē.

Matīss: Tāpēc likās, ka viņiem pietrūkst tāds spēriens uz izaugsmi, lai viņi saprot, ka būtu jāizmaina kompozīcijās kaut kas. Īstenībā, ja tu tajā Amerikas skolā raksti savu mūziku, tad esi krutais džeks, jo viņi daudz nekomponē. Un ja komponē, tad tas ir vienāds un balstās uz vienu un to pašu. Brīžiem liekas, ka melodija ir kā random ģenerēta no datora — nav melodiskuma.

Vai bija arī kaut kas, kas pārsteidza nesagatavotus?

Jurģis: Cilvēku atvērtība. Tieši Nebraskas reģionā cilvēki ir nenormāli jauki, pretimnākoši, izpalīdzīgi. Mēs nesaņēmām nevienu sliktu vārdu ne par ko, visu piecu mēnešu laikā nevienā situācijā nebija nekādu negāciju. Man personīgi likās ļoti forši arī tas, ka skolā varējām tikt 24/7 — varējām arī trijos naktī iet uz skolu trenēties, vai sešos no rīta.

Matīss: Mani pārsteidza arī bigbendu kultūra. Bigbends ir katrā vidusskolā — kā mums koris vai tautas deju ansamblis, tā viņiem bigbends. Un viņiem nepietrūkst instrumentu vispār — ir visas pūtēju grupas, visi tromboni un trompetes…

Jurģis: Mūsu skolā bija džeza festivāls, ko rīkoja mūsu pasniedzējs Pīts Medsens, un tas bija kā bigbendu festivāls. Un tajā šogad piedalījās pāri par simts bigbendiem — tas ir tikai runājot par Nebrasku, kas ir apmēram Latvijas lieluma. Tas ir it kā Latvijā būtu apmēram simts bigbendi — vienkārši neslēdzas kopā. Tas ir kā mums katrā skolā — ir kaut kāds jebkāds koris. Viņi taisīs kaut vai no desmit cilvēkiem bigbendu — reducētā sastāvā, bet tas vienmēr būs. Un ironiski ir tas, ka viņiem ir tikai viens profesionālais bigbends — Linkolncentra orķestris, kuram oficiāli maksā naudu. Tas ir otrs grāvis — vidusskolā ir ļoti daudz ansambļu, bet, kad tas ir profesionāli, bigbenda mūziķiem ir ļoti maz darba.

Kādus secinājumus paši priekš sevis izdarījāt, atgriežoties mājās?

Jurģis: Man personīgi likās, ka mēs, Rīgas augstskola, neesam tik atšķirīgi no viņiem. Iepriekš likās, ka jebkāda Amerikas skola ir priekšgalā un tad kaut kur apakšā mēs — bet īstenībā tik traki nav, mēs esam uz pareiza ceļa, un visi tie naratīvi, pēc kuriem mācāmies, nāk no Amerikas. Tāpēc mēs ar viņiem bijām uz viena viļņa. Tā sistēma nav tik citādāka — mēs neatpaliekam no viņiem tik ļoti. Tas bija mans pozitīvais atklājums — esam uz pareizā ceļa, un nevajag baidīties no attālumiem. Latvija nav nekāda tāla bedre, kas neko nevar sasniegt.

Matīss: Noteikti jāturpina viss iesāktais. Dažreiz, aizbraucot uz citām vietām un atgriežoties atpakaļ, gribas izmainīt kaut ko savā darbībā un ceļā, bet pēc šī brauciena labā nozīmē gribas tikai turpināt iesākto. Kaut kādā ziņā mēs vadāmies pēc viņu mūzikas pamatiem un mācīšanās metodēm, bet tomēr esam savādāki tajā spēlē un komponēšanā. Un tas brauciens parādīja to, cik īpaši esam, un to, ka vajag palikt uz mūsu iesāktā ceļa.

Jurģis: Mēs esam unikāla tauta. Amerikāņiem nav tautasdziesmu, nav tāda folka elementa, kas viņus visus saistītu. Un mums ir tautasdziesmas, tautu dejas, etniskie rituāli, un viņiem nekā tamlīdzīga nav. Tas patriotisms ir forši — mēs esam tik maza tauta, bet viņiem tā teritorija ir tik milzīga, un viņi nejūtas tik piederīgi kādai vienai pilsētiņai vai vienam štatam. Viņi visu laiku maina dzīvesvietas — tā kā pie mums Padomju laikos bija, ka pēc augstskolas pabeigšanas valsts tev nozīmēja darbavietu. Principā mūziķiem Amerikā tā arī ir — tu nevari pats izvēlēties pilsētu, kur strādāsi. Tu strādāsi tur, kur būs vieta — līdz ar to viņi pārvācas ar visām ģimenēm. Es jautāju Omahas vietējiem — vai jūs jūtat kaut kādu patriotismu vai piederību šai vietai? Un viņi nejūt — Amerika ir tik milzīga, ka viss ir bezpersonisks.

Matīss: Kāds teica: «Mana mamma nāk no Losandželosas, un es to Losandželosu jūtu sevī.» Bet tur viņš ir bijis tikai divas reizes savā mūžā.

Jurģis: Un tas likās forši, ka mēs esam Latvijā — tāda vienota tauta, kas nav milzīga. Tas mazais Latvijas apjoms man likās vairāk forši nekā neforši. Mēs neesam daudz, bet mums ir laba vide. Tādam patriotismam tagad šķiet lielāka jēga. Kad satiec tādus cilvēkus, saproti patieso māju vērtību.

Matīss: Kad aizbrauc uz turieni, to var labāk izjust. It īpaši satiekoties ar tiem latviešiem, saproti — kāda sirsnība, ko viņi ir gatavi darīt, un kā viņiem pietrūkst mājas. Viņi nav bijuši Latvijā sešdesmit gadus, kopš aizbraukuši uz Ameriku — veselības vai finanšu apsvērumu dēļ. Un tas viņiem ir tik emocionāli nozīmīgi. Mums Latvijā, piemēram, ir tādas leģendas, par kurām ir pietāte, mēs viņus šausmīgi cienām, pieņemsim, par Raimondu Paulu mums ir cieņa, mēs neliekam Raimondu Paulu uz karodziņiem vai magnētiem, netaisām brendu no sava cienījamā mākslinieka, nelīmējam viņu uz automašīnām. Bet amerikāņi tik komerciāli uz visu skatās — māksliniekiem bieži vien zūd vērtība, un līdz ar to arī cieņa, ko jūti pret mākslinieku. Elviss Preslijs būs uz apenēm un zeķēm, un tas pārtop par biznesu.

Jurģis: Un vēl izrādās, ka mūziķi amerikāņiem hierarhijā ir pašā apakšā. Ja tev ir mūziķa papīrs, daudzi uztver to tā, it kā tev nav augstākās izglītības. Līdz ar to, protams, tev jābūt privātskolotājam — Latvijā tu vēl vari mēģināt būt tikai izpildītājmūziķis, un tur tas nav iespējams sociālo garantiju dēļ. Daudzi vietējie amerikāņi nejūtas labi kā mūziķi — viņiem gribas tikt uz Eiropu, jo liekas, ka Eiropā viņus daudz vairāk novērtēs. Un tas man arī bija liels atklājums. Protams, tur kā pasniedzējs vari vieglāk atrast sev darbavietas, bet viņi nejūtas īpaši, esot mūziķi.

Matīss: Tā visa sistēma viņiem ir pilnīgi savādāka. Viņš, piemēram, mācās spēlēt saksofonu, ir diezgan labs saksofonists, bet studē vienlaicīgi divās programmās — inženieriju un saksofonu. Un tā visa sistēma ir izstrādāta tā, ka tu jau zini, ka ar mūziku vien nenopelnīsi, tāpēc velti laiku arī kaut kam citam. Visiem mūziķiem ir B plāns, jo ja būsi tikai mūziķis, nevarēsi apgādāt ģimeni.

Jurģis: Arī tie honorāri par tā paša kalibra spēlēm, kā būtu Latvijā, ir apmēram tie paši. Neskatoties uz to, ka viņiem algas ir trīsreiz vai četrreiz lielākas, bet honorāri par korporatīvajām spēlēm ir apmēram tādi paši — līdz ar to procentuāli daudz zemāki nekā mums Latvijā.

Vai jūs šeit Latvijā jūtaties īpaši, mūziķi esot?

Jurģis: Īpašāki nekā tur. Šeit tas ir novērtētāk — būt māksliniekam.

Runājot par administratīvo pusi un mācību pusi šim apmaiņas braucienam, vai jūs kaut ko gribētu uzlabot vai mainīt šajā procesā?

Jurģis: Iemesls, kāpēc amerikāņiem ir vairāk labu mūziķu, ir tas bigbends un tas, ka viņi sāk kolektīvi muzicēt jau vidusskolā. Es biju pārsteigts par to, ka viņi visi ir dabīgi diezgan labi improvizētāji — Latvijā ir diezgan liela buksēšana ar improvizācijas spējām, un es īsti nezinu, kāpēc. Varbūt bigbends ir viena no atbildēm — viņi sāk muzicēt nevis no teorijas puses, bet sāk pa priekšu improvizēt, un tad pa virsu mācās to teoriju. Un tas, liekas, bišķiņ labāk strādā. Šeit ir lielas problēmas ar improvizācijas spējām — to vajadzētu kaut kā mainīt.

Matīss: Ir fantastiski, ko Maija Sīpola ir izdarījusi ar granta dabūšanu šim braucienam. Tikko tu nonāc Amerikā, nonāc Pīta Madsena rokās, un viņš ir šausmīgs pedants, tāpēc no organizatoriskās puses viss bija vienkārši perfekti izstrādāts.

Jurģis: Tas Amerikas pedantisms ir riktīgi labs — viss ir skaidrs, tu no sākuma zini visu savu lekcijas kursu un visu, ko darīsi taja kursā, kad būs pārbaudījumi. Un nedēļu pirms katra pasākuma mums atnāk «gig sheet», papīra lapa, kur ir rakstīts, kur tev jābūt, cikos jābūt, kas ir par to atbildīgs, kas ir jāpaņem, kā jāģērbjas. Par visiem pasākumiem mums bija skaidrība pusgadu uz priekšu. Un Latvijā bieži vien ir tā: «Ā, man rīt ir jāspēlē ar jums? Nezināju.» Viss ir laists pašplūsmā, un ļoti daudz problēmu ar studiju kursiem. Amerikā neko tamlīdzīgu nevarētu iedomāties. Protams, tas ir saistīts ar to, ka viņiem par to ļoti daudz maksā, bet tā kārtība un tas, ka visu zini, kas tev ir jādara, ir ļoti ērti.

Matīss: Arī skolotāji ir šausmīgi kārtīgi — tas ir tāpēc, ka tas skolotājs ir varbūt beidzot dabūjis darbu taja universitātē. Viņš var strādāt privāti desmit gadus, līdz uzzina, ka šajā universitātē meklē klavieru pasniedzēju, un ir gatavs ar ģimeni pārvākties desmit štatus uz otru pusi, lai beidzot varētu strādāt. Un tā attieksme viņam arī ir attiecīga — skolotāju attieksme ir iedvesmojoša. Ja skolotājs netiek uz stundu, viņš to noteikti atstrādās, nekas nepaliek neatstrādāts.

Ko jūs ieteiktu mainīt Mūzikas akadēmijas, vai arī vispār Latvijas mūzikas skolu mācībspēkiem?

Jurģis: Es saprotu arī situāciju no pasniedzēju puses — samaksa par darbu ir tik nožēlojama, ka rokas neceļas investēt vairāk sava laika, nekā tas ir nepieciešams. Galvenā lieta, ko es varu ieteikt, ir strukturētība mācību kursos — kad paši pasniedzēji gada sākumā zina, ko viņi grib izdarīt un kādu rezultātu sasniegt. Nevar jau par visiem to teikt, bet bieži vien pasniedzēji nāk uz vienu stundu un zina, ko mēs tajā vienā darīsim, taču tāda plašāka vīzija par to, kas ir jāsasniedz gada laikā vai kādi ir mērķi, — tas ir ļoti reti.