Meklējot vietu, kur satiekas visas mūzikas
Līva Dumpe par ceļojumiem, iedvesmām, mūziku un ilgām pēc mājām
Turpinot jau iesākto tradīciju ķert tos latviešus, kas dzīvo ārzemēs, uz īsām sarunām, nolēmu noķert burvīgu dziedātāju Līvu Dumpi, kura neilgu laiku viesojās savā dzimtenē ar koncerttūri. Līva jau vairākus gadus dzīvo Amsterdamā, kur pērn veiksmīgi absolvēja bakalaura programmu ar diezgan konceptuālu koncerteksāmenu. Es skaidri atceros to brīdi, kad viņa straumēja savu gala koncertu no Amsterdamas «Blue Note» kluba, un visa džeza nodaļa to skatījās savos mobilajos, varbūt arī puse no Domenes, jo mēs te, Rīgā, tomēr mēģinām sekot līdzi saviem kolēģiem, kas izvēlas mācīties vai strādāt ārzemēs. Nevis tāpēc, ka tur interesantākas lietas notiek, bet tāpēc, ka pārdzīvojam par savējiem, gribam, lai viņiem viss būtu labi un radoši ražīgi. Un lai viņi kadreiz atbrauktu arī uz mājām padalīties ar pieredzi un zināšanām. Līdzīgi arī šoreiz — zinu, ka Līvai tā radošā dzīve plaukst, viņa aktīvi koncertē un komponē, un, protams, tas, kas viņai sanāk, skan ļoti interesanti, jo iegūtā ārzemju pieredze viņai saplūst kopā ar mūsu vietējo kultūru, veidojot kaut ko pavisam jaunu un vēl nedzirdētu. Noķert Līvu sanāca pašā tūres sākumā, 18. augustā, mūsu džeza mājās «M/Darbnīcā». Tālāk Līva devās uz Valmieru, Rēzekni un Liepāju, un tad atkal prom uz Amsterdamu. Kopā ar Līvu koncertos uzstājās arī Ketija Ringa-Karahona, Massimo Imperatore, Omers Govrēns, Iļja Reiskins, kā arī īpašā viešņa Kristīne Cīrule. Man nav šaubu, ka koncerttūre izskanēja burvīgi, bet mūsu sarunā nedaudz aprunājāmies nevis par, tā teikt, aktuālo, bet par viņas dzīves stāstu, kā sākās viņas muzikālais ceļš un par iedvesmām.
Nu ko, tu esi atbraukusi uz mājām ar draugiem, tev ir koncerttūre, kurā tu spēlēsi ko?
Es spēlēšu savu mūziku!
Tā ir tā pati programma, ar kuru tu pabeidzi Amsterdāmas Mūzikas akadēmiju? Es zinu, ka tev bija diezgan konceptuāls sniegums.
Pluss mīnuss. Tas bija kovida laiks, un nevarēja nekādi skatītāji būt, tā kā mums viss notika tikai tiešsaistē, to diezgan daudz cilvēki skatījās. Kaut kāda pusprogramma ir no beigšanas eksāmena, bet tagad jau pagājis gads, kaut kas jauns vēl arī ir radies.
Un šodien jūs arī rakstīsiet to? Kas tas par projektu?
Ar to nodarbojas «Jersika Records», viņi taisa izlasi «M/Darbnīcai», ka viņi ierakstīs pusi no katra koncerta un tad izvēlēsies labāko dziesmu un būs albums.
Skaidrs, ļoti interesanti. Tātad tas nav tava albuma ieraksts vai kaut kas tāds. Bet vispār ir domas savu rakstīt?
Vajag, jā. Tad, kad esam izbraukuši Latvijas tūrē un mums tā programma būs nobriedusi, tad. Vēl nav konkrets datums nolikts, bet, nu, vēls rudens, ziema… Ir jāraksta iekšā albums, jo man nav īsti nekā. Man ir individuālie ieraksti, bet tas nav pilns albums. Tagad esmu gatava.
Zini, ja godīgi, es par tevi gandrī neko nezinu. Zinu, ka esi absolvējusi Rīgas Doma kora skolu, ka esi aizbraukusi turpināt mācības Amsterdamas akadēmijā, un ka tava diplomeksāmena programma bija par feminismu! [smejas]
Zini, es šajā koncertā ne tikai dziedāšu, bet arī spēlēšu klavieres, un tas sākās vēl pirms Domenes, jo es sāku ar klasiskajiem pianistiem, tikai tad aizgāju uz džeza vokālu. Tad bija Amsterdama, kur es turpināju džeza vokālu, bet tagad es vairs nefokusējos tikai uz tradicionālo džezu. Es varu savās kompozīcijās izmantot savas klavierprasmes, šodien pusē no skaņdarbiem arī spēlēšu klavieres, ne tikai dziedāšu.
Bet par to feminismu man bija tikai viens skaņdarbs! [smejas] Man bija sadarbība ar studentiem no kustību teātra — sadarbībā es rakstīju mūziku un dziedāju, bet viņi vadījās pēc mūzikas un mēģināja ar kustībām un citiem elementiem to papildināt, vai kā mēs viens otru varam papildināt. Un tur tā tēma bija «Mad Voices» — dusmīgās balsis, runa bija par to, ka reizēm sievietēm ir grūtāk izpaust savu viedokli, vai arī ka mēs esam audzinātas tā, ka, ja mums kas nepatīk, mēs paklusējam — tas bija tas pirmais un galvenais elements. Un tad tur, kad mēs rakāmies klāt tajos meklējumos, kā veidot tālāko sižetu, mēs atdūrāmies pret tādu dziedātāju — Ertu Kitu, kura nav tikai dziedātāja, bet šovbiznesa zvaigzne, un viņai ir intervija, kur viņai jau ir kādi 80 gadi, un tajā intervijā viņai uzdod jautājumus par attiecībām, mīlestību, un šajā intervijā viņa par to visu runā tik atlāti un tik bez jebkādiem filtriem… Tā intervija mani iedvesmoja šim skaņdarbam — es notranskribēju visu tekstu un intonācijas, kā viņa runā, un to izmantoju kā melodiju. Skaņdarbs saucās «Compromise», šodien koncertā arī izskanēs.
Un kā tu vispār izdomāji pāriet no klavierēm uz vokālu?
Īstenībā man vienmēr gribējās dziedāt, tā ideja «es kadreiz būšu dziedātāja» man bija no pašas bērnības. Bet vecāki uzspieda, ka dziedāšanu var pēc tam pielikt klāt, varbūt sāc ar kaut ko nopietnāku…
Protams, dziedāt taču ir tik vienkārši!
Jā, teica — kad iemācīsies spēlēt klavieres, tad varēsi arī dziedāt. Un tad bija aizdomas, ko tālāk darīt pēc mūzikas skolas, variants bija palikt Jelgavā un turpināt klasiskās klavieres, vai arī iet uz Rīgu. Vispār jau tās dziesmas, ko izvēlējos dziedāt pirms tam, tur jau bija kaut kāda nosliece, ka tas nebūs vienkārši klasiskā vai pop mūzika, tur jau bija kaut kādi elementi tuvāki džezam, tāpēc likās, ka man patiks Doma skolā.
Un vai tu turpināji attīstīt klavieres, mācoties džeza vokālu Domenē?
Mums bija obligātās klavieres pie Dāvja Bindemaņa, vienu gadu bija pie Marikas [Šaripo], viens gads bija ar Vendiņu [Romānu]. Amsterdamā mums ir tāda klavieru stunda, bet tā ir vairāk fokusēta uz harmoniju, ne tik daudz uz izpildījumu vai improvizāciju.
Un kā tu sāki apvienot spēlēšanu ar dziedāšanu?
Man bija pirmā dziesma, ko es kadreiz spēlēju uz klavierēm bez dziedāšanas, latviešu tradicionālā dziesma «Kas tā tāda griezes galva», es pat neaizdomājos, ka viņai ir teksts, bet, kad uzzināju, pamēģināju pielikt to klāt. Tā ir tautasdziesma, ko apdarināja Romualds Kalsons, un tā ir ļoti ekspresionisma stila apdare, un tas bija pirmais skaņdarbs, kur es ieguldījos, uztaisīju aranžiju.
Kā tev liekas, vai nav tā, ka dziedātāji, kas vienlaicīgi gan spēlē klavieres, gan dzied, zaudē kaut kādu drošības sajūtu vai ko tādu, jo, kad tu tā spēlē, tev nav brīvo roku kaut ko parādīt pārējiem instrumentiem… Respektīvi tu esi «pielīmēta» pie krēsla un mikrofona un nevari pakustēties. Man ļoti patīk klausīties tādus māksliniekus, kā, piemēram, Daiena Krola, bet viņa, teiksim, nespēlē klavieres, kad improvizē ar balsi. Tad rodas jautājums, vai tajā brīdī, kad tu dari divas lietas vienlaicīgi, nezūd kvalitāte? Vai tas arī ir balansa jautājums un sagatavotības vai kā?
Jā… Tajos skaņdarbos, kur es spēlēju klavieres, tur reizēm ir interesanti, ka ir viens noturošais elements un pārējie var iet tam apkārt, tajā brīdī tas strādā. Un arī tajās kompozīcijās, kas mums ir, es esmu izdomājusi, ka ir momenti, kur ir brīvība un kur man nav jāpieturās pie kaut kāda paterna, bet ir skaņdarbi, kur tieši vajag, ka tur būs tā un nekas nekad nemainīsies. Tas īstenībā ne tikai ar klavierēm, ir tādas daļas, kurās es spēlēju ar sintezatoru kaut kādas harmonijas kopā ar bekvokālu un flautu, tas ir vienīgais elements, kurš atkārtojas un atkārtojas. Un visi pārējie visu maina. Kaut kā tā.
Tātad tu esi atradusi veidu, kā darīt to, kas tev patīk, un lai tas neietekmētu kvalitāti. Lai nebūt tā kā Daienai Krolai! [smejas] Kaut gan es neko sliktu negribu pateikt par viņu, man ļoti patīk tas ko viņa dara!
Es biju viņas solo koncertā! Laikam pirmo reizi dzīvē viņai bija solo koncerts, jo viņa vienmēr spēlē trio. Viņai bija tā, ka saslima mūziķis ar kovidu vai ko, un nācās spēlēt solo. Bija skaisti īstenībā!
Un kā tu izvēlējies mācīties ārzemēs un arī kāpēc tieši Amsterdamā?
Bija tā, ka Domenē un akadēmijā bija tā pati vokālā pedagoģe — Inga Bērziņa, un viņa arī teica, ka vēl četri gadi pie viņas… Labāk izmēģināt kaut ko citu, meklēt jaunas inspirācijas. Es jutu, ka tas bija loģisks solis, es baigi neapsvēru, ka varu palikt. Es braucu arī uz Ameriku stāties iekšā skolās, jo man likās, ka tā būtu īstā vieta, kur ieraudzītu, no kurienes džezs ir nācis, bet es nedabūju pilnu stipendiju un domāju — kur Eiropā ir tāda vieta, kur ir visāda mūzika, ne tikai frīdžezs vai tradīcija. Es dzirdēju daudz dažādu viedokļu par Amsterdamu, teica, ka skola ir ļoti tradicionāla, bet ārpus skolas vide ir visdažādākā gan popmūzikā, gan džezā. Amsterdama bija vienīgā vieta Eiropā, kur es stājos, un es arī iestājos un biju priecīga!
Ļoti interesanti, tu neesi vienīgā, kas man saka, ka Amsterdamas skola ir ļoti tradicionāla, bet es biju «Keep An Eye» meistarklasēs, tajā tālajā gadā, kad pirmo reizi atļāva arī vokālam piedalīties, es paskatījos uz pedagogiem un studentiem, un man likās, ka viss ir tieši otrādi, ka tradīcija ir pilnīgi malā, bet visi ir tik apgaroti un viss ir par «mākslu».
Interesanti, bet varbūt tas ir atkarīgs no nodaļas un konkrētiem pedagogiem. Bet vispār šobrīd tie skolotāji ir ļoti tradicionāli. Izejot ārā Amsterdamā principā ir visādi traki cilvēki! Amsterdamā tā domāšana ir — ja tu esi atšķirīgs, tas ir normāli, būt frīkam ir labi. Arī ir tā, ka ir cilvēki, kuri dara kaut kādu viņu tradicionālo mūziku, tas uzreiz ir cilvēkiem «wow, es neesmu dzirdējis tādu lietu, kas tā pa valodu?» Cilvēki to ļoti novērtē.
Sanāca arī kaut ko latvisku parādīt?
Jā! Saka — vai cik skaista valoda! Viņiem patīk!
Mums ir diezgan mūzikai draudzīga valoda vispār.
Jā, tā ir!
Neilgojies pēc mājām?
Reizēm ilgojos. Šogad sanācis diezgan bieži atbraukt, ik pa trīs mēnešiem. Ja ir pieci mēneši, tad jau es jūtu — ok, viss, vajag mājās…