No rūpīgi savērptas dzijas tapis smalks mūzikas audums

Ellas Zīriņas trio ar viesmākslinieku piedalīšanos izdod debijas albumu «Intertwined»

Ģitāriste un komponiste Ella Zīriņa plašākai publikai piesaka sevi ar debijas albumu «Intertwined» (latviskā tulkojumā — savīts, savērpts), kas nācis klajā šī gada martā. Ar «BIMHUIS Productions» atbalstu tapušais ieraksts ieskaņots kopā ar trio (Deivids Makijone — kontrabass, Elojs Paskals Noge — sitaminstrumenti) un stīgu kvartetu (Noa Haslers Forests, Vouters Toringa — vijoles, Ida Vaidnere — alts, Džošua Hervigs — čells). Uz pāris skaņdarbiem mūziķiem pievienojas arī viesmāksliniece, saksofoniste Tineke Postma.

Albuma nosaukuma un idejas sakarā mūziķe stāsta, ka iedvesmojusies no Karlosa Kastaņedas grāmatas «Dona Huana mācības», kurā stāstīts par šamaņiem, kas īpašos apziņas stāvokļos spēj redzēt cilvēku enerģijas laukus. Pēc viņu domām, tie izskatās līdzīgi dzijas kamoliem un savērptiem diegiem. Būtnēm, domām un dzīves pieredzēm savijoties kopā, veidojas jaunas tekstūras un audumi. Albumam ir arī autobiogrāfiska ievirze, mūziķei skarot dažādas personīgā dzīves pieredzē risinātas tēmas, piemēram, savas vietas izcīnīšanu sabiedrībā un mūziķu vidē, emocionālos kāpumus un kritumus, kā arī mierinājuma meklējumus, pavadot vasaras brīvdienas dzimtenē.

Albuma pirmo skaņdarbu «Intertwining» varētu arī uzskatīt par visa albuma titulskaņdarbu, jo gandrīz tāpat (tikai citā šī vārda locījumā) nosaukts arī viss albums kopumā. Nepilnas minūtes garumā izskan skaņdarba ievads, kurā dzirdam atmosfērisku skaņu ainavu. Ar lociņu spēlētas garās skaņas un flažoleti stīgu kvarteta izpildījumā ir fons, uz kura uzslāņojas brīvi un neregulāri arpedžēti ģitāras akordi, kā arī šķīvju tembrālās krāsas. Mūziķu uzburtais skaņu mutulis dod nojausmu par harmonijām, kas vēlāk veidos skaņdarba galveno tematisko materiālu. Pēc nelielas pauzes (cezūras) pakāpeniski kļūst sajūtams skaņdarba ritmiskais ietvars, par kura esamību mūs informē basa un bungu saspēle.

Galvenais tematiskais materiāls (skaidri saprotamā «AAB» formā) ar minimālām izmaiņām izskan divas reizes. Atbilstoši ierastajai loģikai, tālāk seko improvizācijas. Ģitāras solo jūtama saikne ar iepriekš izskanējušo materiālu, improvizācijas posmiem saglabājot tādu pašu formu kā tēmai. Klausoties melodiskās līnijas, itin labi iespējams izsekot līdzi harmoniju maiņām. Tālāk sekojošā kontrabasa improvizācija izskan kā duets kopā ar bungām. Klausītājiem tiek dota atpūta no ģitāras tembra, kas pirms tam skaņdarba gaitā bija visuresošs. Reprīzes beigās izskan skaņdarba nobeiguma posms, kas harmonijas, kā arī izpildījuma manieres ziņā sasaucas ar skaņdarba ievadu.

Kā jau noprotams pēc nosaukuma, skaņdarbu «More Samba» caurvij viegli interpretēts, sambas žanram raksturīgs pulss un ritmizācija. Ar dažādiem pieskārieniem variējot instrumenta tembru, ģitāra brīžiem pat ieskanas līdzīgi perkusijām (kongai vai bongiem). Īpaši jāatzīmē klusināta, smalka, varētu pat teikt, pūkaina sitaminstrumentu partija. Arī brīdī, kad bungu komplekts sagaida savu slavas brīdi — solo improvizācijas posmu — šie vieglie un gaisīgie pieskārieni tiek saglabāti.

Saksofoniste Tineke Postma ansamblim pievienojas uz diviem, rakstura ziņā krasi atšķirīgiem skaņdarbiem. «Seymour Filling The Void» pamatā ir puantilistiska estētika, uz īsiem, aprautiem motīviem balstīta improvizācija un ritmisks sasīcinājums. Nedaudz plašāks melodisks tvērums tiek pataupīts improvizācijām. Līdzīga, ritmizēta un improvizatoriska, izteiksme zināmā mērā jūtama arī skaņdarbā «Riff for You», tikai šeit notikumi risinās nedaudz kompaktākā spēles laukumā — trijdaļīgā metrā.

Otrreiz Postmas klātbūtni varam sajust dziesmā «Learn, Know, See», kas, manuprāt, ir visa albuma hits un spēcīgākais skaņdarbs. Zīriņa, komponējot šo skaņdarbu, ir spējusi atrast veiksmīgas izteiksmes līdzekļu kombinācijas, kā arī nav kautrējusies izmantot pāris klišejiskus paņēmienus (piemēram, uz trim akordiem balstīts ievads un «A» daļa), lai dziesmu padarītu «lipīgāku». Šo visu savietojot pareizajās proporcijās, mūzika ieguvusi kvalitātes, kas rada vēlmi dziesmu piefiksēt un saglabāt arī turpmākām klausīšanās reizēm. Klausoties dziesmu, ausij tīkamas epizodes sastopamas ik uz soļa. Īpaši jāatzīmē melodija, kas ir pietiekami kustīga un bagāta ar intonatīvo saturu, lai vajadzības gadījumā tā skanētu spēcīgi arī bez pavadījuma. Starp atjautīgiem harmonijas risinājumiem sadzirdam arī ne tik bieži sastopamo frīģisko skaņkārtu ar paaugstinātu sesto pakāpi — vienu no daudzajām arī džeza mūzikā esošajām harmonijām, kas ir ļoti krāsaina un skaista, bet ne vienmēr tai izdodas atrast piemērotu vietu. Aplausi Zīriņai par trāpīšanu desmitniekā. Būtisks aranžējuma elements ir arī stīgu kvartets, kurš sevi pierāda ne tikai skaņdarba sākumā, bet arī saksofona improvizācijas posmā ar smalkām un atsperīgām «pizzicato» notīm pavadījumā. Tikpat spilgti ansamblim pieaicinātās stīgas atklājas arī skaņdarbā «Midsummer Visions». Ja nu kādam klausītājam pirms noklausīšanās rodas jautājums, kāpēc trio bija jāpiesaista stīgu kvartets, tad iesaku noklausīties šos divus skaņdarbus, un atbilde uz jautājumu, visticamāk, taps skaidra.

Tālāk sekojošais skaņdarbs «L.K.S. Reprise» ir kā astīte, papildinājums jau iepriekš izskanējušajai dziesmai. To priekšā pasaka arī skaņu celiņa nosaukums, kad pēc īsām pārdomām izdodas atšifrēt no trim burtiem sastāvošo abreviatūru. Pieļauju, ka tā ir kompozīcijas procesā radusies, paralēli eksistējoša, ideja, kurai nav izdevies atrast vietu skaņdarba aranžējumā, bet ir pietiekami vērtīga, lai to iekļautu albumā. Pēc vairākkārtējas noklausīšanās sapratu, ka, lai arī šis mazais gabaliņš iecerēts kā piedeva, ko klausīties pēc dziesmas izskanēšanas, tas tikpat labi funkcionē arī kā alternatīvs dziesmas ievads, vai pat atsevišķs skaņdarbs.

«Waiting For Something That Will Never Happen» raksturo pēc sarunas principa veidots ģitāras un basa ievads — mūziķi vispirms frāzes atskaņo pārmaiņus un vēlāk vienojas kopīgā ansamblī. Pēc tam pievienojas bungas ar rokmūzikai raksturīgā atsitienā (bekbītā) balstītu ritmisku ietvaru.

Albuma noslēdzošajā daļā Zīriņa parāda savu saikni ar džezu un tā tradīcijas bagāžu kā vienu no galvenajiem savas daiļrades avotiem un parāda sevi dažādās disciplīnās — ģitāras solo performancē (bez pavadošā sastāva), kā arī tīrā, klasiskā trio (bez stīgu kvarteta). Debijas albumā iekļautas ne tikai oriģinālkompozīcijas, bet arī savas versijas par āriju no Džordža Gēršvina operas «Porgijs un Besa», kā arī Billija Streihorna «A Flower Is A Lovesome Thing». Izskanot Džeimsa Šeltona kompozīcijai «Lilac Wine», albuma klausīšanās pieredze noslēdzas ar gandrīz tādu pašu noskaņu, kā sākusies.

Lai gan Ella Zīriņa Latvijas publikai šobrīd ir zināma mazāk, starptautiskā arēnā viņa iekaro arvien redzamāku vietu. Tiem, kas vēlas par Zīriņas personību uzzināt ko vairāk, iesaku noklausīties vācu pianista un komponista Pablo Helda raidierakstu (podkāstu), kurā māksliniece tiek intervēta pusotras stundas garumā. Jāatzīmē, ka Helda intervēto personību sarakstā regulāri parādās pasaules klases mākslinieki, un mūziķei no Latvijas tur būt ir īpašs pagodinājums un sasniegums arī Latvijas mūzikas kultūrai kopumā.

Jūtams, ka Zīriņa šajā ierakstu sesijā centusies būt, cik vien iespējams, viņa pati. Sievišķīgi delikātais un uzmanīgais skanējums rada harmonisku sakārtotības sajūtu. Zīriņai ir izdevies bez ārišķībām un pārspīlējumiem saglabāt spilgtumu un nekļūt garlaicīgai. Nav jūtama arī apzināta kopēšana vai pārāk spēcīga ietekme no kāda cita mākslinieka. Zīriņa savā muzikālajā redzējumā dod priekšroku niansētai jūtu izteiksmei, nevis pašmērķīgai virtuozitātei, motoriskam draivam vai sacensību garam. Novēlu mūziķei turpināt jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumus, kā arī attīstīt jau esošo rokrakstu.