Līdz pēdējam džemotājam
Riskēt un rīkot džemus vienlaicīgi ar latviešu etniskuma virssieriņu? Tikai «M/Darbnīcā»!
Vai ir iespējams pagarināt festivāla vakaru? Jā, mēs visi to esam darījuši, kad oficiālā daļa bija beigusies un pozitīvo emociju bija tik daudz, ka gribējās, lai vakars nebeigtos nekad! Kad tev ir iespēja festivāla laikā būt kopā, veidot jaunas muzikālās draudzības, radīt mākslu un vienkārši baudīt dzīvi. Tieši tam ir domātas džema sesijas, kuras ir kā festivāla turpinājums, bet bez smalkas koncertzāles atmosfēras, kur robeža starp māksliniekiem uz skatuves un klausītājiem pazūd. Jau trešo gadu pēc kārtas «Rīgas Ritmu» dalībniekiem (un ar to tiek domāti arī klausītāji) paveicies, jo pēc katras festivāla dienas izskaņas nekas nebeidzās — «M/Darbnīca» gaidīja visus ciemos, lai turpinātu balli! Šo pasākumu nosauca par «JAZZ AFTER JAZZ», un paši «darbinieki» to raksturoja šādi: koncerta sērija, ikvasaras džeza svētki, kur pēc skaistām programmām «Rīgas Ritmos», šogad arī Dziesmu svētkos, visi tiek aicināti nepazaudēt pēckoncertu saviļņojumu un turpināt vakaru ar džema sesiju, gardiem dzērieniem un jauku atmosfēru. Džemam klāt tika piedāvāti arī alternatīvie koncerti — gadījumam, ja festivāla piedāvātais neuzrunā, vai Dziesmu un Deju svētki nav tas, ko gribas baudīt tajā vakarā.
Pirmajā vakarā uzstājās fantastiskā dziedātāja Liselote Ostbloma (Liselotte Östblom). Savulaik Zviedrijas «Junior Eurovision» zvaigzne, tagad viņa sadarbojas ar amerikāņu džeza leģendu Gregoriju Hačinsonu, ir virtuoza vokāliste un bezbailīga improvizētāja, kas eklektiski rada dvēselisku iegremdēšanos ar ievērojamām džeza, alternatīvā R&B un gospeļa ietekmēm. Kopš 2017. gada Liselote ir viesojusies Latvijā, uzstājoties Rīgā un pasniedzot meistarklases Ventspilī, Liepājā, kā arī ieguvusi 2. vietu «Riga Jazz Stage» 2019. gadā. Tajā vakarā Liselotei uz skatuves pievienojās arī kontrabasists Toms Poišs un bundzinieks Ivars Arutjunjans, bet pati māksliniece ne tikai dziedāja, bet arī spēlēja klavieres. Koncertā Ostbloma izpildīja gan savas dziesmas (klausītājiem bija iespēja dzirdēt arī dažu aranžējumu pirmatskaņojumus), gan R&B hitus, kā arī, protams, džeza skaņdarbus.
Otrajā vakarā klausītāji izbaudīja priekšnesumu no «SMOOTH SUMMER COMBO», kurā muzicēja saksofonists Toms Rudzinskis, pianists Rūdolfs Macats un kontrabasists Jurijs Natsvlišvili. Par Juriju «M/Darbnīcas» komandai ir īpašs priekš, jo viņš atzinās, ka savai jaunajai dzīvesvietai izvēlējās nevis Berlīni, bet Rīgu, un, atrodoties šeit jau kādu laiku, saka, ka viņam ļoti patīk mūsu galvaspilsēta un tās iemītnieki.
Savukārt trešais vakars piedāvāja pavisam citādāku mūziku un pavisam citādākā izpildījumā — tas bija divu dīdžeju kolektīvs «JAZZY MARKY & NICK USTINOV», džeza un fanka tandēms ar eklektisku vinila izlasi. Programmā — Latvijas 70. gadu fanks un disko Dziesmu svētku noskaņās uz «M/Darbnīcas» terases.
Džeza tandēms spēlēja eklektisku vinila izlasi, sākot no 70. gadu brazīliešu mpb, 80. gadu «lagos boogie», 70. gadu arābu pasaules grūva un beidzot ar disko editiem, mūsdienu retrospektīvu «organic house» un latviešu 70. gadu «moog disko».
Par to, kā aizsākās «Jazz After Jazz» tradīcija, aprunājos ar idejas autori un «M/Darbnīcas» galveno lēdiju — Maiju Moiru Mazanovu.
«JAZZ AFTER JAZZ» — kas tas ir? Izskatās jau pēc festivāla!
Jā, tas ir tāds maziņš festivāliņš, zini, kā viņš radās? Mēs vienmēr esam bijuši lieli «Rīgas Ritmu» mīlētāji, piekritēji, «Rīgas Ritmi» priekš manis personīgi ir bijis kaut kas ļoti svarīgs un nozīmīgs muzikālai izaugsmei, līdz ar to, tiklīdz mēs atvērāmies, Māris Briežkalns mūs uzrunāja: «Padžemojam varbūt šeit!» Es biju ļoti priecīga, ka viņš mūs uzrunāja, un teicu, ka tas bija labākais, ko vispār varam vēlēties, mums ir maza džeza vieta, līdz ar to radās cikls «Jazz After Jazz», tāpēc ka «Jazz» ir «Rīgas Ritmi» un mēs esam «After Jazz» — tieši tā vieta, kur var atnākt, padžemot pēc koncertiem, sajusties varbūt nedaudz brīvākā atmosfērā, jo tomēr koncerti prasa nopietnu zāli, nopietnus klausītājus, tur ir kaut kāda etiķete, bet mēs esam vienkārši. Gribas, lai tie mūziķi, kam ir «haips» no koncerta, nevis grib iet mājās un gulēt, bet vēl kaut ko padarīt, un «Jazz After Jazz» ir tā vieta.
Un kā jūs nolēmāt turpināt? Jūs vairs neesat oficiāli daļa no «Rīgas Ritmiem», vai ne?
Mēs nolēmām turpināt pagājušgad un arī šogad, bez «Rīgas Ritmiem», bet noteikti «Rīgas Ritmu» iedvesmoti, šis jau ir trešais gads. «Rīgas Ritmi» ir tas, kas tur un rāda mums piemēru, un mēs esam lokālāki. «Rīgas Ritmiem», protams, ir lielākās iespējas un tur ir tik daudz fantastisku ārzemju mākslinieku, bet mēs viņus visus gaidam vakarā šeit, uz labu, kvalitatīvu džemu tepat centrā! Jo citur jau nav.
Vienīgais, ka šogad viss pārklājās ar džemiem «Radisson» viesnīcā — «Riga Jazz Lounge».
Bet tie džemi ir līdz vienpadsmitiem. Mēs sākam savu koncertu deviņos, lai cilvēki varētu iesildīties, tad mēs ņemam bezmaz vai stundu pauzi un tad visi mūziķi, kas sanākuši, var sākt. Ja koncerts beidzas desmitos vai vienpadsmitos — vēl var paspēt, mēs esam vaļā līdz pēdējam džemotājam!
Šogad arī pārklājās ar Dziesmu un Deju svētkiem.
Dziesmu svētki, kā saka, ir jau virssieriņš! Tie ir pāri visam! Bet mēs vienkārši sekojām «Rīgas Ritmiem». Ir pilnīgi skaidrs, ka, ja tev sabrauc pilsētā tik daudz fantastiski mūziķi, tad viņiem pēc tam kaut kur ir jāiet. «Radisson» ir fantastiska vieta ar burvīgu skatu, bet tas ir tikai līdz vienpadsmitiem, džeza dzīve jau tad nebeidzas. Es zinu, ka 60., -70. gados mūziķi nospēlēja gigu, pārsvarā priekš baltajiem cilvēkiem un tad viņi brauca pie sevis uz mājām turpināt balli līdz trijiem, četriem, pieciem rītā, visi dejoja priekš savējiem.
Jums arī šogad diezgan aktīvi, turklāt arī starptautiski — šodien jums spēlē Liselote, cik jauki!
Mēs satikāmies Zviedru kultūras dienās tepat, Latvijā, pāris mēnešus atpakaļ. Es uzjautāju, vai varbūt viņa gribētu vēlreiz atbraukt, un viņa atbildēja, ka protams!
Fantastiski! Un vai jūs saņēmāt arī kaut kādu atbalstu šim pasākumam? Mākslinieki no ārzemēm ir diezgan dārgs prieciņš.
Nē, pa savām viss.
Wow, kā jums tas sanāk?!
Es nezinu, varbūt mēs vienkārši esam ļoti, ļoti traki un ļoti mīlam džezu un vispār improvizāciju. Bet jā, mums bija tā, kā mēs nesaņēmām VKKF atbalstu. Mēs saņēmam nelielu Rīgas Domes atbalstu džeza džema sesijām, bet pārsvarā tas ir uz biļetēm, apmeklētājiem. Protams, milzīgs risks ir, ka Dziesmu svētkos cilvēki izvēlas apmeklēt Dziesmu svētkus, tas ir saprotami. Es pieļauju, ka būt Dziesmu svētkos ir neaptverami milzīga enerģija, it īpaši vēl nacionālā garā, kur tev pakausī Māra un Līga elpo, un Mārtiņš Brauns skan — «Saule, pērkons, Daugava»… Man šķiet, oficiāli paziņoju, tā būtu labākā Latvijas himna! Katru reizi, kad šo dziesmu dzirdu, gribas iztaisnoties un jūtos lepna! Brauns!
Brauns…
Bet jā, mēs arī mākam savākties un būt! Tāpēc ka šeit ir «komjunitijs» [kopiena], tādas mazas mājas, un, tu zini, ar pirmo reizi, kad atnāc, esi piederīgs, jo mēs visi esam vienkārši.