«S&T Syndicate» — trako ideju īstenotāji
Viena albuma ieraksta laikā piedzīvot sastāva maiņu divas reizes, izdot albumu automātiskā atbildētāja formātā un kabatā slēpt vēl vairāk netradicionālu ideju — «lifta mūzikas» nākamais līmenis
Vēl viena tradīcija, kas man turpinās šajā žurnālā — tikties ar māksliniekiem viņu nākamā albuma sakarā. Šoreiz satikos ar trīs grupas «S&T Syndicate» dalībniekiem — bundzinieku Rihardu Vāveri, taustiņinstrumentālistu Mārtiņu Jurjānu un grupas jauno dalībnieku, basistu Kasparu Lastovski. Kā vienmēr, saruna sanāca joku un smieklu pilna, kopumā atmosfēra ļoti pozītīva un radoša, kā jau ar māksliniekiem mēdz būt. Beidzot sanāca uzdot personīgi jautājumu par ļoti neierastu albuma izdošanas formātu — automātiskā atbildētāja formātā, kas, protams, atskaņo mūziku visbēdīgākajā kvalitātē — 8 kilohercos, bet nu, koncepcija ir koncepcija, ja tas iederās, tas jādara! Šādu piegājienu pilnīgi atbalstu, jo, ja ir tieksme meklēt nestandarta risinājumus, tas jādara, varbūt tas pavērs ceļu ģeniālām idējām nākotnē! Un arī — ja cilvēks ir piezvanījis uz šo numuru (67473067 — būs aktīvs līdz septembra beigām, varbūt līdz oktobra beigām, tā kā steidzamies!), tad klausītājam jau ir zināma velme klausīties šo mākslinieku, un tas, savukārt, nozīmē, ka viņš visticamāk aizies uz koncertu un, kas ir vēl svarīgāk, pastāstīs draugiem, jo par tik neierastu formātu būtu stulbi nestāstīt, vai ne?
Tātad mana saruna ar foršajiem «sindikātiem» par mūziku, mūziķiem un albumu! Aiziet!
Man nenormāli patīk, ka mūsu otrā saruna sākas ar to pašu frāzi — apsveicu ar jaunu albumu!
Rihards: Ha, paldies!
It kā nav tik sen kopš tās iepriekšējās reizes «Takā», ne?
Rihards: Likās tā kā vakar, ne?
Nu tad stāstiet! Jums kolektīvā ir izmaiņas? Cik gadi vispār pagāja? Trīs?
Rihards: Pirmais albums bija 2017. gadā. Īstenībā šis albums gatavs arī bija jau divus gadus atpakaļ.
Nu kā parasti, ierakstīt ir viena lieta, samiksēt un izdot — pavisam cita.
Rihards: Kovids mūs bišķiņ… Mēs jau domājām, ka tā būs lieta uz pāris mēnešiem, un tad tas ievilkās, paši izsmērējāmies.
Mārtiņš: Bija arī objektīvi apstākļi, kāpēc nenāca klajā, bija arī subjektīvie.
Kaspars: Bet par izmaiņām — tas bija deviņpadsmitais gads, tieši pirms kovida?
Rihards: Jā, mēs visu laiku gribējām, lai ir dzīvais bass, jo pirms tam mums bija ritmiskākais basists pasaule, kurš vienmēr bija uz mēģiem laikā un vienmēr zināja visas partijas — mūsu «GrooveBox»! [smejas] Nu jā, mēs visu laiku gribējām dzīvo basu, un mēs visu laiku gribējām tieši Kasparu Lastovski! Kaspars Balodis, mūsu ritma ģitārists, viņu uzrunāja, bet Kaspars teica, ka viņam nav daudz laika un viņš nezina, kā būs, un es teicu: «Pasaki lai viņš atnāk uz mēģi vienkārši padžemot!» Tad viņš atnāca un pieņēma pareizo lēmumu — pievienoties, un mēs esam ļoti, ļoti laimīgi, ka viņš tagad ir ar mums. Es kā bundzinieks vispār esmu septītajās debesīs!
Varu iedomāties, tagad vismaz ir iespēja bišķiņ pamākslot!
Rihards: Palažot… [visi smejas]
Nu jā, bass izglābs, vai ne?
Rihards: Tieši tā!
Kaspars: Baigi interesanti — kad uzaicināja, es vispār jau gribēju ar viņiem spēlēt, es jau redzēju entos gadu iepriekš viņus. Bet, jā, es atnācu, un pats trakākais ir, ka viņiem jau viss bija gatavs, albums jau ir gatavs un man jālec vagonā iekšā, no sērijas — kad vilciens jau iet prom.
Paga, jūs albumu ierakstījāt bez basa?
Mārtiņš: Nē, materiāls bija gatavs, ejam uz studiju!
Kaspars: Man principā bija pusgads, mazāk, visu apgūt. Principā mums bija vairāk dziesmas, mēs ierakstījām 12, pluss vēl vecās — visu apgūt un izdomāt vēl savas partijas. Mani iemeta peldbaseina dziļajā galā pa taisno un lika strādāt
Vismaz nav garlaicīgi!
Mārtiņš: Tur vēl bija tā, kā tu pateici: «Šitā dziesma nebūs, šitā nebūs…»
Rihards: Respektīvi, mēs ierakstījām 12 gabšus un tad klausījāmies, un sapratām, ka būs pa daudz. Visi tie gabali bija riktīgi forši, bet par ilgu būtu. Negribas, lai klausītājs pusalbumā sagurst.
Nu kā, ir taču tie dubultie albumi
Rihards: Pietiek, ka mēs pirmajā 15 dziesmas izdevām!
Kaspars: Nevar jau pārdozēt, bet, jā, baigi forši, mēs visu ierakstījām un tad līdz rudenim tā kā bija gatavs, tūlīt būs gatavs un hopsā! Kovids… Tā tas arī novilkās tos divus gadus, un tad mums nāca otrā izmaiņa — pārsteigumā kā zibens no debesīm ģitārists Ernests Rasa pateica, ka viņš grib kaut ko citu darīt, mēs atkal bijām tādā stāvoklī, kad it kā var darīt, bet neko nevar darīt. Tad sākās jaunā ģitārista meklējumi, tur liels paldies Elvijam Grafcovam, jo viņš mums iedeva savu audzēkni Robertu Gromovu, kurš ir stilīgs džeks, viņš izskatās tā, it kā viņš atlidojis no septiņdesmitajiem.
Jā, starp citu, to es pamanīju prezentācijā, diezgan kolorīts personāžs.
Kaspars: Stilīgākais grupā.
Rihards: Nu, tad atkal visjaunākajam kolektīva dalībniekam bija tā: «Večuk, mēs gribam prezentēt albumu, mācies!»
Bet Ernests paspēja visu ierakstīt albumam pirms aizgāja prom, pareizi?
Martiņš: Jā!
Bet vispār kovids daudziem piečakarēja ierakstus, kaut gan es pamanīju, ka mūziķu tusiņs nosacīti sadalījās divās grupās — tie, kam piečakarēja ierakstus, un tie, kas paspēja daudz ko ierakstīt.
Mārtiņš: Nu jā, mums arī bija doma, ka varēja, bet pēc tam visi gudri…
Nu labi, tad par ierakstīto un jau prezentēto! Kāpēc «Liftu Mūzika»? Kādā kontekstā vispār tas nosaukums iet ar mūziku? Liftā kaut ko tādu diez vai kāds kādreiz uzliks! Var palikt liftā vienkārši!
Kaspars: Tāpēc tur arī ir tas 2.1 — apgreids!
Rihards: 2.1 nozīmē, ka tā ir lifta mūzika ar subbasiem.
Kaspars: Tas koncepts ir parodija, jo instrumentālā mūzika parasti skan fonā.
Mārtiņš: Tas nosaukums ir pašironija.
Rihards: Tā ir pašironija, jo tad, kad mēs izdevām pirmo albumu, žurnālā «Mūzikas Saule» bija recenzija un viena no kritiķiem iedeva labu novērtējumu bet viņa tieši pieminēja: «Es domāju ka instrumentālā mūzika var būt tikai kā fona mūzika, kas skan restorānos vai bankā,» —viņa bija gaidījusi kaut ko tādu un bija pārsteigta.
Un šajā brīdī gandrīz visiem klasiskajiem mūziķiem uzacis saskaras ar matu līniju…
Rihards: Tad rodas cits jautājums — cik instrumentālās mūzikas cilvēks vispār klausījās… Tāpēc mēs par šo šajā albumā iesmējam.
Kaspars: Un pašas dziesmas arī ir vairāk kā muzikālie stāsti, nevis kā fona mūzika.
Mārtiņš: Bet vēsturiski jēdziens «Elevator Music» nav tāds, kad ir fons, viņš ir tāds, lai cilvēkus liftā nomierina, lai viņš nedabon kādu sirdstrieku. Tas ir jēdziens, kas vēlāk aizgājis sabiedrībā un tika izmantots, lai apzīmētu citu kvalitāti. [muzak — https://www.westcoastelevators.com.au/elevator-music/]
Inčīgi, nekad nebiju par to domājusi!
Rihards: Arī lielveikalos parasti iesaka likt mūziku, kas ir sirdsritma tempā.
Nav tā, kā viņi liek mūziku, kas liks tev palikt veikalā ilgāk un nopirkt vairāk?
Rihards: Tā arī ir — lēni, nesteidzīgi iziet cauri veikalam un izvēlēties vairāk, nekā tev vajag.
Interesanti, daudz jaunas informācijas! Tātad jūsu lifta mūzika ir, lai paliktu tajā ilgāk un padejotu?
Rihards: It īpaši pie pirmās dziesmas… Mēs paši nevarētu pie tās padejot, tāpēc parasti aicinām kādu uzdrošināties, mēs gribam redzēt, kā tas varētu būt!
Kā jūs tā ar cilvēkiem…
Kaspars: Mēs vienkārši neslikti dejojam. [visi smejās]
Rihards: Pusi no mēģinājumiem mēs spēlējam un komponējam, otro pusi — dejojam!
Jums vajag uz kādu koncertu uzaicināt «Gang Breakers» vai «Dance of Street», būs linījdejas 2.1
Kaspars: Tas būs labi.
Rihards: Šito mēs pierakstīsim.
Un kas tā bija par fīču ar tālruņa numuru, uz kuru bija jāzvana, lai noklausīties albumu?
Kaspars: Tur var piezvanīt un noklausīties albumu!
Mārtiņš: Pirmām kārtām, albums tika izdots ne fiziski, ne digitālajā vidē, bet viņš tika izdots automātiskā atbildētāja formātā, tas ironiskais joks ir par to, kā visi operatori ir aizņemti, zvani un klausies.
Bet kāpēc?!
Rihards: Tā pati apspēle par to «Elevator Music» un fona mūziku, kad tu zvani kādam, gaidi operatoru un tur parasti skan boring muzons.
Kā jūs to izdomājāt?
Rihards: Ar šo mums palīdzēja Gatis Pakalns, kas mums arī taisīja albuma vāciņa noformējumu. Pirms prezentācijas, ja tu zvanīji, tevi aicināja atnākt uz prezentāciju, ar sms tika atsūtīta vieta, datums un laiks, tagad tu saņem saiti uz «Spotify». Vispār, ja noklausies gandrīz līdz galam, tev paziņo, ka, ja tev patīk klausīties albumu astoņu kilohercu kvalitātē, vari noklausīties tiešām līdz galam un piedalīties izlozē, un vinnēt privāto koncertu no «S&T Syndicate».
Drosmīgi! Zini, viena lieta ir saražot kaut kādu trako ideju, otra ir to ideju īstenot.
Rihards: Var jau attīstīt to ideju tālāk, tieši vakar ar Gati runājām, ka varētu atrast to sievieti, kas sen, sen pa televizoru vēlos vakaros teica: «Tu būsi mans vergs, tev nav izvēles!»
Bāc, es to atceros!!!
Rihards: Un mēs domājām atrast to sievieti, aizbraukt pie viņas ciemos ar vāverītes torti un paprasīt, vai viņa nevarētu ierunāt: «Tu būsi mans klausītājs, tev nav izvēles! Zvani uz šo numuru!»
Lūdzu, izdariet to!!! [smejas]
Rihards: Kāpēc ne?
Nu pareizi, man pašai vienmēr līdzīga argumentācija — kāpēc ne?
Rihards: Kurš vēl izdos albumu uz automātiskā atbildētāja…
Vispār es pamanīju, ka visi tagad mēģina kaut kā interesantāk izdot albumus, teiksim «FunCOOLio» albums ir izdots uz kasetēm.
Rihards: Nu jā, tās štelles nāk atpakaļ, vinils jau kādu laiku kotējas.
Mārtiņš: Vinils — tas ir prestižs.
Nu jā, tas ir nedaudz čakarīgāks un dārgāks variants.
Rihards: Tāpēc mums arī šis albums pagaidām ir tikai digitālajā versijā.
Mārtiņš: Un autoatbildētāja, kas nav vislētākais variants.
Rihards: Jā, bet diemžēl pagaidām fizisko kopiju pagaidām nepavelkam, jo kovidlaikā nav tā, ka bija daudz koncertu.
Bet būs?
Rihards: Es domāju, ka būs!
