Medijs par mediju. Latvieši vēsturiskajā «JAZZ-kvadrat» žurnālā
Baltkrievu džeza žurnālā atrastas vairākas vēsturiskas liecības par Latvijas mūziķiem

Augusta darbu dunā man piezvanīja Tālis Gžibovskis, kurš tīrīja sava kabineta arhīvu plauktus un piedāvāja uzmest aci veselai čupai «JAZZ-квадрат» žurnāla numuru, sākot ar pašu pirmo. Drukātais žurnāls ar krāsainiem vākiem un avīžpapīra «iekšām» sāka iznākt Minskā, Baltkrievijā, salīdzinoši tālajā (nu, daži latviešu džeza mūziķi vēl nebija piedzimuši) 1997. gadā, esot izdevums par džezu krievu valodā ar tirāžu 5000 eksemplāri. Savācu mājās dāsnu čupu — Tālim bija sakrājušies žurnāla numuri līdz pat tā iznākšanas beigām 2009. gadā. Aizbraucu pētīt. Atradu mūsējos.
«Dārgo draug! Tā nu ir sanācis, ka žurnāls, kura pirmo numuru tu turi rokās, ir sācis iznākt pilsētā, kas ir tāla no džeza, bet savā ziņā arī tuva tam. Vēl pirms piecpadsmit gadiem man pazīstams žurnālists vienu otram blakus lietoja vārdu salikumus «baltkrievu džezs» un «afrikāņu hokejs». Tomēr ar Minsku saistās Roznera un Safronova vārdi, un, lai arī katrs džeza koncerts, kas te risinājies, ir bijis patiess notikums, mēģinājumi uztaisīt pilsētas džeza pulsu par regulāru parādību nekad nebija apstājušies,» — tā ievadvārdos pašam pirmajam žurnāla izlaidumam raksta Sergejs Zolotovs. Ievadvārdu beigās viņš novēl džezam «ne tikai pārdzīvot mani, veco pimpi, bet arī visjaunāko no šī žurnāla lasītājiem», un ar cerību, ka Sergejam priekšā vēl ilgs un laimīgs mūžs, šis ir tāds novēlējums, kuram gan jau ir lemts piepildīties.
Pirmajā «JAZZ-квадрат» numurā, kas iznāca pirms divdesmit sešiem gadiem, vien dažus gadus pēc PSRS pastāvēšanas beigām, ir pieminēti gan Čārlijs Pārkers un Markuss Millers, gan Ļeņingradas diksilends, gan vietējie baltkrievu džeza mūziķi, gan arī Vjačeslavs Gaņeļins, kurš dzimis Krievijā un audzis Lietuvā, ar ko mūziķi arī mēdz asociēt — tas gan bija atbraucis uz kādu lielo festivālu no Izraēlas, uz kurieni emigrējis.
Žurnāls, kas jau kopš pastāvēšanas sākuma apskatīja albumus un festivālus, intervēja vietējos un ārzemniekus, pārsteidzoši daudz rakstīja par lietuviešiem. Jau 2008. gada izlaidumā apskatīts «Vilnius Mama Jazz 2008» festivāls Lietuvā, tajā pašā gadā parādās raksts «Džezs Lietuvā» rubrikā «Teritorijas», vēlāk — apskats «Daži haotiski iespaidi par Kauņas festivālu». Interesanti, kāpēc tieši lietuviešu džezs no visām Baltijas valstīm uzrunāja baltkrievus vairāk, bet šķiet, tas arī nav tik pārsteidzoši — daži no Lietuvas džeza scēnas profesionāļiem bija ātri vien pastāstījuši par sevi lielajai pasaulei.
Un kā tad ar mūsējiem? Šķirstu žurnāla numurus tālāk: 2005. gadā jeb 58. «JAZZ-квадрат» numurā parādās pirmie latvieši — pianists Viktors Ritovs un ģitārists Artūrs Kutepovs. Abu interviju — un arī visu pārējo žurnālu materiālu — autors ir džeza publicists, kritiķis, džeza popularizētājs, Latvijas džeza vēstures apkopotājs Valērijs Kopmans, ar kuru man pirms pāris gadiem tā arī neizdevās tikties — diemžēl nepaspēju. Kopmans vadījis raidījumus par džezu Latvijas Radio 4 «Домская Площадь», sadarbojies ar daudziem laikrakstiem, stāstījis par džezu Latvijas vidusskolās, palīdzēja popularizēt «Mirage Jazz orchestra» ar leģendāro trompetistu Gunāru Rozenbergu priekšplānā un 1971. gadā organizēja Latvijā pirmos laikmetīgā džeza koncertus klubā «Allegro».
Turpmākajos numuros raksti par latviešu džezu nebūt nebija vienīgie, un man sagribējās izšķirstīt lapaspuses kopā ar jums, lai atrastu atbildes uz jautājumiem, kāpēc tieši šīs tēmas tika iekļautas ārzemju izdevumos, un kas ir mainījies tagad, gandrīz divdesmit gadus vēlāk.

2005. gadā «JAZZ-квадрат» parādās arī Māris Briežkalns (raksts «Bezgalīgais ritms») un Raimonds Raubiško («Raimonda zvaigznes mirdzums»), 2006. gadā — Vilnis Kundrāts («Uz džeza koncertiem es braucu ar autostopiem»), Olga Pīrāgs («Džezu es klausījos jau no dzimšanas») un — pirmoreiz — Rīgas vārds («Sanktpēterburgas saksofoni Rīgā»). Tālāk katrā žurnāla numurā ir latviešu džeza scēnas pieminējumi — «Gunārs Rozenbergs. Džezmeņa jubileja», «Sony Jazz Stage Rīgā», «Deniss Paškevičs. Džezs kā dzīves jēga», «Saulkrasti Jazz 2007», «Rīgas Estrādes orķestris. REO Džeza ritmi», «Džeza konference Rīgā», «Rīgas Ritmi un Saulkrasti Jazz». Un tagad par visu pēc kārtas — iedomāsimies, ka esam sanākuši uz tasīti garšīgas kafijas: dalīšos ar saviem pirmajiem novērojumiem, un tālāk izdomāsim, ko ar tiem darīt.
Tātad Viktors Ritovs 2005. gadā ar pateicību piemin intervijā visus latviešus, pie kuriem ir mācījies un ar kuriem spēlējis. Ritovs stāsta, kā Latvija pirmoreiz tiek pārstāvēta MIDEM forumā, kā viņš pats vada Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā lekciju kursu par džezu, un Rīgas Doma kora skolā jau var iegūt džeza izglītību (tātad daži gadi līdz mūsu valstī ir akreditēta džeza izglītība augstskolā). Atskaites koncertos džeza skolās spēlē tolaik Gundars Lintiņš, Zintis Žvarts, Pēteris Liepiņš, Nora Bite un Viktorija Mogiļevska. Saruna ar Artūru Kutepovu tajā pašā numurā notiek klubā «Hamlets». Raivo Stašāns ir aizbraucis uz Kanādu, vēl kaut kur pastāv džeza klubs «Liize», kur koncertē ārzemnieki, Vilnim Kundrātam ir grupa «Wet Point» un Latvija ir tikko atklājusi Intaru Busuli. Izrādās, ka Kutepovs bija precējies ar flautisti Ilonu Kudiņu, kura jau teju divdesmit gadus dzīvo Bostonā. Māris Briežkalns tajā pašā 2005. gadā stāsta Valērijam Kompanam interesantus faktus no savas biogrāfijas un dalās ar «Rīgas Ritmu» pirmsākumiem, bet klubā «Hamlets» atcerās Raimondu Raubiško, kurš ir aizgājis pirms pieciem gadiem…
Valērijs Kopmans, raksta autors, atcerās arī «KIKOK» festivālu, par kuru astoņpadsmit gadus vēlāk (šogad) skatīsimies dokumentālo filmu. Izrādās (to filmas veidotāji nemaz nepiemin), ienaidnieka valstī Amerikā dzimušā žanra festivāls notika tieši datumā, kurā risinājās kārtējais PSRS partijas plenērs — tāpēc tā dalībnieki spēlēja džezu tā vietā, lai iepazītos ar plenēra lēmumiem. Tas arī bija viens no būtiskiem iemesliem, kādēļ džezs pēc šī slavenā festivāla tika aizliegts un atgriezās pagrīdē. Raubiško stāsta, kā dodas uz Ameriku ar Viktoru Avdjukeviču, Madaru Kalniņu un Raimondu Kalniņu; Valērijs Kopmans citē Raubiško un dalās ar savām vēsturiskām atmiņām — un šis žurnāls momentā pārtop par vēsturisko liecību ar rakstu autora bildēm no personīgajiem arhīviem. Vai tai ir analogi latviešu laikrakstos — neesmu droša.
2006. gada žurnālos ir īss atskats uz džeza triumfu Lielajā Ģildē un intervija ar Vilni Kundrātu, kurš atceras savu bērnību un stāsta par vēl vienu latviešu džeza leģendu Borisu Koganu, kurš bija pašmāju vēstures krātuve, taču jau labu laiku, diemžēl, arī vairs nav starp dzīvajiem. Stāsta viņš arī par to, ka, iedodot savulaik armijas kareivim Intaram Busulim piecpadsmit džeza standartus, ir atklājis viņā džeza dziedātāju, ne tikai instrumentālistu, ko vēlāk novērtēs tauta. Turpat Valērijs Kopmans padziļināti intervē Olgu Pīrāgs, kura 2006. gadā ir nosvinējusi 50 gadu jubileju Raubiško džeza klubā Jūrmalā, Majoru kultūras namā (kur ir tās visas vietas šodien?). Olga stāsta par saviem skatuves partneriem gan no Latvijas, gan arī no visas Padomju Savienības. Nav gluži stāsts par Latviju, bet 2006. gadā «JAZZ-квадрат» žurnāla raksts ir veltīts «Jazz Appreciation Month», Džeza atzinības mēnesim, ko pēc ASV iniciatīvas uz to brīdi jau dažus gadus svin aprīlī. Piecus gadus vēlāk UNESCO pasludinās 30. aprīli par Starptautisko Džeza dienu, un 2013. gadā mēs kopā ar «Wise Music Society» sāksim pieradināt Latviju pie tās svinēšanas…

Vēl gadu vēlāk, 2007. gadā, «JAZZ-квадрат» vēsta par Džeimsa Kārtera un citu slaveno vispasaules mūziķu koncertiem Rīgas festivālā «Saxophonia» un «Sony Jazz Stage» koncertu Rīgā. Martā Latvija svin 60 gadus Gunāram Rozenbergam, un pirms diviem gadiem tika dibināts «Mirage Jazz Orchestra». Deniss Paškevičs ir dibinājis aģentūru «Ze Pirats» un rīko alternatīvās džeza mūzikas koncertus bārā «Sunny Terrace» — intervijā piemin, ka Rīgā tobrīd ir pieci klubi, kuros skan džeza mūzika, un sapņo dibināt Rīgā īstu džeza klubu. Džeza klubs Rīgā ir bijis kopš 1975. līdz 1995. gadam; ārzemnieku dibinātais džeza klubs ar Denisa Paškeviča vārdu eksistēja desmitreiz īsāku laika brīdi — bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
Starp 2008. gadu un mūsdienām jau ir nieka piecpadsmit gadi. Un tas ir gads, kad Valērijs Kopmans žurnālā «JAZZ-квадрат» raksta par Rīgas Estrādes orķestri. Necitēšu vēsturiskos faktus, bet cik inčīgi ir tas, ka mēs varam tagad lasīt Kopmana rakstīto: «Kā apburts, ar plaši atvērtām acīm es klausījos pirmos REO koncertus. Kad šarmantā Aino Baliņa uzkāpa uz skatuves, mana jaunieša sirds sāka strauji sisties…»
Nākamajā numurā uz lasītāju skatās arī Tāļa Gžibovska seja: viņš stāsta Valērijam par saksofonista Deiva Lībmana dibinātās Starptautiskās Džeza skolu asociācijas (IASJ) konferenci Rīgā — tolaik Latvija kļuva par pirmo valsti pēc PSRS sabrukuma, kur šāda līmeņa pasākums arī notika ārpus ASV. Nedaudz vēlāk pieminēts arī «Sony Jazz Stage» konkurss, kuru vinnējis Andris Buiķis, nākamajā numurā, rakstā ar nosaukumu «Latvijas džeza svētki un ikdiena», ir vecāko līdz šim eksistējošo festivālu «Rīgas Ritmi» un «Saulkrasti Jazz» recenzija. To Valērijs Kopmans nobeidz ar vārdiem: «Ja mums ir talantīga jaunatne, kas turpina savu priekšteču tradīcijas, pastāvīgi meklējot jaunas tendences un jaunatklājot, kā arī ir labi noskaņota publika, tad es esmu drošs — Latvijas džezs iet pareizo ceļu.» Piecpadsmit gadus vēlāk es nezinu, vai pareizo. Bet zinu to, ka ja mēs turpināsim — gan pētīt, gan arī veidot savu vēsturi, ko pētīs citi — gan jau mums priekšā vēl būs garš ceļš ejams.
Ar rakstiem, kas pieminēti šajā rakstā, var pilnībā iepazīties mūsu galerijā Flickr mājaslapā