JVLMA džezistu jaunā raža
Džeza nodaļas koncerteksāmenu maratons, kas aizved no Džestivāla līdz VEF Džeza Klubam

Vēl viens gads JVLMA džeza nodaļā ir pagājis, un tas nozīmē, ka atkal pienācis brīdis, kad uz Latvijas mūzikas skatuves būs redzami un dzirdami jauni profesionāļi. Šogad man bija iespēja būt eksāmenu komisijā un vērtēt ne tikai ‘beidzējus’, bet arī pārējo kursu audzēkņus. Jaatzīst, ka vienu eksāmenu sesiju es gan izlaidu, nokavējot 1.-3. kursa bundzinieku priekšnesumus. Bet visi dzirdētie eksāmeni mani aizveda vairāku dienu garā piedzīvojumā. Iepriekš minētajiem 1.-3. kursa audzēkņiem bija iespēja piedalīties īpaši viņiem rīkotā festivālā «Džeztivals», kas norisinājās «M/Darbnīcas» radošajās telpās maija priekšpēdējā nedēļā. Bet ‘beidzēji’ piedalījās jau visiem iecienītajā pasākumu ciklā «VEF Jazz Club», kas jau vairāku gadu garumā piedāvā interesentiem aizraujošus koncertus visu sezonu. Otro gadu pēc kārtas pasākumi iekļauj arī džeza nodaļas ‘beidzēju’ priekšnesumus — šogad to ir gana daudz. Pasākumu vietu sarakstam pievienojas nu jau ne tik jaunā koncertvieta «Auss», kurā komisijai bija iespēja baudīt divu maģistrantu koncerteksāmenus. Bet nu, visu pēc kārtas!
Rakstā pasākumi aplūkoti hronoloģiskā secībā, tāpēc sāksim atskatu ar pavisam kaut ko jaunu — festivālu «Džestivāls», kura ‘vaininieks’, protams, ir JVLMA džeza nodaļas vadītājs Indriķis Veitners un «M/Darbnīcas» vadītāja, īpašniece un latviešu mūziķu iedvesmotāja Maija Moira Mazanova. Indriķis atzīstas, ka ideja taisīt festivālu kā eksāmenu nav jauna, jo visi koncerteksāmeni akadēmijā ir pieejami interesentiem — var iepazīties ar jaunajiem mūziķiem, sekojot līdzi viņu panākumiem un izaugsmei. Pandēmijas laikā gan eksāmeni notikuši vai nu attālināti, vai bija ar ierobežotu vietu skaitu klātienē. Bet pirms pandēmijas var minēt piemērus, kad parastais eksāmens bijis pilnvertīgs koncerts! Aprunājos arī ar Indriķi Veitneru, kurš pastāstīja, kā nonāca pie «Džestivāla» idejas un kā viss tika saorganizēts:
Ideja neapzināti ‘brieda’ jau sen, bet īstais pamudinājums bija ziemas sesija. Man palika šausmīgi žēl, ka to visu dzirdam tikai mēs [pedagogi]. Tiek ieguldīts liels darbs, ir ļoti labs rezultāts, bet neviens to neredz. Iepriekš eksāmeni bija klubā «Hamlets», «Pashkevich Jazz Club», bet kovida laikā tas viss izbeidzās, un šķita vienkāršāk eksaminēt visus akadēmijā. Tas bija izaicinājums sarunāt kaut kādas telpas. Tad es sapratu, ka jātaisa festivāls! Iedomājos, ka festivāla formāts varētu būt tāds, kurā apvienotos mācību procesa noslēgums ar darba vērtēšanu un atzīmju izlikšanu, bet vienlaicīgi arī kā publisks koncerts. Studentiem svarīga motivācija, tāpēc gribējās, lai tas nav vienkārši skolas uzdevums, bet tiktu radīti apstākļi, kādi ir reālajā dzīvē. Ja tu sagatavo programmu un spēlē to auditorijai, kas uz to reaģē — tā ir pavisam cita attieksme. Studentam tad jādomā arī par praktiskām lietām, piemēram, jāizveido kaut kāds vizuālais tēls. Ļoti svarīga ir disciplīna, tas tomēr ir festivāls ar konkrētu laika grafiku, kas paredzēts skaņas uzstādīšanai, mēģinājumiem. Viss ir jāievēro. Turklāt bija skaidrs, ka tas ir jārīko pašiem studentiem. Šeit es atzīšos, ka ‘pašpikojos’ ideju no Rolanda [Kronlaka], jo laikmetīgās mūzikas festivāls «deciBels» akadēmijā radās līdzīgi. Viņam arī gribējās parādīt to, kas notiek studiju procesā. Tikai mums ir nedaudz atšķirīgs piedāvājums. Mūsu gadījumā ir reāls džeza festivāls, kurā visi viens otru arī paklausās un rezultāts ir ļoti labs! Izcils! Spēlēt tādā vidē ir pavisam cita iedvesma. Jāpasaka liels paldies, pirmkārt, «M/Darbnīcai» un Maijai Morai Mazanovai, jo bez viņas akcepta tas vispār nenotiktu! Otrkārt, paldies studentu grupai — mēs izveidojām nelielu organizatorisko grupu, kurā pašu galveno ‘iznesa’ Guna Pūcīte. Protams, arī Rihards Jakuško un Greisa Peremota — tie ir galvenie organizatori. Santa Kauliņa un viņas skaistās idejas… Mēs jau izrunājām šo lietu uz nākamo gadu, ka tas ir pašu veidots festivāls, kurā studenti sevi reklamē. Un viennozīmīgi, paldies, skaņu režijai — viņi izdarīja ļoti lielu darbu! Arī viņi paši teica, ka ļoti daudz iemācījušies šo trīs dienu laikā. Plānots, ka tas notiks ik reizi gada noslēgumā. Mēs viennozīmīgi turpināsim!

Pašai gribētos piebilst, ka trīs dienas «M/Darbnīcā», kas pēdējā gada laikā daudziem ‘džezmeņiem’ bija tādas kā muzikālajās mājas, tika aizvadītas ar milzīgu prieku. Arī fakts, ka koncertvieta piedāvā labus instrumentus (tas nav raksturīgi publiskai koncertvietai, kur kolektīvā muzicēšana notiek vairākas reizes dienā, attiecīgi mūzikas instrumenti nolietojas un nepieciešama regulāra apkope). «M/Darbnīcā» pieejamas vietējā meistara bungas, «Yamaha» klavieres (to pašu modeli izmanto arī JVLMA)… Topošajam profesionālim instrumentu kvalitāte, kā arī iespēja muzicēt auditorijas priekšā, ir ļoti svarīgi parametri izaugsmei. Jāatzīst gan, ka JVLMA džeza nodaļas uzstādījums ir, ka mūziķis, stājoties akadēmijā, jau ir pietiekami «profesionāls». Tas gan nenozīmē, ka ir liela uzstāšanās pieredze, tāpēc koncerteksāmeni reizēm ir vienīgā prakses iespēja. Un mēs visi zinām, ka mūziķis bez publiskas uzstāšanās nevar iegūt pilnvērtīgu pieredzi — šī profesija ir tiešā veidā saistīta ar auditoriju.
Iesim tālāk, un šoreiz pārvietosimies no Rīgas centra uz Teikas rajonu. Pāris gadus atpakaļ renovētajā «VEF Kultūras pils» norisinājās kārtējais «VEF Jazz Club» pasākums, kas jau otro gadu pēc kārtas uzņem džeza nodaļas beidzējus, dodot viņiem iespēju vissvarīgāko eksāmenu nospēlēt uz lielās skatuves, kur ir gan profesionālas skaņas, gan gaismas aprīkojums. Jāatzīstas, ka atceroties savu bakalaura koncerteksāmenu, jūtos nedaudz greizsirdīga. Tas bija piedzīvojums atrast JVLMA atbilstošu zāli, kurā džezs skanētu tiešām labi, lai varētu uzaicināt arī radus un draugus, pašai jūtoties par visu komfortabli. Eksāmens tomēr ir stress. Ja man toreiz būtu iespēja dziedāt «VEF Kultūras pils» zālē, es būtu laimīga. Tāpēc domāju, ka šī brīža studenti var justies gandarīti. Diemžēl pagājušajā gadā pandēmijas dēļ skatītājus zālē nevarēja ielaist. Šogad gan veselu dienu bija klausītājiem pieejami koncerti, turklāt puse no tiem ar bezmaksas ieeju. Koncertu piedāvājums bija dažāds — pat iespaidīgs! Dienas sesijā, kas sākās pulksten 12.00, uzstājās divi kontrabasisti — Emīls Bogdanovičs un Toms Kursītis, ģitārists Dāvids Bejers, saksofonists Ervīns Veliks, spāņu bundzinieks Eric Barrachina un 4. kursa ‘combo’.

Ideju rīkot beidzēju koncerteksāmenus «VEF Kultūras pilī» komentē idejas autore, «VEF Jazz Club» veidotāja un vadītāja, projektu mākslinieciskā vadītāja Antra Dreģe:
Jā, ideja bija mana, es vairākus gadus mēģināju ar Indriķi [Veitneru] sarunāt to, ka studenti nāk uz ‘VEFu’ iemēģināt profesionālo skatuvi ar visu aprīkojumu, bet ilgu laiku neizdevās sakoordinēt, tad pandēmija… Tad bija vairāk laika padomāt par šo, un beidzot izdevās saorganizēt! Pagājušogad tas koncerts vispār bija brīnišķīgs! Tas, kā viņiem izdosies, protams, ir atkarīgs no pašiem studentiem. Cik viņi ir nobrieduši, cik daudz darba ieguldījuši, protams, arī talantam jābūt klātesošam izvēlētajā profesijā!
Otrajā gadā bija iespēja arī publikai būt klāt un, manuprāt, ļoti interesanta pieredze gan tiem, kas klausās, gan tiem, kas beidz studijas. Īstenībā tas ir izaicinājums ‘VEFam’, jo nācās uzzināt un sastapties ar lietām, kas studentiem, ieejot lielajā profesionālajā dzīvē, nav līdz galam skaidras. Varbūt nav iemācīts, vai nav saprasts kā pašorganizēties, kā sevi piedāvāt, kā sevi reklāmēt — tie ir tādi vājie punkti, ko es novēroju. Tas ir atkarīgs no katra studenta, cik viņš iegulda laiku, cik viņš pievērš uzmanību tādām lietām, kas tālāk dzīvē visiem būs nepieciešamas. Latvijā nav tāds menedžeru klāsts, kas spētu palīdzēt jebkurai grupai veiksmīgi sevi prezentēt, kas visu to organizatorisko darbu izdarītu mūziķu vietā. Bieži vien mūziķi paši dara daudz ko. Tas ir viens punkts, ko studenti varētu iemācīties, piedaloties šādos koncertos. Protams, jāveic daudz sarunu un izskaidrošanas darbu, kā visforšāk šādus pasākumus varētu rīkot arī turpmāk. Bet es esmu ļoti gandarīta par to, ka tā skatuve jaunajiem ir, ka viņiem ir tādi svētki eksāmenu sakarā. Ļoti ceru, ka arī publikai interese par šiem eksāmeniem būs arvien lielāka!
Kā jau minēju, visas programmas sanāca ārkārtīgi interesantas. To var redzēt arī pēc atzīmēm, kuras es gan neatklāšu, jo ir privāto datu aizsardzība un tā tālāk! [šeit var iedomāties, kā es smejos] Bet ja nopietni, katra programma bija atšķīrīga ar savu īpašo ‘odziņu’. Ervīns iepriecināja ar ļoti skaistu saksofona tembru, Emīls ar skaņdarbu izvēli, Toms ar radošumu (šeit mani īpaši iepriecināja elektronisko efektu pielietošana, jo man vienmēr patīk, ja jaunie mūziķi nebaidās eksperimentēt ar tradicionālajiem mūzikas žanriem), Dāvids atskaņoja skaņdarbus no sava debijas albuma, kura prezentācijas koncertā diemžēl nevarēju būt, un Ēriks (spāņu bundzinieks) piedāvāja savu vīziju par ne tām vienkāršākajām džeza tēmām, bet ‘combo’ programma lika dejot! Kopumā četru stundu garš koncerts bija kā ceļojums. Klausītājiem bija iespēja iepazīties ar džezu no visām pasaules malām, iepazinām arī ar jauno mūziķu kompozīcijas, kas iepriecināja ar cerību dzirdēt labus jaundarbus arī nākotnē. Lūk, ko par saviem eksāmeniem saka daži no studentiem:
Emīls Bogdanovičs — kontrabass
Savu eksāmena programmu veidoju no skaņdarbiem, kuri man pašam ir izaicinājums. Tāpat arī skaņdarbi, no kuriem vienmēr esmu smēlies iedvesmu un ņēmis par paraugu. Pabeidzot skolu, es saprotu, ka ir pavērušās durvis uz kaut ko citu, tikai pagaidām nezinu uz ko. Pēc visa šī pēdējā semestra, nedaudz jānolaižas uz zemes, ‘jāsaliek viss pa plauktiņiem’ un tad jau redzēs, kur tālāk mani aizvedīs!

Toms Kursītis –- kontrabass
Koncerteksāmenā es izpildīju sev mīļu kontrabasistu skaņdarbus. Viens no tādiem bija Ādama Ben Ezras skaņdarbs «Can’t Stop Running», kas mani iedvesmoja izkāpt no ierastā kontrabasa pielietojuma — tajā bija izmantoti perkusiju elementi, efektu pedāļi. Tas bija skaņdarbs, kurš iedvesmoja uz šī instrumenta darīt kaut ko citu. Muzikāli man bija atvērusies ļoti liela perspektīva par to, kāds skanējums var būt kontrabasam un ko ar šo skaņu var pateikt. Savu eksāmenu es varu nosaukt tāpat, kā savu pēdējo koncerta skaņdarbu — «Tā es jutos». Vēlējos parādīt, kā es sevi redzu mūzikā, kontrabasa spēlē, kādu mūziku man patīk izpildīt un komponēt.

Ervīns Veliks — saksofons
Savā diplomeksāmena programmā mēģināju ietvert dažādu džeza stilu skaņdarbus un standartus, kas man ir tuvi pie sirds. Atgriezties uz skatuves un atkal kopā muzicēt ar kolēģiem pēc attālināto mācību periodiem bija neaizmirstami patīkami. Liels prieks par paveikto! No visas sirds lepojos un priecājos par absolventiem, katrs no tiem ir talantīgs un, kā varēja spriest pēc priekšnesumiem, arī ļoti individuāls. Milzīgu pateicību ir jāsaka visiem mūsu pasniedzējiem, kas ir ļoti sirsnīgi, pretimnākoši un izpalīdzīgi, nemaz nerunājot par viņu izcilo kompetenci. Tieši pateicoties viņiem, Latvijas džeza skatuve zeļ un plaukst! Novēlu, lai tā arī turpinās. Lai dzīvo džezs!

Koncerta otrajā daļā klausītājiem bija iespēja izbaudīt vēl trīs priekšnesumus. Uzstājās vokālistes Karīna Laugale un Ance Jankovska, kuras šogad saņēma bakalaura diplomu, un saksofonists Artūrs Sebris, kurš absolvējis JVLMA maģistrantūru ar zelta diplomu! Atļaušos pateikt, ka šī programmas daļa bija visspožākā — ne tāpēc, ka meitenes un Artūrs bija labāki par citiem studentiem, bet gan tāpēc, ka tie piedāvāja trīs konceptuāli atšķirīgus sniegumus. Katrs ar savu ‘odziņu’: Ance izpildīja džezu piecās valodās, to skaitā zviedru (tas jau ir sasniegums dziedāt valodā, kuru tu nesaproti). Savukārt Karīna piedāvāja izbaudīt savu sadarbību ar šī žurnāla līdzdibinātāju, dzejnieci Aleksandru Lini, izmantojot viņas dzeju un uzrakstot mūziku tai, un visbeidzot Artūrs Sebris, izpildot gan savas kompozīcijas, gan latviešu džeza ‘milžu’ darbus, klausītājus aizveda ceļojumā no maza sastāva līdz pat bigbendam. Studenti paši, protams, labāk varēs komentēt savu programmu izvēli:
Karīna Laugale — vokāls
Šādu programmu veidoju, jo vēlējos izaicināt sevi un atklāt sava ceļa meklējumus. Manuprāt, tieši šāda izvēle man bija nepieciešama, šādā formātā jutos viskomfortablāk. Veidojot programmu, vēlējos apvienot savu mūziku ar dzeju, kas mani iedvesmo, tāpēc uzrunāju Aleksandru Lini.
Beidzot skolu ir pamatīgs gandarījums, kas mijas ar nogurumu un prieku. Pagājuši četri interesanti, sarežģīti, tomēr priekpilni gadi. Pat grūti noticēt, ka šis posms ir beidzies! Nu sāksies jauns dzīves posms, kas cerams caurvīsies ar mūziku.

Ance Jankovska — vokāls
Programmas izvēle nāca ļoti dabīgi. Jau vairākus gadus mani ļoti aizrauj džeza mūzika vairākās valodās. Tas sākās pavisam nejauši, eksperimentējot ar jaunām lietām, bet izvērtās par lielu aizrautību. Jaunatklājums man bija zviedru džezs. Ar to iepriekš nebiju pazīstama. Ja kādreiz vairāk dziedāju portugāļu un franču valodā, tad zviedru valoda man bija jaunums.
Ņemot vērā, ka programmas izveide nesagādāja grūtības un bija ļoti krāsaina, arī pats koncerta koncepts tāds izveidojās. Reti, kad varu pēc koncerta teikt: šis bija liels gandarījums un patiess prieks par paveikto! Parasti jau nākas pārdomāt nepilnības un mēģināt atkal. Taču šoreiz mana sajūta uzstājoties bija citāda, tāda pavisam brīva.
Kad viss jau ir aiz muguras un varu izvērtēt četru gadu darbu, jāsaka, ka liels ceļa posms ir noiets, taču vēl lielāks stāv priekšā.

Artūrs Sebris — saksofons
Pabeidzot skolu, protams, jutoslabi, bet nekas īsti nav mainījies… galu galā visiem sen jau skaidrs, ka atzīmēm nav nozīmes, svarīgi ir, ko un kā tu spēlē, kā tu izturies pret cilvēkiem. Protams, ka kaut kāds gandarījums man ir, jo tas nebija viegli, it īpaši tāpēc, ka gandrīz visu maģistrantūru pavadīju mācoties attālināti. Tas nebija slikti, jo lekcijas pārsvarā bija piektdienās un sestdienās, kad parasti ir koncerti! [smejas]
Runājot par manu koncerteksāmena programmu, mana pedagoga, Andreja Jevsjukova, uzstādījums bija, ka jāspēlē savi skaņdarbi, vismaz daļa. Ņemot vērā, ka esmu vienmēr bijis latviešu džeza mūzikas cienītājs, tad tā arī veidoju savu programmu. Izskanēja tikai viens izņēmums, proti, Dekstera Gordona skaņdarbs, ko biju domājis «piedevai». Es esmu patriots un man patīk latviešu džezs! Es arī ļoti cienu to, ko dara Lauris Amantovs un «Mirage Jazz Orchestra», saglabājot tās pašas tradīcijas.

Kā jau minēju, Artūrs ir ne tikai ar izcilnieka diplomu pabeidzis augstskolu, bet kļuvis par piekto Nika Gothama balvas saņēmēju! Jāsaka, ka Gothama balva mums, džezistiem, ir ļoti svarīga ne jau statusa vai CV ieraksta dēļ, bet gan tāpēc, ka lielākā daļa no mums paspēja ar pašu Niku gan kopā spēlēt, gan strādāt, gan mācīties pie viņa. Niks Gothams bija brīnišķīgs kanādiešu izcelsmes saksofonists un komponists, kas palīdzēja uzbūvēt džeza izglītības sistēmu Latvijā. Niks motivēja un iedvesmoja savus studentus, kolēģus un draugus — bija vienkārši labs cilvēks. Mēs visi, kas ar viņu bijām pazīstami, skumstam, tomēr arī lepojamies, ka mums bija iespēja sadarboties ar tik gaišu cilvēku. Nika balva tika dibināta 2014. gadā, un tā tiek piešķirta reizi gadā kādam džeza vai kompozīcijas studentam. Lidz šim balvu saņēmuši: Kristaps Lubovs, saksofons (2014), Evilena Protektore (2016), Jānis Rubiks, kontrabass (2018), Miķelis Dzenuša, vibrofons (2020), un tagad Artūrs, saksofons (2022). Re, ko saka pats Artūrs par šo apbalvojumu:
Es par to balvu zināju. Atceros, kad Kristaps Lubovs saņēma savu balvu, es mācījos bakalauros. Es gan nepaspēju pamācīties pie Nika, bet es par viņu zināju. Viņš pat Jelgavā īsu brīdi strādāja. Kad Indriķis [Veitners] paziņoja man, ka esmu izvirzīts, es biju ļoti pārsteigts! Prasīju, kas ir pārējie izvirzītie. Matīss Žilinskis un Kristens Kupčs — es zinu, kā abi spēlē, un domāju, ka nav variantu. Biju atmetis visas cerības! Tad pēc pāris nedēļām Indriķis piezvanīja un teica, ka esmu balvas ieguvējs. Es neticēju…

Lielu paldies gribētu pateikt Indriķim! Viņam manā latviešu džeza mūzikas mīlestībā ir liela loma. Tas pats arī maģistra darba tapšanā, kas ir kontekstā ar beigšanas eksāmena programmu, daļa mūzikas tur arī izskanēja!
Man, protams, bija ārkārtīgi interesanti noskaidrot, kāpēc tieši Artūrs šo balvu ir ieguva. Kādi ir komentāri no galvenā lēmuma pieņēmēja. Par šo un par to, kā vispār notiek balvas piešķiršanas process, savu komentāru sniedzis Indriķis Veitners:
Nika balva tiek piešķirta reizi divos gados un balvas nosacījums ir tāds, ka katedra izvirza trīs pretendentus, kuri aizsūta savu portfolio uz Kanādu, kur to vērtē mums absolūti nezināms cilvēks — viens no Nika kolēģiem. Tāda bija Nika vēlme, un tā ir ierakstīts nolikumā. Sanāk, ka mēs izvirzām pretendentus, bet to, kas balvu iegūst, izvēlas cilvēks, kas pretendentus dzird pirmo reizi. Runājot par pretendentiem, Nika lūgums bija izvirzīt ne tikai labus spēlētajus, bet cilvēkus, kas vairāk iesaistās, kas dara vairāk nekā tiek prasīts, kas ir aktīvi. Šogad pretendenti bija Kristens Kupčs, Matīss Žilinskis un Artūrs Sebris. Ja tu prasi, kāpēc tieši Artūrs dabūjis balvu — man liekas, ka tomēr Kristens un Matīss ir vēl diezgan jauni. Kristens ir izcils ģitārists, bet viņš ir tikai pirmajā kursā, Matīss ir fantastisks pianists, spēlē visu ko un ļoti profesionāli, bet viņš ir tikai otrajā kursā. Artūrs šogad beidz maģistrantūru. Turklāt ne Matīsam, ne Kristenam pagaidām nav savas personīgās jaunrades. Abi ir izcili instrumentālisti, bet arī kanādiešu mūziķis rakstīja savā vērtējumā: brīnišķīgi spēlē, bet, kur ir viņi paši? Kur ir personības? Savukārt, Artūrs ir jau nobriedis mūziķis, viņam ir savas tēmas, koncepts, Artūrs ļoti labi sevi parādījis ari zinātniskajā darbā. Viņam bija izcils maģistra darbs, viņam ir publikācijas, viņš iesaistās radio — absolūti godam pelnījis šo balvu!

Artūrs gan nav vienīgais maģistrants, kas šogad absolvējis JVLMA džeza nodaļu. — Viņam šogad piebiedrojās divas burvīgas vokālistes — Una Stade un Rūta Dūduma-Ķirse, kas savu eksāmena programmu atskaņoja kultūrtelpā «Auss», kas plašākai auditorijai ir pazīstama pēc vecā nosaukuma «Sound Division Studio». Šie divi koncerti bija izcili ne tikai muzikāli, bet arī tehniski. Mani aizkustināja līdz līdz asarām! Šķiet šī bija pirmā reize, kad komisija koncerteksāmenu klausījās austiņās! Tā kā kultūrtelpa «Auss» prioritāritomēr ir ierakstu studija, dziedātājas bija nolēmušas izmantot šo iespēju, iemūžinot koncertu audio un video formātā. Lai ieraksts būtu kvalitatīvs un komisija varētu aptvert piedāvāto materiālu, mākslinieces telpu sakārtoja tā, lai sasniegtu abus mērķus — tāpēc arī austiņas.
Bet tas ir tikai tehniskais aspekts, kas džezistus interesē mazāk par saturu. Abas dziedātājas ir jau pieredzējušās mākslinieces un tikai loģiski, varēja gaidīt kvalitatīvu un izaicinošu materiālu, par kuru, protams, informēta bija tikai dziedātāju specialitātes pedagoģe Inga Bērziņa. Rūta bija sagatavojusi priekšnesumu ar jaundarbiem, kuru lirikā izmantoti pazīstamāku un mazāk pazīstamu dzejnieku darbi, bet mūziku rakstījis viņas vīrs un skatuves biedrs Jānis Ķirsis. Programma izskanēja kā Rūtas pārdomas par dzīvi un morāli — kā sadzīvot ar izmaiņām. Mākslinieces sastāvā piedalījās tradicionālās džeza bungas, kontrabass, klavieres un stīgu kvartets.
Rūta par savu eksāmenu:
Eksāmens vienmēr ir tāds posms vai periods, kad tu ļoti sakoncentrējies, un tad pēc šī notikuma mēģini atslābt un aizmirst to visu — gribas atlaist visu, kas tevī ir bijis… Kāpēc es izvēlējos šādu programmu? Sākotnēji tā ideja bija drusku citādāka. Gribēju uzrunāt jaunus mūziķus, kuri ir debitējuši ar labiem rezultātiem tieši komponēšanā. Zināju, ka programma būs latviešu valodā, zināju arī, ka pati nerakstīšu dzeju. Tas nebija mans uzstādījums, ka visam obligāti jābūt manam. Es esmu spēcīga tajā jomā, ko es zinu, un tas ir vokāls un izpildījums. Tad ideja par dažādiem komponistiem tomēr noplaka, jo grūti būtu visus savākt kopā, un tu pat nezini, vai tas gala rezultāts liktos kopā. Līdz ar to eksāmena kontekstā šo ideju atmetu, tādēļ uzrunāju savu vīru, komponistu Jāni Ķirsi. Ar viņu skatuviskais tandēms mums ir lielisks, es viņam pilnībā uzticos. Bet dzeja tika meklēta dažādās grāmatās. Ilgi domāju, kurus dzejniekus meklēt. Sākotnēji varbūt gribēju kaut kādus senākus, kuriem šogad būtu apaļa jubileja, bet beigās es nofokusējos, rakstot uz papīra emocijas par dzīvi — es kā sieviete, māte, sieva, meita — visas šīs lomas, kur katra par sevi ir ļoti spilgta un emocionāla. Ņemot vērā arī Ukrainas dramatiskos notikumus, arī šī emocija un sajūta manī spilgti iedzīvojās. Es to nevarēju ignorēt. Es meklēju dzeju, kas runātu ar maniem vārdiem, kuri perfekti apraksta manas šī brīža emocijas. Par mūziku es pilnībā uzticējos Jānim, jo viņš to jūt un prot, un arī labi piemeklē kaut kādas konceptuālākas pieejas. Bet tajā pašā laikā konsultējoties ar mani, vai tas ar mani sasaucas.

Savukārt Unas programma pārsteidza ar savu pieeju, kas bija pilnīgi pretēja Rūtas sniegumam. Pati Una jau vairākus gadus strādā Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļā, vadot gospeļkori. Una sevi sauc par studentu mammu, un šoreiz koncerteksāmenā viņai palīdzēja izpausties visi viņas bērni — mūziklu nodaļas audzēkņi. Par īpašo viesi kļuva Unas deviņdesmit gadus vecais vectēvs, komponists Gunārs Stade, kurš atskaņoja vienu no savām kompozīcijām, papildinot jau tā diezgan emocionālo priekšnesumu (te ir asaras, kuras pieminēju iepriekš). Unas programma tiešām bija ļoti emocionāla. Viņa parādīja savu dzīvi no ļoti personīgas puses, deva mums iespēju ielūkoties viņas emocijās un izdzīvot mūziku kopā ar viņu un viņas bērniem. Lieki piebilst, ka visi maģistranti šogad saņēma visaugstākos vērtējumus, kurus es, protams, neteikšu, jo ir datu aizsardzība! [smejas]
Arī Una padalījās ar savu stāstu par to, kā viņa veidoja koncerteksāmena programmu, kā arī par nākotnes plāniem.
Mana programma tapa pusotra gada garumā. Process sākās ar nenopietnu lēmumu studiju C daļā paņemt kompozīcijas nodarbības. Nezinu, vai pateicoties zvaigznēm, bet nonācu pie pasniedzēja Ērika Ešenvalda, kurš tiešām iedvesmoja tik viegli un nepiespiesti, ka noticēju, ka varu kaut ko rakstīt arī pati. Sāku veikt diezgan plašu izpētes darbu — šis man bija personīgi svarīgs projekts. Nerakstīju to kā maģistra darbu, bet drīzāk kā pašizpratnes uzdevumu. Mēģināju saprast un sajust, kāda mūzika ar mani rezonē, kādas tēmas man personīgi ir svarīgas, kuras vēlos attīstīt mūzikā, ko paturēt privāti. Ciklā esmu centusies būt maksimāli autentiska, lietojot tikai sev tuvas tēmas un atsauces (piemēram, iekļaujot vai parafrāzējot arī dažas kompozīcijas, ko komponējuši mani gimenes locekļi — mans vectētiņš, komponists Gunārs Stade un pianists Tuomo Uusitalo). Varbūt netipiski maģistrantiem, kas parasti grib spēlēt ar ļoti advancētiem sastāviem, es sapratu, ka tik intīmam brīdim, kā savas mūzikas pirmatskaņojums, gribu iet kopā ar sev tuvāko komandu, proti, RDKS gospeļkori un tā instrumentālo sastāvu. Grupā ir gan vidusskolnieki, gan nesenie absolventi, tomēr jau pierādījuši sevi kā profesionālu vienību. Jau jūlijā atsāksim darbu pie šīs programmas, lai to izveidotu par albumu.

Un kā pēdējais priekšnesums šī gada beidzēju maratonā izskanēja dziedātājas Kelijas Macpanes izpildījumā. Kelija ir vienīgā studente, kas ir Populārās un džeza mūzikas pedagoģijas programmas absolvente. Nedaudz atklāšu «iekšējo virtuvi» tiem, kas nezina par to, ka šāda programma JVLMA vispār ir. Akadēmija pārņēma mūzikas pedagoģiju no likvidētās RPIVA iestādes, un konkrēti šī programma piedāvā izglītot skolotājus, kas spēs apmācīt audzēkņus muzicēt populārās un džeza mūzikas stilos. Realitātē tiek iegūta džeza nodaļas līmeņa izglītība, atšķiras tikai slodze pedagoģiskajos kursos, kā arī studiju noslēgumā jāraksta pētnieciskais darbs par pedagoģijas tēmu. Pedagoģijas studenti apmeklē visus praktiskos priekšmetus, ko izpildītāji, kā arī piedalās tajos pašos projektos un tā tālāk. Abu nodaļu studenti dzīvo kā viena liela ‘džezīga’ ģimene, tāpēc nebija pārsteigums redzēt Keliju arī VEF koncertā 4. kursa ‘combo’ sastāvā.
Savā koncerteksāmenā viņa gan prezentēja kaut ko pavisam citādāku. Uzreiz var redzēt, ka māksliniecei ir sava vīzija par to, kāda tieši mūzika viņai patīk un ko viņa grib izpildīt un komponēt! Tas ir ļoti labi, ja par studentu ir jau zināmā skaidrība, jo galu galā māksliniekam jābūt atšķirīgam no pārējiem izpildītājiem. Klausītājiem vienmēr patīk kaut kas jauns un iepriekš nedzirdēts! Savā koncerteksāmenā Kelija piedavāja noklausīties savu jaunradi, arī slaveno balādi «Ruby, my dear» ar saviem vārdiem, kā arī skaņdarbu no japāņu avangarda mākslinieka. 80.iem gadiem u.c. Kopumā šis koncerteksāmens kļuvis par atsevišķu muzikālo piedzīvojumu — burvīgs eksāmenu maratona noslēgums!

Rezumējot: JVLMA džezistu jaunā raža sanāca gana iespaidīga, par ko man, protams, ir prieks. Latvijas klausītājiem jau ir ko klausīties, bet paredzu, ka nākamais gads uzdāvinās mums vēl vairāk džezīgu labumu!