Kad Rīga uz pāris dienām kļūst par ritma galvaspilsētu
No vinila uz «Noass» klāja līdz džeza dūžiem un brazīļu ritmiem Doma dārzā
Karstakajās šīs vasaras dienās, kad visi alka pēc ventilatoriem un ūdens, rīdzinieki un pilsētas viesi ierasti alka pēc labas mūzikas. No 29. jūnija līdz 2. jūlijam Rīgā risinājās 22. starptautiskais improvizācijas, džeza un globālās mūzikas festivāls «Rīgas Ritmi», kas pulcēja klausītājus viesnīcā «Radisson Blu Latvija», mākslas centrā «Noass» un Rīgas Doma dārzā.
«Riga Jazz Lounge» koncertsērija «Radisson Blu Latvija» viesnīcā četrus festivāla vakarus pēc kārtas piedāvāja džeza mūziku kontrabasista Andra Gruntes trio izpildījumā kopā ar festivāla viesmāksliniekiem. Mākslas centrā «Noass» uz AB Dambja jau otro gadu pēc kārtas darbojās vienīgās Latvijā džeza un improvizētās mūzikas skaņu ierakstu kompānijas «Jersika Records» skatuve «Jersika Stage» ar visai plašu programmu — vinila DJ seti, dokumentālo filmu skate, dažādu laiku un paveidu džezs divu dienu garumā. No rītiem Latvijas Radio 1. studijas apmeklētāji varēja baudīt meistarklases, ko pasniedza festivāla zvaigznes.
Un «JAZZin.lv» komanda šogad divus festivāla vakarus pēc kārtas ciemojās patīkami vēsajā (visās nozīmēs) Rīgas Doma dārzā. Pirms abiem festivāla koncertiem izskanēja trīs zvani, kas ir ierasti koncertzālēs, bet mazāk ierasti brīvdabas skatuvēs, un tad notikumus ar svinīgu uzrunu atklāja festivāla dibinātājs Māris Briežkalns. Abos koncertos netrūka daudz jo daudz labas mūzikas cienītāju klausītāju rindās.
30. jūnijā klausītāju rindas bija tik kuplas kā vēl nekad: izmeklēta džeza publika, mūziķi un komponisti ar Maestro Raimondu Paulu priekšplānā bija sanākuši, lai klausītos «Modern Standards Supergroup». Uz skatuves vienā kolektīvā pulcējās bundzinieks Bilijs Kobems (Billy Cobham), trompetists Rendijs Brekers (Randy Brecker), saksofonists Bils Evanss (Bill Evans), pianists Nīlss Lans-Dokijs (Niels Lan Doky) un basģitārists Linlijs Marts (Linley Marthe) — un esmu diezgan droša, ka teju visus no viņiem lielākā daļa klausītāju ir dzirdējuši neskaitāmas reizes viņu sastāvu un programmu ietvaros (vismaz es pati noteikti esmu viena no tiem).
«Rīgas Ritmu» oficiālajā komunikācijā bija pieteikts tā: «Lielmeistari aktuālus pophitus pārvērš virtuozi atskaņotās džeza pērlēs». Proti, visā koncerta garumā tiešām skanēja mūsdienu popmūzika džeza aranžijās, un džeza dūžu iznāciens iesākās ar Šakiru, kam sekoja «The Weeknd», Billija Ailiša, Anderson Paak, Dua Lipa, Džastins Bībers, Mailija Sairusa un «The Black Eyed Peas». Esot cilvēks, kas nevar lielīties ar dižu popmūzikas klausīšanās pieredzi vai spēju orientēties mūsdienu popā, es gan neatpazinu lielāko daļu no izpildītajiem oriģināliem, bet no skatuves dzirdētais skanēja tiešām meistarīgi un džezīgi. Taču varēja just, ka lielmeistari daudz lielāku prieku būtu guvuši, ja būtu spēlējuši savu mūziku.
Šis principā ir vienīgais jautājums, kas manā prātā tovakar tā arī palika neatrisināts — kādēļ salīdzinoši lielas džeza cienītāju auditorijas priekšā, kura gan jau uz skatuves esošos «Grammy» balvai viscaur nominētos brīnišķīgos māksliniekus klausās krustām šķērsām, tika izvēlēts spēlēt popa aranžijas? Vairāki varianti atbildei uz šo «kāpēc» ir padomā, bet gan jau mūziķiem tie ir skaidrāk zināmi. Lieliskie solo iznācieni demonstrēja katra mūziķa patieso spēles meistarību, bet pašas mieram pēc koncerta aizgāju mājās paklausīties arī viņu pašu albumus.
Pēc pārtraukuma otrajā daļā publika klausījās «Very Cool People», ko šīs vasaras festivālos var manīt teju visur, kopā ar jauno, taču savu vietu Latvijas mūzikas skatuvē jau izcīnījušo vokālisti Paulu Saiju, Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas absolventi un «Riga Jazz Stage» starptautiskā konkursa 3. vietas ieguvēju. «VCP» spītīgi turpina saukt sevi par džezfanka apvienību, un no fanka grupas daiļradē ir palicis nedaudz vairāk kā no džeza, taču no abiem kopā jau krietni mazāk nekā grupas darbības sākumā. Drīzāk kaut kas no visādu citu žanru saplūduma, un, lai arī lielā daļā jauno kompozīciju vērīgs klausītājs atrod citātu citātus no Padomju kinofilmu klasikas un vēl viskautkā jau dzirdēta, ballīte «ļoti stilīgajiem cilvēkiem» sanāk laba.
Nākamajā dienā, 1. jūlijā, «Rīgas Ritmu» koncerts Doma dārzā arī bija divdaļīgs: mūzikas cienītāji bija sanākuši klausīties divas dažādas mākslas izpausmes, un divdaļīga koncerta koncepts daudziem gāja pie sirds. Pirmajā daļā dzirdējām dziedātāju Klārku Bekhemu (Clark Beckham), ko, kā minēja Māris Briežkalns, Rīga gaidīja jau četrus gadus (kas pēdējā laikā nav brīnums). 30 gadus vecais Klārks ar plaša diapazona balsi pirms dažiem gadiem kļuva par populārā TV šova «American Idol» žūrijas un skatītāju favorītu, kur viņu arī pamanīja visuvarenais Kvinsijs Džounss, noslēdzot ar mākslinieku menedžmenta līgumu.
Kvinsijam un viņa izvēlēm es parasti ticu, un jaunais dziedātājs festivāla koncertā demonstrēja savas dziedāšanas un ģitārspēles prasmes vienlaikus, uz skatuves uzvedoties brīvi un nepiespiesti. Ko nevarēja tik pārliecinoši teikt par viņa pavadošajiem mūziķiem, kuru starpā kaut kā nedaudz pietrūka — ja ne saspēles, tad savstarpējās sinerģijas, kā rezultātā zālē bija manāmas patiesi garlaikotas sejas. Koncerts aizritēja godam, mūziķi bija brīnišķīgi, līderis centās, taču trūka kaut kā tāda, ko ir grūti ietērpt vārdos vai tehniskos terminos — daži to sauc par odziņu, es to saucu par noticēšanu mūziķim. Programmā dzirdējām gan draivīgākas pasaulslaveno kompozīciju aranžijas (piemēram, Stīvija Vondera «Very Superstitious»), gan melodiskākas Klārka Bekhema autorkompozīcijas ar personīgu stāstu to pamatā. Priecēja, ka ārzemju viesiem piespēlēja mūsu pašu pūšaminstrumentālisti (Latvijas Radio bigbends, «Very Cool People») Laura Rozenberga, Kristaps Lubovs un Reinis Puriņš — un draiva latviešiem netrūka gan.
Un noslēgumā mūs sagaidīja patiesa dienvidzemju ritmu ballīte starptautiskās globālās mūzikas grupas «Ayom» izpildījumā. Paši mūziķi sevi dēvē par muzikālo tālbraucēju brigādi, kura šķērso Atlantijas okeānu no Brazīlijas līdz Angolai un Kaboverdei, taču ar izteiktu Vidusjūras identitāti. Grupas nosaukums aizgūts no afrobrazīliešu mitoloģijas, kurā tā tiek dēvēts mūzikas pavēlnieks, kurš iemācīja cilvēkiem spēlēt un dziedāt. Grupas seja ir vokāliste un perkusioniste Žabu Moralesa (Jabu Morales), kas koncertu pārliecinoši iesāka sarkanā uzvalkā ar teju «spoken word» žanra melodeklamāciju, kas vēlāk pārvērtās meistarīgā dziedāšanā, perkusiju spēlēšanā un kaislīgā dejošanā reizē.
«Ayom» līderei uz skatuves pievienojās arī akordeonists Alberto Bekuči (Alberto Becucci), ģitārists Rikardo Kvinterija (Ricardo Quinteria), basists Frančēsko Valente (Francesco Valente) un perkusionisti Timoteo Grinjani (Timoteo Grignani) un Valters Martins (Walter Martins). Svinīgie tērpi, spīdīgie uzvalki, absolūti brīnišķīgā kolektīva saliedētība — un zāle uzreiz tika aizkustināta ritmā. Šķietami kontrastainas koncerta epizodes (no maigām akordeona skaņām līdz ekspresīvai stepa dejai, ko koncerta noslēgumā demonstrēja viens no perkusionistiem) pavisam noteikti atstāja iespaidu uz klausītājiem. Katrā no mūziķu sejām visā priekšnesuma garumā varēja redzēt neviltotu prieku par to, ko viņi dara — un tas pa taisno tika translēts zālē. Un publika tam noticēja.
22. pēc kārtas «Rīgas Ritmi» festivāls tika aizvadīts krāšņi, kā parasti rudenī sekos «Art of Riga Jazz» koncertsērija Latvijas Radio 1. studijā, bet vasarai un Rīgai tiešām piestāv džeza un citu mūzikas žanru ritmi — to mēs arī ar nepacietību gaidīsim nākamgad.