Divi albumi vienā vakarā
Divi īsi, bet konceptuāli un saturīgi albumi: «through the light» un «Sējējs»

Neesmu profesionāls muzikologs vai kritiķis, un par tādu arī neizlikšos, tāpēc atļaušos rakstīt vienkārši un personīgi. Novērtēt albumu, kurā piedalās draugi un domubiedri, ir grūts uzdevums. Pamanīju, ka, klausoties draugu ierakstus, ir jāpierod pie skanējuma, jo skaņa, balsis un spēlēšanās stils ir tik pazīstami, ka gandrīz vai šķiet, ka pats piedalos ierakstā un atrodos ar viņiem vienā mēģinājumu telpā vai studijā. Skaņdarbi ir jānoklausās vairākas reizes tādēļ vien, lai abstrahētos no šīs sajūtas.
Albums ar Aleksandras Lines dzeju un Uģa Prauliņa mūziku, kurā piedalās tik radoši un talantīgi mūziķi, uzreiz solās būt baudāms un kvalitatīvs, un tā arī ir. Albumā «through the light» ir trīs kompozīcijas. Tas ir konceptuāls, visām dziesmām ir vienāds nosaukums, bet katrs savā valodā. Katru skaņdarbu izpilda cita dziedātāja, kas padara šo albumu vēl bagātāku un krāšņāku. Jāatzīmē, ka visas trīs dziedātājas ir vienas no labākajām džeza dziedātājām Latvijā un ar lielu pieredzi. Katrai ir absolūti savs unikāls raksturs, stils un skanējums. Ierakstā piedalās vokālistes Evilena Protektore, Rūta Dūduma-Ķirse, Santa Šillere, vibrofonists un perkusionists Ēriks Miezis, pianists Edgars Cīrulis. Skanējums ir tik bagātīgs un piepildīts ar labām aranžijām, interesantiem ritmiem un harmonijām, ka uzreiz nemaz nevar pateikt, ka ierakstā piedalās vien divi instrumentālisti.
Pirmajā dziesmā «cauri gaismai» uzreiz iezīmējas bagātīgi un interesanti aranžējumi. Pēc pirmās noklausīšanās pamanīju, cik veiksmīgi un radoši piedomāts pie daudzbalsības vokālajās partijās, kas uzreiz pievērš uzmanību. Otrais skaņdarbs «through the light» kontrastē ar pirmo — tas ir lirisks un plūdens. Santas plūstošais vokāls ar Edgara un Ērika gaisīgajām arpēdžijām aizved uz gaišām un nostalģiskām atmiņām. Tas varētu būt skaņu celiņš brīžiem, kad esi šeit un tagad un jūties laimīgs un mierīgs. Albumu noslēdz dziesma «сквозь свет», kas atkal ir pavisam citāda. Tajā ir tumšākas krāsas ar austrumu motīviem un attiecīgiem melismiem, kurus Evilena tik brīnišķīgi pārvalda. Visi trīs skaņdarbi rada ļoti atšķirīgas sajūtas. Pateicoties bagātīgajiem aranžējumiem un emocijām, ko rada dzeja, šis darbs ne mirkli neatstāj vienaldzīgu un visu laiku notur klausītāja uzmanību.

Domājot par tā dēvēto mini albumu «Sējējs», pirmkārt, gribu izteikt prieku, ka Ineses Bērziņas kvartets izdevis ilgi gaidīto albumu. Nepamet sajūta, ka šeit Inese kā nekur agrāk spilgti parādījusi savu gadiem kopto mūzikas valodu, raksturu un stilu. Pirmo reizi dzirdot šo unikālo projektu, uzreiz pamanāms, ka basa partiju izpilda tuba, kas mūsdienās plašākai publikai ir retums. Tas noteikti piešķir šim ansamblim īpašu skanējumu. Jāsaka, ka albumā tuba tika izmantota tikai pirmajā dziesmā. Taču ieraksts pārsteidz ne tikai ar instrumentāciju — man radās iespaids, ka Inese šajā albumā ielika visu savu muzikālo pieredzi. Tas izpaužas tehnikas, stila, žanru, ritma, harmonijas, formu un visu veidu mūzikas izteiksmes līdzekļu izmantošanā. Kvartets prasmīgi izmanto visdažādāko žanru elementus, piemēram, regeja, indīpopa, psihodēlijas, blūza un džeza. Es teiktu, ka katrs klausītājs šajā mūzikā var atrast sev tīkamāko dažādu žanru izpildītāju atskaņas. Taču jāatkārto, ka, neraugoties uz šo visu, Inese šajā darbā lieliski saglabājusi savu stilu un pieeju mūzikai. Visas četras kompozīcijas ir diezgan daudzveidīgas stila ziņā, taču īpašais grupas skanējums un Ineses vokāls tos apvieno vienā veselumā.
Par ko ir žēl — abi albumi atbilst mūsdienu tendencei piedāvāt arvien īsākus albumus. Iespējams, tas ir tāpēc, ka katru dienu visā pasaulē rodas tik daudz ierakstu, ka cilvēkiem nepietiktu ar visu mūžu, lai noklausītos to, kas iznācis vienas dienas laikā. Bet turpinājumu gribētos.