Latvijas džezs starptautiskajā zinātniskajā konferencē

Indriķis Veitners par džeza pētniecības uzdevumiem, kontekstiem un nākotnes plāniem

Augusta beigās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza katedras vadītājs, džeza vēsturnieks ar doktora grādu, klarnetists un saksofonists Indriķis Veitners apmeklēja zinātnisko konferenci «Rhythm Changes», kas notika Amsterdamā. Dr.Art. Veitners bija devies uz Nīderlandi, lai smeltos iedvesmu pie ārzemju kolēģiem, mūzikas pētniekiem, kā arī lielajā konferences programmā prezentētu paša pētniecisko darbu par Latvijas džeza festivālu «Vasaras ritmi». Konferences šīgada moto bija «Then and Now», tad un tagad, un mācību gada priekšvakarā tikāmies ar Indriķi, lai aprunātos, kāds «tad» bijis mūzikai viscaur pasaulei, un kāds «tagad» Latvijas džeza pētniecībai ir pasaules ainā.

Kā tev gāja?

Nenormāli labi. Tas ir nozīmīgākais pasākums Eiropā saistībā ar džeza pētniecību, ko organizē domubiedru grupa, un tas ir tas, kas atšķir visu šo pasākumu no līdzīgām konferencēm — šeit ir komūna. Tas ir bariņš ar cilvēkiem, kas ir ļoti slaveni pētnieki un grāmatu autori, kas darbojas pamatā Nīderlandē, Lielbritānijā un Austrijā. Divreiz konference bija pandēmijas dēļ pārcelta, un līdz ar to tā bija pat ļoti speciāla, jo tā bija tāda reāla satikšanās.

Tāpat kā daudzi citi pasākumi pasaulē.

Jā. Un šī konference ir veltīta visplašākajam jautājumu spektram, tā nav šaura muzikoloģiska konference — var redzēt jau pēc nosaukumiem [šķirsta no konferences atvesto programmas bukletu]. Sesiju tēmas bija dekolonizācija, fotogrāfija, politika, uztvere, improvizācija, vēsture, ideoloģijas, džezs pandēmijas laikā, kas bija ārkārtīgi interesanti, dzimumu līdztiesība, protams, kas ir ļoti populārs tagad, mūziķu pieredzes, performance, izglītība. Faktiski viņi bija salikuši kopā visdažādāko, un tu varēji izvēlēties, ko vien vēlies. Konferences dalībnieki bija šausmīgi daudz — vari te redzēt programmu.

Izskatās tiešām ļoti piesātināti.

Riktīgi piesātināti. Mēs beidzot bijām no visām Baltijas valstīm satikušies — Heli Reimana no Igaunijas, kas prezentēja darbu par Čārlzu Loidu un Avakjanu, jo viņai tā grāmata iznākusi, Rūta Skudiene no Lietuvas, kas stāstīja par Čurļoni, un kontrabasists Vitiss Nivinskas no Lietuvas, kuram ir doktora disertacija par basistu solo ierakstiem visā pasaulē — teica, ka saskaitījis divsimt ierakstu visā pasaulē, pliks solo, tīrs kontrabass. Un mums sanāca pilnīgi paralēli prezentēt, līdz ar to mums nesanāca dzirdēt vienam otru. Taču, atklāti sakot, es jūtos baigi inspirēts, bija baigi forši. Baltijas moments bija ļoti svarīgs, jo mēs pirmoreiz satikāmies klātienē visi kopā, tie pētnieki, cik nu mēs vispār esam. Mēs jau esam praktiski tik, cik tur bijām.

Kādas ir svarīgākās atziņas, ko atvedi mājās?

Ir tādi interesanti novērojumi — pirmām kārtām, ir skaidrs, ka ir zināma ļoti konkrēta grupa ar pētniekiem džeza pētniecības laukā, kas ir stipri un tur komūnu kopā. Un pamatā tur ir briti, pazīstamie grāmatu autori. Pētījumi ļoti daudzpusīgi, un es nevaru nosaukt vienu konkrētu virzienu, kas dominētu. Ir ļoti daudzpusīgas lietas visdažādākajos virzienos, un tas rāda, cik tālu patiesībā džeza pētniecība ir attīstījusies. Var ļoti kompetenti pētīt kaut kādu džeza improvizāciju un to, kā tā var tikt uztverta kaut kādās sabiedrības grupās, vai kādā veidā skaņdarbi reflektē uz sabiedrību uz spēlētājiem. Turpat blakus ir stāsts par ungāru džeza sākumiem 20. — 40. gados, kaut kas pilnīgi cits. Tad ir slovāku džezs saistībā ar folkmūziku, tad bija dāma no Kanādas, kas nodarbojās ar Džeimsa Praisa Džonsona klavieru rullīšu digitalizēšanu un spēlēja viņus, minot klavieres, drausmīgi eksaltēti to darot. Un, kas bija baigi interesanti, par ko mēs pēc tam daudz runājām ar Heli — piemēram, ja tu esi pētnieks Lielbritānijas augstskolā, tad tev ir obligāti kaut kas jāpēta par Lielbritāniju. Mums te Baltijas valstīs tas jādara, jo mēs to kā misiju jūtam, tāpēc mums liekas ļoti dīvaini, kad ir savādāk. Es domāju, mūsu muzikoloģiem ir līdzīgi — ja tu esi pētnieks, tev jāpēta. Tādā ziņā, es domāju, mēs esam diezgan laimīgi — es jau pētu to, ko gribu, jo man tas ir interesanti, un Heli ar Rūtu tas ir līdzīgi.

Par ko bija tava prezentācija?

Es prezentēju stāstu par festivālu «Vasaras ritmi». Es biju interesanti salikts vienā sesijā ar vienu čali no Austrijas, kurš stāstīja par vienu frīdžeza festivālu, kas notika pie Austrijas robežas ar Ungāriju, radies vēl dziļajos 60. gados, un, kad nobruka dzelzs priekškars, tam festivālam radās milzīgas problēmas lielā mērā arī tāpēc, ka festivālā sāka spēlēt vieni un tie paši mūziķi — viņš runāja par izdzīvošanas stratēģijām. Daudzi prezentēja faktiski savus doktordisertāciju darbus. Tur bija diezgan daudz studentu, it īpaši no Grācas, kas atbrauca tikai klausīties, un es dabūju daudz interesantas sarunas pēc savas prezentācijas.

Tātad man bija stāsts par mūsu leģendāro festivālu, tas ir lielais pētījums, ko es šogad veicu saistībā arī ar pētīšanas programmu akadēmijā. Man radās iespējas aizbraukt uz šo konferenci un prezentēt pētījuma rezultātus. Par to, kā viņš radās 70. gadu sākumā, ar visiem stāstiem par džeza klubu rašanos Rīgā, un ka viņš beidzās līdz ar neatkarības atgūšanu, bet tomēr tā attīstība bija ļoti plaša un liela. Bija daudz cilvēku, kuri klausījās, un daudz jautājumu pēc tam — esmu diezgan gandarīts un priecīgs. Jautājumi bija par personālijām, vai kontakti ir turpinājušies, par to, kāpēc materiāli nav saglabājušies, par attiecībām ar tā laika varu, džeza faniem. Tā džeza fanu kustība patiesībā bija Padomju laika fenomens — cilvēku grupa, kam džezs bija gandrīz reliģija un kas izveidoja festivālu, izmantojot visas iespējas un kontaktus pilnīgā pretrunā ar esošo realitāti. Tā nodošanās bija gandrīz ticības līmenī. Šis bija kā protests vai pat eskeipisms, aizmukšana no realitātes, tā realitāte viņiem bija džeza mūzika. Un tieši varbūt tāpēc tas festivāls beidzās pēc tam — vienkārši pazuda motivācija tam visam, nebija vairs vajadzības, un džezs kļuva vienkārši par žanru. Tas bija tāds socioloģiskais fenomens, un džezs tajā laikā bija tikai viens no piemēriem — īstais iemesls bija nospiedošā realitāte.

Kāds būs šīs konferences pieredzes turpinājums?

Pēc astoņpadsmit mēnešiem ir nākamā konference! [smejas] Tā nebūs Amsterdamas konservatorijā, jo pavasarī ir eksāmeni — būs kaut kur citur. Taču pilnīgi noteikti tā ir ārkārtīgi svarīga džeza pētnieku satikšanās no visas pasaules — ļoti svarīgi ir būt tur iekšā, un esmu ārkārtīgi laimīgs, ka man izdevās tur aizbraukt.

Vai ir vērts aizbraukt arī tiem, kuri vēl nav pētnieki?

Protams! Šī ir zinātniskā konference, tāpēc tur ir zināms standarts, kādā veidā tiek prezentētas lietas, arī saturs un sarežģītības līmenis — tā nav populārā lieta, un tev ir jābūt sagatavotam, lai brauktu uz tādu konferenci. Bet, protams, tur ir ārkārtīgi interesantas lietas — vairāki paneļi un prezentācijas par džeza pedagoģiju, piemēram.

Kādi ir tavi tuvākie plāni attiecībā uz džeza pētniecību?

Principā man ir jāiet tālāk ar tukšajiem laukumiem, kas ir Latvijas džeza vēsturē. Es mēģinu nosegt tos laukumus, kas ir bijuši tukši līdz šim — piemēram, mana iepriekšējā darbošanās ar fanka periodu Latvijas džeza mūzikā, kas man pašam bija ļoti noderīgi. Saprast to loģiku, kas tajā laikā ir bijusi. Tur ir cilvēki, kam tu vari to reāli paprasīt, kas ir dzīvi — tu runā ar lieciniekiem, kas to ļoti labi zina, un tu pats esi kaut kādā mērā piedzīvojis to laiku. Atpakaļejot, protams, man likās ārkārtīgi svarīgi pētīt «Vasaras ritmus» tāpēc, ka šis festivāls bija milzīgs notikums, un par viņu nav publiski pieejama praktiski nekāda informācija, līdz ar to mans uzdevums bija savākt tos materiālus un sistematizēt tos.

Ir vēl vairāki tukši plankumi, kur nav īsti saprotams, kas tur notiek — viens ir sešdesmitie gadi, jo Latvijas džeza vēsture ir starp 1958. gadā nodibināto REO (Rīgas Estrādes orķestri) un 1968. gadā dibināto Radio bigbendu. Pa vidu bija džeza festivāls «KIKOK», kam sekoja diezgan pamatīgas represijas, un tas laukums kopumā nav izpētīts. Tur notika visādas kustības, kuru rezultāts patiesībā bija gan Radio bigbenda nodibināšana, gan arī Džeza kluba rašanās. Un tam ir jāpieķerās klāt. Vēl tukšāks periods ir tūlīt pēc Otrā pasaules kara — 40. gadi un 50. gadu pirmā puse, par ko nav vispār nekādas informācijas. Tas būs izaicinošs, liels uzdevums, jo džezs bija diezgan aizliegtā statusā — tas nozīmē, ka jāmeklē ļoti specifiski, informācijas nebūs. Turklāt neviens neko nav kārtīgi vēl uzrakstījos par REO, tāpat nav apkopota informācija par veco Radio bigbendu. Ko pētīt ir ļoti daudz.

Vai kāds šādiem pētījumiem nāks arī palīgā?

Es ļoti ceru, ka arī Artūrs Sebris savu pētījumu par «Melodijas» džeza ierakstiem turpinās, jo tas ir viens no ļoti svarīgiem momentiem, kas varētu būt lieliski turpināts. Ir baigi daudz, ko darīt, un daudz, ko pētīt. Turklāt mēs, runājot ar kolēģiem, sapratām, ka tajā laikā ir daudz interesantu paralēļu — svarīgi Latvijas džeza Padomju laika vēsturē ir tvert kontekstu ar lietuviešiem, piemēram, es diezgan šokēti izlasīju, ka Lietuvā pirmo bigbendu nodibināja 1958. gadā, tas pats gads, kad nodibināja REO. Kāpēc vienā gadā? Tur korelācija kaut kāda notiek. Heli rakstīja par slaveno Tallinas džeza festivālu, kuram «Vasaras ritmi» ir patiesībā lielā mērā turpinājums — arī kaut kāda stafešu nodošana notikusi. Un šīs interesantās paralēles var atrast vēl un vēl.

Man patiesībā ir doma par Baltijas džeza pētnieku tikšanās organizēšanu — būtu noteikti vērts to mēģināt darīt kaut vai tāpēc, ka mēs esam ļoti labi pazīstami viens ar otru, mums ir daudz kas kopīgs, un tas veicinātu džeza pētniecību visās trijās valstīs. Viens no nākotnes mērķiem būtu mēģināt veidot tādu savstarpēju saziņas loku, kas palīdzētu studentiem un iedvesmotu vairāk pētījumus par šo lietu. Mums pašiem ir jādara, jo neviens cits mūsu vietā to nedarīs.

Veiksmi tev un citiem darītajiem!