Par jauno paaudzi, sapņiem un blūza klubu

«Blues House» un Jānis Bukovskis: Klubs ir mana sirds lieta un darbs, kurā neatslābstu ne brīdi

Par Jāni Bukovski jeb Buku, kā viņu iemīļoši saukt draugi un kolēģi mūzikā, ir dzirdējis teju katrs blūza mīļotājs Latvijā. Arī es jau gadiem sekoju līdzi viņa un «Latvian Blues Band» muzikālajām gaitām, taču 2022. gada nogalē, iepazīstoties ar Buku dzīvē un uz skatuves, uzreiz bija skaidrs, ka viņa enerģijai un harizmātiskajai personībai ir teju neiespējami nepavilkties līdzi –– talantīgs ģitārists, vokālists, dziesmu autors un pieredzes bagāts blūzmenis, un nu jau arī blūza kluba īpašnieks. Kopš pērnā gada oktobra Rīgā vēris durvis klubs «Blues House» — vieta, kur satiekas blūza, soula, džeza mūzikas mīļotāji un, protams, arī paši mūziķi. Ar Buku tikāmies ceturtdienas vakarā turpat klubā, kur jau pēc pāris stundām arī pašam jāuzstājas.

Nākot uz šo sarunu, aizdomājos par to, ka drošvien teju katrs mūziķis kaut kur dziļi sirdī kaut reizi dzīvē ir sapņojis par savu mūzikas klubu…

Tieši tā. Teiksim, arī «Latvian Blues Band» un es pats, tur klubā («Bites Blūza klubā») arī mēs uzaugām ar iespēju muzicēt ar neskaitāmiem māksliniekiem, blūzmeņiem. Tu to visu redzi no malas, kā tas viss notiek, arī pieredze kā skatuviskā, tā arī esot klāt dažādos praktiskos procesos ārpus muzicēšanas. Ja ir pareizie cilvēki apkārt, tad tas ir kā likteņa pirksts visam notiekošajam un reizē laiks atbilde uz jautājumu — kad tad, ja ne tagad? Jo jāsaprot, ka mums, mūziķiem, zināt mūzikas lietas ir viens, bet ārpus tā ir kā minimums vēl trīs pozīcijas — bārs, papīru lietas, virtuve —, kurām arī nepieciešami cilvēki, kuriem uzticēties. Man ir laimējies ar savu komandu — mana sieva rūpējas par grāmatvedības, papīru lietām, kura pati ir izgājusi šo dzīves skolu neskaitāmās vietās vadot ēdināšanas, viesnīcu biznesus, arī pieredze darbā ar bāru. Kamēr es bāru varu novērtēt, vērojot skaistu interjeru, pudeles vai pasūtīt viskiju ar kolu, tad realitātē tomēr tas nav tik vienkārši — visas šīs kalkulācijas, smalkās nianses, pavisam cita pasaule.

Sanāk, ka šīs atklāsmes tev būtībā nāca līdz ar sava kluba atvēršanu, vai tev jau pirms tam bija nojausma, ka tik vienkārši nemaz nebūs?

Principā jau bija nojausma. Tā ir pavisam cita matemātika, cita pasaule. Tas ir tieši tāpat kā, pieņemsim, man ieiet bārā un pēkšņi sākt visu bārmeņa darbu darīt — ko tad tu zini? Būsim godīgi — precīzi neko. Tas tev nav vienkārši ieliet simts gramus šņabīti un viss — pretēji ņemot kaut vai, ja bārmenis tagad uzkāptu uz skatuves un teiktu, ka zina visu, kas un kā te tagad jādara. Tās tomēr ir divas dažādas pasaules un mākslas. Tādēļ jo īpaši ir svarīgi būt katram savā vietā. Nu, lūk, un arī tiem, kas sapņo un domā par klubu — sapņot drīkst un vajag, bet atcerieties, ka eksistē arī šī neredzamā puse, kas ir nenormāli svarīga un bez tās nekādīgi nekas nekustēsies uz priekšu. Kaut vai process līdz kluba atvēršanai, visi birokrātiskie procesi, kam bija jāiet cauri, atļauju saņemšanas. Ir forši ienākt iekšā un priecāties, bet, lai līdz šim visam tiktu un tās durvis tiešām tiktu atvērtas, tam visam būs jāiziet cauri, un te bez palīgiem nu nekā.

Jā, es piekrītu tam, ka, ienākot iekšā, šeit, protams, pirmais, ko gribas novērtēt, ir skaistās telpas, atmosfēra klubā. Es zinu, ka jūs ar «Latvian Blues Band» esat daudz ceļojuši, spēlējuši koncertus kā Eiropas, tā arī ASV blūza klubos. Vai kaut kādā mērā kaut kas no redzētā tur kalpoja kā iedvesmas avots arī vizuāli, radot savu klubu šeit?

Protams, viss lielā mērā ir atkarīgs no telpām, un šeit ir ļoti paveicies ar to, ka te īsti ar sienām nekas nav jādara, jo vecais ķieģelis jau pats visu pasaka. Protams, ka arī visa līdz šim uzkrātā vizuālā pieredze. Ar Amerikā redzēto, kaut tur pat Čikāgā būts un spēlēts daudz klubos, to īsti nevar salīdzināt — tur šie klubi tomēr ir tik veci un oldskūlīgi, no 70. gadiem, ka telpas ir vienkārši «jānodzīvo» līdz kam tādam, jo tu īsti nekur nenopirksi nodilušus dēļus vai grīdu, kurā tulīt tavs zābaks varētu palikt kādā no caurumiem. [smejas] Vēl viens aspekts no Amerikas, ko šeit Eiropā nesapratīs mūziķi, es tai skaitā — amerikāņi dziļi neiespringst par skatuves un monitoru lietām. Zinu, ka «Kingston Mines» blūza klubā Čikāgā stāv tikai viens monitors — tu dzirdi sevi vai nedzirdi, nevienam tas neinteresē, vienkārši spēlē. Arī turpat Čikāgā klubs «Rosa’s Lounge» esam vairākkārt spēlējuši — tur tādu monitoru vispār nav.

Tad sanāk, ka mēs Latvijā esam samērā prasīgi skaņas jautājumos?

Ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā kopumā ir augstāks līmenis un cita kultūra apskaņošanas jautājumos. Ir būts divas reizes IBC («International Blues Challenge») pasākumā Memfisā, Amerikā, kurā piedalās ap 160 blūza grupām no visas pasaules — tas būtībā ir kā šovkeiss, kurā tevi klausās aģenti, ierakstu kompānijas, festivālu pārstāvji. Un pat šādā konkursa tipa pasākumā, kurā vajadzētu no organizatoriem būt visam nodrošinātam un skaņai līmenī, tas absolūti tā nav. Atbrauc taustiņnieks, viņam noliek «Casio» sintezatoru un jāspēlē uz mīkstā taustiņa bugi. Nu tāds līmenis. Bet, protams, tādā ziņā tā tomēr ir viņu dzimtene un arī neatņemama sastāvdaļa ir šī bohēma, sajūtas, kuras tieši tur var noķert.
Noslēdzot par kluba vizuālo sadaļu — mums bija skaidrs, ko mēs vēlamies, kas būtu nepieciešams. Kaut vai izvēle par pagrabu pavisam dabiska, jo nekāds sterilums te neietu kopā. Meklējot īstās telpas, protams, bija svarīgi arī tas, lai ir Rīgas centrs, lai var brīvi ar mašīnu piebraukt, arī terase ārā. Un, protams, pats galvenais, kas arī, manuprāt, bija vislielākā problēma — atrast lokāciju, ko var apvienot ar trokšņošanu.

Un jūs arī esat izvēlējušies tādu izaicinošu lokāciju šajā jautājumā — starp vēstniecībām…

Jā, bet te labi sanāk, ap plkst. 17.00 visi beidz savu darbu, un mēs jau varam sākt savas lietas. Tepat virs mums atrodas Kazahstānas vēstnieks, vienreiz jau bija nonācis pie mums viena saundčeka laikā, bet viss veiksmīgi, un kaut kā mēģinām sadzīvot. Citādi jau nekāda vaina, paveram durvis vaļā — skaņa iet uz Kongresu nama, parka pusi, nevienam netraucē. Tā arī bija vislielākā problēma, meklējot telpas — viss forši, bet virs galvas, piemēram, dzīvokļi. Mēs bijām noskatījuši vēl vienas telpas netālu, kur jau pie pirmajām ģitāras skaņām no trešā stāva skrēja lejā nama pārvaldnieks un sūdzējās par troksni. Tā, lūk.

Vietas nosaukuma radīšana noteikti ir tik pat atbildīgs process, īpaši, ja runājam par mūzikas klubu, jo tas paliks un rezonēs ar auditoriju, sākot ar tā pirmo dienu, un, atklāti sakot, būtu grūti iedomāties vēl zīmīgāku nosaukumu kā «Blues House»…

Jā, nu, šis nosaukums dzima un izauga, kamēr tika izlolots šādā versijā. Tas bija vesels process, jo variantu bija ārkārtīgi daudz, sākot ar populāro «Saloon» iekļaušanu, tālāk variējot idejas ap manu iesauku ‘Buks u.tml. Man un sievai tas bija izaicinošs process ar ilgām, karstām diskusijām un emocijām. Un kaut kur tur arī iznāca «Blues House». Atceros, ļoti līdzīgi bija ar «Latvian Blues Band» dziesmas «Five minutes too late» nosaukumu — ar grupas biedriem toreiz burtiski «izdzemdējām» šo nosaukumu, mainot domas vismaz 17 reizes. [smejas]

Nu, forši, īstās telpas jūs ir atradušas, nosaukums arīdzan un drīz jau kā piektais mēnesis, kad «Blues House» savas durvis vēris apmeklētājiem. Kā līdz šim Latvijas publika jūs uzņēmusi? Vai ir izveidojusies jau uzticīga auditorija, kur nāk regulāri, vai vēl ar vien jaunas sejas?

Ir jau gan pastāvīgie apmeklētāji, arī daļa uzticīgās auditorijas vēl no «Bites Blūza kluba» laikiem, gan, protams, regulāri redzama jauna publika, viņu vidū jau, tuvojoties pavasarim, arī ārzemju viesi mūs sāk pamanīt, par ko īpaši priecājamies, jo bija vesela jautrība ar «Google Maps», kamēr mūs sāka tur uzrādīt. Bet tagad viss ir kārtībā un esam redzami arī tur.

Un kā ar kolēģiem mūziķiem, jauno paaudzi, vai ir bieži apmeklētāji?

Jā, protams. Kopš atvēršanas eksperimentējam ar programmu, konceptiem, lai saprastu, kas apmeklētājus interesē, piesaista uzmanību. Tostarp arī februārī uzsākām džema sesiju vakarus. Man ar džemošanu ir bijusi visai rūgta pieredze pirms tam, jo tomēr uzskatu, ka džemiem jābūt organizētiem, kulturāliem, lai nav tā kā pāris gadus atpakaļ pēc redzētās tendences no blūza džemiem, kurš nu skaļāk par otru spēlēs, stundām gari soliņi, te tomēr jāsaprot, ka arī cilvēki nāk skatīties, pabaudīt ko jaunu, un lai nav tā, ka pēc trešās dziesmas jau iet prom. Tā nu mēs saorganizējām pirmo džemu, kas mani patīkami pārsteidza, bija atnākuši ap 12 džemotājiem. Vienu brīdi jau likās, ka mēs blūzā esam tādi kā izmirstošie dinozauri, bet nē, viss notiek, atnāk jauni džeki, kuram 17 gadi, kuram vairāk, un kaut kas jau sāk skanēt, viens arī dziedāja. Sākumā domāju, ka pats uzspēlēšu džemā un tad došos mājās, bet beigās vakars tā iegriezās, ka paliku līdz beigām, tas bija tiešām interesanti. Jaunā paaudze ir svarīga, un skatuves dēļi ir tie, kas izaudzina. Viena lieta ir tas, ko tu sēdi pats mājās un spēlē, bet pavisam cita tad, kad jākāpj uz skatuves un tas viss ir jāizdara, jāizpaužas. Tāpēc biju patīkami pārsteigts, ka kaut kas mums te tomēr ir un viss notiek.

Ņemsim par piemēru tas pats Rūdolfs Ozols, uzticējām viņam arī spēlēt koncertus ar klubā tikko uzņemto mākslinieci Justinu Lī Braunu, tāpēc kā vienu, otro un trešo reizi mēs dzirdam, ko viņš dara, kā spēlē, pats arī dzied un spēj izkāpt skatuves priekšā, lūk arī vēl viens stabils blūza un ne tikai, viņš arī savas lietas dara, bet stabils ģitārists, kurš šo stilu pārzina. Līdzīgi arī Miķelis Vanags, kuram jau droši var uzticēt 2-3 taimus, ir gatavs materiāls. Zini, priecē arī tas, ka jaunie zina, kas ir Madijs Vaterss, Džuniors Velss un citi, kuri pārzina blūza tradīciju, jo nav jau baigā māksla, kā man reiz teica Karloss Džonsons: «Nobody wants another BB King or Stevie Ray Vaughan, you gotta be your own, make your style as good but new,» respektīvi, ir svarīgi zināt blūza saknes, no kā tu sāc startēt, līdzīgi kā visi modernie — Džonijs Langs, Džo Bonamasa — jebkuram pateiktu nospēlēt jebko no tradīcijas, viņi zinās ar aizvērtām acīm to arī nospēlēt.

Runājot par blūza attīstību, vai uz šodienu pie mums Latvijā un Eiropā tas atšķiras no ASV dzirdamā?

Noteikti atšķiramies. Mēs Eiropā esam tehniskāki, jo, teikšu atklāti, afroamerikāņi bieži vien izbrauc uz savu šarmu, varētu pat teikt, ka ir slinki. Es, protams, negribu teikt, ka visi, bet viņiem lielākoties ir dabas dots talants, viņiem jau tas nāk dabīgi no iekšām. Mums, piemēram, Eiropā dzīvojošajiem, ir riktīgi jādod iekšās, lai mūs pamanītu, atzītu šajā žanrā. Arī šobrīd kaut vai kā no kluba īpašnieka skatupunkta ir nācies dzirdēt šādus tādus izteikumus kā «kas tad tas par blūzu, vai tad kāds to var nospēlēt izņemot afroamerikāņus?» u.tml. Šādi viedokļi ir pavisam aplami un nekompetenti — blūzs, tas ir vesels stāvoklis, izteiksmes veids, to var darīt jebkurš, kurš zina savu lietu.

Vērojot arī šo pāris mēnešu laikā izskanējušos koncertus «Blues House», mākslinieku vārdu vidū redzami ne tikai latviešu mūziķi, bet jau arī starptautiski atzīti blūza mākslinieki, grupas. Vai pats esi uzstādījis šādu ultimātu, ka klubā regulāri jādzird arī ārzemju mūziķi, iepazīstināt Latvijas auditoriju ar tiem?

Tas nav gluži ultimāts, es galvenokārt skatos pēc programmas, lai tā būtu pieteikami dinamiska, jo, būsim atklāti, ir jādomā no skatupunkta, lai klubs spētu izdzīvot. Līdz šim visi, kas ir braukuši no ārzemēm uzstāties, ir mani draugi, kolēģi, ar kuriem man ir draudzīgas attiecības, esam tikušies un muzicējuši dažādos festivālos, savā ziņā esmu Latvijas aģents, man ir kontakti ar mūziķiem Čikāgā, Eiropā, zinu viņu cenas, repertuāru. Tas, protams, nav viegli, jo tomēr lidmašīnas biļetes, viesnīcas, uzturēšanās, honorārs, skaņotājs, tas ir liels risks savā ziņā. Teikšu tā — šajā lietā, kas ir sirds lieta, reti kurš brauks ar S klases «Mersedesu» vai ar villu Baltezerā. Te tomēr ir tas, lai to darītu, tam ir jāpatīk un jābūt sirdī, jo tas ir ļoti grūts, skurpolozs darbs, kurā tu neatslābsti ne brīdi. Tāpēc varbūt arī pašam šobrīd sanāk nolikt savu radošumu malā, jo tiešām ir daudz jāieguldās klubā, tā teikt, jāpalaiž šis bērniņš, lai sāk dzīvot savu, un tad jau viss notiksies.

Un ja šo lasa kāds jaunais mūziķis, kurš vēlas nospēlēt koncertu «Blues House», vai ir kāds konkurss vai nosacījumi, lai tiktu uz šīs skatuves –– kā notiek šī praktiskā daļa, kā atlasi mūziķus? Zinu, ka esi minējis, ka labprāt izvairītos no repertuāra latviešu valodā, kādēļ tā?

Jā, nu te es atbildēšu kā promoteris, kluba īpašnieks — viena lieta ir, kad džeki var atnākt un smuki nospēlēt kaut vai japāniski, un tu spēj pievākt pilnu klubu ar klausītājiem, savu fanu pulku, tad nekādu problēmu, un tāda prakse ir visā pasaulē. Atceros, kad ar LBB piedalījāmies pirmajā konkursā uz iepriekšminēto IBS, un, lai tur tiktu, bija jāuzvar «Baltic Blues Challenge» atlase, kurā piedalījās grupas no Baltijas jūras reģiona. Viņu vidū bija arī vairāki mūziķi no Vācijas, un tas tiešām negāja kopā — blūzs un vācu valoda, piemēram. Tur arī labi atceros, kā šiem puišiem promoteri ciniski un skaidri pateica — ko jūs darīsiet Amerikā ar savu vācu valodu. Ja šī mūzika ir internacionāla, ar to ir vienkārši jārēķinās. Ja plāno karjeru bāzēt savā valstī, piemēram, Latvijā, tad uz priekšu un dziedi blūzu latviski, bet tiklīdz vēlēsies plašāk uz āru iet pasaulē, tad bez variantiem. Protams, ir izņēmumi, bet doma aptuveni skaidra.

Interesanti, ka, piemēram, džeza pasaulē tas ir nedaudz citādāk — daudzus piesaista un šķiet eksotisks džezs, kuru izpilda, piemēram, savā valodā oriģinālmūzikā, tādējādi paspilgtinot savu autentiskumu…

Jāteic, ka džeza mūzikā tomēr ir lielāka un plašāka tā brīvība. Ja mēs tomēr blūzā ejam tajā kvadrātā, kaut vai elementāro «shuffle», es teiksim pats citreiz esmu mēģinājis dziedāt latviski — mums tas alfabēts tomēr ir par garu, un viss tas kopā kaut kā nesaiet. Katrā ziņā es to nenosodu, es vienkārši pieeju šai lietai pragmatiski, ļoti elementāri.

Labi, un kā tad tie jaunie tiek pie tevis? Viņiem jāraksta e-pasts, jāsūta savi materiāli..

Pirmkārt, jau jānāk džemot. Otrais, lai būtu programma vismaz uz 2×45 minūtes. Protams, priecātos, ja būtu arī kāda fanu bāze. Vēl arī kas būtu obligāti jādara mūziķim un to atgādinām ­– mūziķim ir jāstrādā ar savu PR. Labi, tagad jau ir 21. gadsimts, es atceros, kad mēs sākām 2000. gadā un nebija nekādu sociālo tīklu, «Facebook» utt., un pat tad jau mēs līdām kaut kādās avīzēs, intervijās, izdevām diskus, tas ir svarīgi. Jo, ja man jāskrien pakaļ māksliniekiem un jāatgādina — eu, veči, nu, lūdzu, padalieties ar pasākuma informāciju savos tīklos, lieciet aicinājuma video, stāstiet auditorijai par sevi, parādiet, kur jūs iesiet, ko darīsiet — ja pat šīs lietas negribas darīt, tad jautājums, vai tad pašiem neinteresē, lai uz jūsu koncertu arī kāds atnāk. Protams, jaunā paaudze jau kaut ko dara, bet tomēr jāliek aiz auss, ja vēlies, lai tevi pamana promoteri, organizatori, aicina uzstāties, viņiem jau tieši tas arī interesē, lai uz tevi nāktu klausītāji. Viena lieta ir tu un draugi, atnāks vēl mamma, tētis un māsa, tomēr kluba interesēs ir, lai tas ir notikums, tusiņš, kuru cilvēki grib apmeklēt. Tāpēc arī mana diena bieži vien sākas ar to, ka no rīta skatos sociālos tīklus, pētu, kā mākslinieks komunicē ar savu publiku, kāda ir profila aktivitāte, cik sekotāju, tam visam ir ļoti liels svars.

Pieci mēneši klubam drošvien tāds ieskrējiens vien ir. Kādi plāni briest, tuvojoties jau vasaras sezonai?

Visiem jāieplāno brauciens 10. jūnijā uz «R&B Blues Festival» Ropažos, kurš, pateicoties Ropažu novada atbalstam, notiks jau 7. gadu pēc kārtas. Tur dzirdēsim izcilos «Wild Flame» no Polijas, dāņu grupu «Chris Gray & The Bluespand», kā arī pašmāju enerģiskos «Very Cool People» un «Rahu The Fool», kā arī protams mēs, «Latvian Blues Band».

Un kas gaidāms «Blues House»?

Noteikti festivāla pre-party un afterparty. [smejas] Bet, protams, klubā līdz maijam būs dzirdami vairāki brīnišķīgi mākslinieki — tulīt marta beigās dzirdēsim kolorītu itāļu trio «Goosebumps Brothers», publikai jau pazīstami arī kā pavadošais sastāvs «Big Daddy Wilson», kurš uzstājās kluba atklāšanā. Aprīļa vidū gaidāma grupa «Boogie Boys» no Polijas, kārtīgi šovmeņi, kuri būs dzirdami divus vakarus pēc kārtas. Tad mūs apciemos vēl viens itāļu pārstāvis Roberto Morbioli, viņš ir viens no Eiropā pieprasītākajiem ģitāristiem, kurš arī fantastiski dzied. Un aprīli noslēgsim ar leģendāro trompetistu no Čikāgas Boniju Fīldsu, kurš spēlējis ar Džeimsu Kotonu un sadarbojies ar neskaitāmiem māksliniekiem. Savukārt, maijā viesosies man mīļa kolēģe jau no «Bites Blūza kluba» laikiem Ieva Kerēvica ar Madaru Kalniņu. Bet mūzika «Blues House» skan katru nedēļu no trešdienas līdz svētdienai, tāpēc visa informācija par gaidāmajiem notikumiem droši pieejama mūsu sociālajos tīklos «Facebook» un «Instagram». Gaidīsim ciemos!