Improvizētās mūzikas un saspēles spēks
Flautistes Ilonas Kudiņas «Baltic Transit» ir pierādījums, ka spēcīgs līderis zina, cik svarīga ir viņa komanda
Ilona Kudiņa’s BALTIC TRANSIT 2022
Es bērnībā mācījos spēlēt flautu. Piecus gadus ik rītu cēlos 6.00, lai ietu uz pūtēju orķestra mēģinājumu, kas notika pirms pirmās mācību stundas. Par spīti skolotāju labākajiem nodomiem, šie gadi ir atstājuši pamatīgus nospiedumus manā psihē. Par daļu no tiem es stāstīšu tikai savam psihoterapeitam. Taču, pateicoties šiem gadiem, ikreiz, kā izdzirdu flautu, es rūpīgi un ar lielu interesi ieklausos.
Flautiste Ilona Kudiņa kopš 2000. gada dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs un tur aktīvi darbojas džezā un citu žanru mūzikā. Viņas vārds man līdz šim bija svešs, ber ir prieks dzirdēt viņas spēli. Lai gan Ilonas flautistes karjera sākās ar klasisko mūziku un vietu Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, viņu vienmēr ir spēcīgi uzrunājusi improvizētā mūzika. Pārceļoties uz dzīvi ASV, viņa papildināja savas zināšanas prestižajā Bērklija Mūzikas koledžā. Arī šo albumu caurstrāvo viņas vēlme un prasme spēlēt improvizētu mūziku, stāstīt pašai savu stāstu un sadarbīboties ar lieliskiem mūziķiem.
Caurskatot mūziķu sastāvu, pat bez klausīšanās top skaidrs, ka šis būs profesionāli ļoti kvalitatīvi nostrādāts ieraksts. Ilona ir izdarījusi gudru izvēli, piesaistot ierakstam īstus Latvijas un pasaules džeza mūzikas meistarus.
Bungas spēlē Artis Orubs, kas ir ilglaicīgs Latvijas Radio bigbenda ritma grupas koncertmeistars un, šķiet, neskaitāmu citu projektu dalībnieks, kā arī pedagogs Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza katedrā. Viņa bungu spēle ir trāpīga, ar noteiktu un mērķtiecīgu svaru. Pārsteidz Arta spēja pielāgoties visdažādākajiem mūzikas stiliem — esmu dzirdējis viņu ne tikai džezā, bet arī kantrī, blūzā, folkā un popmūzikā, un visos šajos žanros viņš skan vienlīdz pārliecinoši un bieži vien ir tieši tas stingrais pamats, kas mūzikai nepieciešams.
Arī Viktors Ritovs ir cieši saistīts ar Latvijas Radio bigbendu un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza katedru — kā pianists un mācībspēks. Stabila un paliekoša vērtībā Latvijas džezā jau vairākas dekādes. Viktors izceļas ne tikai ar absolūto dzirdi un bagātīgu harmonisko valodu, bet arī ar savu lielisko ritma izjūtu. Esmu pabijis dažādās džeza un pasaules mūziķu meistarklasēs festivālā «Rīgas Ritmi», kurās viņš kā līdzklausītājs ir meties virsū perkusijām un iegrimis poliritmijas dzīlēs, tiklīdz vien ir dota tāda iespēja.
Projekta dzīvajos koncertos pie kontrabasa un elektriskā kontrabasa ir manīts Andris Grunte, taču šajā ierakstā basu spēlē Oskars Stanjaro no ASV, kura biogrāfija ir tik iespaidīga, ka grūti izvēlēties svarīgāko. Ieguvis četras «Grammy» balvas, ir ilggadējs pasneidzējs Bērklija Mūzikas koledžā un vairāku mācību grāmatu autors par basa spēli un Latīņamerikas mūzikas stilistiku. Viņš ir atstājis ļoti jūtamu ietekmi uz kopējo albuma skanējumu kā vairāku skaņdarbu autors un aranžētājs, kā arī ar savu patiesi baudāmo basa spēli.
Arta Jēkabsone ir dziedātāja, kura džeza vokālu apguvusi prestižajā «The New School For Jazz and Contemporary Music». Viņas vokālais tonis ir dzidrs un silts. Artas veidotās daudzbalsības skan tikpat spēcīgi un skaidri, kā viņas sketa solo.
Albuma pirmais skaņdarbs «Karma» sākas ar impresionistiskiem motīviem, vēlāk attīstoties melodiskā skaņdarbā, kas savā skanējumā mazliet ir aizņēmies «smooth jazz» elementus. Flautas skanējumu papildina dažādi interesanti efekti. Skaņdarba uzbūve ir izteikti divdaļīga, un otrajā daļā flautas spēle apvienojumā ar bītboksa tipa perkusijām un cilpošanu sāk jaunu posmu gan noskņas, gan ritmikas, gan dinamikas ziņā. Skaņdarbs kļūst fancīgs, kas man ļauj pasmaidīt.
«Dedication» ir veltījums basistam Andrim Gruntem. Balāde sākas ar flautas un basa saspēli. Vēlāk pievienojas bungas un taustiņinsturmenti. Melodiskie motīvi plūsoši vijas viens otrā. Seko attīstība un izvērsts elektrisko klavieru solo. Jāatzīmē, ka elektrisko klavieru un elektriskā basa tembri viens otru lieliski papildina — izveidota skaista noskaņa.
Albuma trešais skaņdarbs «Mariellas Dream» ir mans favorīts šajā albumā, un tā autors ir basists Oskars Stanjaro. Te pirmo reizi parādās skaidri jūtamā Latīņamerikas mūzikas ietekme. Viņš iepriecina ne tikai ar saulainu un bezbēdīgu kompozīciju, bet arī ar basa solo — sākumā nedaudz kautrīgi, bet beigās melodiski bagātīgi. Bungu solo uz instrumentāliem akcentiem skaņdarba beigās pieliek tam treknu un sulīgu punktu.
«Oasis» savā būtībā ir īsts fjūžena žanra pārstāvis šī vārda klasiskajā nozīmē. Aktīvs, pat nedaudz satrakojies. Visi klasiskie elementi ir te — basa slepa rifi mijas ar «tumbao», instrumentālie solo seko cits citam, papildus perkusiju slāņi piešķir ritmisko bagātību. Nāk prātā atsauces uz Čika Koreas «Electric Band» daiļradi. Jāsaka, ka flautas skanējums šo visu patīkami atsvaidzina. Pinībā izbaudīt šo skaņdarbu nedaudz traucē tas, ka vietās, kur basists slepo, bass, manuprāt, ir par klusu.
Piekto albuma skaņdarbu — populāro dziesmu «My Favorite Things» no mūzikla «Mūzikas Skaņas» — ir aranžējis Oskars Stanjaro. Šis ir pirmais skaņdarbs, kur pievienojas vokāls. Flauta, vokāls un bass unisonā atskaņo tēmu, kurai izmainīts ritmiskais frāzējums, kas padara šo versiju īpaši interesantu. Latīņamerikas ietekme jūtama arī šajā aranžējumā. Vēlos izcelt klavieru solo skaņdarba pašā noslēgumā — patiešām spēcīgi un elpu aizraujoši.
«Aiz ozara augsti kolni» ir Arta Oruba aranžējums populārajai latviešu/latgaliešu tautasdziesmai. Artas Jēkabsones sadziedātā daudzbalsība un daudzie poliritmiskie perkusiju slāņi, kas caurvij aranžējumu, man stipri asociējas ar afrikāņu mūziku. Flautas un klavieru solo ir īsi, bet labi. Prieks dzirdēt zināmu un pat nedaudz nomuļļātu melodiju tik nepierastā, taču jēgpilnā skanējumā. Man šķiet, ka piestāv ļoti labi.
«Tuoli dzeivoj muna meiluo» arī ir latgaļu tautas melodija, lai gan man līdz šim nezināma. Skaņdarba aranžējumu veidojis Viktors Ritovs. Ritma grupa parūpējas, lai būtu labs šūpiņš, savukārt Arta Jēkabsone izvērstajā sketa solo parāda savu varēšanu — bauda klausīties.
«La flor de la Canela» ir albuma noslēdzošais skaņdarbs. Šī kompozīcija nāk no Peru, un to atkal aranžējis Oskars Stanjaro. Savā plūdumā skaņdarbs no mierīgas balādes izaug par aktīvu latino skaņdarbu, taču mani atstāj nedaudz vienaldzīgu. Gribējās spēcīgāku albuma nobeigumu.
Jau sen esmu peifiksējis, cik interesanti strādā instrumentāla mūzika vai mūzika, kurā ir vokāls, bet nav teksta. Man kā dziesminieku žanra lielam cienītājam teksts vienmēr ir bijus ļoti nozīmīga dziesmas sastāvdaļa, taču, kad tā mūzikā nav, tad atbrīvojas vieta savām domām, iztēlei un tēlu radīšanai. Mūzika, kurā nav teksta, manuprāt, vieglāk ļauj iegrimt pārdomās un rada augsni sarunām ar sevi. Un šis albums ir lielisks šādas mūzikas paraugs. Analītiski skatoties, šajā ierakstā ir daudz ko izbaudīt — albuma kopējo skanējumu, ansambļa lielisko saspēli, katra mūziķa individuālās prasmes, veiksmīgo ieraksta plūdumu un skaņas pēcapstrādes komandas veiskmīgo darbu. Tomēr varbūt nevajag tik ļoti analizēt un vienkārši ļauties? Šis ir labs ieraksts, lai tam vienkārši ļautos.