Bezpieturu lidojums liftā

Grupas «S&T Syndicate» albuma «Elevator Music 2.1» apskats

Grupas «S&T Syndicate» debijas albuma «Interaction» piecgades plāns bija izpildīts, tādēļ Rihardam Vāverem un Mārtiņam Jurjānam ar draugiem nācās izdomāt jaunu. Tika piezvanīts operatoram, bet tas izrādījās aizņemts.

Un labi, ka tā, jo pēc tam atskanēja mūzika. Taču ne gluži šādos gadījumos ierasta. Un pat ne tāda, ko varētu atskaņot vismaz liftā, tādēļ tā tika pasludināta par versiju 2.1. Tajā «Vāveres un Bruņurupuča sindikāts» drosmīgāk devies kā fanka un itin džezīga fjūžena, tā postroka un visnotaļ ambientas elektronikas virzienā. Būtībā radījis sava pirmā, «Zelta mikrofona» nomināciju džeza kategorijā saņēmušā albuma «Interaction» jaudīgāku un muzikāli paplašinātāku versiju.

Izdzirdēt to var gan automātiskajā atbildētājā (67473067), gan mūzikas straumēšanas servisos, gan koncertos. Cietripu vai burzāmlenšu formātā jauno liftmūziku izdot diemžēl nav ieplānots, tādēļ jāizvēlas kāda no iepriekš minētajām opcijām. Šādā salikumā noteikti uzvar koncerti, jo tajos «sindikāts» turpina eksperimentēt un muzikāli diezgan brīvi dauzīties, īpaši izceļoties jaunajam grupas basģitāristam Kasparam Lastovskim. Tam pašam no «Sigmas». Viņš kļuvis arī par «S&T Syndicate» runasvīru, taču arī bez šī ampluā liek par sevi manīt ar precīzu, grūvojošu un labi sadzirdamu basu ar izteiktām personības iezīmēm.

Vāvere turpina turēt un veikli mainīt dažādās ritma struktūras, Jurjāns nekautrējas izvilināt aizvien jaunus efektus no taustiņinstrumentiem, Nauris Kolmanis diezgan konstanti atgādina, ka grupā ir arī saksofons, no viņa cenšas neatpalikt ģitārists Roberts Gromovs (ierakstā vēl Ernests Rasa) un šo parādi pārliecinoši noslēdz ritmģitārists Kaspars Balodis.

Pēc 13 gadu darbības «Squirrel & Turtle» izklausās pārliecinošāk kā jebkad. No šīs grupas var sagaidīt visdažādākos muzikālos pavērsienus, jokus, nopietnību, bezvārdu dzeju un dažās minūtēs saspiestus romānus. Viens no kolorītākajiem jaunajā liftmūzikā ir šarmanti klibojošais klaunu maršs «Riot of the Clowns», kurā izdzīvot cenšas visi iesaistītie. Visvairāk misters saksofonists. Savukārt ģitāristam atvēlēta brīva izspēlēšanās itin bosanovīgā gaisotnē, kas uzrodas it kā no nekurienes, lai beigu beigās atkal sagāztos klausītājam uz galvas kliedzošā klaunu aizspogulijā.

Tas viss patīkami sapurina, jo pirms tam albumā var droši ieaijāties kosmosa valsī, kas arī nodēvēts par «Space Waltz». Iesākas gan albums ar draivīgu garās distances fjūžena sprintu «5:18AM», lai turpinātos ar nesteidzīgu bānīša čunčināšanu «Afternoon Train», kurā gan ģitāristam, gan saksofonistam atvēlēts viss šīs pasaules laiks.

Postroka mīlestībai «S&T Syndicate» ļāvuši izpausties skaņdarbā «Get Me Through», kas tikpat labi varētu iederēties kādā skotu stila lielmeistaru «Mogwai» albumā, bet Bruņurupuča taustiņķīmijas paraugstunda tiek pasniegta ar «Smuggling Happiness», kurā tās pašas vecās labās laimes nošmugulēšana vien domāta, lai arī vārds apzināti vai neapzināti uzrakstīts neierastākā veidā. Vislaimīgākie šeit var sajusties lauzto lielbītu elektronikas cienītāji, jo šis tik tiešām izklausās jau pēc attāla «The Chemical Brothers» lecamhitu saimes radinieka.

Lēnu un beigu beigās tik tiešām plūdus atgādinošu muzikālo attīstību var novērot apokaliptiskajā «The Only Place After the Flood», bet vislielākais izaicinājums prātam un sajūtām ir albumu noslēdzošais «Time Keeper», kas aizved bezpieturu ceļojumā dažādgaitas liftā, lai noslēgumā izlidotu kosmosā gluži kā tas lifts no Čārlija šokolādes fabrikas Roalda Dāla grāmatā «Charlie and the Great Glass Elevator».

«S&T Syndicate» turpina celties augšup, jo lejā viņi jau ir bijuši, un tur nav pārāk interesanti nedz pašiem mūziķiem, nedz viņu arvien augošajam klausītāju pūlim. Elektrodžeza grupām kā miglainajā Lielbritānijā, tā citos Eiropas un pasaules nostūros mūsdienās patīk aizrauties ar maksimāli sapurinošu bītu un rifu piedāvāšanu. Arī «sindikāts» cenšas neatpalikt, taču ausij tīkami atšķiras ar savu izteikto melodiskumu, kas komplektā ar pēkšņām ritma maiņām tad arī nodrošina lielāku skanisko dažādību.

Šķiet, ka viņi ir izdomājuši savu muzikālā velosipēda versiju 2.1 un ar pārliecību gatavi ķerties pie 2.2. Šis jau tik tiešām ir dēvējams par savu rokrakstu. Ne gluži unikālu, taču savu un arī gandrīz ieraugāmā un sadzirdamā nākotnē daudzsološu.