Sapņotājs. Nākamajā rītā pēc ballītes
Miķeļa Dzenuškas postironisks vēstījums par cenšanos un varēšanu
Pirms pat uzspiesta poga «play», Miķeļa Dzenuškas albums «sapņotājs» klausītājam sevi atklāj ar savu vizuālo prezentāciju. Šajā instancē albuma vāciņš jeb titulbilde ir salīdzinoši minimālistisks — pretstatā Miķeļa Dzenuškas diviem iepriekšējajiem albumiem to rotā ar burtiem apzīmēti albuma tematikai atbilstoši priekšmetu asorti, gluži kā kriminālā izmeklēšanā atsavinātu priekšmetu galerija. Arīdzan visnotaļ nelielo (EP izmēra) albuma piecu skaņdarbu listi rotā tik vien kā mazi burti. Visi šie uzskaitītie prezentācijas elementi man lika aizdomāties par postmodernās ironijas slāņaino sīpolu un par to, kas atrodas tā centrā. Kaila ironija, aiz kuras slēpjas tikai tās inversais spoguļattēls mūsdienu informatīvi dinamiskajā vidē vairs nenes aiz sevis teju nekādu emocionālo vilktspēju, līdz ar to ironija tiek ievīstīta pašparodizējošos slāņos. Teiksim, ja es saku, ka es cenšos, ir sākumpunkts, savukārt «nē, es nemaz necenšos!» ir parodija tam. Bet, kas notiek, ja saku: «Jā, es baigi, baigi cenšos!»? Tas ir brīdis, kurā atveras fraktālā ironijas matrica, kad teiktā saturs iegūst un zaudē nozīmi tik reižu, cik vien esi gatavs to interpretēt. To visu pasakot, nezinu, vai tieku tuvāk sīpola kodolam vai vēl aizvien tikai to mizoju, — vai ar ironiju pārklātu mākslu vai mūziku ir nepieciešams šķetināt vai arī mēģināt to uztvert pašsaprotami?
Lai gan ironija bieži tiek izmantota kā zobens, šeit tā vairāk ir kā ģerbonis uz vairoga vai kā karogs. Tā ir sava veida estētika, kas demonstrē mierpilnu vienaldzību nemainīga likteņa priekšā. Miķelis Dzenuška jeb latviešu Lūiss Kols (pieļauju, ka nebūšu ne pirmais, ne pēdējais, izmantojot šo salīdzinājumu) savā oriģinālmūzikā apvieno ausīs paliekošus meldiņus un saukļus ar visnotaļ interesantām džeza mūzikai raksturīgām ornamentācijām. Atrodot vēl paralēles ar iepriekšpieminēto ASV mākslinieku, arī Miķeļa mūzika lielākoties savā noskaņojumā ir azartiski nenopietna, ballīti pacilājoša, retāk — melanholiska un introspektīva. Šajā albumā lielākoties dominē klusāki pasteļtoņi, neskaitot, protams, holerisko «zvejas laiku».
Albums atveras ar, manuprāt, ausīs paliekošāko skaņdarbu «iedomājies». Interesants un kraušķīgs sintezatora motīvs atsperīgi iekustina manu kakla muskulatūru dziesmas pulsā. Lai gan lielākoties šī albuma skaņdarbi progresīvi sevi distancē no džeza mūzikas estētikas, domāju, ka tas vairāk kristalizē to, kas Miķeļa mūziku padara unikālu. Tādus skaņdarbus kā šis spēju iztēloties uz latviešu meinstrīma radara, vai tas ir mākslinieka mērķis — nav skaidri zināms, un tas sabiezina iepriekšminēto ironijas scenāriju vēl jo vairāk.
Nākamais «ķiršu koks» gluži kā dežavu lika man atgriezties Lūisa Kola diskogrāfijā, jo likās, ka šo pašu citā realitātē kāds jau ir sastādījis. Skaņdarbs «… Things» ar ļoti līdzīgu trioļu ostinato galvā iededza spuldzīti. Neuzskaitu šo tādēļ, lai ar pirkstu atmaskotu, bet vairāk tāpēc, lai atzītu labus iedvesmas avotus. Mīlīgā dziesma par ķirsīti ir vēl viens no sentimentālajiem piemēriem, kas šo albumu iekrāso būtiski citādāku nekā divus iepriekšējos. Gluži kā veca plate varu teikt, ka ir svarīgi atrast āķīti katrā skaņdarbā un ar prieku klausos, ka Miķelis ir atradis formulu, kas lieliski darbojas, jo arī šī skaņdarba piedziedājums ir tiešām kas ausīs paliekošs. Skaņdarbu no visām pusēm ieskauj maigas, vieglas tekstūras, no ritmikas līdz pavodošo instrumentu tembriem, tie lika man ar trešo aci vērties uz plaukstošo ķiršu koku manas lauku mājas pagalmā.
Tālāk gluži kā pretreakcija seko «zvejas laiks», kas ir drudžaini dzelkšņains sauklis par makšķerēšanu tukšā ūdenstilpnē. Āķis nav gluži tukšs gan, jo skaņdarbs ir sava veida zivs, šķietami ielikts pa vidu, lai dotu albumam arī nedaudz zobu un nagu. Manas džeza mīļotāja ausis arī saspicējas ikreiz, kad dzirdu Miķeli spēlējam sitaminstrumentus, šajā reizē pieskaņotā solo starpspēles veidolā.
«tramvajiņš» ir tāds skaņdarbs, kas Miķeļa mūziku padara par sevis paša žanru. Gluži kā dziesma par kebabu vai aliņu, šī ir tā tematika, kas neliek klausītājam ķidāt saturu, lai iegūtu jaunu sirdssāpi. Šis ir skaņdarbs par čali tramvajā, vai arī tomēr nē? Ja no pieres ļauju noslīdēt manām ironijas caurskates brillēm, tad varbūt šis ir skaņdarbs par to, ka nav jēgas iegruzīties par kaut ko smagu, jo labāk ir padungot par braukšanu pa zaķi Rīgas tramītī. Varbūt tas ir tas, kas man kā klausītājām ir nepieciešams, un tas, ko esmu pelnījis dzirdēt. Vai man ir jēga teikt, ka man ļoti patīk šis skaņdarbs?
Nu un tad šis, pēdējais, «saules stari», ir arī emocionāli visskaļākais skaņdarbs šajā albumā. Es ceru, ka viss ir galīgi ok, jo ir pilnībā pieņemami nejusties labi bez apstājas. Ik pa brīdim vajag apturēt arī ballīti un pazvilnēt zem debesjuma, un ļaut atmosfērai piespiest sevi līdz zāles stiebriem. Censties nozīmē valkāt to uz aproces, bet censties ironiski ir līdzīgi, tikai skaļāk un uzkrītošāk. Savukārt censties necensties ir klusi atzīties nogurumā. Lūk, mana ironiskā sīpola autopsija.