Jauns sākums jaunā pasaulē
«Mayflower» odiseja caur kontinentiem — Jekaterinas Šariginas muzikālais ceļojums
Atsaucoties uz 1620. gada svētceļnieku ceļojumu no Anglijas uz «Jauno pasauli», 2022. gada 8. aprīlī, savu gaismu ieraudzījis Jekaterinas Šariginas debijas albums «Mayflower». Nosaukums ir aizgūts no kuģa ar tādu pašu nosaukumu, kas 17. gadsimta sākumā transportēja minētos svētceļniekus uz Ameriku — Keipkodu, Masačūsetsas štatā. Nepilnus 400 gadus vēlāk, nedaudz mazāk kā 200 kilometru attālumā savu ceļojumu no Anglijas uz Masačūsetsu, Jaunanglijas mūzikas konservatoriju Bostonā, noslēdza dziedātāja no Latvijas. Jaunais sākums sava veida jaunā pasaulē, kas bieži vien eiropiešiem ir Amerika, sākās stāstu un iespaidu apvīts.
«Mayflower» ir jauns sākums. Atbrīvošanās no pagātnes smaguma un ar vieglumu gatava nākotnes nezināmajam, kā to apraksta pati autore. Un līdzīgi — kā pati dziedātāja, albums ir izceļojis dažnedažādas pasaules malas. Albums ierakstīts ASV, Latvijā, kā arī Ķīnā un masterēts Lielbritānijā. Tas ietver septiņas kompozīcijas — katra ar savu stāstu, kurus izpilda pieci lieliski mūziķi: pianists Moše Elmakiass no Izraēlas, kontrabasists Šī Džon Huons no Dienvidkorejas, trompetists Mihaels Brems un bundzinieks Džoijs von Lēvens no ASV, kā arī dziedātāja Jekaterina Šarigina no Latvijas.
Jekaterina albumu atklāj ar trompetista Kenija Vīlera mūzikas kompozīciju «Wintersweet», kurā caur maigi sapņainu vokalīzi tiek ievadīti Normas Vinstones sarakstītie vārdi. Šariginas balss šajā versijā ir kā saullēkts Vinstones naksnīgajam balss tembram. Latviešu dziedātājas tembrs ir gaišāks, kas, arī īpaši nemainot «Wintersweet» noskaņu aranžijā, liek tai skanēt pavisam citās noskaņās. Vinstones dūmakaini noslēpumainais, pieredzes un stāstu pilnais tonis tiek aizstāts ar šķīstāku — vēl cerību un brīnumu pilnu tembru. Kompozīcija transformējas par kādas «Disney» multfilmu princeses cienīgu āriju vislabākajā nozīmē. Godājot autoru, kompozīcijā ieskanas arī Mihaela Brema trompetes solo.
«If I Were» — albuma otrā kompozīcija — sniedz jau tumšāku un satrauktāku noskaņu. Sinkopes kontrabasa partijā, ko dublē klavieres, mainīgi taktsmēri, kas neļauj zaudēt uzmanību, tajā pašā laikā, cik gan viegli tam pāri slīd melodija un solistes sarakstītie vārdi, romantiskā tēlainībā apdziedot «ja es būtu / ja Tu būtu»… Tiek meklēti veidi, kā visspilgtāk raksturot savas mīlestības spēku un nemirstību — cik bezgalīgi tālu tā stiepjas. Šādi to darīja E. E. Kamings, Rumi, Edgars Alans Po, Fransuā Moriaks un citi. Tēlaino stāstu nomaina Jekaterinas improvizācija, kuru turpina virtuozs pianista Moše Elmakiasa klavieru solo. Kompozīcijā varam dzirdēt iedvesmu no modālā džeza, ‘latin’, kā arī austrumu mūzikas, tāpat arī no laikmetīgā džeza, ieskanoties daudzbalsībai vokālā, kas atgādina par Laurenas Desbergas 2014. gada EP «Sideways».
Turpinot rotaļas ar tonālajiem punktiem arī albumā «Mayflower», trešo kompozīciju «Wrong Lullaby» Jekaterina uzsāk eskalējošas melodijas unisonā ar Mihaelu, ko turpina apspēlēt,pievienojoties arī ansamblim. Harmonijā nedaudz ataust atmiņā Džona Koltreina kompozīcija «Giant Steps». Melodiskā un harmoniskā sekvenču ķēde kompozīciju aizved līdz haotiskam, satrauktam Šekspīra dialogu mākonim, kas rada sirreālistisku, pat šizofrēnisku iekšējā konflikta, haosa sajūtu. Kopā ar klavieru, basa un trompetes disonējošo pavadījumu tas izaug līdz dramaturģijas lūzuma punktam — klusumam, ko aizpilda unisonu dialogs. Turpinot šo, šķietami, greizās melodijas un nemitīgi neatrisinātās harmonijas spēli, līdz to pārtver Mihaela Brema trompetes solo, dziesmu aizvien attālina — tā arī neatklājot tā atrisinājumu. Kompozīcijas nosaukums lieliski ataino tās būtību — ‘wrong’. Šoreiz ne tik ļoti kā ‘nepareizs’, vairāk kā ‘greizs’, ‘neierasts’ — gluži kā Tims Bērtons.
Mierpilnā vieglumā iesākas balāde «Serenade», kas turpina dziedātājas piedzīvojumus kāro melodiju taku ar negaidītiem pagriezieniem, pacēlumiem un iegrimumiem, pa kuru iespējams gājis arī Telonijs Monks ar «Pannonica» vai jau iepriekš minētais Kenijs Vīlers ar «Wintersweet». Šajā sapņainajā stāstā autore liek ieklausīties, vadot melodiju ar vārdiem. Iespējams, šī nav dziesma, kuras melodiju dungosim, ejot pa ielu. Tai ir komplicēts virziens – tā ir kā nepārtraukta līnija, kas turpina attīstīties un vest uz priekšu. Taču paradoksālā veidā šīs melodijas nepārtrauktā virzība un neparedzamība lika vēl vairāk savu uzmanību pievērst vārdiem, ko tā stāsta. Kādā brīdī to pārtver trompetes solo, kam seko dziedātājas improvizācija — kontrastējošas un tonālās frāzēs līdz atgriežas pie sava stāstāmā. Dziesmā «Serenade» nav piedziedājumu vai pantiņu – tā ir stāsts, kuru ir jāklausās no sākuma līdz beigām.
«Lighthouse» ir albuma garākā kompozīcija, kas, šķiet beidzās ātrāk kā jebkura cita — it kā brīdi apturot laiku. Kompozīcija iesākās polifonā sarunā starp vokālisti un trompetistu, kuriem rūpīgi pievienojas pārējais sastāvs. Melodija, kas Jekaterinas balsī izskan tik viegli, tomēr ir ar jūtamu smagumu tajā, lai arī uz mirkli to ar no sirds izjustu solo starpspēli noceļ pianists Moše Elmakiass. Ar tautas mūzikas elementu nojausmu viss ansamblis ievada jau bieži minētā trompetista Brema solo, kuru fantastiski uz klavierēm pavada Moše – viegli, radoši, izcili komplimentējot Mihaela solo, ievadot to arī nedaudz austrumnieciskā skanējumā. Šī saspēlē viennozīmīgi ir viens no spilgtākajiem bākas luktura apspīdētajiem elementiem šajā kompozīcijā. Turpinājumā dzirdams arī Šī Džon Huona kontrabasa solo ar spēcīgām emocijām — vēl vairāk liekot uz mirkli sastingt un neelpot.
«Mayflower» turpinās nu jau brazīļu mūzikas noskaņās kompozīcijā «Al Dente», kuras iedvesmas avots ir šoru mūzika ar tās mūsdienu sekotājām — brazīliešu dziedātāju Tatianu Parru un pianisti Sāru Serpu no Portugāles. Šis īsais, izjustais klavieru un balss duets, lai arī vienkāršs savā būtībā, tomēr lieliski papildina albumu ar savu plūstošo intensitāti pēc brīvākām noskaņām.
Albuma izskaņā ir dzirdama kompozīcija «Spring Salutation» — veltījums pavasarim un tā krāsām un košumam. ‘Basso ostinato’, kas vijas cauri skaņdarbam, paspilgtina to ar kustību. Arī šajā dziesmā varam dzirdēt Jekaterinas iecienīto ‘storytelling’ piegājienu melodijas veidošanā. Darba centrā ir Moše Elmakiasa klavieru solo, ar ierasto disonanšu piegājienu balss un trompetes pavadījumā, kas rada arvien lielāku saspringumu līdz atrisinās tēmā. «Spring Salutation» ir jūtama jau ierastāka dziesmas forma, tomēr saglabājas individuālais skanējums.
Piesātināts ar vairāku tautu mūzikas iedvesmu, mūziķiem no dažādām pasaules malām, Jekaterinas Sariginas albums ir teju aizvedis ceļojumā pa dažādām zemēm, ietverot svešzemju elementus un pieredzi. «Mayflower» ir komponistes, dziesmu vārdu autores un dziedātājas aizrautīgi pētnieciskās dabas apliecinājums. Viņa parāda sevi ne tikai katrā minētajā sfērā, bet arī iepazīstina klausītājus ar daļu no personīgi piedzīvotā un izjustā. Šobrīd Jekaterina dzīvo un darbojas Ķīnā, un es jau nevaru sagaidīt, kādu ceļojumu dziedātāja uzburs savā nākamajā albumā.