Poļu ceļojums uz Latviju zelta meklējumos

Vokālo meistarklašu festivāls, kas grauj sienas ceļā uz improvizāciju

Jau otro gadu pēc kārtas Rīgā viesojās poļu mūziķu pulciņs, kas atbrauca, pateicoties Santai Šillerei un Līgai Kupčai, pašmāju džeza dziedātājām. Šī ir ļoti jauka iniciatīva, jo džeza mūziķiem vienmēr gribās uzzināt kaut ko jaunu, izmēģināt kaut ko, ko nebija gadījies iepriekš izmēģināt, pamuzicēt ar mūziķiem, ar kuriem neesi pazīstams, jo tad starp jums rodas tā neatkārtojamā enerģija, ko nekur un nekad nevar imitēt. Un kad atbrauc viesi no ārzemēm — vēl labāk, jo tad satiekas pavisam atšķirīgas kultūras, kuras kļūst par iedvesmas avotu gan vienai, gan otrai pusei. Šādas programmas palīdz mūziķiem ne tikai uzzināt kaut ko jaunu un amizantu, bet izveidot stiprākas saiknes ar kolēģiem, jo festivāls ilgst vairākās dienas pēc kārtas, un mums jau iemīļotā M/Darbnīca kā parasti veido atmosfēru, kur mūziķi var justies brīvi — gan jauni, gan jau pieredzējuši. Katru vakaru festivāla dalībniekiem bija iespēja neformālos apstākļos pavadīt laiku kopā, runāties, džemot, un, atnākot uz kādu no džemiem trešajā vai ceturtajā festivāla dienā, varēja manīt, ka savdabīgā siena starp, tā teikt, pasniedzējiem un studentiem it kā neeksistē — visi pulcējas kopā, viss draudzīgi un radoši. Mums sanāca apmeklēt gandrīz visus festivāla koncertus un aprunāties ar dažiem dalībniekiem. Fotogalerijas no pasākumiem var apskatīt mūsu žurnāla «Flickr» lapā, kā arī «Facebook» vietnē.

Kā jau varam noprast no nosaukuma, būtiskākā no ceļojošā «Voicingers On Tour» festivāla sastāvdaļām ir meistarklases, kas arī šogad sešu dienu garumā risinājās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Pasniedzēju vidū šoreiz ierindojušies gan ārzemju viesi (festivāla idejas autors un mākslinieciskais vadītājs Gžegožs Karnass no Polijas, Ganna Griniva no Ukrainas, Marta Kloučkova no Čehijas, Manu Domergs no Francijas, Natālija Kordiaka, Mateušs Ševčuks un Gžegožs Maskovskis no Polijas, Edilsons Sančezs no Kolumbijas), gan arī pašmāju meistari Edgars Cīrulis, Rūdolfs Macats un balss un ķermeņa atbrīvošanas pasniedzēja Dana Indāne-Surkiene.

Meistarklašu apmeklētāji varēja smelties iedvesmu un uzzināt vairāk par balsi, improvizāciju, ritmu, muzikālo valodu un daudz ko citu, savas zināšanas tūlīt pat pielietojot praksē pieredzējušo mentoru vadībā. Pēc meistarklasēm Aristīda pagalmā satikām visus tos dalībniekus, kuri baudīja vakara koncertus, un izdomājām vaicāt festivāla (un Latvijas mūzikas scēnā kopumā) mazāk pieredzējušajai dziedātājai, kā arī pieredzes pilnākai vokālistei, kā viņām šogad veicies.

Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas pēdējā kursa audzēkne Madara Dzene stāsta: «Šis ir mans pirmais gads, piedaloties «Voicingers» meistarklašu festivālā. Ikdienā muzicēju kopā ar draugiem, pagaidām ne tik nopietni. Es nezināju, ko gaidīt no šī festivāla, bet manas ekspektācijas noteikti ir pārspētas — esmu laimīga atrasties starp tik daudziem talantīgiem mūziķiem no Latvijas un ārzemēm, un, man liekas, tā ir brīnišķīga iespēja. Mēs varam redzēt, kā citās valstīs pieiet džezam, jo katram šī džeza valoda ir ļoti atšķirīga. Es runāju arī ar citiem dalībniekiem par to, ka mēs visi mācāmies vienu lietu, bet mums katram valoda ir tik atšķirīga — iedvesmo tas, ka mēs katrs esam īpaši ar kaut ko savu. Citreiz meistarklasēs es aizdomājos, jo galvā uzreiz veidojas kompozīcijas, gribās trenēties vēl vairāk — noteikti pielietošu gūtās zināšanas stundās un koncertos».

Vokālā pedagoģe no Liepājas Marianna Matvejeva stāsta: «Pagājušogad es pirmoreiz piedalījos šajā meistarklašu festivālā, viss bija jauns, bija brīži, kad man teica — tagad improvizē, dziedi — un es nevarēju, bija tāda siena priekšā, un man palīdzēja spert to soli un graut to sienu. Man šķiet, tas ir izdevies, un šogad ir vieglāk — šogad redzu tos, kuriem vēl ir tā siena, tā bagāža, kas jāatmet, asaras birst, puņķi, viss, kas nāk klāt. Kad emocijas nāk ārā, tas ir dabiski — mēs parasti aizslēdzamies un neļaujam sev parādīt, ko jūtam. Viena no pasniedzējām lika mums elpot ar skaņu, mudināja izpaust sevi no iekšpuses, dalīties ar to, kas esmu šobrīd, pieņemt sevi tādus, kādi esam. Un visi runā par to, kas mēs esam, un mums jādzīvo ar sevi pašiem, jārespektē sevi pašu un jāpieņem emocijas, kas nāk no tevis. Ieteikums tiem, kuri piedalīsies «Voicingers On Tour» nākamgad, ir pataustīt džezu, ja tas vēl netika darīts iepriekš, un sagatavot pāris standartus, lai ir krātuvē.»

Ar pāris komentāriem par šī gada meistarklasēm un dažām pārdomām par muzicēšanu padalījās arī «Voicingers» idejas autors un mākslinieciskais vadītājs Gžegožs Karnass. Komentāros viņs īsi pievērsās salīdzinājumam ar iepriekšējo gadu, kad festivāls Latvijā norisinājās pirmo reizi, kā arī par vietējiem mūziķiem, ar kuriem šogad sanāca sadarboties intensīvāk:

«Man ļoti patīk, ka koncerti šogad notiek ārā, jo cilvēki, kas atnāk nejauši, var arī palikt, un tas ir ļoti vērtīgi — kaut gan spēlējot to mūziku, ar kuru mēs nodarbojamies, tas varētu izlikties sarežģīti, mums ir jāspēj sasniegt tos nejaušus cilvēkus, lai viņi paliek un iesaistās, tas ir izaicinājums! Šī vieta izskatās diezgan aktīva — ballīte šajā stūrī, ballīte tajā, un tas man atgādina Āziju, kur es pavadīju diezgan daudz laika. Tur cilvēkiem netraucē skaņas, kas nāk no citiem cilvēkiem, viņi vienkārši mācās fokusēties uz lietām, kas viņiem patīk, un tad viss, kas notiek apkārt, vairs netraucē. Šī ir ļoti laba iemaņa, un šis pagalms [Aristīda pagalms] atgādina man to Āzijas pieredzi — kaut kāda grūvīga mūzika skan vienā galā, caur šīs ēkas logiem var dzirdēt citu koncertu, tajā pat laikā kaut kas notiek tepat uz skatuves. Man tas ļoti patīk — trakulīgums, burbuļošana.

Runājot par festivālu — manuprāt, tas ir spējis piesaistīt vairāk cilvēku, nekā pagājušogad, komanda ļoti labi pastrādājusi! Studenti pārsvarā ir jauni, Santai un komandai sanāca apzināt citu cilvēku loku, un varbūt nākošgad mums sanāks piesaistīt vēl lielāku auditoriju. Es redzu, kā tas attīstās šeit, Latvijā, varbūt nākamgad varētu arī izmēģināt kādu citu vietu, paskatīties, kā aizies tur.

Un ar pasniedzējiem un māksliniekiem ir tā, ka mēs vienmēr mēģinam viņus mainīt, šogad vismaz divas trešdaļas ir jauni. Tā ir ļoti laba ideja neļaut studentiem pierast pie kāda viena veida, kā domāt par mūziku un dziedāšanu, improvizāciju. Cilvēki vai nu patīk viens otram, vai arī nē, kādiem pedagogiem sanāk atrast piegājienu studentiem vienā veidā, citiem citā. Šogad starp pasniedzējiem ir arī latvieši, un es esmu sajusmā par tiem, it īpaši pianistiem, tie ir fantastiski, prasmīgi, jauki cilvēki, ļoti interesanti mūziķi. Tas ir tas, kāpēc mēs šeit ierodamies — lai meklētu zeltu, un zelts šeit ir. Ir ārkārtīgi forši redzēt uz skatuves mūziķus, kas iepriekš nekad nebija spēlējuši kopā, kā viņi sakonektējas pēc viena vai diviem mēģinājumiem, viņi uzkāpj uz skatuves un izbauda šo brīdi. Dažiem mūziķiem, kā es pamanīju jau sen, nepatīk spēlēt sliktos sastāvos, liekas, ka šādā salikumā nevar kvalitatīvi sagatavoties, izspodrināt visas niansītes, ka kaut kas paliks neizspēlēts, pazaudēts, bet tā īsti nav. Tā enerģija, ko tu saņem atpakaļ no šādās saspēles, ir tas svarīgākais, tad visas neprecizitātes kļūst par nesvarīgām, bet tā enerģija liek tev pamosties, tas ir kaut kas svaigs un spožs. Tā sajūta, kas tev rodas, kad tu dari kaut ko kā pirmoreiz — tā ir laime, un tajā ir milzīgs spēks. Tie cilvēki, kas te ir un kas klausās, to pamana.»