Kad sapņu pasaule salauž realitāti

«ACCLIVITY» — spogulis mūsu interpretācijai

Grupa «Endless Roar» klausītājus ar sevi ieraksta formātā iepazīstināja netāli tālajā 2019. gadā, izdodot albumu «Rush Hush» «Jersika Records» paspārnē. Grupas dalībnieki — multinacionālais mūziķis, komponists Džekins Pusons, Latvijā mītošais lietuviešu saksofonists Arvīds Kazlausks un kontrabasists, komponists Staņislavs Judins — šajā projektā ļauj vaļu savai radošajai izpausmei un komunikācijai improvizētā mūzikā. Turpinot ceļu «Jersika Records», jaunajā albumā «ACCLIVITY» projektam pievienojas arī Latvijā un ārpus tās labi zināmais pianists un, jāsaka, arī komponists Vestards Šimkus, iespējams, diezgan žanriski neierastā vidē. Lai arī plašāk zināms kā klasiskās mūzikas pianists, jāsaka, arī šajā valodā Šimkus spēj izteikties, liekot ieklausīties katrā «pateiktajā vārdā». «Reālajā laikā» Latvijas Radio studijā uz «Studer A 80 1/4» ierakstītais albums, kā «Polaroid» mirkļa uzņēmums — unikāls un neatkārtojams, tas sniedz īpašu noskaņu, to klausoties. Tas liek aizdomāties, cik daudz no visa tik tiešām ir tapis mirkļa iespaidā, cik daudz no tā ir bijušas kaut kur tālu zemapziņas nostūrī noliktas katra mūziķa idejas, kuras to vien gaidījušas kā īsto brīdi izlauzties, un cik daudz no tā ir bijusi ilgstošā muzikālā un cilvēciskā pazīšanās. Un tomēr atbilde uz šo jautājumu ir mazsvarīga — «ACCLIVITY» ir kas vairāk par astoņiem skaņdarbiem albumā. Tās ir emocijas — tās ir dusmas un skumjas, mīlestība un gaisma. Tā ir pacilātība, cerība, katra no šo četru mūziķu mirkļa sajūtām, iemūžinātas laikā mūsu interpretācijai.

Piekrītot rakstīt par šo albumu, man nebija ne jausmas, ko sagaidīt, kā izteikties, kā to aprakstīt, un pirmā kompozīcija «Drill» šo uzdevumu nepadarīja vienkāršāku. Tas bija kaut kas, ko es laikam būtu sagaidījis no brīvās improvizācijas albuma — troksni, ekspresivitāti, mūzikas instrumentu ražotāja kvalitātes pārbaudi. Taču tad albums veica interesantu pagriezienu. Varbūt kontrastā ar pirmo kompozīciju «Vanishing Steps», jau ritmiski rituālistiskāks, melodisks. Neesmu drošs, vai tā bija tieši Kazlauska saksofona spēle vai kompozīcijas melodiskais, stilistiskais virziens, vai katra instrumenta loma tajā, bet kaut kas no tā visa lika atcerēties par komponista Džona Viljamsa sarakstīto mūziku 2002. gada filmai «Catch Me If You Can». Iespējams, tiešām Arvīda saksofona skanējums un frāzējums kaut kādā mērā atgādināja saksofonista Dena Higinsa skanējumu Viljamsa mūzikā.

Skaņdarbam lēni apstājoties, tas mūs aizved pie trešā «ACCLIVITY» stāsta — «Flashback». Negaidīts oksimorons ir šis skaņdarbs — satrauktais miers. Satraukti nemierīgais Džekina bungu izpildījums tiek pavadīts ar daudz statiskāku, repetitīvāku klavieru pavadījumu un basa līnijām. To visu savieno Kazlauska melodiskā saksofona improvizācija, kas tik jūtami ir šīs kompozīcijas centrā kopā ar Pusonu, veidojot šo satraukto mieru. Kompozīcijai viegli ceļoties ar vien augstāk un augstāk, ar vien gaišāk un gaišāk tā izgaist.

«Hope Springs Eternal» ved mūs tālāk šajā ārpasaulīgajā pasakā, kas nu jau pavisam nemanāmi ir kļuvusi par interesi aizķērušu piedzīvojumu. Šis liriski dramatiskais stāsts no raudošām kontrabasa stīgu žēlām un kristāliskām nogurušu klavieru stīgu asarām pāraug par emocionālu kliedzienu pēc cerības, kaut pēc nojausmas par gaismas tuvošanos pēc nakts, kas jau tik ilgi ir apķērusi savā tumsā. Pēc izmisuma, kas pēc pēdējo spēku izsīkuma liek sajust saules staru siltumu, paceļoties augstu virs mākoņiem, kas ir «Volando».

Šis lidojošais darbs nāk kā saules ieskauts svaigs gaiss spirgtā rudens rītā. «Volando» ir albuma īsākā kompozīcija, taču tā dod mums elpu, citādāku enerģiju, kādu esam jutuši līdz šim — kā nosaukuma tulkojums tas liek lidot kaut kur augstu gaisā pāri laukiem, kalniem, ezeriem, līdz arī šis skaņdarbs aizlido tālumā.

«Sirius» ir spožākā zvaigzne debesīs. Tās nosaukums ir radies no grieķu vārda «seirios» jeb kvēlojošs. Es nevaru galvot, ka «Sirius», pie kā lūdz aizvest kvartets sestajā kompozīcijā «Can You Take Me Please To Sirius», ir šī zvaigzne, taču tā es varētu iztēloties šo ceļu līdz tai. Kā skats uz šo spilgto zilo dimantu nakts debesīs pārtop par skatu atpakaļ uz zemi no attāluma, kas vēl pirms mirkļa šķita ar roku aizsniedzams. Kā saules atspīdumu skafandra ķiveres stiklā nomaina zili baltā gaisma ar pēdējām notīm izskaņā, tā izklausītos šī zvaigzne, ja to aizsniegtu.

Rotaļas starp disonansi un konsonansi. Tā varētu raksturot priekšpēdējo albuma kompozīciju «Too Late». Radot gandrīz vai tādas kā džeza balādes noskaņu, šis skaņdarbs tik tiešām hipnotizē. Kā sapnis, kuru grūti noķert un skaidri redzēt, taču neapšaubāmi varam sajust. Aizklejojot arvien tālāk un tālāk disonansē, šķietami dziļāk sapnī, mūs no tā pamodina virtuoza Arvīda Kazlauska saksofona spēle «ACCLIVITY» pēdējā kompozīcijā «Concentric Corridors».

Atgriežoties agresīvā haosā, šis albums šķiet kā divas dažādas pasaules — kā sapņu pasaule, kas ielauzusies brīžiem skarbajā realitātē, «Endless Roar» kopā ar Vestardu Šimku ir uzbūruši šo ceļojumu. Un kas tad īsti ir «ACCLIVITY» — tas ir viss, ko mēs vēlamies, lai tas ir. Tas ir prieks un bēdas, agresija un miers. Pacilātība un nogurums, mīlestība un cerība. Šis albums ir spogulis četru mākslinieku mirkļa emocijām, mirkļa sajūtām, arī spogulis MŪSU mirkļa sajūtām — šī brīža emocijām un interpretācijai, un par to man ir jāsaka paldies — paldies, ka devāt man iespēju ielūkoties šajā spogulī.