Džeza identitātes meklējumi starp tautas melodijām un maršu

Jūras spēku orķestra bigbends raugās uz latviešu tautasdziesmu no cita rakursa

Liepājā bāzētais Jūras spēku orķestra bigbends, pirms pusotra gada atzīmējot Jūras spēku atjaunošanas 30. gadadienu, izdevis albumu «Veltījums tautasdziesmai», kurā, kā pēc nosaukuma jau varam nojaust, izskan latviešu tautasdziesmu aranžējumi bigbenda mūziķu sastāvam. Skaņdarbus veidojis lietuviešu mūziķis un aranžētājs Rimants Giedraitis, no plašajiem folkloras materiāliem izvēloties labi zināmas tautasdziesmu melodijas, kuras atpazītu gandrīz ikkatrs.

Līdzīgu koncepciju, kurā kāds ārvalstu skaņradis ar svaigu skatījumu raugās uz latviešu mūziku, iepriekš realizējuši arī citi redzamākie Latvijas bigbendi. Latvijas Radio bigbends pirms gandrīz desmit gadiem kopā ar austrāliešu pūšaminstrumentu virtuozu Džeimsu Morisonu ieskaņoja albumu «Mare Balticum», savukārt Jelgavas bigbends savu neseno jubileju atzīmēja ar godalgotā amerikāņu aranžētāja Maikla Abenes veidotām Raimonda Paula melodiju versijām.

Tautasdziesmu apdares žanrs vienmēr ir spējis izdzīvot un saglabāt savu aktualitāti latviešu profesionālajā mūzikā — sākot no pirmsākumiem 19. gadsimta beigās līdz pat šodienai, kad tautasdziesmas kā vērtīgu materiālu radošām izpausmēm atzinuši arī džeza mūziķi. Uzmanīgāk papētot džeza mūzikas vēsturi, redzam, ka līdzīgi procesi notikuši arī ASV, kad par pamatu improvizācijām kalpoja 20. gadsimta sākumā plaši pazīstamas tēmas no filmām un mūzikliem, kas laika gaitā un mūziķu prakses rezultātā kļuva par tā saucamajiem «standartiem».

Noklausoties albumu pilnā garumā, kļūst skaidrs, ka skaņdarbu secība nav izvēlēta nejauši. Atklāšanas skaņdarbs «Jūriņ’ prasa smalku tīklu» veiksmīgi pilda savu lomu kā kompakta, enerģiski uzlādējoša un uz tālāku klausīšanās pieredzi aicinoša orķestra instrumentu grupu prezentācija. Līdzīgu, ļoti klasisku un bigbendam raksturīgu svingojošu skanējumu vēlāk varam baudīt arī versijā par «Pūt, vējiņi» tēmu. Desmit Rimanta Giedraiša radītajām tautasdziesmu versijām kā beigu piedeva pietaupīts arī vienpadsmitais skaņu celiņš — Gunāra Rozenberga «Čuči, guli, līgaviņa» ar izvērstu pianista Matīsa Žilinska solo epizodi. Pārliecinoša klavierspēle jūtama viscaur albuma gaitā, kopā ar basu un bungām veidojot pietiekami spēcīgu ritma balstu.

Bigbenda piedāvātājās tautasdziesmu interpretācijās varam izjust visplašāko emociju spektru. Rotaļīgi un bezrūpīgi kalipso stilistikā izskan «Sasala, jūriņa», ko autentiskā skanējumā un pavisam citās noskaņās varējām dzirdēt koru izpildījumā šī gada Dziesmu un Deju svētkos. Gaišas un mažorīgas harmonijas kontrastā traģiskam dziesmas saturam iekodētas dziesmā «Gūla meitīna». Spilgtākai satura atklāsmei aranžējumam pievienota arī vokālā partija Gata Supes izpildījumā, kurā tautasdziesmas vārdi izstāsta un paskaidro to, ko no instrumentu partijām var tikai aptuveni nojaust. Kā spilgti aranžējuma elementi skaņdarbu papildina orķestrālā manierē veidotais ievads, kā arī pēdējā panta atskaņojums, kurā mūziķi nevis spēlē instrumentus, bet dzied. Gata Supes vokālu varam sastapt arī skaņu celiņā ar trešo numuru («Saulīt’ vēlu vakarā»).

Spilgts kubiešu mūzikas kolorīts atspoguļots melodijā «Auga, auga rūžeņa», kas, manuprāt, ir viens no veiksmīgākajiem un pārliecinošākajiem albuma skaņdarbiem. Īpaši patīkamu klausīšanās pieredzi sagādā arī atsevišķi, ļoti veiksmīgi aranžēti posmi skaņdarbā «Seši mazi bundzenieki», kur samērā vienkāršās tautasdziesmas tematiskais materiāls papildināts ar stilīgu, ritmiski ierāmētu un akcentētām sinkopēm bagātinātu fanka grūvu. Gandrīz autentisku Ņūorleānas diksilenda skanējumu ar ansambļa kolektīvajām improvizācijām un klarnetes tembru varam saklausīt dziesmas «Bēdu manu lielu bēdu» interpretācijā. Aranžētāja fantāzijas lidojumu varam apbrīnot arī sapņaini gaisīgajā «Caur sidraba birzi gāju» un uz pārdomām aicinošajā «Tumša nakte, zaļa zāle».

Kopumā albums neizceļas ar pārlieku eksperimentālu skanējumu vai pašmērķīgiem radošiem meklējumiem un centieniem pateikt ko ģeniālu vai nebijušu. Arī izvēle par labu tautasdziesmu apdarēm beigu beigās šķiet visai loģiska, jo Jūras spēku bigbenda kolektīvam, tāpat kā viņu militārās mūzikas kolēģiem Rīgā, tomēr jāizpilda sava veida sabiedriskais pasūtījums un jācenšas aizsniegt pēc iespējas plašāka auditorija. Kas gan vēl labāk par tautasdziesmām viņus uz šo zelta vidusceļu varētu aizvest?