Mamma uz Dziesmu svētkiem, mēs uz «Rīgas Ritmiem»

Latvijas džeza krāšņums Rīgas lielākajā džeza un improvizētās mūzikas festivālā «Rīgas Ritmi 2023»

Šī vasara Rīgas džezam (un ne tikai Rīgas!) sanāca visnotāļ krāšņa! Pasākumu piedāvājums visapkārt pilsētai bija pārpildīts ar visdažādākajiem koncertiem, daļa no tiem par maksu, bet lielai daļai ieeja bija absolūti brīva. Saliekot šo ar faktu, ka šogad cilvēki nedaudz «sajukuši prātā», jo pēkšņi saprata, ka pandēmijas ierobežojumi vairs neatgriezīsies, nolēma izbaudīt jauniegūto brīvību pa pilno, tāpēc koncerti arī bija diezgan labi apmeklēti, kas nevar neiepriecināt. Bet īpaši jāatzīmē, protams, ir jūlija sākuma Rīgas spožakais festivāls «Rīgas Ritmi», kas norisinājās vienlaicīgi ar Dziesmu un Deju svētkiem. Dažiem šķita, ka ideja rīkot džeza festivālu paralēli šāda mēroga svinībām ir līdzīgi pašnāvībai, bet Mārim Briežkalnam un komandai šaubu nebija: «Mamma ies uz Dziesmu svētkiem, mēs iesim uz «Rīgas Ritmiem»!» Man arī sanāca pievienoties «Rīgas Ritmu» pulciņam un apmeklēt dažus koncertus, par ko īsi pastāstīšu šajā atskatā!

Tiesa, man nebija iespējas apmeklēt pilnīgi visas festivāla dienas, bet apsvēru savas iespējas, izvēlējos būt tur, kur skan latviešu mūziķi — sanāca izbaudīt vienu vakaru mākslas centra «Noass» peldošajā darbnīcā un «Radisson Jazz Lounge». Sāksim ar otro!
Viesnīcas džeza laundžā man paveicās pavadīt veselus divus vakarus — pirmajā uzstājās latviešu dziedātāja Monta Tupčijenko, kas šobrīd dzīvo Vācijā, pēc tam sekoja džema sesija, ko vadīja, kā jau ierasts «Radisson» viesnīcā, Andris Grunte ar savu trio. (Atgādināšu — katru ceturtdienu «Radisson» viesnīcas barā no 20.00 līdz 22.00 notiek džema sesijas vakari kopā ar A. Gruntes trio, ieeja brīva, vienīgā nianse — mikrofons uz vietas nav, tāpēc vakari veltīti instrumentālajam džezam; bet festivāla laikā apskaņošana ļāva sesijā piedalīties ikvienam instrumentam, tai skaitā arī vokālam). Otrajā vakarā uzstājās harizmātiskā britu dziedātāja Luīze Bolkvila (Louise Balkwill), «Riga Jazz Stage» konkursa uzvarētāja. Abos vakaros džema sesijas īpašais viesis bija pašmāju trombonists Vadims Dmitrijevs, kas arī padalījās ar saviem iespaidiem: «Nekad iepriekš neesmu bijis «Radisson» viesnīcas džemos, un man bija ārkārtīgi interesanti, kā tad tur viss notiek, kā tas ir — spēlēt viesnīcas vestibilā, pie tam, tik lielā vestibilā… Viss izskatījās diezgan labi — skaista skatuve, nedaudz glamūrīga atmosfērā, laba publika, bija patīkami spēlēt! Kaut gan kopējais iespaids ir ļoti labs, jāsaka, ka tas ļoti atšķirās no džeza klubu viļņa, jo te viss ir ļoti smalks, tāds šiks. Viss likās pat nedaudz pompozi priekš džeza, jo tā tomēr ir vairāk andergrauda mūzikas kustība. Šo luksusa sajūtu, kāda man bija «Radisson» viesnīcā, reti kad var piedzīvot tradicionālā džeza koncertā.»

Viena lieta, ko es pamanīju abos koncertos, bija spēlētāju skaits — es pat teiktu, tas bija rekordmazs. Varbūt pie vainas bija Dziesmu svētki, varbūt citi pasākumi, un uz vietas vienkārši nebija citu mūziķu, tikai klausītāji, bet uz skatuves uzkāpa tikai daži, kas mani pārsteidza. Cik atceros, katru gadu džema skatuve bija pārpildīta un bija jāstāv rindā, lai paspētu kaut vienu dziesmu nospēlēt. Šoreiz gan uz skatuves visu laiku bija tie paši cilvēki — «house band», ar retiem ārzemniekiem. Palika nedaudz skumji, ka tā, jo es nevaru iedomāties džeza festivālu bez džema sesijas, jo tieši tur notiek tā visjautrākā komunikācija starp visiem festivāla dalībniekiem. Grūti pateikt, kas pie vainas šoreiz, bet varbūt tā nav festivāla problēma, bet gan kaut kas globālāks. Kaut gan, piemēram, «M/Darbnīcas» skatuve vienmēr ir pilna ar džemotājiem, ja ieskatītos dziļāk, tie ir tie paši cilvēki katru vakaru. Ko ar to darīt? Vai tas ir dabisks process, kas vienkārši iezīmē kādu jaunu fāzi pašmāju džeza attīstībā? Varbūt viesnīca nebija tā īstā vieta, kur džema sesija bija jārīko, jo, kā jau Vadims teica, džeza mūzika ir vairāk andergraunda parādība, luksusa klases viesnīcas bārs ne īpaši «iedvesmo» brīvo muzikālo komunikāciju. Kaut gan, ja būtu velme, vietai nebūtu tik lielas nozīmes.

Bet atgriezīsimies pie pašiem koncertiem! Kā jau minēju, pirmajā vakarā uzstājās Monta Tupčijenko, kur viņa izpildīja gan savu mūziku, gan kompozīcijas no Krista Saržanta repertuāra, kā arī citu komponistu daiļradi. Šo koncertu varētu nosaukt par laikmetīgi elegantu mūzikas ziņā — gan Montas, gan Krista mūzika un viņu abu muzikālās gaumes ļoti labi saiet kopā un veido radoši inteliģentu klausāmvielu. Montas skaņdarbos skaidri var dzirdēt vācu ietekmes, Kristam dāņu ietekmes (Saržants ir pavadījis semestru mācoties Olborgā pie komponista Sorrena Mollera). Atzīšos — es izbaudītu šo koncertu vairāk, ja tas izskanētu kaut kur, kur mūziķiem tomēr būtu visa klausītāju uzmanība. Kad mūzika ir tik eleganti neuzmācīga, kafijas aparāta skaņas liek domāt, ka, sēžot savā mīkstajā krēslā pie galdiņa, varētu arī apspriest visu notiekošo uzreiz, kas, protams, traucē koncertu uztvert pilnvērtīgi. Otrajā vakarā kopējs iespaids par koncertu bija nedaudz atšķirīgs, jo Luīzes personība ir tik spoža, ka izskanēs pat caur betona sienu. Šī jaunkundze uzkāpa uz skatuves spīdīgā kleitā, atvēra muti un ar savu dziedāšanu pārvietoja klausītājus uz angliski runājošu pasauli, kur pietrūka tika cigāru dūmu. Luīzes zemā balss, interesantā džeza standartu izvēle, spilgtā personība un nenoliedzamais talants kopā ar ļoti labu džeza tradīcijas izpratni padarīja vakaru pat nedaudz rietumniecisku — nebija sajūtas, ka esam Latvijā, kaut gan lielākā daļa klausītāju bija vietējie.

Vēl viens koncerts, ko man paveicās izbaudīt, norisinājās «Noass» peldošajā darbnīcā, kur jau kārtējo gadu viesojās «Jersika Records» leibla mākslinieki. Beidzot izbaudīju klātienē Kārļa Auziņa trio, kas uzstājās īsi pēc dokumentālās filmas «KIKOK 1962 | Latvijas pirmais džeza festivāls». Oficiālajā festivāla koncerta aprakstā rakstīts, ka «kompozīcijas ir sākumpunkts improvizētam ceļojumam, kurā galvenais uzsvars likts uz mijiedarbību», un tas izcili raksturo to, ko redzēju uz skatuves — Kārlim Auziņam, Edvīnam Ozolam un Kasparam Kurdeko ar savstarpējo komunikāciju problēmu nav. Auziņa mūzika ir ļot komplicēta, to nevarētu izpildīt mūziķi ar nepietiekamu pieredzi. Tas ir tas gadījums, kad tu vairs nevari domāt par tādam lietām kā notis, akordi vai harmonijas. Tu iegrimsti muzikālajā materiālā un radi mākslu, ar šo uzdevumu visi iesaistītie mūziķi tika galā izcili. Atceros, kadreiz Ozols teica man, ka Auziņa mūzika ir kaut kas cits, tā ir ārkārtīgi skaista, bet to ir jābūt gatavam uztvert, un šim es pilnīgi piekrītu. Līdzīgi kā ar dueta «Mockunas/Kazlauskas» priekšnesumu uz tās pašas skatuves gadu vai divus atpakaļ — klausītājam vai nu ir jābūt diezgan labi izglītotam, vai arī jābūt gatavam atvērt savu prātu un vienkārši ļaut mūzikai skanēt un rezonēt kopā ar emocijām un sajūtām.

Koncertu turpināja kolektīvs, kas polāri atšķiras no Auziņa un viņa trio gan savas mūzikas ziņā, gan vienkārši personības ziņā — Miķelis Dženuška ar projektu «Uzvāras bulvāris». Šo kolektīvu gan biju dzirdējusi vairākas reizes un zināju, ko sagaidīt — radošs balagāns, pilns ar spilgtām emocijām, ļoti kvalitatīvu mūziku, kas liek smaidīt un kratīt galvu līdzi. Ja būtu iespēja, es varbūt pat sāktu dejot, un, manuprāt, es tāda nebiju vienīgā. Šajā koncertā Miķelis prezentēja savu debijas plati «Satiksmes mezgls». Kaut gan Miķelim jau ir izlaisti vairāki albumi, šis ir pirmais, kas iznāca tieši vinilā. Kā jau ierasts — koncerts izdevies, publika bija sajūsmā!

Nobeigumā gribu padalīties ar vienu citātu no Maestro Raimonda Paula, kurš «Rīgas Ritmu» preses konferencē dalījās ar savām pārdomām par Latvijas instrumentālo mūziku un tās attīstību: «Man ir prieks runāt par to, kā attīstās instrumentālā mūzika, lai gan klausītāju skaits nav tāds, kadu varbūt vēlētos, bet mums ir izaugusi vesela paaudze, lieliski jauni mūziķi — saksofonisti, sitēji un tā tālāk. Vienu brīdi likās, ka džezs sāka nīkt, bet nē, ir daudz interesantu pasākumu!» Šajā es pilnīgi piekrītu latvijas dižmeistaram Paulam. Tas, ko es redzu, pierāda, ka katra jauna paaudze, kas ienāk džeza pasaulē, ir arvien radošāka un radošāka, cilvēki komponē, improvizē, uzstājās, ceļo un rāda pasaulei, ka mums viss notiek. Un, ja pēkšņi uznāks skumjas par to, ka šķiet, ka kaut kas nav, jāatceras, ka «mūzika ir labākās zāles» (M. Briežkalns), ļauj tai sevi izārstēt!