Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Maestro cauri laikam


Krists Saržants

«Dziesmas bez vārdiem» — Raimonda Paula mūzika no pagātnes caur tagadni nākotnē

Maestro Raimonds Pauls. Vārds, kuru zina daudzās valstīs visdažādākajās paaudzēs. Pianists un komponists klausītājus priecē un iedvesmo ar savu mūziku jau gandrīz 70 gadus. Rīgas Radiofona estrādes sekstets (RES), trio, Rīgas estrādes orķestris (REO), grupa «Modo», sadarbība ar neskaitāmiem, izciliem latviešu mūziķiem – Zigmaru Liepiņu, basistu Ivaru Galenieku, dziedātājiem Noru Bumbieri, Margaritu Vilcāni, Aiju Kukuli, Mirdzu Zīveri, Viktoru Lapčenoku, Žoržu Siksnu un daudziem citiem. Estrādes mūzika, džezs, mūzika teātra izrādēm, kinofilmām. Paula ietekme Latvijas kultūrā ir neizmērāma, viņa kompozīcijas ir kļuvušas par mūsu bērnības, jaunības un ne tikai raksturojošu elementu, aizvedot mūs nostalģijā, atceroties pirmo skaņu plati, ko klausījāmies, pirmo kaseti, dodoties uz kādu teātra izrādi vai baudot kādu no kinofilmām ar Maestro mūziku.

Albumā «Dziesmas bez vārdiem» mums ir iespēja klausīties dažas no komponista zināmākajām melodijām izcilā britu aranžētāja, komponista un trombonista Kaluma Au (Callum Au) aranžijās, «Grammy» balvu ieguvušā valsts kamerorķestra «Sinfonietta Rīga» diriģenta Normunda Šnē vadībā, bundzinieka Māra Briežkalna, kontrabasista Toma Poiša un, protams, paša autora, Maestro Raimonda Paula pie klavierēm izpildījumā.

«Dziesmas bez vārdiem» tiek atklāts ar Latvijas Radio raidījuma «Mikrofons» aptaujas par gada labāko dziesmu 1979. gada laureāti “Es aiziet nevaru», kuru labāk zinām burvīgās Mirdzas Zīveres izpildījumā ar sirdi plosošajiem Vizmas Belševicas vārdiem. Albumā kompozīcija sākas ar ievadu un melodiju kamerorķestra izpildījumā, kuru pārņem Maestro. Jau pirmajā skaņdarbā dzirdam Paulam raksturīgo, perkusīvo taustiņu piesitienu un dinamisko gradāciju piepildīto klavieru tembru. Pilnai ritma grupai pievienojoties, sākotnēji orķestrālais skanējums savijas kopā ar džeza tradīciju. Atgriežoties trio pasaulē, Paula solo Toma Poiša un Māra Briežkalna pavadībā apņem «Sinfonietta Riga», aizvedot to līdz kulminācijai, kurā atgriežas visiem labi zināmā melodija, kas ar savu dramaturģiju orķestra starpspēlē liek uz mirkli sastingt un uz brīdi aizmirst elpot, līdz pat Maestro noslēdzošajai pedāļa pacelšanai.

Iespējams, ne visi ir pazīstami ar Teodora Dreizera vārdu, taču, šķiet, vairums ir dzirdējuši viņa romāna «Māsa Kerija» («Sister Carrie») nosaukumu, pēc kura motīviem Operetes teātrī 1979. gadā pirmizrādi piedzīvoja Raimonda Paula, Kārļa Pamšes un Jāņa Petera radītais mūzikls ar tādu pašu nosaukumu. Otrā kompozīcija albumā ir šī mūzikla zināmākās dziesmas «Kerijas dziesma» instrumentālā versija. Au aranžētais plašais ievads cēli mūs sagatavo vēl neatpazītajai melodijai, kuru mums atklāj vienatnē pats komponists. Kaluma Au orķestrācijas un aranžiju stils lika atcerēties par holandiešu pianista Maika del Fero (Mike del Ferro) un slavenā Nīderlandes orķestra «Metropole Orkest» 2016. gada albumu «Italian Opera Meets Jazz». Pievienojoties ritma grupai, orķestra mūzika savijas kopā ar tradicionālāku džeza skanējumu un Maestro pianismu, kas apvieno gan džeza, estrādes, gan klasiskās mūzikas manieres tonī, improvizācijā, izrotājumos uz tembrāli gaišajām Latvijas Radio 1. studijas «Steinway & Sons» klavierēm. «Kerijas dziesma» ir vēl viena Paula kompozīcija, kura kļuvusi populāra ar dziedātājas Mirdzas Zīveres balsi tajā, un, klausoties šo instrumentālo aranžiju, brīžiem šķiet, ka joprojām spēju to sadzirdēt, sajust tās pašas emocijas, smeldzi jau citādākā, mūsdienīgākā skanējumā, orķestrācijā. Viens no būtiskākajiem elementiem dziesmā viennozīmīgi ir melodija, un tieši tik spēcīga tā ir šajā darbā, un tieši tik lielu ietekmi ir atstājis Zīveres izpildījums, ka tā iet un ies cauri laikam.

Albuma trešā kompozīcija «Baltā saule» ieskanas jau pavisam citādāk kā pirmās divas. Svinga ritmu nomaina latīņu mūzikas noskaņas, kas arī šai populārajai, Margaritas Vilcānes dziedātajai melodijai liek atdzimt jaunās skaņās. Pretēji iepriekšējiem skaņdarbiem, aranžētājs Au nolēmis pieturēties pie oriģinālā ievada, kas jau no pirmajām notīm rada nostalģiskas sajūtas. Recenziju rakstīšana liek mūzikā ieklausīties pavisam citādāk, un nereti rodas asociācijas, kuras ne vienmēr var loģiski pamatot, kā, piemēram, klausoties «Balto sauli» — rūpīgi ieklausoties tās melodijā, harmonijā, attīstībā, ritmā, manu prātu nepameta melodija, kuru no sākuma nespēju skaidri nodefinēt, līdz atcerējos par Klarensa Karsona Pārksa (Clarence Carson Parks) 1966. gadā sarakstīto dziesmu «Something Stupid», kas savu popularitāti ieguva 1967. gadā Frenka Sinatras un viņa meitas Nensijas Sinatras izpildījumā. Ne tādā, uzskatāmā līdzībā, taču melodijas virzībā, harmoniskajā attīstībā un atrisinājumos, it īpaši, pievienojot tai albuma «Dziesmas bez vārdiem» versijas noskaņu un mīlestības tematiku, tās abas savijas kopā. Dažkārt asociācijas un emocijas, kuras mūzika mūsos rada, tiešām ir neizskaidrojamas un katram tās būs citādākas, un pat tik dīvainas, kā atrast līdzību starp «Baltā saule» un «Something Stupid».

Ar viļņveidīgu sasprindzinājumu orķestra izpildījumā iesākas ceturtā kompozīcija — «Elēģija», kurā «Sinfonietta Riga» papildina Maestro izpildīto melodiju, pēc kuras to pārņem oboja, samainot kamerorķestri un Paulu vietām — orķestrim izpildot melodiju klavieru pavadījumā, kas aizved līdz klavieru solo trio sastāvā, kurā varam arī skaidri dzirdēt Toma Poiša izvērsto kontrabasa pavadījumu un Māra Briežkalna ieturēto bungu spēli, gaumīgi dodot telpu abiem kolēģiem. Atkal varam klausīties Paula rotaļās ar neparedzamajām dinamiskajām gradācijām. Šajā darbā arī uzmanību pievērš Kaluma Au vijīgās melodijas un polifonija «Sinfonietta Rīga» starpspēlēs.

Albuma vidusdaļā atgriežamies latino mūzikas noskaņās 1981. gadā pirmo reizi atskaņotajā kompozīcijā «Dāvāja Māriņa», kas ir komponista Raimonda Paula zināmākais skaņdarbs — tulkots vairāk kā deviņās valodās, tai skaitā krieviski, poliski, ungāriski, somiski, pat persiski, kā arī japāniski, korejiski un vjetnamiski, kur (Japānā, Korejā un Vjetnamā) 80. gados tā kļuva arī par populāru karaoke dziesmu. Melodija oktāvās, blokakordos, papildinot jau ar iepriekš minētajām dinamikas gradācijām un perkusīvo taustiņu piesitienu, ir dažas no lietām, kas man asociējas ar Maestro klavierspēli, ko dzirdam arī šajā darbā, izpildot melodiju cieši kopā ar diriģenta Normunda Šnē izcili vadīto kamerorķestri «Sinfonietta Riga». Kompozīcija, aranžija, orķestrācija sevī aptver gan liriskumu, emocionalitāti, gan rotaļīgumu. Vidusdaļā, atgriežoties amerikāņu džeza tradīcijās un svingā, Paula solo izteikti varam saklausīt blūza ietekmi un dzelžainu stabilitāti un pārliecību Maestro izklāstītajā.

Aizstājot ierasto orķestra vai «tutti» ievadu, «Dziesmas bez vārdiem» sesto kompozīciju «Mēmā Dziesma» iesāk pats komponists. Orķestra pievienošanās uzbur tādu kā pasaku. Au aranžētās starpspēles, orķestrim pirmo reizi iestājoties un vijoties starp pirmā pantiņa melodiju, kā arī atgriežoties pēc piedziedājuma, radīja atmiņās ietērptas emocijas, bet ne skumjas. Kaut kādā ziņā saldsērīgas. Maldoties tajā, kā ir bijis, kas vairs nevar būt, taču ar tādu iekšēju mieru, kurā skumjas pārvēršas klusā smaidā un ilgu pieņemšanā.

Paula kompozīcijas «Duplets» ieraksts no 1992. gada filmas ar tādu pašu nosaukumu asociējas ar mūziku, kas būtu kādas no Džeimsa Bonda filmas skaņu celiņam cienīga, taču Kaluma Au aranžija albumā «Dziesmas bez vārdiem» šo darbu ir atklājusi pavisam citā gaismā — naksnīgos bosanovas ritmos ar plašu un samērā tumšu orķestrāciju. Māra Briežkalna pavadījums kopā ar Paula komponēto harmonisko kustību asociējas ar Daienas Krolas (Diana Krall) versiju Berta Bakaraka (Burt Bacharach) 1967. gada dziesmai «The Look Of Love». Ievads noslēpumainam tēlam ar spēcīgu, tai pat laikā tēlainu personību. Kokteiļi apšaubāmā bārā ar apšaubāmiem personāžiem, aizdomīgas sievietes, skats uz lietainām nakts ielām ar pārdomām par dzīvi vientulībā — šādas asociācijas manī radīja Kaluma Au aranžija Raimonda Paula kompozīcijai «Duplets», kas uzbūra teju jaunas filmas ainu.

Un kā negaidīts saullēkts, ugunssarkans rīts rudenī, iespīd albuma astotā kompozīcija «Dzel manī sauli». Ar Žana Sibeliusa «Somijas» (Finlandia) posma cienīgu ievadu šo skaņdarbu atklāj «Sinfonietta Rīga». Fantastiskā Kaluma Au orķestrācija tik tiešām lieliski interpretē rīta saules uzlēkšanu, dienas iestāšanos, atmošanos, kas aizved uz albuma devīto kompozīciju «Kamēr svecītes deg», kas savukārt lika atmiņā ataust Gustava Holsta orķestra svītas «Planētas» («The Planets») ceturto daļu «Jupīters», turpinot ar plašu pasaku uzburošu ievadu, kas aizved līdz Maestro izpildītai skaņdarba melodijai. Arī šajā kompozīcijā dzirdam Paula klavieru solo, kas ir, personīgi, mans favorīts šajā albumā — atstrādāts, kā katra nots būtu savā vietā, papildinot viena otru.

Albuma izskaņā Raimonda Paula kompozīcija «Zem apgāztā mēness» no 1977. gada spēlfilmas ar tādu pašu nosaukumu. Lai cik sapņaini gaišs šis skaņdarbs neliktos, filmas sižets nebūt tāds nav, kas tomēr ir nereti sastopams džeza kompozīcijās — mūzikas pilnīgs pretstats vārdiem vai sižetam. Tai pat laikā viss nebūt nav tik radikāls. Ieklausoties, varam dzirdēt arī saldsērīgi liriskās notis. Kompozīciju papildina Paula klavieru solo gan ar blūza ietekmi, gan arī Džordža Gēršvina «I Got Rhythm», kā arī Džeralda Marksa «All Of Me» citātiem tiešā un ne tik tiešā veidā, kas, protams, lika pasmaidīt.

Kalums O, «Sinfonietta Rīga», Normunds Šnē, Māris Briežkalns, Toms Poišs un, protams, pats Maestro Raimonds Pauls — tandēms, kas spējis vest šo mūziku cauri laikam, apvienojot tajā ļoti dažādus māksliniekus no dažādām paaudzēm ar ļoti raibu pieredzi un unikālu skatījumu uz mūziku, ko arī dzirdam albumā «Dziesmas bez vārdiem».