Reanimēts hipijs uzvalkā

Pastaiga cauri 20. gadsimta kulturālās alķīmijas laikam

Lustīgais «Very Cool People» kolektīvs atgriežas sešdesmitajos, reinkarnējot vienu no ietekmīgākajiem mūsdienu populārās mūzikas kustībām — Vudstoku un tai piesaistītos māksliniekus. Turpinot veiksmīgo formulu un pieaicinot kolorītu solistu, šoreiz par koncerta balsi kalpo Aija Andrejeva. Viena no atpazīstamākajām latviešu pop un rokmūzikas vokālistēm, ilgus gadus pazīstama kā Aisha, nu jau labu laiku, šķietami, mērķtiecīgi, distancējās no vecā imidža, dodoties pretim roka, fanka un džeza mūzikas žanriem, uzstājoties kopā ar plašākiem sastāviem.

«Vudstokas renesanse» ir Aijas Andrejevas un VCP radītāja Elvija Grafcova garkalpojums saviem pirmajiem mūzikālās iedvesmas avotiem — 60. un 70. gadu vudstokas māksliniekiem — Dženisai Džoplinai un Džimijam Hendriksam. Plašo 20 skaņdarbu listi rotā arī citi ļoti atpazīstami mūziķi un viņu skaņdarbi, kas apdarināti VCP raksturīgajā rotā — azartiskā ritma sekcijā un krāšņā pūšaminstrumentu un bekvokālu aranžijas ieskāvumā. Kā papildus garšviela kalpo fakts, ka albuma saturs ir koncertieraksts, proti, dzīvs izpildījums ar visām tam līdzi esošajām niansēm.

Par albuma tematisko mugurkaulu kalpo Vudstoka — viens no ietekmīgākajiem un atpazīstamākajiem mūzikas festivāliem 20. gadsimtā. Tā loma savā vēsturiskajā nišā bija jaukt barjeras — šī kustība pulcēja mūziķus, māksliniekus un bohēmiķus no visdažādakajiem sabiedrības slāņiem un etniskajām, kulturālajām, socioekonomiskajām piederībām. Laikā, kad ASV ikdiena un kultūra tika pasvītrota ar Aukstā kara viduspunktu, nemieru par kodolkaru un nemitīgo sāncensību starp rietumu un austrumu pasaulēm, Amerikas jaunatne tiecās pretim mieram un sadraudzībai. Vudstoka bija kā liels sautējuma katls, kur satikās roks, džezs, fanks, folks, blūzs un citi šo žanru kaimiņi. Rezultāts bija laikmetīgs mūzikas produkts, kam bija sava identitāte, savs vēstījums. Liriski introspektīva, poētiska, retāk nihilistiska mūzika kalpoja par iedvesmu turpmākajiem 20 gadiem. Paaudzei, kas vienā balsī iestājās pret diskrimināciju, karu un valsts sankcionētu cīņu pret vārda un domas brīvību. Protams, šo visu kustību pasvītroja hedonistiska brīvvaļa narkotiku un alkohola iespaidā, kas daudzu cilvēku acīs šo kustību un tās nesējus devalvēja par neko vairāk kā slinkiem un izlepušiem hipijiem. Bet savā krāšņākajā plaukumā šī mūzika un kustība nenoliedzami izmainīja ASV kultūru un politiku veidā, kura atbalsis ir jūtamas vēl aizvien.

VCP kolektīvs ļoti autentiski un bez uzspiestas cenšanās iemājo Vudstokas estētiku. Lai gan pavadošais plašais pūšaminstrumentu sastāvs nebija Vudstokas skaņas zīmogs, šeit tas papildina to, ko albums sola savā vārdā darīt — veikt renesanci jeb reinkarnēt šo mūziku mūsdienās. Miniatūrais bigbenda sastāvs un bekvokāli aranžētājam dod visnotaļ plašāku paleti, ļaujot ietērpt ļoti atpazīstamus skaņdarbus jaunās krāsās, gluži kā uzvelkot vestīti un tauriņu uz svētlaimē sareibuša hipija.

Aija Andrejeva patiesi reinkarnē Dženisas Džoplinas teju maniakālo skatuves enerģiju, škietami neatlaižot kāju no gāzes pedāļa no koncerta sākuma līdz beigām. Lai gan enerģija ir pareizā, tembrāli Aijas balss no Dženisas atšķiras, kas pašos augšējos reģistros stundu garajā albuma laikā likās ausīm gurdinoši. Vietās, kur Dženisa var piebērt pipariņu, kā, piemēram, «Try (just a little bit harder)» ikoniskajā vokalīzē, Aijas sniegums nepietuvinās Dženisas brīvajai un blūzīgajai vokāla manierei, bet diemžēl pretēji atklājas spiedošs un forsēts. Savukārt skaņdarbos, kā vidējā «The Doors» koncerta blokā, kur Aija interpretē Džima Morisona laideno vokālu, kopējais iespaids ir daudz patīkamāks un nepiespiestāks, pat ja skaņdarbi ir transponēti augstākās tonalitātēs. Kopskatā man kā klausītājam baudāmā klausīšanās zona atrodas paralēli ar Aijas balss diapazona šķietamo komforta zonu.

Instrumentāli VCP kā parasti spīd un laistās. Azartiskais kolektīvs fantastiski atdzīvina pazīstamos skaņdarbus ar mūsdienīgu skaņu un saspēli. Dzīvais izpildījums un ieraksts piešķir taustāmu autentiskumu, kas raksturīgs Vudstokas laikmeta izpildījumiem kā studijā, tā ārpus tās — ballītes virpuļa noskaņa ar nedaudz destruktīvu un trokšņainu rīboņu, kas klausītājam liecina par to, ka mūziķi izbauda savu laiku uz skatuves un jebkuram klātesošajam neviena no ķermeņa daļām nav statiska. Īpaši interesants ir «Purple Haze» izpildījums ar ļoti augstu enerģisko blīvumu jau no paša ievada, lauztajā takstmērā klausītājs ir iemests perkusīvās artilērijas epicentrā. Hendriksa vokālu reinkarnē baritonsaksofons ar interpretāciju raupjajā augšējā reģistrā. Ļoti interesanta aranžija, kas patīkami pārsteidz un apmāna ausis, kuras zina oriģinālversiju.

Albuma otrajā pusē vokālā latiņa uz brīdi tiek nodota citās rokās. Laura Rozenberga drošsirdīgi turpina ballīti ar savu dūmakaino alta reģistra vokālo sniegumu. Lai gan nedemonstrē eksplozīvo enerģiju un pārliecību kā Aija Andrejeva, tiku patīkami pārsteigts albuma klausīšanās procesā. Lauras balss, būdama tembrāli radniecīgāka Hendriksam, sniedz patīkamu atslodzes punktu pēc ļoti enerģiskās Džoplinas skaņdarbu listes. Arī skaņdarbā «Little Wing», kas ir viens no maniem mīļākajiem Hendriksa skaņdarbiem, vokālistes Zane un Antra veica teicamu interpretāciju blūzīgajam orģinālam. Albuma izskaņā solo nonāk atpakaļ Aijas rokās. Skatuves laiku dabon Džoplinas, iespējams, populārākie skaņdarbi, tostarp «Cry Baby», kur Aijas balss spīd visspožāk.

Bez pašsaprotamo kaverversiju un oriģinālu salīdzinājumiem ir arī viegls salīdzinājums ar iepriekšējo šīs pašas formulas albumu — «Pa Apli». Reti kaverversijas iemājo augstāku statusu par oriģināliem, ja nu vienīgi gadījumos, kad tiek piedāvāts kas unikāls un citādāks, kā, piemēram, «Purple Haze», pretējā gadījumā skaņdarbi liekas kā pārsaiņoti oriģināli, pat ja tie ir forši aranžēti un labi izpildīti. Albumā «Pa Apli» (kuru pa retam vēl klausos) savukārt dominē oriģinālmūzika ar tās oriģinālizpildītājiem, un tur VCP sastāvs kalpo kā pievienotā vērtība, paceļot materiālu pa visam citā līmenī. Arīdzan oriģinālizpildītāju klātesamība validē kopējo izpildījuma autentiskumu. «Woodstock’s Renaissance» ir albums, kas, visticamāk, ir jāpiedzīvo dzīvajā izpildījumā, kur tā jaudīgais iespaids tiek nodots klausītājam tiešā un nepārprotamā veidā un paliek pie klausītāja kā īsta, skaista atmiņa. Savukārt koncerta albums ir kā fotogrāfija, kas saglabā atmiņu par šo mirkli uz mūžu, bet nekad nespēs nodot savu gaismu un skaņu tieši tā kā koncerta dienā.

4/5