Pasākumi un sirdslietas. Kluba «Biedrība» atklāšanas ballīte

Biedrība «Biedrība» biedrības namā ir atvērusi klubu «Biedrība» — vieta, kas grib aplipināt apmeklētājus ar kultūru

Septembra sākumā Rīgas Latviešu biedrības nama pagrabā durvis oficiāli vēra klubs «Biedrība». Bez liekas, viņuprāt, masu mediju uzrunāšanas, taču ar plašu pasākumu programmu. Līdz šim klubs jau dažu mēnešu garumā uzņēma pie sevis dažnedažādus latviešu mūziķus, daļa no tiem bija arī džeza pārstāvji, un daudzi no viņiem īpaši uzsvēra kluba skaņas «ekipējumu» un tā prasmīgo pārvaldīšanu. Tad nu izdomājām paviesoties «Grand Opening» pasākumā un pārbaudīt arī paši.

Jau pie ieejas, kas rotāta ar gaisa baloniem, piektdienas vakarā klausītājus sagaidīja pūšaminstrumentu sastāvs «Pagrabs Brass», kas intriģēja potenciālos klausītājus, arī tos, kuri vēl, iespējams, nenojauta par pasākumu. Nelielajā telpā uzreiz aiz bāra un galda spēlēm atradām pasākuma vadītāju Mārtiņu Kozlovski jeb Kozmenu, kurš dzīvespriecīgi vadīja vakaru ar vokālo grupu «Vocalica», stepa dejotājiem «Soul Tap», Pēteri Narubinu, «Xylem Trio» un citiem māksliniekiem. «Šī kluba juridiskais statuss ir biedrība. Pie mums noteicošā loma ir pasākumu kvalitātei, mūsu radošās komandas cilvēki ir domubiedri, un jūtam, ka arī mūsu apmeklētāji par tādiem kļūst, iesaistoties idejās, palīgos un atbalstā — biedrojoties,» stāsta kluba dibinātājs Mārtiņš Strelēvics.

Līdzdibinātājs Andris Konters klubā «Biedrība» veido visu, kas saistīts, pēc paša teiktā, ar «dullām ideju realizācijām»: «Katrs no mums ir profesionāls savā amatā. Mārtiņš ir profesionāls skaņotājs, mācās darboties arī ar gaismām un video, Baiba ir profesionāla bārmene, un es sevi varu saukt par celtnieku — šobrīd «Biedrībā» ir izveidots daudz, bet tas nav pietiekami, lai teiktu, ka esam vizuāli gatavi. Es pildu arī valdes priekšsēdētāja funkciju — vienmēr esmu bijis līdera jomā ar spēju ātri risināt lietas, esmu lokomotīve, kas visu velk uz priekšu. Mana sirdslieta ir darbs ar cilvēkiem garīgajā un emocionālajā plaknē, ir nācies piedzīvot daudz momentu, kad kādam nolaižas rokas, bet mēs katrs tagad esam atraduši savu vietu».

Pats Andris ir daudz dziedājis koros, tostarp «Gaudeamus» — braucis tūrēs, sapņojis kļūt par operas solistu, palīdzējis veidot arī kultūras namu «Wiktorija» Liepājā. Priecājas, ka klubā «Biedrība» varēs veidot mūzikas un teātra izrādes, un mākslu sauc par vidi, no kuras mācīties būt viedākam un būt harmonijā ar visumu. Džeza mūzikai klubā «Biedrība» ir atvēlēti kādi 30-40% no pasākumu programmas; repertuārā arī teātris, brīvais mikrofons, citu žanru mūzikas pasākumi, sadarbība ar profesionālo mūzikas vidusskolu un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studentiem. Uz publicitāti, stāsta Konters, klubs pašlaik īpaši nefokusējas — vairāk dara, nekā runā, taču dara ar lielu atdevi: «Man liekas, ka šis savā ziņā ir eksāmens — notiek arī emocionālās vētras, bet no tām ir vērts mācīties».

Sīkāk par to, kā entuziastu pulciņš nolēma atvērt klubu stāsta arī Mārtiņš Strelēvics, fonā skan Pets Metīni, klubā neviena nav, bet skatuves gaismas jau deg. Mārtiņš sarunā ar Evilenu Protektori.

Jūs diezgan krāšņi atklājāt «Biedrību» — divas dienas pēc kārtas!

Jā, šīs divas dienas bija riktīgi foršās! Tagad tikai uz priekšu! Tas repertuārs, kas izskanēja atklāšanas pasākumos, salikās pats par sevi, viss notiek tā, kā tam jānotiek.

Bet vispār jūs jau rīkojāt koncertus visas vasaras garumā, vai ne?

Jā, koncertus rīkojam kopš pirmā jūnija, bet tas bija vairāk izmisuma solis, jo stratēģija bija mazliet savādāk izplānota, viss pagriezās… Tā kā bāram ir jāpatērē kāds apjoms, un tā kā līgums jau noslēgts, ir kaut kas jādara. Nevienam nebija laika pastrādāt ar pasākumu aģentūrām, lai varētu uzņemt privātus pasākumus, kas mums būtu brīnišķīgs atspēriens finansiāli.

Nu jā, sākt nekad nav vienkārši. Bet, ja runājām par sākumu — kā jums vispār dzima ideja vērt vaļā klubu? Tas nav visvienkāršākais pasākums Latvijā.

Jā… Vispār fantāziju līmenī sapnis bijis jau sen — par savām telpām, kur strādāt savā profesijā un apskaņot to, ko es vēlos, un tā, kā man liekas pareizi, uz tās aparatūras, ko es uzskatu par vajadzīgu iegādāties, ko es arī ļoti rūpīgi meklēju… Tas tehnikas parks ir vākts vairākus gadus. Tātad sapņu līmenī man jau sen ir bijusi doma, pat kad es vēl strādāju Leļļu teātrī padsmit gadus atpakaļ, gandrīz divdesmit. Jau tad bija kaut kādas lietas, kas man drusku nepatika, teiksim tā. Kad tu esi rutīnā un tevi kaut kas kaitina, un tad tu braukā pa festivāliem un redzi, kādas izrādes ir viņiem tur, tad bija fantāzijas par kaut ko savu. Fantāziju un ļoti tālu vīziju līmenis. Bet es turpināju un joprojām turpinu strādāt savās jomās, šovasar bija izrādes no privātajiem teātriem, un braukāju ar grupām pa visādām svinībām — strādājām kāzās un bērēs, jautrību garantējām! [smejas] Vienā brīdī viss apnika, uznāca pandēmija un vispār drūmais stāvoklis, un tad pēkšņi uzrodas Andris ar savām tādām skolotāja un psihologa spējām, jo man vispār nav raksturīgi uzsākt kaut ko lielu vai vienkārši uzsākt kaut ko. Andris bija tas iedvesmotājs, enerģijas «boost», kā man vienmēr pietrūkst, drosmes avots. Viņš bākstīja — zvani uz to biedrību, zvani! Es biju padzirdējis, ka te ir tās telpas, ka Leļļu teātris ir stāvu augstāk ievācies. Es aizdomājos — paga, Leļļu teātris nav tā bagātākā istāde, ja viņi var atļauties, man arī jāparunā! Atnācu apskatīties — telpas ļoti piemērotas, piezvanījām Marijai Heislerei Celmai, parakstījām līgumu, nu, te mēs esam!

Pareizi sapratu, ka esat trīs?

Mēs esam nu jau vairāk! Tā kā neesam SIA un nevaram iedot darbiniekam darba aprakstu, mums viss balstās uz personīgās iniciatīvas. Es esmu līdz ausīm iekšā, Andris līdz ausīm iekšā, Baiba līdz ausīm iekšā bāra lietās, Inese Bērziņa, protams, ir pilnīgi iekšā! Tas, kā viņa mums ražo repertuāru — apbrīnoju! Parējie tik, cik spēj, jo viņi strādā pamatdarbu kaut kur citur un, cik viņi jūt, tik arī pieslēdzas. Tā kā mēs esam vairāk, esam pie desmit. Bet pamatsastāvā esam periodiski četri vai seši.

Sanāk, ka jūs visi esiet ideologi?

Jā, šis pilnīgi uz entuziasma, un biedrība ir absolūti demokrātisks veidojums pēc savas būtības, jo valdes priekšsedētājs nav īpašnieks, kurš krāj jahtai vidusjūrā. Biedrības valdes priekšsēdētāju var pārvēlēt jebkurā brīdī.

Sanāk, ka esiet biedrība Biedrības nama biedrībā? [smejas]

Tieši tā! Mēs gribējām obligāti šo vārdu spēli, jo Rīgas Latviešu biedrības namu visi tautā sauc par biedrību. Un mēs to tautas žargonu savācām sev kā nosaukumu ar to domu, ka mēs esam biedrība kā juridiskais status un mēs arī gribējam piereģistrēties ka biedrība «Biedrība», bet mums teica ka tā nevar gluži. [smejas] Mēs paraustījām plecus, bet tad Andrim ienāca ģeniālā doma. Teica: «Paga, bet kā būs biedrība latīņu valodā?» Tā tagad arī ir, biedrība saucās «Societatis», kas nozīmē ka joprojām esam biedrība «Biedrība» biedrības namā, kas arī ir atverusi klubu «Biedrība»!

Esam uzsākuši sadarbību ar mācību istādēm — iesaistām jaunos profesionāļus viņu nākotnes profesijas vidē. Jebkurās jomās, kas ir gan Mūzikas akadēmija, gan Rīgas Doma kora skola, gan jebkura skola pa mūzikas līniju. Tad ir iespēja, noteikti, izveidot sadarbību ar Mākslas akadēmiju. Ir dažādas mediju skolas un koledžas, kur apmāca jomu profesionāļus — operatorus, foto un video speciālistus, grafiskos dizainerus un visu kaut ko, tāds ir variants.

Kultūras akadēmija un aktieri?

Tieši tā! Mēs plānojam pozicionēt sevi arī kā teātris, šobrīd izskatās, kā krievu trupa mums ātrāk aizies. Mums ir Aleksejs Korgins no Mihaila Čehova teātra, kurš ir 13 gadus nostrādājis tur, un tagad viņš arī ir mūsu iedvesmots uzsākt sava teātra izveidi, viņam jau ir sava SIA un būs savs teātris. Latviešu plūsmas teātra izrādes mums vairākas reizes jau ir notikušas, Andra Buļa autordarbs sadarbībā ar Gaļinu Poļiščuku. Ir daudz projektu, kam nav savus māju, nav pastāvīgu vietu — bet, nu, re, šeit ir laba vietiņa!

Sanāk, ka jūsu mērķis ir izveidot mājas, kur varētu pulcēties visāda veida mākslas? Jaunrades?

Tieši tā! Droši vien mazliet caur tādu subjektīvu mūsu kvalitātes filtriņu, diezgan strikti gribam pieturēties pie formāta, kurš nosaka, ka repertuārā ir jebkas, kam mērķauditoria ir inteliģence. Mēs gribam būt audzinoša iestāde. Redzi, kultūra ir lipīga lieta. Mums bija brīnišķīga pieredze ar JVLMA, un mēs bijām mazliet sabijušies jo, pirmkārt, pirmkursnieki, kuri tiko sanākuši kopā, no ļoti dažādiem reģioniem, ļoti dažādi cilvēki, kā mums te būs? Vai viņi mācēs uzvesties? Bet skaidrs, ka mūziķi ir inteliģenti cilvēki, jo spējuši iestāties augstākās izglītības iestādē, kas jau par kaut ko liecina, bet arī gadās tomēr. Mums bija tikai viens mazais ekscesiņš, viss bija tik ļoti inteliģenti… Man liekas, tas ir bara, pūļa efekts, kas strādā arī ar labo piemēru. Tagad mēs gribam aplipināt arī pārejos!

Māksla izglābs pasauli?

Mākslai ir milzīgs potenciāls to izdarīt. Jebkas, kas ir spējigs uzrunāt masas, tas mūs ietekmē. Mani aicināja strādāt projektos, kuros es neredzēju tik dziļu vērtību, es nogurstu ar laiku tieši no tā, ka es tur piedalos, kultivēju kaut kādas ne tās vērtības, kuras gribu. Tāpēc es gribu prom no tās bezjedzīgās kulturas, kurā biju iekšā.

Tukšā māksla.

Jā, kaut kas, kas nekādā veida nepadara cilvēku gaišāku, neaizskar un neuzjunda viņā garīgās pārdomas. Man liekas, ka mākslai ir jābūt ar jēgu, viņa nevar būt tukša.