Brīvības garša un džeza programmēšana

Izdevniecības «Jersika Records» jaunāko skaņuplašu apskats

Jurijs Viharevs / Juris Āķis / Einārs Raibais «The Lost Latvian TV Studio Sessions 1967»
Brīvības garša

Lai arī albuma nosaukumā iestrādāti vārdi «nozaudētās sesijas» (angļu — lost sessions), nekas patiesībā nozaudēts nav. Vēsturiskais džeza ieraksts, ko izdevusi kompānija «Jersika Records», lentā visus šos gadus glabājies pie kontrabasista Jura Āķa. Mainot dzīvesvietu, kādā no kartona kastēm Āķis pamanījis šo ieskaņojumu, kur uz dzeltena vāka stāvēja rakstīts «Vihareva trio», un nodevis izdevniecības vadītāja Mareka Amerika rokās. Šis nav tradicionāls skaņu ierakstu studijā tapis albums, bet gan brīvas muzicēšanas fiksēta versija, trīs jaunu džezmeņu mēģinājuma process, kurā viņi gatavojas kāda TV raidījuma ierakstam. Ieskaņojums veikts LTV studijā Āgenskalnā 1967. gada 20. augustā, neilgi pēc leģendām apvītā Tallinas džeza festivāla. Klausoties albumu, var just festivāla atskaņas — Ļeņingradas (tā PSRS laikos sauca Santktpēterburgu) džeza pianists Jurijs Viharevs Mailza Deivisa kompozīcijas «So What» vidū izplūst teju frīdžeza improvizācijā, nedaudz pat preparējot klavieres. Blakus Viharevam un Āķim jāmin bundzinieks Einārs Raibais, kas nodzīvoja īsu, bet spilgtu mūžu, ierakstot savu vārdu gan džeza, gan Latvijas rokmūzikas vēsturē (grupa «Katedrāle»). Unikāla džeza liecība, kas ļauj ielūkoties 60. gadu jaunatnes brīvdomīgajos muzikālajos uzskatos un eksperimentos.

Kārlis Auziņš / Rihards Plešanovs «Still Nature»
Zem eksperimentu cepures

Vai Latvijai ir sava džeza valoda? Uz šo jautājumu mūzikas zinātāji mēģina atbildēt jau labu laiku. Padomju gados galvenokārt latviešu džezmeņi iedvesmojās no amerikāņu paraugiem, savukārt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas soļi džeza attīstības virzienā bijuši diezgan bikli. Tikai pēdējos gados ienākusi jauna paaudze, kas izglītību guvusi Rietumeiropā. Arī talantīgais saksofonists Kārlis Auziņš absolvējis Amsterdamas un Kopenhāgenas Ritmiskās mūzikas konservatoriju, ienesot Latvijas džezā jaunas krāsas. Taču vai tā ir sen meklētā Latvijas džeza valoda? Koklētāja Biruta Ozoliņa uzskata, ka līdz savai skaņai tā arī vēl neesam tikuši. «Piemēram, Jāns Garbāreks,» viņa saka. «Jau no pirmajām skaņām ir skaidrs, ka skan norvēģu mūzika, jā, un džezs. Norvēģu. Vai latviešiem tas ir? Domāju, ka vēl nav.»

Klausoties Kārļa Auziņa un akadēmiski izglītotā pianista Riharda Plešanova kopdarbu «Still Nature» («Klusā daba»), nepamet sajūta, ka tas viss jau sen dzirdēts. Arī pats Auziņš atzinis, ka iedvesmu smeļas no afrikāņu un indiešu ritmiem — turpat, kur visi pārējie džeza mūziķi jau kopš 20. gadsimta sākuma. Varbūt pameklējam iedvesmu latviešu folklorā?

Ļubomirs Meļņiks «The Sacred Thousand»
Pretī bezgalībai

Ukraiņu izcelsmes pianists un komponists Ļubomirs Meļņiks dzimis 1948. gadā Vācijā, septiņdesmito gadu vidū darbojies Parīzes operā, izstrādājot savu savdabīgu spēles manieri, ko šodien pazīstam kā nepārtraukto mūziku. Tieši šādi divi nepārtraukti vienas kompozīcijas ieskaņojumi, katrs 23-25 minūšu gari, iekļauti jaunākajā izdevniecības «Jersika Records» platē «The Sacred Thousand». Albuma titulkompozīcijas «live» versija ieskaņota pilnīgi analogi magnētiskajā lentē 2022. gada 13. septembrī Rīgas skaņu ierakstu studijā Reformātu baznīcā, bet plates otrā pusē tās pašas kompozīcijas digitāli veikts koncertieraksts trīs dienas vēlāk Itālijā, Turīnā. Skaņdarbs veltīts drosmīgajiem Azovas tērauda rūpnīcas aizstāvjiem Mariupolē — ukraiņu karavīriem, kas varonīgi cīnījās pret milzīgo Krievijas armijas pārspēku. Šajā platē izdevies notvert to nospriegoto sajūtu, ko izjutām katru dienu, gaidot jaunākās ziņas no Mariupoles — nedaudz nolemta, bezcerīga, vienlaikus garīguma un dažādu emociju un krāsu piesūcināta mūzika, kas ved pretī bezgalībai.

Miķelis Dzenuška un Uzvaras bulvāris «Satiksmes mezgls»
Džeza programmēšana

Mēs jau tagad labi zinām, ka, ievadot attiecīgos atslēgvārdus, mākslīgais intelekts dažu sekunžu laikā var sagatavot unikālu fotogrāfiju, filmas scenāriju, videoklipu un, protams, arī mūziku. Īpaši jūtīga un apdraudēta šajā ziņā ir akadēmiskā joma — teksti, kas balstās uz avotiem un citātiem, arī popdziesmas, kurām ir noteikta stuktūra un ko viegli replicēt. Ar laiku arī džeza improvizācija konkrētā tonalitātē mākslīgā intelekta izpildījumā izklausīsies gana ticami. Jo mūzika taču ir matemātika, kurā tiek manipulēts ar konkrētiem elementiem. Nesaku, ka talantīgā un nedaudz ekscentriskā džeza vibrafonista Miķeļa Dzenuškas jauno albumu būtu varējis sacerēt mākslīgais intelekts, taču, nezinu kāpēc, bet, tieši klausoties «Satiksmes mezglu», kas balstās uz strauji mainīgām tēmām, gana meistarīgas improvizācijas, tradicionāliem, brīžiem nedaudz lauzītiem ritma elementiem, tas mani uzvedināja uz domām par mūzikas nākotni un tās perspektīvām. Arī pats Dzenuška atzīst, ka platē ieskaņotajai mūzikai piemīt programmatisks raksturs — skaņdarbu nosaukumi norāda uz tā saturu («Satiksmes mezgls», «Zvirbuļu deja»), lai arī albuma kompozīcijas radušās analogi — izmantojot klavieres, nošu papīru un zīmuli. Šis analogais skanējums, ko kultivē Mareka Amerika izdevniecība «Jersika Records», ir tas, kas vēl šodien glābj patiesu mūziku no mākslīgi radītas, tāpēc novērtēsim to.