Hamonda dažādās sejas
Ata Andersona trio albuma «Organic City» apskats

«Hammond» ērģelēm ir gara un neparasta vēsture. Nākamajā desmitgadē tā būs mērāma jau gadsimta garumā. Primāri baznīcas stabuļērģeļu aizstāšanai paredzētais instruments piedzīvojis spožu uzplaiksnījumu džezā, pēcāk arī regejā un rokmūzikā. Džezā neparastais taustiņnieku izaicinājums šarmē ar ‘funky’ auru. Tādas netrūkst arī Latvijas pirmajā «Hammond» ērģeļu platē — Ata Andersona trio albumā «Organic City».
Atis devies plašākos meklējumos arī ārpus fanka robežām. Albums iesākas ar momentālu Andra Buiķa bungu breiku un mešanos grūvā, ko neslēpj arī skaņdarba «Groove Station» nosaukums. Kopā ar Ati ‘funky’ apskāvienos metas arī ģitārists Āris Ozols, liekot atsaukt atmiņā kaut vai amerikāņu kvarteta «Medeski Scofield Martin & Wood» izklaides, «Hammond» meistara Džona Medeska kolorītajam trio saspēlējoties ar leģendāro ģitāristu Džonu Skofīldu.
Ata sakomponēto septiņu skaņdarbu albumu sākt ar šādu fanka piesitienu — tas šķiet ir ļoti mērķtiecīgs solis, jo, kā jau minēts, džeza auditorijai tīkami vibrējošo ērģeļu skanējums, pirmkārt, saistās ar šo stilu. Kurš džeza cienītājs gan kādā brīdī nav kustinājis prātu un ķermeni līdzi, piemēram, Džimija Smita klasiskajiem albumiem, kas ar «Hammond B-3» piedāvāto eleganci sešdesmitajos gados savienoja ciešā tvērienā džeza un soulmūzikas ietekmes?
Andersons nenorobežojas no šīs klasikas, pasvītrojot, ka tās šarms nekur nav zudis arī šobrīd. Iespējams, ka Latvijā tas pat spēs radīt vēl nebijušu interesi par «Hammond» izmantošanu džezā, kam gan, protams, nepieciešami vēl vairāki priekšnosacījumi — viens no galvenajiem ir instrumentu trūkuma izskaušana, jo tas, ar ko Atis nodarbojas, šobrīd ir pieskaitāms ekskluzīvajai kategorijai. Taču koncertos reizēm notiek ‘pamānīšanās’ ar digitālo instrumentu, kas ir tehniski vienkāršāk realizējams. Jāsaka gan, ka galīgi bez «Hammond» instrumentiem neesam palikuši. Protams, varētu pasapņot ‘kā būtu, ja būtu’,un Latvijā būtu uzplaucis VEF jau aizsāktais licencēto «Hammond» ražošanas bizness, taču atgriezīsimies labāk mūsdienu realitātē. Un tā mums piedāvā unikālu plati, kuru «Hammond» skanējuma un ‘funky’ grūva cienītāji varēs nospēlēt līdz vinila rievu izsīkumam. Minētais grūvs šeit piemīt kā pirmajam, tā otrajam plates skaņdarbam «Oak Tree», ko gan izteiktāk pašķaida ģitārista Āra Ozola solēšana. Visu cieņu tai, bet visinteresantākie brīži šķiet tieši tie, kuros bungu lauztais ritms paliek trīs, nē, tomēr divvientulībā ar pašu misteru Hammondu. Nezinātājam apmaldīties ir viegli, jo paša Ata līdzspēlētā basa partija šķiet tik tiešām, tēlaini izsakoties, dzimusi kāda mazliet temperēta kontrabasa vēderā, taču basista vārdu albuma aprakstos neatrast. Viņš atklājas vien Ata zeķēs ieautās kājas, kā to var novērot arī «Organic City» reklāmas rullītī.
Ar izteikti ‘funky’ grūva kompozīciju «Ishinomaki» albums arī noslēdzas, izmantojot agresīvāku ritmiku un arī ģitārrifu, kā arī plašākus tās pašas ģitāras klājumus. Taču ir skaņdarbi, kas radušies arī nedaudz citos «Hammond» kabinetos. Laikam jau vēlme parādīt lielāku iespējamo dažādību tik unikālā reizē ir tikai loģiska. «Peppermint» ir spridzīgi gaišs un lirisks skaņdarbs, kurā reizē nesteidzīgi un aizrautīgi mūziķi izspēlējas dažādās ritmikās, brīžiem nonākot arī pie taisni pulsējoša – gandrīz vai disko ritma. Ir teju vai žēl, ka albuma garākā kompozīcija aizvējo ‘feidautā’ [‘fade out’– tulk. no angļu valodas ‘izgaist’], jo šķiet, ka šis džems varētu turpināties vēl ilgi un intriģējoši, piedāvājot vēl kādu galvu reibinošu Ata solo.
«On the Beach» turpina «Piparmētras» uzburto vasarīgo noskaņu, izteikti atgādinot jau «Booker T. & the M.G.’s» retronoskaņas. Skaņdarbs ar potenciālu kļūt par skaņu celiņu reklāmas rullīšiem, raidījumu un pasākumu vadītāju runātajiem tekstiem un galu galā varbūt arī kādai spēlfilmai. Neizpaliek arī izteikti romantiska noskaņa, ko Atis piedāvā balādē «Homecoming», ļaujot «Hammond» žūžot fonā ģitāras skaidrajām notīm un liegi aizplūstot arī nesteidzīgā improvizācijā.
Visbeidzot «Lumberjack» ir blūzīgākais skaņdarbs albumā, kam arī piemīt ‘funky’ ritmika un sajūta, ka tūlīt, tūlīt izdzirdēsim spēcīgi piesmakuša blūzmeņa balsi. Tā izpaliek, priekšplānu uzņemoties attbilstoši blūzīgi pasmērētai ģitārspēlei. Tas priecē, jo cilvēka balss «Organic City» tik tiešām būtu lieka. Šeit jau dzied trīs instrumenti. Jā, arī bungas, jo Andris Buiķis gandrīz fiziski jūtami dzīvo līdzi ērģeļu un ģitāras daudzajiem dialogiem, ne brīdi nepametot abus divvientulībā.
Sen, sen gaidīts latviešu albums, kas realizējies, pateicoties Ata Andersona ciešajai apņēmībai, ko varbūt varētu saukt pat par apsēstību ar sarežģīto draugu «Hammond», un, protams, arī «Jersika Records» vinila lokomotīvei Marekam Amerikam, kurš šādu iespēju nav palaidis garām. To nedrīkst palaist garām arī pašmāju džeza fani, jo šis IR Notikums.
Būtu pašsaprotami, ja tam būtu arī turpinājums, tādēļ jācer uz Ata un draugu vēlmi nepārstāt grūvot, kā arī nekautrēties to darīt vēl drosmīgāk un varbūt arī eksperimentālāk. Ieliktais pamats ir ļoti labs un stabils.