Baltijas valstu džezs vienojas kopīgam koncertam ASV

Trīs džezisti dodas uz Ameriku, lai nodemonstrētu, kas ir džezs ar Baltijas piegaršu

Oktobra vidū Amerikā tika atzīmēta kāda skaista jubileja — Baltijas valstu un ASV diplomātisko attiecību simtgade. Laiks skrien uz priekšu, bet globālās vērtības paliek nemainīgas — tā, protams, ir kultūra, tāpēc trīs Baltijas mūziķi vēlreiz apvienojās kolektīvā «Baltic Jazz Trio» un devās uz tālajām zemēm, lai kārtējo reizi parādītu, ka mums ir māksla un tā ir laba! Kolektīvā muzicē igauņu basists Toivo Unts, latviešu bundzinieks Māris Briežkalns un lietuviešu pianists Daiņus Pulausks, kas kopīgi jau ir ierakstījuši vairākus albumus ar izcilo Baltijas komponistu Arvo Perta, Pētera Vaska, Raimonda Paula un Mikolaja Čurļoņa mūziku — ​​«Baltic Saga» un «Centenary». Dažas kompozīcijas no šiem albumiem izskanēja arī koncertturnejā Amerikā. Šo pasākumu tiešām var raksturot kā unikālu, jo pirmo reizi kopīgā projektā sastrādājās visu trīs Baltijas valstu vēstniecības, kas rezultējās divos brīnišķīgos koncertos Džona Kenedija skatuves mākslas centrā Vašingtonā, kā arī Amerikas valstu organizācijas zālē. Par šo braucienu satikos aprunāties ar projekta vadītāju Māri Briežkalnu.

Grūti noticēt, ka Baltijas valstu un Amerikas attiecības ilgst jau tik daudz gadu! Apsveicu ar dalību pasākumā ar tik skaistu iemeslu!

Jā, diplomātijas simtgade. Tā ideja faktiski sākās ar to, ka mēs pagājušogad bijām Hjustonā ar Rotko projektu [«Māris Briežkalns Quintet — ROTHKO IN JAZZ»], un tad tur bija dažas oficiālās personas, un tad bija tas jautājums — ko darīt nākošgad, jo ir liela jubileja, Baltijas valstu un Amerikas Savienoto Valstu diplomātijas simtgade. Man bija ideja, ko piedāvāt — tas ir Baltijas valstu kolektīvs, kas ir «Baltic Jazz Trio»: kontrabasists no Igaunijas Toivo Unts, pianists Daiņus Pulausks no Lietuvas, un es no Latvijas. Pie tā mēs arī sākām strādāt, bet, kas mani pārsteidza tajā projekta, bija tas, ka šis bija faktiski pirmais no projektiem, kur sadarbojās trīs Baltijas valstu vēstniecības. Ar mums visu laiku bija kopā trīs lēdijas no katras vēstniecības, katra kūrēja savu lietu, un tas bija labs impulss uz priekšu sadarboties, jo, kā mēs zinām, latviešiem pašiem ir grūti sadarboties, kur nu vēl ar igauņiem, kur skats ir uz savu pusi, lietuviešiem savas lietas, mēs pa vidu… Bet finālā projekts iznāca ļoti labs. Mums bija paredzēti divi koncerti — viens bija koncerts ar lūgtajiem viesiem, un tas bija organizēts Amerikas valstu organizācijas zālē, kas ir viena no senākām koncertzālēm vispār, un otrs koncerts bija Džona Kenedija skatuves mākslas centrā Vašingtonā. Interesanti, ka Kenedija centrs bija izpārdots un vēl cilvēki stāvēja kājās, līdzīgi bija Amerikas organizācijas zālē — tur arī bija pilns ar skatītājiem, tā kā tas, kas mums pašiem liekas varbūt ne tik aizraujošs — nu, instrumentālā mūzika… Mēs tos cilvēkus tomēr varam ieinteresēt, it sevišķi tos, kas nav džeza publika; uzmanība un uzņemšana bija ļoti silta.

Kenedija centrā bija arī strīms [tiešraide], «YouTube» vietnē joprojām ir pieejams, tā kā mēs tur, trīs kungi un Ivars Ozols, kas tur ņēmās ar skaņu, jo jātaisa skaņa gan zālei, gan strīmam, tur ir vairāk jāpiestrādā. Projektam bija pietiekami liela rezonanse, mēs drusciņ arī sapurinājām trīs Baltijas valstu vēstiecības, un projekts sevi turpina — sākam domāt par jaunu albumu ar šo trio. Man ir ideja piesaistīt atkal no katras valsts kādu no solistiem, kādu papildus instrumentu, kas iekrāsotu un iedotu jaunu impulsu; Amerikas tūre parādīja, ka mēs varam. Joprojām nāk dažādas atsauksmes un pateicības, daudz komentē koncerta pārraidi «YouTube» vietnē.

Kādu repertuāru izvēlējāties parādīt amerikāņiem?

Spēlējam Daiņa skaņdarbus, arī igauņu komponistu darbus, Maestro Raimonda Paula skaņdarbu arī nospēlējām, kas ir tāds blūzīgs skaņdarbs «Mātei». Protams, ir arī tautasdziesmas, kur mēs joprojām savā starpā strīdāmies, vai «Pūt, vējiņi» ir igauņu izcelsmes skaņdarbs vai tomēr latviešu! Interesanti ka mūsu kopspēle ir arī dažāda, mūsu savstarpējās attiecības ir draudzīgas — Toivo vienmēr nokavē, te sākas 101 anekdote par igauņiem, un mēs ar Daiņu vienmēr smejamies par igauņiem. Daiņum atkal ir tāds savs nesatricināms spēles veids, bet es tur esmu vairāk vienojošais elements un mēģinu kaut ko pieteikt un savākt kopā. Bet jā, es domāju, tas ir tāds mazs briljantiņš Baltijas valstu džeza mūzikas jomā, ar to mēs mēģinām kaut ko parādīt. Kenedija centrā biju jau trešo reizi — spelējot gan ar Rotko projektu, gan arī bigbendu [Latvijas Radio bigbends], un faktiski Amerika vairs nav kas jauns, biedējošs, nezināms. Ļoti daudzi cilvēki, ar kuriem ilgstoši strādāju gan Kenedija centrā, gan citās vietās, gan arī vēstniecībās — tā pasaule paliek arvien mazāka un mazāka. Aizbraukt nav problēmu, mūsu varēšana, pārliecība ir izmainījusies un mēs esam vienā pozīcijā ar pārējiem mūziķiem.

Šodien daudzi interesējas par šo projektu, kā viņu attīstīt. Ir domas par nākotnes plāniem, bet šis projekts bija savā ziņā ātrs — trīs Baltijas valstis saistītas caur muziķiem, tas nav tas galvenais, bet tas, ka esam tikai trīs, līdz ar to finansiāli vieglāk, mums ir tas bekgraunds apakšā, ir diski, esam bijuši tur un tur, pārsteidzoši, ka tā instrumentālā mūzika, improvizācijas mūzika, ka viņa ir konkurējoša.

It īpaši ar etno piegaršiņu — cilvēkiem vienmēr ir interesanti ieskatīties citās kultūrās.

Protams, ka daudz bija cilvēku, kas tur dzīvo uz vietas — gan igauņi, gan lietuvieši, bet jā, pēc visa tā bija patīkama pēcgarša. Kenedija centrā viss ir iestrādāts, tur ir patīkami spēlēt, un skaņas ziņā tur ir vienkārši brīnišķīgi; tā publika — var redzēt, ka tā jau ir iestrādājusies un jau internetā biļetes nopirka laicīgi.

Kad gaidām albumu?

Tagad būs divi citi albumi. Viens ir arī no Hjūstonas iedvesmots — «Latgalian Evergreens», tas jau ir ierakstīts, šogad nāks ārā. Tas ir ar manu kvintetu un ar īpašo viešņu Birutu Ozoliņu. Vēl viens projekts ir ierakstīts — Raimonda Paula «Dziesma bez vārdiem» ar «Sinfonietta Rīga» un aranžētājs ir Kallumu Au, kas ir britu aranžētājs, ko esmu vairākas reizes piesaistījis. Jāsaka, ka «Sinfonietta Rīga» mūziķi paši saka, ka tik izcils aranžējums vēl nav skanējis. Mana ideja bija Maestro kolosālās tēmas nedaudz «izsimfonizēt» — paplašināt melodisko līniju, kas Kallumam brīnišķīgi izdevies, to mēs sūtīsim janvārī uz Londonu gan miksēt, gan māsterēt, tas būs simfodžezs. Prezentācija būs festivālā «Rīgas Ritmi» jūlijā. Būs vinilā un pārējās visas lietas. Šie divi projekti izauga no brauciena uz Hjūstonu, uz Rotko muzeju.

Kas vispār ir jādara — ir jābrauc, ir jārāda, ko mēs varam. Skaidrs, ka mēs varbūt drusciņ pazaudējām mūsu nepublicitātes un šo lietu valstiskās nesakārtošanas dēļ, kas ir nepareizi. Piemēram «European Jazz Network» no Igaunijas bija 11 cilvēki, no Lietuvas septiņi cilvēki, no Latvijas…

Tu viens pats?

Tieši tā, tur arī ir tā problēma. Nerunāsim arī par koncertzāli.

Bet vismaz ir, kur attīstīties.

Mums ir gan radošums iekšā, gan viss pārējais, gan mūzika, gan mūziķi, nākošais darbs ir producentiem.