Būt uz pareizā ceļa
Dejošana uz jumta, liktenīgās satikšanās, neplānoti ieraksti, dzīvošana stresa burbulī… Artas Jēkabsones piedzīvojumi Ņujorkā un ārpus tās
Šovasar Latvijā viesojās mūsu fantastiskā džeza dziedātāja Arta Jēkabsone, kas jau vairākus gadus dzīvo Ņujorkā — sākumā mācībās, bet tagad aktīvajā radošajā plūsmā. Pēdējos gados vienmēr dzirdam visādus jaunumus, vienmēr pozitīvus, bet tieši pēdējais sanāca tik iespaidīgs, ka es nevarēju palaist garām iespēju izraut Artu uz nelielu sarunu, jo kā tad neparunāt par jau otro albumu duetā ar vācu dziedātāju, Lielo Mūzikas balvu, koncertu ar Āronu Pārksu un vispār dzīvi tur, tālu no mums, svešajās zemēs. Jāatzīstas, ka noķert dziedātāju bija diezgan grūti — ja viņa nav meitarklasēs kaut kur ārpus Rīgas, tad viņai ir koncerts ārpus galvaspilsētas, bet, pat ja ir koncerts Rīgā, tad arī ir mēģinājumi… Nu nekas, kaut kā mums tas sanāca, jo gribas dažreiz vienkārši parunāties, nevis visu laiku radīt mākslu! Tātad atskats par pēdējo trīs gadu laikā paveikto!
Pagājušoreiz ar tevi runājām, kad vēl bija pandēmijas laiks un tu vēl biji Ņujorkā! Tu vēl biji studente, un tagad viss ir mainījies, vai dabūji to «artist visa», kam rakstīji iesniegumu?
Jā! Bet tagad man jau nākamā jāgatavo! Februārī būs jau pagājuši trīs gadi.
Bāc, jūtu līdzi! Tas droši vien nav vispatīkamākais process…
Es to redzu tā — tas ir foršs veids, kā redzēt to trīs gadu periodu, ko esi darījis, kādi bijuši koncerti un projekti, un kas ir nākamais, jo ir arī jāparāda, ka man ir plāns nākošajiem trīs gadiem.
Ok, tad sagatavosim tevi vīzas kartošanas procesam — pastāsti, kas ar tevi noticis šo trīs gadu laikā! [smejas] Es redzēju, ka tev bija koncerts ar Āronu Pārksu!
Bet tas stāsts bija ļoti interesants! Pandēmijas laikā viss bija aizslēdzies ciet un bija Džeza galerija, kur es diezgan aktīvi spēlēju, vismaz reizi gadā spēlēju kādu savu programmu, un tad galerijas mākslinieciskā vadītāja Rio Sakairi izdomāja taisīt «Lockdown Sessions» — četri mākslinieki izveido 15 minūšu video koncerta setu, tad mēs sanākam ZOOMā kopā, atskaņojam to, mums ir paneļdiskusija, kurā mēs runājam savā starpā, komentējam. Es biju pirmajā pasākumā salikta kopā ar Āronu, saksofonistu Deinu Stīvensu [Dayna Stephens] un pianistu Danu Tepferu [Dan Tepfer]. Es biju tik nenormāli pārstresojusies, tāpēc ka man likās — kā tas var būt, ka mani saliek kopā ar tādiem cilvēkiem! Es taču vispār neko nezinu. Pirms tam vēl riktīgi augstu latiņu uzstādīja Teo Blekmens [Theo Bleckmann], kurš dziedāja, no sērijas, puspliks vannā, veidojot skaņu akustiku ar balsi… Respektīvi, tajā 15 minūšu garajā setā tu vari izdomāt, ko tu gribi — tā var būt brīvā improvizācija, var likt vizualizācijas klāt. Es izdomāju pirmajā sesijā dziedāt vienu oriģinālkompozīciju, tad otru ar «loop station» standartu «Somewhere Over The Rainbow» — likās, ka būtu forši padejot uz jumta! Lokdaunā taču nekur ārā nevar tikt, tad es brīvajā improvizācijā tur dejoju. Tad vēl bija tautasdziesma «Tumša nakte, zaļa zāle». Visi uztvēra to ļoti pozitīvi, mani skolasbiedri, kas bija ienākuši ZOOMā atbalstīt, teica: «Wow! Ārons! Ienāc komentāros, palasi, ko viņš par tevi raksta!» Viņš bija tik ļoti saviļņots, teica, ka es biju tik pozitīva, ka tik sen kaut ko tādu vajadzēja dzirdēt… Pēc projekta es uzrakstīju viņam vēstuli, teicu, ka bija ļoti jauki būt kopā vienā sesijā, un ka ceru, ka mūsu ceļi kaut kad krustosies, kad viss būs atkal vaļā. Viņš atsūtīja atpakaļ ļoti sirsnīgu vēstuli, ļoti iedvesmojošu. Pēc diviem gadiem iedomājos, ka būtu forši uzrunāt, tikai nav tā drosme… Tad pagājušajā vasarā biju Latvijā, un es «Instagramā» ieliku bildi, ka es pēc divām dienām braucu atpakaļ uz Ņujorku, un viņš atbildēja turpat: «Hey, kad būsi Ņujorkā, būtu forši uzspēlēt!» Man vienkārši sirds sāka dauzīties. Nu, tad sarunājām datumu, kad varam tikties, es aizbraucu uz viņa mājām un veselu dienu pavadīju pie viņa ģimenes, spēlējām mūziku. Bija sirreāla sajūta, likās, ka tas bija sapnis… Bija sajūta, ka mēs viens otru jau sen pazīstam. Stundām muzicējām kopā, viņš iedeva savus skaņdarbus dziedāt, es iedevu savus, tad aizgājām pastaigāties pa to mazo pilsētiņu, kur viņš dzīvo, un viņš teica, ka viņam ir tā vīzija, kā mēs varam sastrādāties! Tad es aizbraucu tūrē, viņš aizbrauca tūrē, un tad viņš man atsūta vēstuli: «Tā! Tev 26., 27. janvāris brīvs? Taisām koncertu «Mezzrow Jazz Club»!»
Wow…
Tad viņš uzdeva nākamo uzdevumu — uzrakstīt vārdus viņa dziesmām! Tad es to darīju…
Jā, tas ir piedzīvojums! Būs vēl koncerti ar viņu?
Mēs turamies kontaktā, tā ka cerams, ka būs!
Super! Apsveicu! Bet labi, bet kā vispār tagad Amerikā? Es baigi daudz stāstus dzirdēju par to, ka daudzi mūziķi vispār brauc prom no Amerikas, kas notiek? It kā tā ir vieta, kur džeza mūziķi vienmēr gribējuši būt…
Politiskā situācija ļoti nestabila, kaut kādas lietas nevar atrisināt tik ātri, viss paliek krietni dārgāks. Dzīves kvalitāte — esi visu laiku stresā… Tas ir tas, ko visbiežāk dzirdu no kolēģiem.
Dīvaini sanāk, cilvēki, kas tur nedzīvo, grib uz turieni pārvākties, bet tie, kas tur jau dzīvo, brauc prom…
Iespējams, teiciens, kas labi šeit iederētos, ir ka «citur zāle ir zaļāka». Varbūt nostrādā arī tas faktors, ka cilvēki meklē jaunas vēsmas, jaunus izaicinājumus un vienkārši uz laiku vēlas nomainīt vidi, lai pilnveidotos un pat labāk iepazītu sevi. Un, esot svešumā, tas nereti arī izdodas, jo esi spiests pielāgoties jauniem apstākļiem un iepazīsti sevi no jauna, un atklāj jaunas šķautnes sevī.
Bet tu pati nebiji domājusi pārvākties dzīvot citā štatā?
Zini, man ir bijusi iespēja pabraukāt apkārt, esmu bijusi gan Losanželosā, gan Sanfrancisko, gan arī Amerikas vidienē. No visām vietām Sanfrancisko un Čikāga būtu tās divas vietas, kur varbūt varētu pamēģināt padzīvot. Es nezinu kāpēc, vienkārši uzrunāja tā enerģija. Bet man tomēr ir vajadzīgi visi gadalaiki. Ņujorka savā ziņā ir līdzīga Latvijai, tur ir ziema, vasara, pavasaris, rudens.
Tikai ļoti dārgi!
Nu, jā. [smejas] Bet jāmācās dzīvot citādāk, jādomā, ko tu ēd, cik daudz guli, kādiem projektiem saki jā, jāmācās pateikt nē. Daudzi arī ir noguruši no mūžīgā skrējiena, tu visu laiku darbojies, darbojies, darbojies. Tiklīdz izbrauc ārā no Ņujorkas, kaut kur pie dabas — ir mazliet mierīgāk. Es arī neplānoju palikt Ņujorkā līdz mūža galam, tā vide ir ļoti aktīva, bet ir brīži, kad prasās mieru. Tā pilsēta nedod mieru, tu konstanti esi burbulī. Jaunam cilvēkam forši, bet jautājums — cik ilgi. Tajā pat laikā Ņujorkā ir tas pluss, kāpēc arī neesmu pārvākusies, var izskriet visur ar kājām! Citās pilsētās tomēr vajag mašīnu.
Jā, to es Hjustonā pamanīju, ne visur pat ietves ir!
Tas arī ir bīstami! Tādā ziņā Ņujorkā ir forši, ir metro, aizbrauc visur, viss pilnīgi kārtībā!
Nu re, tev bija vēl viens liels notikums — Lielā Mūzikas balva!
Jā…
Kā tu uzzināji, ka tiki nominēta?
Es nezināju! Anna Veismane man «Facebook» atsūtīja īsziņu ar apsveikumu! Es domāju — ko, kā? Es biju ļoti pārsteigta. Pēc tam, vēlāk sekoja e-pasti. Es vispār nebiju rēķinājusies ar to, ka varētu būt apsvērta tādam lietām, bet bija arī interesanti — kategorijā, kurā es biju, jaunais gada mākslinieks, bija vēl Rīgas Doma kora skolas audzēkņi, kas ir daudz cilvēku grupa, tad vēl trio. Man likās interesanti salikt mūs kopā…
Nu jā, droši vien runa nevis par mākslinieku kā cilvēku, bet par mākslinieku kā vienību.
Pilnīgi citādākas pasaules. Bet zini, interesanti. Es arī nebiju paredzējusi braukt uz Latviju, jo marts bija diezgan darbīgs, bet tad man rakstīja no «Latvijas koncertiem», ka būtu ļoti jauki, ja es atbrauktu un dziedātu. Es ļoti novērtēju, ka viņi nosedza ceļa izdevumus un palīdzēja visu organizēt. Tad es un Matīss Čudars abi atlidojām.
Jā, interesanti, ka jūs abi arī Latvijā nedzīvojat!
Kaut gan es Latvijā nedzīvoju, jebkurš konkurss, jebkurš projekts, kur es eju, es sevi pozicionēju kā latvieti, tā ir mana identitāte. Bet tas ir interesanti, ka tajā brīdī, kad tu izbrauc, par tevi sāk vairāk interesēties, bet mēs arī nesam Latvijas vārdu pasaulē. Mēs darām savu lietu, darām to nevis balvas dēļ, bet tāpēc, ka mums patīk tas, ko mēs darām, un ir jauki, kad kāds to saredz.
Tas gan. Parādījās vairāk motivācijas kaut ko tālāk darīt? Iedvesma?
Protams! Tā nominācija nenozīmē, ka tu esi kaut kur ticis un tālāk vairs neej! Ņujorkā nevienam tas neinteresē, tev visu laiku jāpilnveido sevi. Bet tas dod stimulu — jā, esmu uz pareizā ceļa! Un jā, es arī sāku vairāk fokusēties uz sevi, kas man nepieciešams kā māksliniekam, jo, esot visu laiku tajā burbulī, visu laiku mēģini savus projektus attīstīt, bet vienmēr ir kādi sprunguļi, teiksim, finansiālie, vai pēkšņi grupas biedrs pārvācas kaut kur citur — kā nesabrukt un kustēties tālāk. Visu laiku jautājums sev, vai esi pareizajā vietā? Tad tādas nominācijas vai panākumi konkursos dod apliecinājumu, ka esmu uz pareizās trajektorijas un tagad nedrīkst atslābst, tagad jāiet un jāturpina! Māksliniekam vispār vajag kaut kādu mērķi.
Radoši tev viss notiek, piemēram — vēl viens albums ar Ēriku [Erik Leuthäuser]!
Jā! Tas bija pandēmijas produkts! Ar Ēriku tas ir mūžīgais lidojums, tu nekad nezini, kad un kas notiks! Tāpat bija ar pirmo albumu — es nezināju, ka mēs to izdosim! Tā sanāca! Tieši tāpat tagad — tas bija 2020. gadā, pirms pandēmijas, es biju Vācijā, tur bija festivāls, kurā uzstājos, un es satiku Ēriku. Viņš teica — mums kaut kas ir jāieraksta! Būtu labi vienkārši satikties, padziedāt! Mēs nobukojām studiju uz četrām stundām, un to stundu laikā tapa trīs jaunas dziesmas ar Dīna Vilsona [Dean Wilson] dzeju! Tad viņa kolēģis to samiksēja, samāsterēja, un tad Ēriks teica: «Zini, jā, jau viss ir gatavs, es nosūtīšu Dīnam vienkārši parādīt, ka mums patīk viņa dzeja, lai viņš redz, ka to kāds izmanto.» Aizsūtījām viņam, trīs nedēļas vēlāk atnāk vēstule — paldies par šo dāvanu! Tad viņš teica, ka būtu priecīgs, ja mēs ierakstītu albumu ar viņa dzeju. Tālāk iesaistījās viņa publicists, kas vispār ir arī videogrāfs, kurš tajā brīdī taisīja filmu par Dīnu, tad viņš jautāja, vai drīkst izmantot mūsu kompozīcijas filmā! Visas trīs kompozīcijas tika izmantotas filmā, un cilvēkiem bija ļoti pozitīva reakcija uz mūziku! Tad viena neatkarīgā ierakstu studija, «Irregular Patterns», paņēma mūs savā pasparnē, un tad pandēmijas laikā Ēriks bija Ņujorkā un mēs ierakstījām atlikušo daļu.
Vai dieniņ, tas viss izklausās pēc tetrisa spēles, kur pēc nejaušības principa parādās figūras, kuras tev aši jāizdomā, kur likt, bet viss sanāk…
Tieši tā! Un ar Ēriku tā ir visu laiku! Viņam vienmēr ir kaut kādas idejas, un tu dari, tāpēc ka tev ir jautri, tev gribas kaut ko svaigu, un ar Ēriku tas arī ir. Labākais bija tas, ka mēs to programmu arī atskaņojām Džeza galerijā! Tas bija izaicinoši, tāpēc ka šo mūziku mēs nevaram divatā atskaņot, tur tie celiņi bija kaut kādi piecdesmit vienā dziesmā! Labi, ne piecdesmit, bet tik daudz, ka ar tiem «loop station» to vienkārši nevar panākt. Tad mēs pieaicinājām brīnišķīgu pianistu, kas ar dažādām elektronikām arī strādā, «Kengchakaj», fantastisks un daudzpusīgs mūziķis… Kā viņš klausās, kā viņš jūt! Tas bija vislabākais, kā šī mūzika varēja izskanēt, viņš pacēla to mūziku citā līmenī!
Paga, tev taču maģistra grāds ir uzņēmējdarbībā mūzikas jomā, sanāk, tu pati organizē sev visu? Vispār daudz šo izglītību pielieto?
Ne gluži, bet jā, festivāliem rakstu, koncertus sev bukoju, video lietas, vienīgais ar afišām man neiet, bet šovasar Krists Saržants brīnišķīgi tās sataisīja mūsu koncertiem. Grantu rakstīšana, tas viss balstās uz to. Es sevi uztveru kā mazu biznesu, kā es operēju.
Nebesī, ka jāsadala savs laiks starp māksliniecisko un administratīvo?
Ir grūti dažreiz pašai, ka daudz laika pavadi pie datora, rakstot projektus. Sirds lūzt reizēm par to, ka tas patērē pārāk daudz laika un nevar normāli pievērsties trenēšanai. Bet kaut kad būs vieglāk, roka piešaujas, ar laiku parādās kaut kādas iestrādes.
Nu tad kas tev ir plānots nākamajiem trijiem gadiem?
Beidzot ir jāpieķeras saviem albumiem, jo pirmais bija 2017. gadā. Ir laiks!
