«Saulkrasti Jazz 2022» kā mūziķu dvēseles stāvoklis

No amerikāņu studentiem un soulmūzikas kopā ar hiphopu līdz bigbendam un kamerorķestrim

Jūlija vidū džeza notikumu centrā ierindojies arī starptautiski atzītais, Latvijas iedzīvotāju un viesu iecienītais festivāls «Saulkrasti Jazz». Šogad festivāls notika jau 24. reizi, Saulkrastu pilsētā un novadā uzņemot māksliniekus no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Spānijas, Slovēnijas, Šveices un ASV. Kā festivāla mākslinieciskais vadītājs Tālis Gžibovskis intervijā teica Anetei Ašmanei-Vilsonei, liela nozīme allaž bijusi festivāla ievirzei uz izglītošanu — tā šogad izpalikusi, taču ir cerības, ka pie meistarklasēm nedēļas garumā «Saulkrasti Jazz» varēs atgriezties nākamgad.

«Ar lielu prieku un zināmu iekšēju gandarījumu redzam, ka pirmie jaunieši, kas te bijuši šo gadu laikā padsmit gadu vecumā, nu jau ir paaudze, kuriem ir pāri 30, un viņi ir spējīgi Latvijas džezu attīstīt un virzīt tālāk. Ir prieks par jebkuru instrumentālistu un dziedātāju, kuri devušies pasaulē, viena daļa jau atgriezusies un veido šo džeziskās domāšanas mugurkaulu, un tas ir pietiekoši nozīmīgs faktors,» stāsta Tālis Gžibovskis Latvijas Radio 3 «Klasika». Tā nu arī «JAZZin.lv» komanda devās izpētīt, kas šogad ir iecienītā festivāla piedāvājumā, un izbaudīt vasaru Saulkrastos.

Šogad festivāls risinājās trīs dienas — kamēr lielkoncerti notika uz Lielās skatuves Saulkrastu pilsētas estrādē, arī Saules laukumā, Kultūras namā «Zvejniekciems» un Pabažu skatuvē muzicēja «Smooth Band» un Diāna Pīrāgs, Mareka Logina kvintets no Latvijas, Nebraskas universitātes džeza ansamblis no ASV, diksilends «Sapņu komanda» un Rīgas Doma kora skolas audzēkņi. Pirmās festivāla dienas galvenais koncerts iesākās ar Baltijas Bundzinieku līgas finālu — konkursu, kurā savus spēkus var iemēģināt bundzinieki līdz 25 gadu vecumam. Šogad finālā piedalījās Harmo Rons Kallaste no Igaunijas, Jonass Šulskis un Tits Jukšta no Lietuvas, Jānis Kristaps Sokolovs un Reinis Baltiņš no Latvijas. Pie pārliecinošās uzvaras tika Rīgas Doma kora skolas audzēknis Kristaps Jānis Sokolovs, un koncertu turpināja Laura Amantova kvartets kopā ar Rūtu Dūdumu-Ķirsi, kā arī «Adam Wendt Acoustic Band» (Polija) kopā ar Lauru Kubu (Spānija).

Otrās festivāla dienas lielkoncertu iesāka pianists un dziedātājs Urošs Peričs (Uros Peric Perry) no Slovēnijas, kurš uzstājās kopā ar «Mirage Jazz Orchestra». Jau koncerta pieteikumā bija minēts, ka Urošam pieder pasaules rekords Reja Čārlza piemiņas koncertu skaitā (vairāk nekā 350 koncerti), un šis koncerts nebūt nav izņēmums, taču muzikālajā programmā tika iekļautas arī slovēnieša oriģinālkompozīcijas labāko džeza tradīciju stilistikā. Urošs uz skatuves uzvedās nepārprotami un pārliecinoši, spēlējot flīģeli (kas arī šogad tik labi piestāv Saulkrastu estrādes skatuvei) un vienlaicīgi dziedot brīnišķīgi nostādītā balsī, arī «Mirāža» priecēja klausītāju ausis instrumentālajās kompozīcijās, taču visiem kopā manāmi pietrūka saspēles. Pilnīgi saprotams, ka kopmēģinājums koncerta rītā bieži vien ir vienīgā iespēja sanākt kopā, taču ir pieredzēti gadījumi, kad arī tas nebūt nav traucējis saliedētam, draiva pilnam priekšnesumam, kas diemžēl nebija manāms šoreiz. Šķietami laba krāsa, Kuldīgas vokālā trio «Karameles» pievienošana koncertam, pieredzējušajai ausij likās tikai vēl viens elements puzlei, kuras gabaliņi likās kopā ļoti nosacīti, ne pārāk dabiski un reizēm atgādināja skaņu plati, kurai uz atskaņotāja izvēlēts nedaudz neprecīzs ātrums. Tuvāk koncerta beigām kopējā saspēle bija nedaudz dabiskāka, Indriķis Veitners nospēlēja patīkamu solo, nebija ne mazāko šaubu par viesmākslinieka profesionalitāti un atraktivitāti, taču «Mirāžas» kopskaņai Uroša Periča draiva un enerģijas manāmi pietrūka.

Koncerta turpinājumā klausītāji sagaidīja fanka un soula mūzikas pārstāvjus — trio «The Next Movement» no Šveices. Mākslinieki uzkāpa uz skatuves, skanot iepriekš ierakstītiem «pleibekiem» ar vārdu «Saulkrasti» — un ikvienam klausītājam, protams, šāda uzmanība šķita patīkama, taču jau pirmie muzicēšanas mirkļi izvēlēto efektu dēļ ļoti atgādināja miljonu klausītāju iecienīto «Daft Punk» grupu, kas gan vairs neatbilst grupas nosaukumā pieteiktajai «nākamajai kustībai». Lai arī mūziķi nāk no Šveices, visi trīs ir labu laiku pavadījuši ASV (bundzinieks Dž. Dž. Flueks (J. J. Flueck) uzaudzis Amerikā un piedalījies starptautiskos projektos, basģitārists Paskāls P. Keizars (Pascal «P» Kaeser) studējis Bērklijā un dalījis skatuvi ar Antonio Sanchez (Pat Metheny), Tony Escapa (Ricky Martin) un Keith Harris («Black Eyed Peas»), bet ģitārists Sems Zīgentālers (Sam Siegenthaler) daudz koncertējis vairākos pasaules kontinentos, tostarp Ziemeļamerikā). Koncerta sākumā abi «Saulkrasti Jazz» festivāla «tēvi» Raimonds Kalniņš un Tālis Gžibovskis sēdēja auditorijā un vērīgi klausījās, taču pēc neilga brīža jau smaidīja un aplaudēja mūziķiem ritmā — un viņiem pievienojās arī koncerta apmeklētāji, jo ritmu, kas skanēja no skatuves, bija neiespējami ignorēt.

Koncerta laikā visi trīs instrumentālisti ne tikai spēlēja, bet arī dziedāja — funka, soula, R-n-B, arī hip-hopa mūzikas sajaukumu, pasaulslavenu hitu autoraranžijas un veselu buķeti ar oriģinālkompozīcijām, šķietami barojoties no auditorijas enerģijas. Un auditorija pateicīgi atbildēja aicinājumiem — dziedāja un dejoja, ātri vien veidojot pūli pie skatuves un vienojoties dejā ar mūziķiem. Viesmākslinieki izsauca uz skatuves arī bērnus, vienlaicīgi auditorijas priekšā veidojot grūvīgu ritmu un dziedot ne pārāk sarežģītas teikumu konstrukcijas, dziesmu tekstiem balansējot uz robežas starp dzīves baudīšanu, intimitāti un visai pasaulei labi pazīstamajiem lamuvārdiem. Auditorijai tuvāk koncerta beigām tika lūgts dziedāt ritmiski un fonētiski sarežģītas frāzes, kas daļu no auditorijas mulsināja, tāpat džeza mīļus mulsināas «mīnus viens» (fonogramma), kas skanēja visa koncerta garumā un bija vesels solis prom no džeza brīvības. Taču izskatās, ka kopumā «Saulkrasti Jazz» apmeklētāji otrās dienas noslēgumā gāja prom gandarīti un, pametot estrādi, vēl aizvien dejoja ritmā.

Festivāla trešās dienas lielkoncertu Saulkrastu estrādē iesāka viesi no ASV. Nebraskas universitātes studentu ansamblis uzstājās ar programmu, kas speciāli sagatavota braucienam uz Eiropu. Pirms viesošanās Latvijā mūziķi paspēja nospēlēt arī pāris koncertus tepat kaimiņos — Lietuvā. Atsevišķos skaņdarbos ansamblim pievienojās arī viņu pedagogi — saksofonists Darens Petits un trombonists Pīts Madsens, kā arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studenti. Pašu ansambļa dalībnieku radītās kompozīcijas izskanēja pārliecinoši. Visas koncerttūres laikā ansamblim šī bijā septītā (pēdējā) uzstāšanās, kas nozīmē, ka Saulkrastos bija iespējams baudīt jau nobriedušu, sagatavotu un vairākkārt apspēlētu materiālu, kurā katrs no mūziķiem jūtas komfortabli. Simpātijas izraisīja kompozīcijās izmantotā mūzikas valoda, kurā autori nebaidījās no krāsainības gan harmonijas, gan ritma, gan arī stilistikās dažādības ziņā. Uzmanību piesaistīja saksofonists, kurš uzstāšanās laikā spēlēja ne tikai akustisko saksofonu, bet arī šī instrumenta elektrisko versiju — «EWI» (electronic wind instrument), kas pavēra iespējas tembru dažādošanai.

Silto vasaras vakaru turpināja Kauņas bigbends, kurš uzstājās kopā ar vokālisti Lauru Budreckīti (Laura Budreckyte). Mūziķu atskaņotā programma bija veltīta leģendārās amerikāņu dziedātājas Ellas Ficdžeraldas daiļradei. Bigbends izcēlās ar ļoti blīvu, spēcīgu un precīzu skanējumu visās instrumentu grupās. Bigbendu mūzikai raksturīgās pūšaminstrumentu iespēles bija izpildītas precīzi un ar augstu dinamisko intensitāti, kā arī ritma grupas saspēle funkcionēja kā spēcīgs mugurkauls, kas visu mūzikas audumu spēja dzelžaini saturēt kopā. Apsveicama ir vokālistes spēja bigbendam turēt līdzi un saglabāt savu lomu, esot priekšplānā. Budreckīte lieliski tika galā ar saviem uzdevumiem gan muzikālā vēstījuma nodošanā, gan arī komunikācijā un saiknes veidošanā starp mūziķiem un klausītājiem. Salīdzinājumā ar citiem mūziķiem, tieši vokālistu sniegumā īpaši svarīgas kļūst sīkas detaļas, kas gribot negribot veido arī visa ansambļa kopējo iespaidu. Programmas koncepcija kā veltījums Ellai Ficdžeraldai klausītājus provocē domāt salīdzinājumā, tāpēc, pieļauju, ka daļa klausītāju koncertā nesagaidīja to, uz ko cerēja, jo «tur no Ellas nebija ne smakas» [raksta autoru atsauce uz auditorijā dzirdēto]. Bet, pieņemot un apzinoties faktu, ka tādas Ellas vairs nav un nekad nebūs, skats uz Lauras Budreckītes performanci kļūst citādāks. Uzliekot mūzikai zīmogu «veltījums lielam māksliniekam», jāsaprot, ka iespējams parādīt tikai to, kādi iedvesmas avoti ir veidojuši pašu mūziķu personību. Mēģinājumi maksimāli pietuvoties stilam, atveidojot precīzu kāda mākslinieka izpildīšanas manieri, ar lielu varbūtību cietīs neveiksmi, savukārt klausītājos rosinās ekspektācijas, kas vēlāk radīs vilšanos.

Vakara nagla bija spāņu saksofonista Kiko Berengera (Kiko Berenguer) kvarteta uzstāšanās kopā ar Vidzemes kamerorķestri Andra Veismaņa vadībā. Kamēr tehniskie darbinieki pārkārtoja skatuvi, vakara vadītāja sanākušajiem klausītājiem lūdza pacietību, jo tas bija daudzskaitlīgākais sastāvs, kāds Saulkrastu festivālā līdz šim uzstājies. Jāatzīst, ka nedaudz ilgāk pagaidīt patiesi bija to vērts. Kamerorķestra sastāvs ar stīgu, pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu grupu lieliski mijiedarbojās ar kvarteta dzīvo un vitalitātes pilno skanējumu. Orķestrim izrakstītā partitūra uzbūvēta tā, lai priekšplānā esošie viesmākslinieki varētu netraucēti izpausties ar improvizācijām un orķestra krāsas funkcionētu kā pavadījums. Nevienā brīdī nelikās, ka orķestris ar kvartetu cīnās vai cenšas viens otru «apēst». Bija liela bauda vērot kvarteta mūziķu, īpaši basģitārista Mikela Alvaresa un flamenko ģitārista Huana de Pilāra spēli. Mūziķu dvēseles stāvoklis, kā arī ķermeņa valoda bija tik ciešā sazobē ar mūziku, ka to nebija iespējams nepamanīt. Lai arī uzbūves un stilistikas ziņā skaņdarbi lielākoties bija vienādi (tēma, kam seko improvizācijas), mūziķi lieliski spēja noturēt klausītāju uzmanību un, neskatoties uz vēlajām vakara stundām, pie pilnām tribīnēm atskaņoja arī vairākas piedevas.