Haotiska saruna par visu
Baudīt spēlēšanu bērēs, būt vienmēr ārpus formāta, nejauši veidot jaunus projektus un sapņot par dzirdāšanu kabarē
Man kā vokālistei vienmēr ir interesanti uzaicināt uz sarunu kādu citu manas profesijas pārstāvi, it īpaši, ja tas vokālists atšķirās no manis. Tādu dziedātāju Latvijā ir gana daudz, bet viena mani interesēja jau kādu laiku — tā ir Marija Valmiera [kādreiz Broča], kas ir grupas «The Coco’Nuts» dibinātāja. Ar Mariju esam pazīstamas jau kādu laiku, atceros viņu kopš «Riga Funk Fest» koncertiem, kur viņa ar saviem «Kokonatiem» piedāvāja mūziku, ko bija grūti ielikt kaut kādos rāmjos — tas bija gan blūzroks, gan fanks, gan alternatīvais džezs… Skaidrs bija, ka talants tur ir, un ne tikai viņai, radošums plūst, un tusiņš notiek. Jā, tieši tusiņš notiek, jo visam kolektīvam piemīt tāda nedaudz haotiska, hipijiska noskaņa, kas padara visu viņu būšanu uz skatuves par piedzīvojumu. Pagāja pāris gadi, un pēkšņi redzu Mariju… «X-Factor» konkursā. Tas gan bija pārsteigums, jo to, ko viņa dara ar mūziku, nekā nevar ielikt popmūzikas rāmjos. Tad vēl patinam laika lentu uz priekšu, un redzam Eirovīzijas atlasi ar «Kokonatiem» pusfinālā — šoks (pozitīvs). Un beidzot — vēl viens albums. Par vienu «Kokonatu» albumu mēs jau esam runājuši pirms pāris gadiem, kā arī šajā numurā ir pieejama recenzija par šo klausāmvielu, bet es sapratu, ka beidzot ir jāaicina Marija uz personīgu sarunu, jo ir pārāk intriģējoši! Tātad satikāmies kādā decembra vakarā un diezgan haotiski, bet ārkārtīgi aizraujoši parunājām par… Visu!
Īstenībā sen jau gribēju uzaicināt tevi uz sarunu — tu esi aktīva meitene, visu laiku kaut ko radošu dari, tev ir dažādi projekti. Pastāsti man, kas tie ir par projektiem? Es atceros vismaz trīs — «The Coco’nuts», «Kalnejas» un…
«Āboli un Bumbieri». Ja «Coco’nuts» ir alterego, tad «Āboli un Bumbieri» spēlē ballēs.
Tas ir kā koverbends? Bet jūs taču nespēlējat kaut kādus «I will survive» vai ko tādu?
Tieši to nespēlējam, bet īstenībā varētu! Stilistiski mēs vairāk virzāmies uz «motown» pusi.
Bet «māksla» ir divi projekti, vai ne?
Jā, un tagad es vēl domāju par solo, bet to pēc akadēmijas, nākamgad sākšu kaut ko darīt.
Ir jau idejas?
Es vēl nevaru saprast, ko darīt, kas es esmu šobrīd. Kas es esmu, ko es daru, kāda ir mana skaņa — esmu meklējumos. Tas sākums vienmēr ir iegūt atpazīstamību un popularitāti, bet nespēlējot popmūziku pēc standarta formulas. Tāds sapnis vienmēr bijis.
Un kā tu sāki nodarboties ar mūziku?
Īstenībā pats pirmsākums ir trīs gadu vecumā popgrupā «Momo». Mans brālis tur gāja, un man vajadzēja darīt visu, ko brālis dara. Tur tas vecums laikam neatļāva, bet es gāju uz visiem mēģinājumiem brālim līdzi, prasīju, lai mani arī laiž uz skatuves, tad es aizmugurē dziedāju līdzi. Mikrofonu gan man neviens nedeva! [smejas] Tur es biju līdz 10 vai 11 gadiem, tad es izdomāju, ka būšu profesionālā snovbordiste, bet tas nesanāca, jo es salauzu roku un palika bail lēkāt. Tad devītajā klasē domāju, ko es gribu darīt, un izdomāju, ka darīšu mūziku. Es izlēmu, ka tā būs mana karjera. Man bija ļoti forša mūzikas skolotāja Franču licejā Kristīne Užbale, viņa stāstīja interesantus stāstus par Bahu, Bēthovenu, lika taisīt visādus priekšnesumus, tad pie viņas sāku mācīties spēlēt blokflautu. Un šī ir mana pirmā mūzikas skola, kur es mācījos interešu izglītībā spēlēt klavieres. Helēna Laukmane pasniedza man klavieres, un viņas mamma man mācīja solfedžo.
Cik maza pasaule…
Jā, viņa pati vijolniece, daudz kur spēlēja, arī bērēs. Man arī, starp citu, patīk spēlēt bērēs.
Ko? Godīgi, nevaru iedomāties, kā var patikt spēlēt bērēs, un vispār man tā ideja, ka bērēs ir mūzika liekas… Dīvaina.
Man patīk varbūt tāpēc, ka kādu laiku pavadīju ar folkloras cilvēkiem, un tur ir tā, ka cilvēkam ir trīs godi — piedzimšana, precības un bēres. Dzīves posmi. Tas ir rituāls. Mūzika, kas ir bērēs, dažreiz ir ļoti interesanta. Gadās ar Tomu divatā, ar kontrabasu pie kapličas uzdziedāt.
Tu spēlē bērēs ar savu vīru?
Mēs esam spēlējuši, jā.
Jūs vispār sen esat pazīstami?
Ar Tomu? Kopš «Kokonatiem». Bet par savu mūziku — es tajā devītajā klasē sapratu, ka darīšu mūziku, sāku spēlēt blokflautu un tad aizgāju uz kultūrvidusskolu, kur man bija vokālais ansamblis, tur arī bija visādas iedvesmojošas aktivitātes. Tur es biju ar Martu Ritovu un Kristīni Paži kopā. Es nezināju, kur ir mūziķi, kur ir mūzika, bet zināju, ka man patīk mūzika no Vudstokas, kas bija blūzroks. Tas ir pirmais tāds, kas ir tuvākais džezam/blūzam. No sākuma es iepazinos ar blūzroku, tad ar blūzu un tad ar džezu, tāda ir mana hronoloģija.
Tad man bija viens koncerts «DAD Cafe» 18. dzimšanas dienā, kur pati spēlēju klavieres un dziedāju! Kopā ar Mariju Linarti, kas ir aktrise, «Marija un Marija». Tas bija smieklīgi. Nebija tā, ka man baigi labi sanāca sākumā! [smejas] Bet es zināju, ka es gribu, ticēju, ka es esmu! Tas ir tas, kas man daudz deva, lai turpinātu darīt lietas. Uzdrošināšanās. Man bija ļoti bail dziedāt pie mikrofona… Tad es izdomāju, ka man vajag grupu! Mūsu draugu lokā bija puisis, kas spēlēja ģitāru, es viņam teicu — tiekamies janvārī (tas bija 2011. gads), jātaisa grupa! Viņam līdzi atnāca pie manis uz dzīvokli Pēteris Narubins, kas ir «Kokonatos» ģitārists. Viņš netīšām satika to puisi centrā, viņam līdzi bija ģitāra un nebija, ko darīt! Sākums bija diezgan liels rokenrols, tagad jau tā viss mierīgāk.
Tad mēs sākam džemot, kopā rakstīt dziesmas. Man bija pazīstams «Ezīša» [«Ezītis Miglā»] īpašnieks, nākamajā gadā, 19.dzimšanas dienā, uzaisīju tur koncertu, kur mēs spēlējām kaut kādus blūzus — es nezināju, kas ir blūzs, nezināju neko par formu, kur dziesma sākas, kur beidzas, neko par akordiem, vispār neko. Tad Pēteris palīdzēja saprast tās lietas, tad sākam rakstīt pašu dziesmas, oriģinālmūziku, jo es domāju, ka es māku…
Izklausās ļoti pārliecinoši!
Ļooooti pārliecinoši! Mēs blandījamies apkārt, tusējām visur, vidusskolas beigas. Es domāju — kur vispār tusē mūziķi? Sākam meklēt un atradām, bija tāds ģitārists no Austrijas, mistisks, kaut kā ar viņu sadraudzējamies un tad viņš tajā «Coyote Fly» klubā taisīja pasākumu ar mūziku no Tarantīno filmām, es tur dziedāju dziesmu, kur bija jāsvilpo, un vēl kaut ko. Tas bija mans pirmais gigs. Es viņam pēc tam prasīju par kādu vokālo pedagogu, un viņš ieteica Inesi Bērziņu. Inese bija mans «life changer». Viņa mani visur ņēma līdzi, sapazinos ar mūziķiem. Tad es Inesei teicu, ka gribu stāties Mūzikas akadēmijā, vina man palīdzēja sagatavot dziesmu. Es dziedāju «All of Me», es sagatavoju improvizāciju. Tajā gadā ar mani stājās Māra Bērziņa… Bija tas gads, kad bija tās visas talantīgās meitenes. Bet tas bija tāds šausmīgs pārdzīvojums, jo es, protams, netiku. Tad nākamajā gadā mēģināju RPIVA iestāties, paralēli visam notika «Kokonati», kas ir mans galvenais projekts, kur es ar Pēteri spēlēju, tad pievienojās bundzinieks Artūrs [Strautmanis], tad Inese paklausījās vienu koncertu un teica — hei veči, varbūt jums vajag palīdzību?… Tad Inese pievienojās, viņa teica, ka pazīst vienu saksofonisti, tad flautists, bekvokāls, tad vēl basists… Mēs vispār astoņi bijām. Pirmais koncerts mums bija «Pērlē». Tas viss notika diezgan ātri, tajā pašā 2012. gadā rudenī. Janvārī sākam, un tad rudenī jau bija pirmais koncerts. Akadēmijā gan es tiku tikai 2018. gadā. Tas bija forši.
Nu jā, tikai pandēmija pēc tam sākās!
Pirmo pusotru gadu bija ok, bet tas nebija bēdīgi, ka bija attālināti. Es esmu priecīga. Trešais kurss, kad es gaidīju Jūli, man bija visproduktīvākais gads. Tad es sapratu arī vairāk no teorijas, ko mums pasniedza Tuomo [Ūsitalo]. Paralēli «Kokonatiem» samainījās sastāvi, viss kaut kas, izdodam oriģinālmūziku. Izdevām albumu un sapratām, ka nezinām, ko ar to darīt, kur to prezentēt, un taisījām nākamo. Tas viss ir pašiniciatīva, pašfinansējums, bet tāpat forši. «Amid Opposites» bija debija, pirms tam bija EP viens. Kaut kā gāja labāk. Tagad ne tik labi.
Kāpēc?
Es nezinu, nav pieprasījuma.
Tu domā, ka nepērk, vai kas?
Mums kā grupai uzstāties nav pieprasījuma. Mums vasarā bija divas spēles. Bet «Āboliem un Bumbieriem» bija visa vasara kāzās. Tāpēc mēs arī izveidojām grupu, jo mums raksta kā «Kokonatiem» ar piedāvājumu spēlēt kāzās, bet, lai tur arī būtu tas un tas. Mēs gribējām atdalīt oriģinālmūziku no tā. Bet visforšāk, protams, ir spēlēt ar «Kokonatiem». Tad mēs ar Tomu [Valmieru], manu vīru, vēl sākam spēlēt — džemojām, viņš spēlēja kontrabasu, es dziedāju vokalīzes, mēs improvizējām. «Kalnejas» nekad nebija domāts kā apzināts projekts, tas vienkārši tā notika. Bet, ja viņš notiek, tad lai viņš iet savu ceļu. Tad mums pievienojās vijolniece Spāre, un tad vasarā satīkamies Līgatnē un nedēļu gājām studijā, un ierakstījām EP, izdevām to.
Kā tas ir, kad tavs vīrs nav tikai vīrs, bet arī kolēģis?
Viegli!
Tev pa ceļam vēl sanāca piedalīties «X-Factor» konkursā. Tas ir kaut kas, kur es tevi vispār nevaru iedomāties, tu esi pārāk rādoša! Es biju ļoti pārsteigta, kad ieraudzīju tevi tur!
Es arī! [smejas] Mēs arī ar «Kokonatiem» bijām Eirovīzijas atlasē!
Un tas bija mans nākamais jautājums! Tādi divi super popsīgi pasākumi…
Bet tas mērķis arī ir — dot cilvēkiem to, kas ir mums, ar tādu pašpārliecību, kā ir jebkas, kāpēc šis nevar būt populārs! «X-Factor» es biju divreiz, pirmajā reizē man bija vieglāk, jo man līdzi bija Jāzeps Podnieks, «Kokonatu» biedrs. Es izdomāju pieteikties prikola pēc un lai iegūtu atpazīstamību. Es gāju ar to, kas es esmu. Jāzeps man spēlēja ukuleli un veļas dēli, rēcīgi! Ir tā dziesma māksliniekam «Moby», kur viņš iesemploja Veras Holas dziesmu «Trouble so hard», tas bija mūsu priekšnesums. Tad tālāk nekur netiku pēc tā krēslu izaicinājuma. Un tad bija otrā reize, ko es apzinātāk izlēmu — lai iegūtu atpazīstamību. Sarunāju, ka man puiši mīnusu uztaisa. Man vispār ar mīnusu dziedāt nepatīk, tas nav mans. Liels diskomforts. Bet es daudz ieguvu — sapratu, kas un kā tur notiek, kādas lietas nevajag darīt, bet no otras puses — kāpēc nedarīt? Es dzīvoju vienreiz! Otrajā reizē tiku bišķīt tālāk — apsēdos krēslā, bet mani nomainīja pret citu puisi. Es dziedāju Adeli un «Natural Woman».
Un tad bija Eirovīzija?
Jā, tad mēs ar «Kokonatiem» rakstījām trīs gadus albumu, ko mēs beidzot izdevām, man viņš ļoti patīk; un bija pieteikšanās Eirovīzijai, Toms teica — darām! Viņš pats sagrieza to ierakstu, kas mums bija, uztaisījām operāciju mūsu albuma versijai, aizsūtījām un tikām pusfinālā, ko neviens īsti negaidīja. Tas dod kaut kādu ticību un sajūtu, ka arī mūzika, ko mēs radām, ir viņai iespēja iegūt plašāku auditoriju. Nu tā. Lai gan visi komentāri «Twitter» no Eirovīzijas faniem bija, ka šis nav Eirovīzijas formāts.
Tas ir mūžīgais jautājums, kas īsti ir Eirovīzijas formāts…
«Kokonati» vispār bieži vien nekur nav formāts. Tas nav popsis, ne esam džezs, ne alternatīva…
Bet tas mūsdienās arī ir normāli, tā robeža starp žanriem jau sen kaut kur pazuda.
Tā ir. Bet tas atkal bija forši, vispār visas tās pieredzes ir foršas. Man ļoti patīk. Šobrīd solo projektā man ir bail, jo «Kokonati» jau ir mans pirmssākums, idejiski tas jau bija mans solo projekts, kas izvertās par lielu ģimeni, kas nevar būt mans projekts, jo tur ir citi radoši cilvēki un es nevaru viņiem uzspiest kaut ko, ko gribu tikai es. Un man ir bail pazaudēt tos cilvēkus, bet es jau zinu, ka viņi nekur nepazudīs.
Nu tad kādi tev ir nākotnes plāni?
Tieši šobrīd manā dzīvē ir tāds apjukums, bet man ir pāris idejas, ko man gribētos. Man gribas piepildīt sapni dziedāt kabarē!
Opā! [Viktora] Runtuļā kabarē?
Jā! Vienā gadā uzstājās «Rahu The Fool» kā iesildītāji, un Lauma [Bērza], kas ir vijolniece, viņai arī bija dziesma, un kad viņa netika vienu reizi, es to dziedāju kā aizstājēja. Es jutos vienkārši fantastisti, atgādināja bērnības VEF sajūtas, kad ir Ziemassvētki, ir trīs koncerti dienā un tu tur visu dienu tusē. Es gribu kaut kā piepildīt to sapni. Tad ir mērķis pabeigt akadēmiju, iegūt pēc iespējas vairāk zināšanu, un tad tālāk skatīties. Tādas ir domas, jo atvērās cirks jaunais, jāraksta projekts, jatais augšā! Daudz talantīgu cilvēku, projektu vadība mani arī interesē!