Bērnības atmiņas un ceļojums uz Ameriku

Matīsa Žilinska debijas albums pārsteidz ar viscaur strāvojošu spēles prieku

Pērnā gada nogalē savu dienasgaismu ieraudzīja jaunā mūziķa Matīsa Žilinska debijas albums «Childhood Memories» (latviskā tulkojumā — «Bērnības atmiņas»). Tajā ieskaņotas desmit oriģinālkompozīcijas ar spilgtiem, spēcīgas asociācijas izraisošiem nosaukumiem, kam pamatā ir autobiogrāfiski motīvi — paša Matīsa piedzīvojumi un iespaidi. Izpildītājmākslinieku sastāvā apvienojas jaunība ar pieredzi — Matīss Žilinskis skaņdarbus izvēlējies atskaņot trio formātā, kā ritmiskos balstus pieaicinot Andri Grunti (kontrabass) un Arti Orubu (sitaminstrumenti).

Matīss ir mūziķis un pianists jau ceturtajā paaudzē — augstā līmenī ar mūziku nodarbojas gan tēvs, gan savulaik arī vectēvs un arī vecvectēvs Arvīds Žilinskis — komponists un Latvijas Valsts Konservatorijas profesors. Matīss Žilinskis aktīvi iesaistījies dažādos mūziķu sastāvos (kopā ar «Uzvaras bulvāri» ierakstīta plate «Jersika Records» izdevniecībā, darbs ansamblī «The Electrodes» ar vokālisti Unu Danielu-Aizgali, kā arī duets «Tālie krasti» kopā ar aktieri Raimondu Celmu). Paralēli studijām Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un aktīvai muzicēšanai Žilinskis nodarbojas arī ar pedagoģisko darbību, mācot džeza klavierspēli Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā. Šobrīd gan jaunais mūziķis atrodas ASV, Nebraskas štata Omahas pilsētā, studentu apmaiņas programmā.

«Childhood Memories» varam uzskatīt par klasisku klavieru trio albumu, kurā klavieres izvirzās priekšplānā, bet bass un bungas funkcionē vairāk kā pavadošais sastāvs. Visa albuma garumā iespējams saskaitīt trīs spilgtas epizodes Andra Gruntes izpildījumā. Skaņdarbā «The Afternoon Coffee» dzirdam nelielu kontrabasa solobreiku («solo break»), kas atdala skaņdarba vidusposmu no beigu tēmas (reprīzes). Ceļojumā uz Ameriku («The Trip To America») bass solistiskā manierē un augstā reģistrā izpilda melodiju vienā no posmiem jau skaņdarba sākumā. Pilna apjoma basa solo dzirdam skaņdarbā «Mārtiņa Beķereja» («Martin’s Bakery»), savukārt Artis Orubs starmešu gaismā nonāk skaņdarbos «Wasabi» un «Latino Latviano».

Ieskaņotajā materiālā iezīmējas vairākas stilistiskas līnijas, kas diezgan precīzi raksturo Žilinska šībrīža muzikālo valodu un intereses. Gan izpildītajās improvizācijās, gan arī kompozīcijas valodā jūtams spēcīgi amerikānisks skanējums ar blūzam raksturīgu hromatismu lietojumu, ritmisks frāzējums ar apzinātām, nelielām atkāpēm no metronomiskās precizitātes (tā saucamais svings), kā arī atpazīstams intonatīvais saturs un melodiskie elementi jeb «liki» («licks»), kas caurvij tradicionālāk orientētu džeza mūziku. Zinot, ka Matīss savā mūzikā visvairāk ietekmējies no Raimonda Paula, Erola Garnera un Oskara Pītersona, šāds elementu sakārtojums liekas visai loģisks. Kompozīcijās saklausāmi arī Latīņamerikas mūzikas elementi, piemēram, «montuno» (neliela apjoma atkārtots ritma un melodijas elements, uz kā bieži tiek uzslāņots kāds cits muzikāls materiāls) skaņdarbā «Wasabi». Interesanti, ka skaņdarba nosaukums varētu likt domāt par japāniskā kolorīta klātbūtni šajā skaņdarbā, bet tā tas nemaz nav. Temperaments un enerģija, kas caurstrāvo kompozīciju, visticamāk, attēlo tieši garšas kārpiņu kairinājumu, kas rodas, baudot šo japāņu virtuvei raksturīgo garšvielu. Ātru tempu, komplicētu ritmiku un augstu enerģijas līmeni var sajust ne tikai skaņdarbā «Wasabi». Šo noskaņu veido arī skaņdarbi «Rush» («Steiga»), «Trip To America» («Ceļojums uz Ameriku»), kā arī asprātīgā vārdu spēlē nosaukumu ieguvušais «Latino Latviano». Klausoties šos virtuozos skaņdarbus, man atmiņā atausa «Presto» — viens no Raimonda Paula agrīnā daiļrades perioda sacerējumiem.

Albuma klausīšanās pieredze iesākas ar «Vakara pastaigu» («The Evening Walk»), ko caurvij ļoti spilgts, varētu teikt pat lipīgs motīvs, kas ik pa laikam atkārtojas visa skaņdarba gaitā (izskan gan ievadā, gan noslēdz formas posmu robežas) un funkcionē kā sava veida saistviela. Vidēji ātrā («medium swing») tempā plūstošais skaņdarbs lieliski atradis savu vietu secībā kā pirmais, jo klausītājam dod iespēju sagatavoties — uzreiz netiek «norauts jumts», tajā pašā laikā, visticamāk, iespaids būs pietiekami spilgts, lai rastos interese par to, kas būs tālāk.

«Pēcpusdienas kafijā» («The Afternoon Coffee») varam novērtēt mūziķu fleksibilitāti un spēju labi justies ne tikai svingā, bet arī nosacīti «taisno astotdaļu» («straight 8ths») stilistikā. Gaumīgais elementu sakārtojums un mūzikas valoda skaņdarba klausīšanos padara baudāmu un rada prieku par mūziķu spējām orientēties stilistikās un spēt radīt kvalitatīvu mūziku, izmantojot arī jau eksistējošas un pārbaudītas muzikālas vērtības. Kā saka, ne vienmēr jācenšas izgudrot riteni no jauna.

Savā kompozīcijas praksē Žilinskis pievēršas arī valša žanram. Trio izpildījumā ir iespēja noklausīties divus valšus — viens no tiem nedaudz ātrāks un kustīgāks («Martin’s Bakery»), bet otrs pavisam gaisīgs, elegants un koķetīgs («The Beautiful Girl» jeb «Skaistā meitene»).

«Childhood Memories» («Bērnības atmiņas») var saukt par albuma titulskaņdarbu, jo šādi nosaukts arī viss materiāls kopumā. Te uz brīdi varam gūt atelpu un mierinājumu, jo skaņdarbs atrodas secībā starp abiem virtuozajiem numuriem. Lai arī nosaukums paskaidro, par ko ir stāsts, tomēr klausītājam ir atstāta vieta interpretācijai. Var skaņdarbu iztēloties kā vienas konkrētas situācijas atstāstu, vai arī kā vairākus mazākus stāstus, kas ataust atmiņā, šķirstot bilžu albumu.

Noslēgumā izskan «Ladies’ Turn» (brīvā tulkojumā: «Dāmām priekšroka») — skaņdarbs klavierēm solo, kas laikam piestāv katra pianista albumam, vēl jo vairāk, ja tā ir debija. Lai gan šajā izpildījumā pieredzējušo ansambļa biedru vairs nebija, Žilinska klavierspēlē realizētās biezās tekstūras nemaz neradīja sajūtu, ka kaut kā pietrūkst. Šis ir arī pierādījums tam, ka uz albuma ierakstu piecinātā ritma grupa bija nevis siena, aiz kuras paslēpt savas nepilnības, bet tieši otrādi — līdzvērtīgi muzikāli partneri.

Pēc albuma noklausīšanās rodas pabeigtības sajūta un patīkama pēcgarša, lai gan kopējā hronometrāža nesasniedz pat 40 minūtes, kas džeza albumiem nav pārāk raksturīgi. Man pašam gan šī tendence liekas pozitīva — arī citu mākslinieku daiļradē redzam virzību uz kompaktumu un centieniem muzikālās domas ierakstos formulēt lakoniskāk. Izvērstākas skaņdarbu versijas arvien biežāk tiek atstātas izpildījumiem koncertos, kur apkārtējie apstākļi klausītājiem ļauj mūziķu sniegumu zināmā mērā uztvert spēcīgāk.

Lai gan šis ir mūziķa debijas albums, radītais materiāls neatstāj pieredzes trūkuma vai nesagatavotības iespaidu. Gan pašas kompozīcijas, gan arī to izpildījums ir pārliecinošs un īpaši priecē Žilinska tehniskā varēšana, improvizācijās un tēmu aranžējumos nebaidoties atskaņot arī tehniski sarežģītākas pasāžas (protams, tur, kur tas muzikāli ir nepieciešams).