Saulkrastu džezs savā jubilejas 25. gadā atjauno nometnes tradīciju

«Saulkrasti Jazz» festivāla nometnes pedagoga ikdienas piezīmes

Šovasar man bija tas gods beidzot pietuvināties savam džeza bērnības sapnim — mani uzaicināja pasniegt vokālu un vadīt kombo nometnē, kur burtiski sākās mana džeza dzīve. Īstenībā es neesmu vienīgā, kam «Saulkrasti Jazz» festivāls kļuvis par iedvesmojošu startu — manā kolēģu lokā 99% kaut vienu reizi dzīvē bija aizbraukuši uz šo nometni, kur viennozīmīgi notiek maģiskas lietas. Vienkārši iedomājieties (šis ir domāts tiem, kas nekad nav bijuši Saulkrastos) — jūra, priežu mežs, džezs katru dienu, jauni draugi, iedvesmojoši mentori… Šī ir vieta, kur īsā laikā tu spēj iemācīties tik daudz kā nekur, jo džezs ir visapkārt, visi cilvēki, ko tu tur satiec, mīl šo mūziku, deg par to un dara visu, lai citiem arī patiktu. Atceros sevi tālajā 2006. gadā, kad pati pirmo reizi piedalījos. Pirmajā brīdī likās dīvaini — es, jau pilngadīgā, dzīvoju vienā istabiņā ar meitenēm, kas gadus 5 jaunākas par mani, meistarklasēs mācos kopā ar sievietēm, kas gadus 15 vecākas par mani, bet nevienam nav iebildumu pret tādu vecuma starpības krāšņumu. Un arī līmeņa atšķirībām, kas ir vēl pacilājošāk, jo var gadīties, kad esi iesācējs un satiec kādu, kam līmenis ir augstāks par tāvējo, viņam varbūt garlaicīgi, bet nē — kopējā atmosfēra balstījās uz kopienas sajūtu, visi izpalīdz viens otram, ja nezini kādu standartu, kāds noteikti pavadīs ar tevi laiku un palīdzēs iemācīties; ja pats redzēji, ka kāds netiek galā, gāji palīdzēt. Un tas ir visvērtīgākais, ka tu esi spējīgs uzbūvēt tādu kopienu, kur cilvēki nevis sacenšas savā starpā, bet dara kaut ko kopā. Tas ir nenovērtējami. Skatoties uz pedagogiem un meistarklašu pasniedzējiem tolaik, atceros savas domas — ja tos cilvēkus uzaicināja apmācīt, tad tie ir «līmenī». Uzliku sev mērķi pašai arī sasniegt to latiņu. Un beidzot — mērķis sasniegts! Vai bija viegli? Nē. Vai bija interesanti un iedvesmojoši? Viennozīmīgi jā! Tātad, kas tieši šogad bija «Saulkrasti Jazz» festivālā un nometnē?

Nometne

Mēs visi skaidri atceramies pandēmijas ienākšanu mūsu dzīvēs un to, kā tā izmainīja «spēles noteikumus», ietekmējo to, kur mēs īsti drīkstam iet un kur nedrīkstam, kā mums dzīvot un kā muzicēt. Saulkrastu Džeza festivālam arī nācās pielagoties, tāpēc tajā briesmīgajā 2020. gadā nometne nekādīgi nevarēja notikt. Pagāja pāris gadi un tapa skaidrs, ka nometne bija tik laba tradīcija, ka bez tās nekādīgi nevar, ir jāatjauno! It īpaši tāpēc, ka šis bija festivāla jubilejas gads. Kā jau minēju, Saulkrastu Džeza nometne nav vienkārši nometne, tā vienmēr bijusi vieta, kur veidojas draudzības, kur mūzika attīstās, tā ir vieta, kur džezam vienmēr dota iespēja piedzimt no jauna, tāpēc iedomāties 25. gadu bez nometnes nebija iespējams. Šoreiz par nometnes vadītāju kļuva cilvēks, kurš burtiski izaudzis tajā — bundzinieks Mareks Logins, un viņam sanāca savākt ļoti labu pedagogu komandu! Par sevi nekomentēšu, bet esmu ārkārtīgi priecīga, ka tiku uzaicināta, bet esmu arī sajusmā pavadīt šo nedēļu kopā ar pašu Mareku, kas arī pasniedza bungu spēli nometnes audzēkņiem, ar Annu Vibi, kas rūpējās pa taustiņinstrumentālistiem, un Artūru Sebri, kas strādāja ar pūšaminstrumentālistiem, kuru starpā, starp citu, bija pat eifonijs! Šo instrumentu džezā dzirdēju pirmoreiz, atstāja fantastisku iespaidu! Katram no mums arī bija savs kombo, ar ko mēs bijām spējīgi uzstāties uz lielās skatuves Saulkrastu estrādē festivāla pēdējā dienā. Nomentes audzēkņu skaits šoreiz bija relatīvi mazs, tāpēc arī tikai četri pedagogi, tāpēc ne visas specialitātes tika pārstāvētas mentoru starpā, bet mums izveidojās ļoti laba komanda, un, atļaušos teikt, mēs tikām galā ar visiem jautājumiem, kas bija studentiem. Runājot par vecumu — šoreiz tie bija pusaudži un lielākā daļa mūzikas iesācēji. Tas bija vienlaikus iedvesmojoši un biedējoši, jo tā ir zināma atbildība — iepazīstināt jauniešus ar džezu tā, lai viņi nesāktu baidīties improvizēt un pētīt stila robežas. Manuprāt, mums izdevās iedvesmot cilvēkus, vismaz spriežot pēc tā, ko viņi stāstīja par saviem nākotnes plāniem — no dažiem tika dzirdēts par lēmumu stāties kādā no džeza nodaļām vidusskolā, kādam, kas vispār pirmo reizi piedalījās jebkādā muzikālā aktivitātē, parādījās vēlme dziļāk izpētīt savas iespējas. Nu ko, laikam mērķis sasniegts?

Koncerti

Koncertu piedāvājums šogad arī bija diezgan krāšņs. Kaut gan uz lielās skatuves Saulkrastu estrādē koncerti tika rīkoti nevis visu nedēļu, bet gan tikai trīs dienas, tie visi bija diezgan iespaidīgi. Pirmajā dienā klausītājiem bija iespēja baudīt priekšnesumus no starptautiskā džeza a cappella kolektīva «Accent», kā arī pašmāju bigbenda «Mirage Jazz Orchestra» ar pieaicinātajiem solistiem Martu Džulioni (Marta Giulioni) un Massimo Morganti. Diemžēl pašai nebija iespējas apmeklēt koncertus tieši šajā vakarā, bet bērnu stāsti nākamajā dienā liecināja par to, ka abi kolektīvi izdarīja visu iespējamo, lai iedvesmotu jaunu džezmeņu paaudzi attīstīt savas prasmes un pašiem radīt mākslu. Otrajā lielkoncertu dienā uz skatuves kāpa «Ivan Mazuze Band» (Mozambika/Norvēģija), kurš jau bijis Latvijā (2022. gadā, Starptautiskās Džeza dienas svinībās «M/Darbnīcā»), bet šoreiz harizmātiskajam saksofonistam līdzi bija pilns kolektīvs — bungas, tablas, basģitāra, elektriskā ģitāra un klavieres. Repertuārs, ko izpilda kolektīvs, nemaz nav tik vienkāršs — Ivana mūzika ir jaudīga, pārpilna ar saliktiem taktsmēriem, nestandarta harmoniskajiem risinājumiem, ko pastiprina mūziķu enerģēstiskā spēle. Basists Pērs Matissens (Per Mathisen) nedaudz atgādināja Žako Patoriusu ar savām «kalašņikova» simtsnošu līnijām, ģitārists Bjorns Vidāls Solī (Bjørn Vidar Solli) liriski dzied līdzi savām solo partijām, pianiste Olga Konkova visam pievieno sievišķīgu harmonizāciju, kas vienlaikus ir pārpila ar interesantām alterācijām, tablists Jai Šankārs (Jai Shankar) izkrāšņo dziesmas ar perkusīviem smalkumiem un demonstrē konnakola (konnakol) prasmes, bet kopā ar bundzinieku Rasielu Torresu (Raciel Torres) uzspridzina mūzikas ritmisko daļu līdz brīdim, kad daudzi klausītāji piecēlās un sāka dejot! Pats Ivans, protams, bija neaizmirstams un ieņēma skaidru līdera pozīciju uz skatuves. Man pašai arī palaimējās pievienoties kolektīvam un nodziedāt vienu skaņdarbu, kas padarīja atmiņas par pasākumu vēl košākas. Kas mani patīkami pārsteidza — mūziķu gatavība komunicēt ar bērniem, kad tiem parādījās vēlme neaudz iefanot par māksliniekiem. Visi kolektīva biedri bez izņēmuma parakstīja nošu lapas, blociņus, dāvināja parakstītus diskus, bet viena studente bundziniece palika pilnīgā šokā, jo dāvanā no Rasiela saņēma treniņu ierīci ar ļoti vērtīgām instrukcijām, kā uzlabot savas spēles prasmes.

Nākamais kolektīvs, kas kāpa uz skatuves tajā vakarā, bija no tiem, ko latviešu klausītājs jau ir dzirdējis un ļoti mīl, it īpaši, kad tas līdzi ņem vienu ļoti īpašu solisti — runa ir par Šauļu bigbendu Raita Ašmaņa vadībā kopā ar Sesilu Vernī (Cécile Verny). Apburošā Sesila ātri iekaroja gan nometnes bērnu, gan festivāla skatītāju sirdīs, un brīdī, kad kāda solo laikā Raitis galanti uzaicināja solisti uz deju, tiem pievienojās arī daudzi no klausītājiem. Studenti arī saņēma gan autogrāfus no Sesilas, kan siltus apskāvienus.

Trešā koncertu diena sākās jau divpadsmitos pa dienu ar nometnes audzēkņu koncertu. Par labu zīmi kļuva tas, ka klausītāju lokā bija ne tikai topošo mūziķu ģimenes, bet ari citi klausītāji, kas atbraukuši ielūkoties jaunajā paaudzē un tās panākumos. Dažiem klausītājiem acīs spīdēja asaras, jo «tas ir tik mīļi, kā viņi cenšas»! Pedagogiem šoreiz arī palaimējās kāpt uz vienas skatuves kopā ar audzēkņiem, kas man bija kaut kas jauns — jāatzīstas, ka arī man nedaudz uznāca nostāļģiski vientuļa asariņa, jo vērot tos jauniešus, pirmo reizi uzstājoties uz tik milzīgas skatuves, tās bailes, bet vienlaicīgi ar to gatavību izdarīt vislabāko, ko vien ir spējīgs… Tas bija neatkārtojami!

Festivāla noslēguma koncerts bija diezgan varens, jo sastāvēja no trīs dažadiem ansambļiem, katrs unikāls un iespaidīgs. Kolektīvs, kas atklāja koncertu, atbrauca no Liepājas, pavadot ceļā gandrīz piecas stundas! Tas bija Liepājas Muzikas, mākslas un dizaina vidusskolas bigbends Denisa Paškeviča vadībā. Bigbends prezentēja Denisa skaņdarbus, ko speciāli ansamblim aranžēja divi izcili mūziķi — Bepe di Benedeto no Itālijas un pašmāju kontrabasists un komponists Jānis Rubiks. Bigbends pārsteidza ar savu labo līmeni, neskatoties uz to, ka tajā spēlē dažādu vecumu skolnieki, viņi brīnišķīgi tika galā ar saviem radošajiem uzdevumiem, demonstrējot zināšanas un prasmes gan tradicionālā bigbenda mūzikas jomā, gan moderno elektronisko instrumentu pasaulē, izmantojot modulārās sintēzes ierīces. Šis bija tiešām interesants sešu dziesmu priekšnesums, kas atstāja ļoti labu iespaidu un parādīja klausītājiem, kā attīstās Liepājas mūzika.

Otrais kolektīvs arī bija no pašmāju loka — fantastiskā grupa «Lupa», kurā muzicē Dāvis Jurka (saksofons), Ritvars Garoza (taustiņinstrumenti), Valters Sprūdžs (bass) un Andris Buiķis (sitaminstrumenti). Kolektīvs atskaņoja gan skaņdarbus no saviem jau izdotajiem albumiem, gan iepriecināja ar kaut ko jaunu, kas vēl tikai iznāks. Sanāca neliels ieskats albumā, kur visu mūziku komponējis Buiķis. Atzīšos, ka par šo grupu, protams, zināju un visus viņa albumus esmu dzirdējusi, bet izbaudīt viņu spēli dzīvajā līdz šim vēl nebija gadījies. Prieks, ka šāds atklājums notika tieši Saulkrastu džeza festivālā, jo sajūsmu par kolektīva priekšnesumu varēju pārdzīvot kopā ar audzēkņiem un vērot to, cik uzmanīgi jaunā paaudze klausās, ko komponē vietējie mūziķi. It īpaši patika tas, ka klausītāji nesabijās no laika apstākļiem (tieši «Lupas» uzstāšanas laikā sāka lt lietus), neviens neaizgāja prom, bet gan ar savu lietussargu kustībām demonstrēja, cik ļoti tie bija iesaistīti mūzikā.

Un beidzot pēdējais ansamblis, kas šoreiz bija no ārzemēm — projekts «Soul Train» no Šveices/ASV. «Soul Train» ir projekts, ko iniciēja kolektīvs «JJ’s Housband», par solistu pieaicinot mākslinieku no ASV Redžiju Sondersu (Reggie Saunders). Projekta ideja ir pagodināt un atdzīvināt slaveno TV raidījumu ar to pašu nosaukumu. Tajā raidījumā pulcējās vislabākie tā laika afroamerikāņu izcelsmes mākslinieki, spēlējot savu mūziku, pie kuras notika diezgan iespaidīgas dejas, sekojot līdzi vienai diezgan vienkāršai koncepcijai — vīrieši pulcējas vienā pusē, sievietes otrā, kāds nejaušs pāris satiekas pa vidu un dejo kopā, virzoties rindas galā, tā teikt. Mūsdienu mākslinieki lēmuši atkārtot šo piedzīvojumu un līdzi atveda savu deju ceļinu, ko izlika tieši pirms skatuves, ļaujot latviešiem atkārtot to slaveno kustību virzienu.
Kolektīva muzicēšanas līmenis, protams, ir izcils, koncerts sanāca labs, jautrs, pozitīvs, tieši tas, kas ir nepieciešams, lai noslēgtu festivālu. Vienīgais, kas man izlikās ne visai — repertuārā nebija nevienas oriģinālkompozīcijas. Varbūt arī nebija nepieciešamības, jo var taču izpildīt hitus no Džeimsa Brauna repertuāra, bet, kontrastējot ar pārējiem šī vakara kolektīviem, man nedaudz pietrūka tieši oriģinālmūzikas odziņas. Varbūt es biju tāda vienīgā, jo pārējie, šķiet, izbaudīja pa pilno.

Ārpus koncertiem uz lielās skatuves festivāls piedāvāja divas citas koncertlokācijas. Saules laukumā izskanēja Olgas Pīrāgs vokālās studijas «Rigonda» audzēkņu koncerts, bet pie Zvejniekciema kultūras nama uzstājās divi ansambļi no Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas džeza nodaļas — «tie17tie» un «Jasscool».

Noslēgums

Atkārtošos — esmu ārkārtīgi priecīga pievienoties nometnes komandai, šī bija neatkārtojama pieredze, kas noteikti iedvesmoja mani un piepildīja ar daudz labām emocijām. Šādas nometnes ir ļoti svarīgas džeza kopienas izveidei, jo parāda, ka īstenībā mēs mazajā, bet ļoti talantīgajā valstī, esam viena liela ģimene, kur, protams, gadās arī strīdi, bet tomēr — mēs atbalstām viens otru un darām visu iespējamo, lai mūsu mūzika būtu neatkārtojama un unikāla. Vienīgais, ko es gribētu redzēt nākamajā gadā — festivāla atgriešanos Minhauzena Undas teritorijā ar lielo skatuvi, kur veidojās mājīga atmosfēra. Bet tas ir vienīgais, kas man pietrūka šajā piedzīvojuma! Daudz laimes 25. gadā, un lai ilgi un raženi!