Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Šodienas džezs Latvijā nav radies tukšā vietā


Ronja Burve

Gunāra Rozenberga 75. jubileja, Latvijas džeza vecākās paaudzes godināšana un Latvijas Radio bigbenda jaunākais albums «Linda»

Cilvēks — leģenda. Tāds noteikti bija Gunārs Rozenbergs. Trompetists, komponists, aranžētājs, kura muzikālā klātbūtne savulaik bija standarts gan radio, gan TV ekrānos. Rozenberga «muzikālajā bankā» ir neskaitāmas kompozīcijas un aranžējumi, un viņa ietekmes sfēra plešas tālu ārpus Latvijas robežām. Šogad cienījamajam māksliniekam apritētu 75 gadi. Un, kā jau tādās reizēs notiek, viņu piemin un atceras kā sarunās, tā koncertprogrammās, un ne tikai — tik tikko iznācis arī Latvijas Radio bigbenda ieskaņotais Rozenbergam veltītais albums «Linda», par kura tapšanas gaitu šī raksta otrajā pusē iztaujāju bigbenda māksliniecisko vadītāju Kārli Vanagu.

Bet par visu pēc kārtas.

Kāds tad īsti bija Gunārs Rozenbergs? Un kā jaunajai paaudzei tuvāk iepazīt viņa atstāto muzikālo mantojumu? Par Rozenberga ieguldījumu Latvijas džeza mūzikā sarunājos ar džeza vēsturnieku un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza katedras vadītāju Indriķi Veitneru.

Daudziem Gunāra Rozenberga vārds komentārus neprasa. Sevišķi tiem, kuri viņa gaitām sekojuši līdzi viņa dzīves laikā, bijuši klāt koncertos, klausījušies radio. Taču šodien mums šādas iespējas nav, un arī internetā pieejamā informācija par šo leģendāro personību ir skopa. Vai vari īsi ieskicēt Gunāra Rozenberga lomu Latvijas džeza vēsturē?

Gunārs ir viens no visleģendārākajiem, vispazīstamākajiem Latvijas džezmeņiem, viens no tiem, kas Latvijas džezā ir sasniedzis ārkārtīgi daudz, kurš vienu laiku, manuprāt, ir pat bijis gandrīz kā tāds simbols, kā zīmols. Viņu joprojām atceras. Un viņa ietekme savulaik bija ļoti liela arī Padomju savienībā. Gadi ir pagājuši, bet Gunāru tur joprojām atceras. Viņa iespaids ne tikai uz Latvijas, bet vispār arī Padomju savienības džezu ir ārkārtīgi liels. Un otrs ir tas, ka Gunārs bija ļoti liela personība. Ar visu savu dumpinieciskumu, tā teikt, alternatīvo izturēšanos un tādām lietām. Ar savu fantastisko talantu, brīnišķīgo trompetes spēli, neticamo aranžēšanas prasmi — nu, viņš bija absolūti izcils un ģeniāls cilvēks.

Tev pašam arī ir bijis tas gods savulaik strādāt Gunāra Rozenberga vadībā «Mirage Jazz Orchestra» sastāvā. Vai vari pastāstīt par savu pieredzi?

Man bija tā laime ar Gunāru strādāt arī vēl vecajā Radiobendā, kad es pēdējās divās sezonās tur strādāju. Mums — jaunajai paaudzei, jo mēs bijām stipri jaunāka paaudze — tā vienkārši bija iespēja strādāt kopā ar leģendu, pret kuru visi izjuta vislielāko respektu, vislielāko cieņu. Tanī pašā laikā Gunārs bija vienkāršs cilvēks sadzīvē un varēja būt arī paskarbs. Bet varbūt tieši tā bija arī tā lieta, kas visvairāk patika — ka tur neviens neceremonējās, nenodarbojās ar kaut kādu komplimentu teikšanu, tieši otrādi — viss bija diezgan tieši un bez aplinkiem. Un tad tev vajadzēja, tā teikt, sagremot to, samierināties, izdarīt secinājumus, bet tad, ja tu to darīji, tad tu arī ieguvi to respektu no viņa puses, protams. Bet strādāt ar Gunāru bija… [smejas]

Nu, tur tie stāsti ir dažādi. Mēs ar Raimondu Kalniņu vienreiz runājām, ka ļoti interesanti bija tas, ka viņš stāvēja orķestrim priekšā, «Mirāžai», un viņš īsti nediriģēja, jo, no vienas puses, nevajadzēja jau neko diriģēt. Bet, teiksim tā, bigbendā orķestra vadītājam ir svarīgi ierādīt, vai ne? Parādīt, kad iet tālāk, piemēram, vai kurš spēlē soliņus, tā kā bišķi regulēt to lietu. Nobeigumu parādīt, tempu sākumā iedot — tas ir tas uzdevums, kas viņam jādara. Bet Gunārs ļoti bieži īstenībā nedarīja arī to. Viņš vienkārši stāvēja, bet viņš bija iekšā tajā mūzikā. Un tad mēs ar Raimondu vienreiz spriedām: viņš klausās. Viņš kaut ko klausījās, jo nebija tā, ka viņš būtu vienkārši atslēdzies. Nē, viņš bija tanī mūzikā iekšā. Tanī mirklī, protams, liekas — kāpēc viņš neparāda? Bet viņš klausījās citas lietas. Viņš acīmredzot klausījās to mūzikas plūdumu. Viņš klausījās, vai viss notiek tā, kā vajag, vai ir tā enerģija — bišķiņ citas matērijas. Tas nebija stāsts par to, ka es tagad parādīšu vieninieku, tas nebija tik svarīgi. Patiesībā viņam bija svarīgi, lai viss norit tā, kā vajag, lai process ir tāds, kāds vajadzīgs. Un īstenībā tas man visvairāk ir palicis atmiņā.

Bet kurš tad rādīja tos tempus un nobeigumus?

Nē, nu, tempu viņš parādīja, bet bieži, piemēram, bundziniekiem bija tie brēcieni «nevelc!», un tas nebija stāsts par par to, ka velk, bet tas bija stāsts par enerģiju, par to, ka tu nevelc atpakaļ, tu ej uz priekšu, lai ir tā enerģija. Tāpat kā ļoti daudzi no viņa kolēģiem arī saka, arī Lolita Vambute intervijās vienmēr atcerējās, ka viņš vienmēr ir teicis, ka bendam ir jābūt bliezienam. Tas ir tas moments, kas viņam bija, ka ir jābūt pārliecībai, nesienam un enerģijai, un tas, man šķiet, viņam bija svarīgākais. To jau, redz, nevar izstāstīt, to var tikai sajust.

Saistībā ar mākslinieka 75 gadu jubileju pēdējā gada laikā notikuši jau vairāki dažādu sastāvu Gunāram Rozenbergam veltīti koncerti. Tajā skaitā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā izskanējusī koncertprogramma «Šis piens ir man par stipru», kas tapa pēc tavas iniciatīvas. Kāda bija studentu reakcija, tuvāk iepazīstot Gunāra Rozenberga mūziku?

Nu, tas viņiem patiesībā jāprasa. Man šķiet, ka bija diezgan foršs koncerts. Katrā ziņā zāle bija pilna, publikai ārkārtīgi patika. Bet man bija tādas divējādas sajūtas, jo es izvēlējos skaņdarbus, kas man pašam vienkārši patīk. Tā bija tā ideja, ar kuru aizsākās mūsu regulārā koncertsērija, kas turpinās, kad akadēmijas mācībspēki spēlē kopā ar akadēmijas studentu bigbendu. Man šķiet ļoti svarīgi, ka tas tā notiek. Un, protams, ka es izvēlējos Gunāru, jo viņam ir ārkārtīgi liela nozīme gan Latvijas džeza vēsturē, gan arī man personīgi ļoti patīk viņa mūzika.

Bet man bija ļoti interesanti, ka tas, kas tev skan ausīs kā pašsaprotams un kam tu zini, kā tam jāskan, jo esi simts reizes to gabalu spēlējis un vispār zini viņu no galvas, ka studentiem tas ir jāskaidro. Viņi to nezina, viņi ir cita paaudze, viņiem nav bijusi tā zināšana, viņi nav uzauguši ar to. Mēs uzaugām ar to. Mums, tikko ieslēdz radio, tur vienkārši skanēja tas Radiobends, visu laiku jau skanēja tas Gunāra Rozenberga skanējums, viņš vienkārši ir tā kā kaulu smadzenēs iekšā. Un tas man likās tā nedaudz dīvaini un nedaudz bēdīgi, tāpēc ka, redz, tādā veidā mēs zaudējam tās tradīcijas.

Jā, īstenībā es arī, gatavojoties šim rakstam, sapratu, ka, tu jau nevari šo materiālu vienkārši iegūglēt vai «Spotify» atrast, tad ir jāiet un jāmeklē, un jāzina, kur meklēt.

Nu, paldies dievam, ka tomēr pietiekami daudz ierakstu ir saglabājušies — tie paši Radio bigbenda vecie ieraksti. Ir tomēr arī video, kur var redzēt, kā tas viss notika. Katrā ziņā tas, kas bija tai paaudzei (Gunāra paaudzei — gan tur ir Raimonds Raubiško un visa pārējā plejāde, Egīls Straume, Birkāns Ivars un tā tālāk, tur visu bendu var saukt pēc kārtas) — viņiem raksturīga bija tā ļoti precīzā džeza sajūta, tā «pareizā» džeza sajūta, kā viņi teica. Un tā ir amerikāņu džeza sajūta. Tie bija tie laiki, kad amerikāņu džezs bija paraugs, un toreizējā Padomju savienības kontekstā tas bija ļoti svarīgi, tāpēc ka tā bija tā brīvības skaņa, tā bija tā brīvības elpa, un Latvijas džezam tas ļoti tajā laikā nāca par labu, tāpēc ka, atkal Padomju savienības kontekstā, mēs izklausījāmies pēc Rietumiem. Mēs izklausījāmies pēc amerikāņiem, pēc «firmas», kā toreiz teica, un tāpēc arī tas bija tik milzīgs «furors», jo citur tā neskanēja, citur nebija tās Amerikas skaņas.

Bet tanī pašā laikā tā bija arī ļoti personīga skaņa, tā nebija arī tīra kopija no, teiksim, Teda Džounsa vai vēl kāda, tā tomēr bija Latvijas bigbenda skaņa. Tas bija tādu personību kopums, kāds bija savācies Radio bigbendā. Un Gunārs vienkārši ģeniāli mācēja uzrakstīt, ko arī visi tie kungi lieliski saprata un novērtēja. Starp citu, es atceros, kā savulaik vēl ar Jāni Pinkuli, trompetistu, mēs runājām un arī tāpat spēlējām kopā, un viņš vienreiz teica, ka, viņaprāt, kokiem, piemēram, flautai un klarnetei, Gunārs rakstot vienkārši ģeniāli. Tas ir novērtējums no kolēģa vienkārši sarunā. Un tanī laikā viņi it nemaz tā nemētājās ar komplimentiem. Nu, tā ir tā maģija, kas bija, un tāpēc varbūt tas laiks arī tagad šķiet tik leģendārs.

Iespējams, vērienīgākais no šī gada veltījumiem Gunāram Rozenbergam, protams, ir Latvijas Radio bigbenda svaigi ieskaņotā plate «Linda». Zinu, ka tu biji pieaicināts kā konsultants šī albuma tapšanā. Ko tu tur darīji? Un kā kopumā komentētu šo projektu?

Mani pieaicināja uz koncertu un spēlēt solo, paša albuma ierakstā es nepiedalījos, bet tur piedalījās daudzi vecā Radio bigbenda dalībnieki. Es domāju, ka tā bija ļoti pareiza ideja un ļoti foršs projekts, jo tā bija, no vienas puses, tāda kā cieņas izrādīšana vecajiem meistariem, kas joprojām vēl ir, un vairs jau ne visi. Otrā lieta ir tā, ka patiešām ir svarīgi apzināties, ka Latvijas džezs šodien nav radies kaut kādā tukšā vietā, tieši otrādi — tam ir ļoti liela un vērtīga tradīcija, ko būtu nesaprātīgi necelt saulē un nelietot, jo tas ir tāds dārgakmens, kas mums ir, un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs to uzturam dzīvu. Un tieši tāpēc, ka jaunā paaudze ir jau tik tālu no tā laika un viņiem nav iespēju satikt Gunāru dzīvu un klausīties arī šos ierakstus, tieši tāpēc šādi projekti ir jāveic. Ir jāzina, ka tā ir tā tradīcija, ka mums ir pamatīgas džeza saknes Latvijā, kuras mums ir jāturpina attīstīt. Tās mums ir unikālas, nevienam citam tādu nav!

Tāpēc, manuprāt, plate ir ļoti laba un nāk īstajā laikā — tieši tagad ir vēl pietiekami daudz cilvēku, kas spēj sajust saikni ar to laiku un atmiņām, tas vēl nav pārāk tālu. Un tanī pašā laikā jaunajai paaudzei tas varētu būt diezgan liels atklājums.

Sergejs Budanovs

14. aprīlī VEF Kultūras pilī izskanēja koncertprogramma «Veltījums Gunāram Rozenbergam» — Latvijas Radio bigbenda ieskaņotā, Latvijas džeza lielmeistaram veltītā albuma «Linda» prezentācija. Jaunās plates iznākšana veiksmīgi iekrīt mākslinieka 75. gadu jubilejas gadā, un tajā apkopotas 14 viņa kompozīcijas no 70. un 80. gadiem. Par albuma tapšanas gaitu sarunājos ar saksofonistu, Latvijas Radio bigbenda māksliniecisko vadītāju Kārli Vanagu.

Albums «Linda» izdots par godu Gunāra Rozenberga 75. jubilejai. Kā tapa šī iecere?

Tā iecere, varētu teikt, bija savā ziņā loģiska. Viens no mūsu uzdevumiem ir saglabāt to mantojumu un atskatīties uz to, kas ir noticis pirms mums attiecīgajā žanrā un instrumentācijā. Bet, protams, Gunārs Rozenbergs ir viens no lielākajiem vārdiem gan kā komponists, gan kā aranžētājs un arī izpildītājs. Laika gaitā, protams, mēs dažādus viņa darbus un aranžējumus dažādās programmās esam spēlējuši, un tas, ka vajadzētu izveidot koncertprogrammu un arī albumu, kaut kā sakrita apmēram šajā laikā, kas arī bija Rozenberga jubilejas gads.

Tātad tas pat nebija speciāli, tas jau bija procesā?

Tas nebija speciāli. Tāda iecere jau bija, un ar vai bez jubilejas tas tāpat būtu noticis.

Gunāra Rozenberga 1979. gadā izdotajā albumā «Laura» ir 10 kompozīcijas, savukārt šajā jaunajā albumā ir 14 pavisam citi, iepriekš neizdoti skaņdarbi. Kāds bija šī repertuāra izvēles process, un kāpēc tieši šie skaņdarbi?

Nu, tas bija tāds nedaudz arheoloģisks process. Man tiešām bija tāda interesanta rakāšanās arhīvos un fonotēkā, un mēs ļoti apzināti tiešām meklējām to, kas nav bijis izdots. Liela daļa no šīm kompozīcijām kaut kādā pakārtotā kārtībā ir bijusi ieskaņota, bet varbūt kāda daļa no tām ir bijusi tāda plāna izpilde — ir bijusi kompozīcija, bet tehniskais risinājums šim ierakstam ne vienmēr varbūt ir bijis tik veiksmīgs, lai to izdotu oriģinālā veidolā, kā arī ir šī te skaņas atšķirība no ieraksta uz ierakstu. Un tāpēc it sevišķi likās ļoti interesanti pameklēt mūziku no dažādiem laika posmiem. Man pašam tuvāka ir tā 70. gadu estētika un 80. sākums, un, manuprāt, arī Rozenberga rokraksts ir ļoti dažāds tajā laikā. Var ļoti sajust, ko viņš ir klausījies tajā laikā un kas ir nonācis viņa redzeslokā. Bija interesanti arī sameklēt kompozīcijas, kas ir tapušas apmēram vienā laikā ar «Lauras» albumu, bet nav tikušas iekļautas šajā izlasē. Tā kā tur ir ļoti, ļoti agrīns Rozenbergs, tātad 70. gadu pats sākums, 71., 72. gada kompozīcijas, un tajā laikā Rozenbergam bija 20, 22 gadi. Un pārsteidzošākais ir tas, ka jau tobrīd viņa rakstība bija nostabilizējusies. Nevarētu teikt, ka būtu kaut kādi instrumentācijas meklējumi — ir dzirdams, ka viņa redzējums bija jau ļoti konkrēts.

Tātad jau diezgan agrā vecumā.

Jā, tas varbūt ir arī tas pārsteidzošākais un interesantākais. Un jā, tur ir vairākas ļoti agrīnas kompozīcijas, kā, piemēram, «Diendusa», kur kā solists piedalās arī maestro Raimonds Pauls. Šī sadarbība ap to laiku arī bija sākusi veidoties. Jā, nu, tad šīs divas desmitgades tur parādās.

Runājot par arheoloģiskiem pētījumiem, kur tu šos ierakstus atradi? Radio?

Jā, tie glabājas Radio fonotēkā. Un tur jāsaka liels paldies mūsu palīgam Ansim Pavasarim, kurš palīdzēja sameklēt un atlasīt gan pēc gada skaitļiem, gan pēc nosaukumiem, gan pēc sastāviem, jo nevarētu teikt, ka šie ieraksti būtu ļoti sistematizēti. Arī pēc bibliotēkas numuriem var apmēram saprast, kas tie ir par gadiem, kādi cilvēki tur tajā laikā ir spēlējuši, un apmēram arī saprast kontekstu, kam tas ir bijis rakstīts. Tā kā tur arī jāsaka paldies Zigim Lindem, kurš jau pirms vairākiem gadiem bija daudz ko atlasījis un sistematizējis, arī izveidojis fonotēkas sarakstus un katalogus, kuros meklēt.

Es arī, gatavojoties šai intervijai, sapratu, ka, piemēram, internetā par Rozenbergu nemaz nav īpaši daudz informācijas un ka arī jaunajai paaudzei varbūt tādā ziņā arī tiešām ir grūti viņa mūziku vispār iepazīt. Līdz ar to šādi pasākumi ļoti palīdz.

Jā, ja tu gluži neej uz arhīviem, bibliotēku vai fonotēku meklēt, tad tiešām tādā pirmajā lasījumā interneta dzīlēs to materiālu nebūs. Bet labi, ka tomēr lielākā daļa ir saglabāti tādā formātā un ir pieejami, ja tikai zina, kur meklēt. Liels paldies arī Marekam Amerikam, kurš arī šajā jomā ir milzu entuziasts un sameklē šos ierakstus gan lentēs, gan dažādos ieskaņojumos, restaurē, sistematizē un tālāk jau sakārtotākā formātā tos nodod klausītājiem.

Gatavojoties, atlasot šos ierakstus, tu, protams, esi ļoti daudz klausījies, pētījis partitūras… Ko jaunu tev izdevās uzzināt un atklāt par Gunāra Rozenberga mūziku vai rakstības stilu, kas iepriekš varbūt nebija zināms?

Nu, laika gaitā, protams, vairāk klausoties, kā arī pārrakstot un rediģējot nošu materiālu, tu jau saproti, kādas ir tās katra autora klišejas, kā viņš veido salikumus, kādi ir kaut kādi viņa principi. Es domāju, ka man ir bijusi tā iespēja saprast, kas tad ir apakšā šim te tautā definētajam Rozenberga skanējumam. To, protams, var arī izskaidrot no teorētiskā aspekta, un tieši šis process, pārrakstot notis, kaut ko restaurējot, rediģējot, man ir ļāvis to saprast.

Un kas tas ir?

Nu, ja tā tīri specifiski, viņam ir interesants princips, kā viņš dublē balsis orķestrī — tātad nostiprina kaut kādas konkrētas balsis. Tas nāk par labu, ja ir nepilns sastāvs, vai ja varbūt tie ir brīvā laika muzicētāji. Tad šis paņēmiens ļauj izpildīt aranžējumu tā, kā tas ir bijis iecerēts un pietiekami labskanīgi, bez dižiem trūkumiem. Ir interesanti kaut kādi harmonizācijas veidi, ko Rozenbergs izmanto. Diezgan daudz ir tāda mazskaitlīga daudzbalsība, respektīvi, vai nu kāda trīsbalsība, vai kaut kas veidots trīsskaņos, bet tas ir ļoti interesanti pretnostatīts — kaut kādas augšējās struktūras pret septakordiem. Kad to izanalizē, tā ļoti vienkārši ir kaut kāda trīsskaņu kustība, bet tas arī ir tas, kas veido to skanējumu.

Ierakstā bija pieaicināta vesela virkne Gunāra Rozenberga draugu, kolēģu un laikabiedru (Raimonds Pauls, Madars Kalniņš, Aivars Krūmiņš, Jurijs Smirnovs, Eduards Raubiško, Bruno Jurgenbergs, Aivars Hermanis, Jurijs Širokovs). Kāds bija darbs ar viņiem?

Tie noteikti savā ziņā bija svētki, forša tikšanās un arī šīs paaudzes mūziķu godināšana, jo diezgan daudzi no viņiem jau ir cienījamā vecumā, un tas instruments varbūt bija jau nolikts malā. Bet tieši šis ieraksts varbūt arī dažu no viņiem pamudināja paņemt instrumentu rokās un atgriezties mūzikā. Un tas bija ļoti interesanti, tās bija ļoti interesantas sarunas, atmiņas par tiem laikiem. Tas jau vienmēr liekas tā romantiski, kur tu neesi bijis klāt, un tad, kad tie cilvēki to atstāsta, savā galvā var uzburt to ainu, kā tas apmēram ir bijis. Un principā, lai arī tas viss ir noticis pirms vairākām desmitgadēm, tie notikumi ir ļoti līdzīgi tiem, kādus mēs izdzīvojam mūsdienās. Tur tāpat gatavojās, gatavoja koncertus un spēlēja, bija kaut kāda mūziķu sadzīve, nu, tas viss jau īstenībā notiek arī šobrīd, tikai toreiz tie bija nedaudz citi cilvēki. Un vēl ir interesanti, ka lielu daļu no viņiem jau nav izdevies satikt. Tā saucamais pirmais Radio bigbenda posms jau noslēdzās tālajā 96. Gadā — cik man bija, 12 gadu? [smejas] Tad skaidrs, ka tanī posmā nekādas klātesamības nebija.

Varbūt arī sanāca dzirdēt no viņiem kādus interesantus stāstus no tiem laikiem? Vai ir kaut kas, kas palicis prātā?

Protams, jebkurš no tiem stāstiem ir interesants. Piemēram, kā ir notikuši ieraksti vai veidotas programmas. Vai atmiņas par nozīmīgākajiem muzikālajiem notikumiem, teiksim, Tallinas džeza festivālu, vai tīri pat kāda ir bijusi tā sadzīve, kā ir veikti ieraksti radio studijā — kurš ko rakstīja, kurš kur iespēlēja solo un kāpēc, kādi bija raksturi tiem cilvēkiem, par ko kašķējās. [smejas] Arī par sasniegumiem tajā laikā, it sevišķi astoņdesmitajos gados, kad parādījās pirmās sadarbības, vēlāk arī deviņdesmitajos — pie mums atbrauca pirmie amerikāņu mūziķi, piemēram, Frenks Fosters vai, pastarpināti ar «Remix», Grūvers Vašingtons. Tā ka tie bija tādi ļoti, ļoti nozīmīgi notikumi. Kā arī, kas notika apmēram tajā laikā, kad tapa ieraksts «Laura» vai, teiksim, Egīla Straumes «Fiesta». Tas viss ir ļoti interesanti.

Jaunais albums «Linda» digitāli būs pieejams no 19. jūnija. Kad varam gaidīt plates iznākšanu, vai tas ir jau zināms?

Precīzāk pateiks Mareks Ameriks. Mēs plānojām līdz gada beigām, cerams, ka tas tā arī realizēsies.

Un vai ir gaidāmi arī vēl kādi koncerti?

Es domāju, ka noteikti. Nākošo koncertsezonu mēs sākam plānot septembrī, un es gribētu šo programmu aizvest arī uz reģioniem, jo tā ir, manuprāt, ļoti nozīmīga ritmiskās vai džeza mūzikas, improvizētās mūzikas vēstures sastāvdaļa.