Saulkrastu priežu mežs vai hiphops?

Darens Petits stāsta par brīvību un ansambļa klasi kā radošo darbnīcu

Saulkrastu džeza festivālā šogad viesojās Nebraskas Universitātes studentu ansamblis no Omahas (ASV) profesora Darena Petita vadībā. Lai gan kolēģe Aleksandra Line un Darens jau ir tikušies iepriekš (interviju varat lasīt JAZZin žurnāla 13. numurā), Indriķa Veitnera mudināts, aicināju viņu uz sarunu vēlreiz, lai noskaidrotu, kādas sajūtas radījusi šīgada ciemošanās Latvijā, kā arī parunājām detalizētāk par mūziku un dzīvi kopumā.

Esmu dzirdējis, ka šī nav jūsu pirmā viesošanās Latvijā. Vai tā ir taisnība?

Jā, esmu bijis Latvijā jau pāris reižu. Saikne starp mūsu augstskolu un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju sākās nedaudz vairāk kā pirms 20 gadiem kā sadarbība starp mūsu universitātes pūtēju orķestra diriģentu Džimu Seikeru un diriģēšanas profesoru Jāni Puriņu.

Sanāk, ka sākotnēji šī sadarbība nemaz nebija saistīta ar džeza mūziku?

Jā, sākotnēji tam nebija saistības ar džezu. Kad Džims Seikers devās pensijā, sadarbības turpināšanu pārņēma Pīts Madsens, ienesot jaunas vēsmas. Laika gaitā, sadarbībai attīstoties, procesā iesaistījos es un no JVLMA puses arī Indriķis Veitners. Tā kā Indriķis un es ikdienā darām vienu un to pašu (vadam studentu džeza ansambļus), abi nonācām pie idejas, ka varētu ansambļus sūtīt pieredzes apmaiņas braucienos — latviešu studenti brauc pie mums, bet mēs braucam uz Latviju. Šādā veidā sadarbojamies jau pāris gadu. Šobrīd izskatās, ka šo sadarbību turpināsim un attīstīsim tālāk.

Kad bija pēdējā reize, kad ciemojāties Latvijā?

Tas bija trīs gadus atpakaļ — 2019. gadā.

Pirms pandēmijas laika.

Jā, tieši tā. Mēs vēl paspējām uzstāties tur, kur skatuve atradās iepriekš — vecajā vietā pirms Saulkrastu estrādes renovācijas.

Kas ir tās lietas, kas šīgada vizīti padara atšķirīgu? Vai esat pamanījis kādas izmaiņas?

Esmu pamanījis, ka gadu gaitā arvien vairāk cilvēku labi pārvalda angļu valodu. Pirmo reiz šeit biju ap 2008. gadu, un to patiešām var just. Saulkrastu teritorija kļūst sakoptāka, šķiet, arī vairāk apdzīvota. Ir arī lietas, kas nemainās — ēdiens ir brīnisķīgs, un cilvēki apkārt ir tikpat draudzīgi. Šīgada vizītē jūtu, ka cilvēki satraucas par situāciju Ukrainā — ikdienas dzīve norit kā parasti, bet fonā visu laiku jūtama šīs situācijas ietekme.

Ģeogrāfiski atrodamies salīdzinoši tuvu.

Pārāk tuvu!

Ikdienā lasot vai klausoties ziņas, vienmēr uzzinām par karadarbību kaut kur uz zemeslodes. Šoreiz tas ir tik tuvu, ka tas vairs neliekas tik bezpersoniski un distancēti. Tas viss notiek tepat.

Jā, to nav iespējams ignorēt. Pastaigājoties pa Rīgas centru, gājām garām arī Krievijas vēstniecībai un redzējām protestētājus, turot plakātus un kliedzot saukļus. Esot ASV, mēs zinām par šiem notikumiem, bet, esot šeit, mēs redzam un pārliecinamies — jā, tas tik tiešām notiek pa īstam!

Latvija ar ASV cieši sadarbojas daudzās jomās — ne tikai militāri, bet arī kultūras un izglītības jomā. Jūsu vizīte ir šīs sadarbības sastāvdaļa.

Jā, vairākkārt esmu bijis iesaistīts šādos pieredzas apmaiņas braucienos kultūras nozarē. Esmu apceļojis daudzas pasaules valstis, bet man vienmēr ir īpaši paticis apciemot Latviju — skaista valsts, Rīga ir skaista pilsēta. Grūti aprakstīt vārdos, kāpēc tas tā ir, bet man patiešām ļoti patīk Latvija.

Vai klimats ir līdzīgs kā Omahā?

Nē.

Omaha atrodas vairāk uz dienvidiem?

Jā. Visu šo nedēļu Omahā bija 36 grādu karstums. Vasarā ir ļoti karsti un valda liels gaisa mitrums. Ziemā savukārt ir ārkārtīgi auksti. Laikapstākļu izmaiņas ir ekstrēmas, un dzīvojam galējībās. Diezgan nožēlojami! Tāpēc mums ļoti patīk Saulkrastos. Šeit klimats ir daudz maigāks — vakar bija 30 grādu karstums.

Jutāties kā mājās?

Jutāmies kā mājās kādā agrā rīta stundā.

Atgriežoties pie mūzikas — visticamāk, studentiem šī ir pirmā uzstāšanās pieredze ārzemēs?

Visiem (izņemot vienu) šī gada ansambļa dalībniekiem ceļojums uz Saulkrastiem ir pirmais ārzemju brauciens dzīvē — pieci no sešiem cilvēkiem ārpus ASV nav bijuši. Tas ir tipiski. ASV pati par sevi ir milzīga valsts. Pie tam brauciens pāri okeānam ir arī ļoti dārgs pasākums. Brauciens uz šejieni un atpakaļ vienai personai izmaksāja ap 1800 eiro. Sākumā lidojām uz Čikāgu, pēc tam uz Amsterdamu un visbeidzot nonācām Rīgā.

Vai esat saņēmis kādas atsauksmes no studentiem par pavadīto laiku šeit?

Viņi ir sajūsmā, viņiem šeit ļoti patīk. Man par to ir liels prieks. Viena no vērtīgākajām atziņām, ko viņi šeit gūst, ir tā, ka otrā zemeslodes pusē dzīvo tādi paši cilvēki kā viņi. Mēs ikdienā risinām ļoti līdzīgas problēmas. Šajā braucienā viņi arī gūst profesionālu koncerttūres pieredzi, tagad viņi pieredz to, kā tas ir — doties koncertbraucienā, sastopoties gan ar muzikāliem, gan arī sadzīves izaicinājumiem. Pirms devāmies uz Saulkrastiem, paspējām vēl nospēlēt trīs koncertus Lietuvā. Sanāk, ka deviņu dienu laikā viņi sniedza septiņus koncertus.

Vai ceļojuma laikā esat saskārušies ar kādiem izaicinājumiem vai grūtībām? Kaut ko tādu, kas atšķiras no tā, ko esat pieredzējuši mājās?

Nekas ārkārtējs nav noticis, viss līdz šim noritējis gludi. Nāk prātā vienīgi tas, ka esam pieraduši būt daudz disciplinētāki ar laika plānošanu — «septiņi no rīta» patiešām arī nozīmē «septiņi no rīta»! Laika gaitā esmu iemācījies vienkārši to pieņemt un saprast, ka lietas var interpretēt dažādi. Citādi nekādu problēmu saprasties un muzicēt mums nav. Mūzika ir mūzika, neatkarīgi no tā, ar ko tu kopā spēlē. Mūziķi Latvijā dara to pašu, ko mēs.

Skaņdarbi, ko spēlējāt šovakar Saulkrastos, ir tie paši, ko spēlējāt pāris dienu iepriekš Rīgā, «M/Darbnīcā»?

Principā jā. Ar nelielām izmaiņām.

Jau tad, kad dzirdēju jūsu uzstāšanos «M/Darbnīcā», sapratu, ka jūsu atskaņotā mūzika atbilst manai personīgajai muzikālajai gaumei. Apmeklēju jūsu šīvakara koncertu ne tikai darba uzdevumā, bet arī tāpēc, ka pats vēlējos jūs dzirdēt vēlreiz.

Paldies!

Vēlējos uzzināt, vai kompozīcijas rakstījuši paši studenti, vai arī spēlējat jau pirms tam eksistējošu repertuāru?

Viss, ko spēlējam, ir viņu pašu radīta mūzika — kompozīcijas vai aranžējumi. Ikdienas darbā, ja studenti nav neko jaunu uzrakstījuši, mēs nespēlējam. Šī gada Saulkrastu koncertā spēlējām Džimija Hendriksa skaņdarbu, ko aranžēju es. Basģitārists aranžēja džeza standartu. Pārējās bija oriģinālkompozīcijas.

Kā jūs strādājat ikdienā? Mācību gada laikā jums ir mēģinājumi katru nedēļu?

Mums ir mēģinājumi divas reizes nedēļā — vienreiz kopā ar mani kā pedagogu, bet otrs mēģinājums ir pašu studentu patstāvīgais darbs. Studenti pie manis nāk ar savām idejām, izklāsta tās, un mēs atrodam veidus, kā pie tām strādāt. Bet man ir arī svarīgi kādā brīdī paiet malā un ļaut viņiem strādāt pašiem.

Jautāju to tāpēc, ka man vienmēr ir licies interesanti vērot dažādas pieejas mācību procesam. Katrā mācību iestādē, katrā valstī ir savas īpatnības un atšķirības. Kā jau teicu iepriekš, jūsu radītā mūzika manī raisīja simpātijas, tāpēc man radās īpaša vēlme painteresēties — kā jūs pie šī visa nonācāt. Jūsu pieejā man patīk tas, ka jau skolā jūs simulējat profesionālu situāciju, kurā paši radāt jaunu mūziku noteiktā laikā.

Es dodu viņiem tik daudz brīvības, cik nepieciešams. Ja viņi man lūdz palīdzību, es to sniedzu.

Savā ansambļa klasē jūs apvienojat vairākas disciplīnas — jūs nemācaties tikai atskaņot mūziku, jūs būtībā mācāties kompozīciju, aranžēšanu un uzstāšanās mirklis ir tikai viens no elementiem.

Jā, to varētu saukt par sava veida radošo darbnīcu. Šādi strādāju jau aptuveni 20 gadus, un rezultāti nekad nav likuši vilties. Esmu devis viņiem iespēju atbildēt pašiem par savu mūziku, un iznākums vienmēr ir bijis pozitīvs. Kā jau saprati, mēs nestrādājam pēc principa «šodien spēlējam «Autumn Leaves», nākamnedēļ spēlesim «Blue Bossa», aiznākamnedēļ mācīsimies «Recorda Me» un tā tālāk…». To viņi var darīt paši savā starpā, džema sesijās. Tas nav jādara ansambļa klasē. Es dodu uzdevumu, piemēram, «uzraksti kaut ko uz piektdienas nodarbību». Tas var būt jebkas, kaut vai trīs notis, uzskricelētas uz tualetes papīra. Tā katrs atnes kādu ideju, un mums ir materiāls, ar ko strādāt.

Fantastiski! Atceros, ka mani pašu studiju laikā standartu apgūšana pārāk neiedvesmoja, bet man ļoti patika radošas situācijas, kurās mūzika bija jākomponē vai jāaranžē pašam. Protams, jādara ir abas lietas un viena otru papildina. Šeit es vairāk runāju par tādu intuitīvu, dabisku tieksmi, kas katram cilvēkam atšķiras. Ir mūziķi, kas kompozīcijas un improvizācijas procesu ļoti izbauda, savukārt citi ar šīm lietām nodarboties nevēlas un to sevī neizjūt. Mēs esam dažādi.

Jā, arī es esmu juties līdzīgi. Džezs ir tik ļoti plašs jēdziens. Kas ir džezs? Svinga astotdaļas? Jā, bet Latīņamerikas stilistikās nav svinga astotdaļu, kaut gan pie džeza mūzikas mēs tās pieskaitām. Improvizācija? Paklausies bigbenda skaņdarbus, kur viss ir izrakstīts, izaranžēts un neviens neimprovizē — tas vairs nav džezs? Instrumentācija? Ja skaņdarbu izpilda uz dūdām, vai tas vairs nebūs džezs? Šādi var turpināt, un diskusijai beigu nebūs.

Jūsu attēlotais dialogs manā galvā maisījies tūkstošiem reižu.

Mēs paši piešķiram nozīmi tam, vai mūzika mūsu prātos ir džezs vai nav. Nav iemesla tam, lai nedrīkstētu radīt, piemēram, grupas «Radiohead» mūziku džeza apdarē. Un tas jau eksistē! Meklēt iedvesmu un ietekmēties var no jebkā. Latviešu tautas mūzika piešķir nokrāsu džeza mūzikai Latvijā. Tā tas taču ir, vai ne? Vai tas ir kaut kas slikts un nepareizs?

Mākslā viss ir relatīvs un interpretējams. Kaut kas var būt un tik pat labi arī var nebūt.

Mūzika ir mūzika.

Man ir patiess prieks šo dzirdēt no cilvēka, kurš nāk no zemes, kur džezs ir radies.

Protams, ne visi domā par šo visu kā es.

Vai studentu ansambļa sastāvs ir nemainīgs katru gadu?

Ir studenti, kas skolu absolvē, un viņu vietā nāk citi. Šī gada sastāvā bija trīs absolventi, pārējie trīs absolvēs nākamgad. Lai tiktu ansamblī, ir jāiztur atlase. Mēs esam vienīgais ansamblis, kas strādā pēc manis aprakstītās pieejas, tāpēc gribētāju ir daudz un konkurss ir liels.

Vai šos ansambļa klasē radītos skaņdarbus iespējams kaut kur dzirdēt? Vai jūs radīto materiālu ierakstāt studijā? Pēc koncerta noklausīšanās palika nedaudz žēl, ka šī mūzika kaut kur aizplūdīs un vairs neatgriezīsies.

Jā, tā notiek visu laiku. Ir gan bijušas reizes, kad esam ierakstījuši skaņdarbus studijā, bet rezultāts nav tik labs, kā izpildot dzīvā koncertsituācijā. Bet, jā, es piekrītu, ka mums būtu jāieliek lielākas pūles tajā, lai mūzika tiktu dokumentēta un iemūžināta.

Cik es saprotu, esošie ieraksti ir jūsu personīgajā arhīvā. Tie nav nekur publicēti?

Tieši tā.

Iepriekš teicāt, ka vadāt ansambli jau aptuveni 20 gadu. Vai laikā gaitā esat novērojis izmaiņas studentu mūzikas gaumē? Pieļauju, ka tā skaņa, ko dzirdējām šodien, nebija tā, kas skanēja 20 gadus atpakaļ.

Jā, mūzikas gaume mainās cauri laikiem. Šī gada ansambļa mūziķi iedvesmojas no Džona Maklaflina un «Mahavishnu Orchestra», kā arī Dekstera Gordona. Tāpēc arī dzirdējāt skaņdarbus hārdbopa estētikā. «Snarky Puppy» pirms 20 gadiem neeksistēja, bet šobrīd visi viņus klausās un, protams, arī no viņiem ietekmējas. Kriss Poters agrāk nebija tik liela figūra džeza mūzikas pasaulē kā tagad. Protams, arī popmūzika un hiphops. Tas viss sakausējas kopā.

Brīniškīgi, ka jūsu ansambļa klase ir tā vide, kur tam visam ir vieta.

No instrumenta nāk ārā gaiss, ko paši elpojam. Vienalga, vai tas ir Saulkrastu priežu meža gaiss vai hiphops, tas kaut kādā veidā iznāks ārā.

Paldies par iedvesmojošo sarunu!