Starptautiskais džeza konkurss. Pirms un pēc Covid-19 viļņiem

Mūzikai ir gana liels spēks, lai stāvētu pāri. Māris Briežkalns par «Riga Jazz Stage»

Starptautiskais džeza mākslinieku konkurss «Riga Jazz Stage» sākās 2004. gadā. Visu šo gadu laikā konkurss ir kalpojis par iespēju jaunajiem māksliniekiem no visas pasaules skaļi pieteikt sevi ekspertu un plašākas publikas priekšā. «Riga Jazz Stage» laureāti ir mūsu pašu publikas iecienītie Intars Busulis, Ieva Kerēvica, Jānis Stībelis, Rihards Fedotovs, Toms Rudzinskis, Kristīne Prauliņa, Daumants Kalniņš, Andris Buiķis un Kristaps Vanadziņš, un tajā starptautiskai ekspertu žūrijai sevi parāda arī daudzi ārzemju talanti. «Riga Jazz Stage» tradicionāli risinās divās kategorijās — nemainīgs ir «Džeza vokāls» un septiņu instrumentu kategorija, kas mainās no gada uz gadu — ģitāra, bass, klavieres, bungas, saksofons, trompete un trombons.

2020. gada sākumā tikāmies runāt ar Māri Briežkalnu, bundzinieku un producentu, kurš ir šī konkursa dibinātājs un virzītājspēks, vēl nenojaušot, kas sagaida pasauli un cik ilgs laiks paies, līdz konkurss beidzot spēs fiziski notikt. Mūsu sarunu tāpēc sadalu divās daļās: pirms un pēc tā, ko nevis nedrīkst, bet nu jau piekusām saukt vārdā.

Šī gada konkursam bija atsūtīts vairāk par 60 pieteikumiem, un interese liela, it sevišķi bundziniekiem. Līmenis aug, profesionalitāte aug, un mēs mēģināsim to noturēt arī turpmāk. Skaidrs, ka mēs meklējam jaunos talantus, bet, ja nu ir vecuma ierobežojums 33 gadi, tad jau mūziķi tādi koncertējošie, ar savām mājaslapām, paspēlējuši kopā ar pasaules vārdiem. Diezgan nopietni. Mēģināsim atrast jaunas lietas, bet, ja kopumā skatās, līmenis aug, interese no publikas arī ir diezgan liela.

Skaidrs, ka pirmā diena, kad parādās visi dalībnieki, visiem ir smaga, bet ļoti interesanti. Pēc iepriekšējo gadu pieredzes tās pārsteidzošās pērles ir tieši pirmajā dienā, kad esi koncentrēts un septiņās minūtēs jāparāda labākais, ko tu vari. Tajā pašā laikā konkurss ir īpašs ar to, ka tā ir liela skatuve, tā ir uzstašanās publikas priekšā, nevis džeza klubā, kur publika ēd un dzer. To uzreiz var redzēt, kurš ir pieradis pie lielās skatuves. Sava talanta pasniegšana ir būtiska. Jau pieteikšanās laikā var redzēt, kuram ir sagatavots labs video, kuram ir labi skaņas ieraksti. Korejiešu pārstāvjiem, piemēram, bija diezgan vāji iesūtītie materiāli. Tas uzreiz parāda attieksmi un to, vai tā lieta ir nopietna,vai arī džezs vienkārši patīk. Mēs mēģinām publikai rādīt tiešam kvalitatīvu, labu mākslinieka produktu.

Iesūtītos pieteikumus žūrija izvērtē, atsūta savus vērtējumus, ņemot vērā iesūtītos materiālus — video un skaņu. Tad žūrija izvēlas tos, kuri brauks uz Rīgu. Protams, es arī ņemu dalību, un, protams, mēs šos talantus meklējam pa visu pasauli. Viena lieta, ka RJS zina, bet mums tāpat jāmeklē džeza talanti. Vispār pasaulē nav daudz talantu, un džeza talantu nemaz nav tik daudz. Un tad, ja ir kāds talants, tas ir jāiedrošina. Nav tā, ka mēs atveram logu, nokliedzamies «varat pieteikties», un viss notiek. Varbūt kāds par mums vēl nezina, varbūt labiem mūziķiem liela tūre iekrīt. Vēl ir pēdējā tendence, it īpaši dziedātājiem, ka viņi fokusējas uz televīziju — «X faktors», «Eirovīzija» — visa popmūzikas lieta, kur viņi var dabūt ātru rezultātu. Konkurss ir sarežģīta konstrukcija — ir naudas balvas, ir vērtēšanas kritēriji, ir žūrija. Bija pārsteigums, ka pēc punktu skaita Igaunijas pārstāve pagājušogad dabūja pirmo vietu. Vokālistiem cits stāsts, jo talantīgie mazāk parādās. Pēdējā, kas mums bija, Šenela Džonsa, kas tagad ir ļoti pieprasīta. Nu, mūsu pašu Kristīne Prauliņa, Intars Busulis. Tā kā otrā nominācija ir instrumentālistiem, kas ik pēc septiņiem gadiem parādās, ir loģiski, ka tur ir svaigākas un pārsteidzošākas lietas.

Es domāju, ka mūsu kopējais ieguldījums Latvijas džeza dzīvei ir diezgan labs. Ir izņēmumi, protams, bet visi iesūtītie materiāli ir profesionāli — tu vari ne tikai gūt iespaidu par mākslinieku, bet arī vērtēt un piedalīties tajā skaņdarbā vai video, ko mākslinieks ir atsūtījis. Mēs cīnāmies par to, ka «Riga Jazz Stage» nav eksāmens, tā nav ieskaite — tā ir publika, tu darbojies ar publiku. Mums ir skolnieciskums drusciņ iekšā. Tas, ar ko mēs cīnāmies — kad dzied «Summertime» tā, kā skolā liek. Mēģināt no tā izsist ārā skolas ietekmi — kad uzkāp uz skatuves, par skolu jāaizmirst. Kopumā skatoties, protams, amerikāņu materiāli ir ļoti kvalitatīvi. Neviens neatļaujas atsūtīt neko klubiņā ar mobilo telefonu ierakstītu. Tas, kas visiem jāsaprot, ir tas, ka šobrīd ir citi laiki — labāk vispār neko nerādīt, bet, ja rāda, tad rāda tiešām to labāko. Ņemot vērā šībrīža iespējas, kad pa lētām naudām sarunā, ka tevi labi ieraksta un izveido labu materiālu. Ja tu sevi māki noprezentēt, vizuāli un ar audio palīdzību, tā ir neatņemama sastāvdaļa sava talanta rādīšanai. Laiki mainās fantastiskā ātrumā, un, ja tu paskaties jebkuras pasaules zvaigznes video un pretī rādīsi savu švaku ierakstu, ar tevi vispār neviens nerunās. Tāpēc tas ir ļoti būtiski, kā tu sevi prezentē.

Būtiski ir arī, kā tu māki uzrunāt savus potenciālos pircējus vai festivālu direktorus. Arī man katru dienu nāk ap 50 e-pastu piedāvājumiem, un tā maksla ir labāka un vēl labāka, bet ar to vēl ir par maz. Tagad publika ir izlutināta, tie pasākumi ir ļoti daudz, un džeza koncerti ir īpaši ar to, ka tā nav izklaide tiešā nozīmē. Tur jābūt daudzmaz sagatavotam. Ja tā salīdzina, tu nevari zīdainim dot rupjmaizi ēst. Džeza mūzika ir spēcīga gan enerģētiski, gan citā ziņā. Publikai nav viegli. «Rīgas Ritmos», piemēram, mēs parasti cenšamies, lai mākslinieks nav te uzstājies. Lai arī pašiem mūziķiem ir pārsteigums, ne tikai publikai, lai tā nav tikai viena atstrādāta programma, kas visur iet uz riņķi. Mēs cenšamies, lai festivālā katrs koncerts ir kā priekšnesums. Mākslinieciskās vīzijas un kvalitātes ir jāmeklē, viņas tāpat neatnāk.

Šobrīd «Riga Jazz Stage» ir jau festivāla apmēros, ilgst nedēļu. Tas ir diezgan smags koncepts gan pavadošajiem mūziķiem, gan visiem pārējiem, ņemot vērā, ka gan Lietuvā, gan Igaunijā visi konkursi ir jau beiguši savu pastāvēšanu. Protams, te ir naudas jautājums. Tās grūtības ir diezgan ievērojamas. Mēs to formu esam atraduši tādā veidā, ka instrumentu kategorija katru gadu mainās, vokālisti paliek. Katrs gads ir izaicinošs — šogad ir bungas, katram bundziniekam vēl vajadzīgs savs augstums, savi šķīvji, savas ierīces. Balvu šogad noteikti dosim par labāko improvizāciju. Bet balvas arī jāsameklē. Būs publikas balsojums — tas vienmēr ir subjektīvs, protams. Skaidrs, ka te vēl jāiesaista jaunas idejas un jauni spēki. Lai šis konkurss ne tikai mēģina atrast jaunus talantus, bet arī vēl kaut kā palīdz pie mācību procesa. Katru gadu sastopamies ar to, ka cilvēks teju pirmoreiz ir uzkāpis uz skatuves. Tad ir jāsaka — publika ir tur, dibenu griez uz otru pusi.

Svarīgi arī, kā pasniegt to savu talantu. Svarīgas daudzas lietas ārpus mūzikas, kā tu prezentē sevi. «Splendid Palace», kur viss notiek, arī prasa citu attieksmi. Citu apģērbu. Tā arī ir diezgan svarīga lieta bez mūzikas. Un tā lieta vēl trūkst, un pie tās jāstrādā. Citos konkursos publika bija nosacīti, bet mēs kaut kā esam to latiņu tai kvalitātei pacēluši, ka jaunie mūziķi dod to priekšnesumu ne tikai žūrijai, bet arī publikai. Un, protams, žūrija ņem vērā arī publikas reakciju — vai tas ziņojums aiziet tālāk, vai paliek turpat uz skatuves.

Tas, pie kā daudziem dziedātajiem vēl jāstradā — viņi bieži vien nesaprot, ko viņi dzied. Protams, var nodziedāt angļu valodā, bet kur ir stāsts, kur ir pārdzīvojums? Tur nekā nav, ir tikai vārdi. Tad momentā visa žūrija jūt, tur vajadzētu būt pārdzīvojumam, bet tur ir prieks kaut kāds. Un tad, protams, mēs zaudējam uzreiz britiem vai amerikāņiem, kuri vēsta stāstu. Tas vēl ir māksliniekam, pirms viņš ķeras klāt dzejai, jāsaprot, jālaiž caur sevi. Ja tu dziedi par sāpēm vai problēmām, un ja tas nav tevi skāris, tev dzīve bijusi tik viegla — nedziedi. Tā lieta vēl jāsaslēdz kopā, lai aizietu. Mūziķim ne tikai virtuozi vai ar labu balsi jānodzied, bet vēstījums jānodod. Kā es saku — džezs ir progresīva mūzika progresīviem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka tev jāiet visu laiku uz priekšu. Tu nevari nokopēt Ellas (Ficdžeraldas) dziesmu un teikt, ka tā ir super. Tā ir super, bet tas nav tavs, un tas jau ir pagājis. Kad tu uzkāp uz skatuves, tev tas viss jāaizmirst, tev ir tavs pārdzīvojums jādod publikai. Ja tu nelaid caur sevi, tas viss paliek turpat uz skatuves, un publika sāk lasīt e-pastus telefonos. Dziedātājam arī jābūt materiālam. Es atceros vienu gadu, kad nāca viena pīkstētāja pēc otras. Mazas balstiņas un tā. Tas vēl jāizkopj.

Šogad, runājot par bundzinieku kategoriju, mēs esam ielikuši nolikumā, ka jabūt arī slotiņtehnikai. Tikko man bija pieredze noklausīties Kaunta Beizija bigbenda ierakstu «Birdland» džeza klubā. Tas klubs nav liels, tu sēdi divus metrus no bigbenda, un bundzinieks arī turpat ir, un tā skaņa ir fantastiska. Stiprākais ierocis mūziķiem, it sevišķi bundziniekiem, ir dinamika. Ja tu pārvaldi dinamiku — viss, tas ir tavs stiprākais. To brīnišķīgi paradīja arī Kaunta Beizija bigbends, kurš no fortes aizgāja uz pilnīgu neko, bet tas būtiskākais ir, ka grūvs un taimings palika. Un atkal atnāca atpakaļ. Tas, ko es meklēju uz skatuves — visu var satrenēties, nobērt, šķīvji iet pa gaisu, bet džeza mūzikai kaut kas cits ir. Es domāju, ka no bundziniekiem uzvarēs tas, kurš pārvaldīs šo dinamiku. No vienas puses, bungas var būt visklusākais instruments no visiem. No otras puses, bungas nav viegli noprezentēt, bet tajā pašā laikā cilvēki skatās uz bundzinieku, jo tas ir atraktīvi. Iepriekšējā reizē uzvarēja Andris Buiķis, un viņš ir viens no tiem Latvijas mūziķiem, kurš šo dinamiku pārvalda. Daudzi tādi, kas klusi spēlē — un ritms pazūd, viss ar to ir beidzies.

Konkurss ar katru gadu paliek smagāks. Nevaram tāpat tos visus mūziķus uzņemt, atlasām tikai pašus labākos. Šogad arī daudz tādi mūziķi, kas ir tiešām labi, bet visus jau nevar paņemt uz Rīgu. Žūrijā šogad ir Katrīna Maijere (Catherine Mayer), džeza producente un koncertaģentūras «Just Jazz» direktore, viņa strādā ar visiem lielajiem māksliniekiem, ieskaitot «Take6», «New York Voices» vai BBC bigbendu. Viņai ir ļoti liela pieredze, varbūt viņa atradīs priekš sava piedāvājuma kādu mākslinieku. Žūrijā ir arī Venēcijas džeza festivāla pārstāvis, Džemisons Ross, daudzi citi. Bundzinieki konkursam šogad gan pieteikušies ļoti labi. Domāju, ka bundzinieku vērtēšana vairāk būs par muzikalitāti, iekļaušanos ansamblī, iekļaušanos muzikālajā paletē. Protams, tehnikai jabūt, bet kā pamatam, uz kā tu būvē, nevis priekšplānā.

Kurš nu to varētu toreiz nojaust, ka mūsu sarunai ar Māri bija tā arī jānoslēdzas — bez rezultāta, publikācijas, un arī paša konkursa. Diviem ilgiem pandēmijas gadiem bija jāpaiet, lai savā ziņu lentē atkal redzētu krāšņas šī gada «Riga Jazz Stage» konkursa afišas — notikumam būs būt! Prasījās pēc sarunas papildinājuma, un priecājos, ka tāds ir noticis ar pozitīvu skatu uz tuvāko nākotni. Par tālāko gan vēl redzēs…

Konkursu mēs, protams, organizēsim līdz galam — iespējams, ka pēdējoreiz. Tas ir ļoti sarežģīts pasākums: pirmkārt, pati konkursa ideja, otrkārt, ļoti daudz valstis piesaistītas. Žūrija, daļa no kuras šogad žūrēs, sēžot mājās — visus mēs nevaram atvest. Tad desmit žurnālisti no prestižiem mūzikas izdevumiem, tad vēl pārējās koncertlietas, pavadošās lietas, pieņemšanas, diplomi, apbalvošana… Konkurss ir konkurss, festivāls savā ziņā ir vieglāk. Ukrainas lieta arī var visu ietekmēt — mums ir Alīna (Zalozna) no Ukrainas, mēs sazvanījāmies — viss ir labi, bet ir jautājums, kā viņa ar to transportu tiks ārā.

Kā, jūsuprāt, varētu būt mainījies mūziķu un konkursantu līmenis pandēmijas laikā?

Kādreiz konkursa sākumā tas viss bija bērna autiņos, bet, gadiem ejot, mūsu mūziķu varēšana jau pietuvojas Skandināvijas vai Rietumeiropas mūziķu līmenim. Protams, esam izauguši, mums ir talanti, bet pandēmijas laiks mūziķus ir viennozīmīgi ietekmējis — es pēc sevis jūtu. Kad ikdienā nespēlē, iemaņas atgriežas, bet vajadzīgs laiks — mūziķiem jāpraktizējas. Mūzika jau nav tikai fiziska lieta, ir ari psiholoģiska. Skaidrs, ka Covid-19 laiks ir visus stipri ietekmējis, bet izrādās, tas ir mazākais, kas mūs sagaidījis — šogad sākās arī citas problēmas. Bet varbūt tāpēc vien konkurss ir jātaisa — mūzika vienmēr vedina uz nedaudz pozitīvākām domām.

Kāda ir šī konkursa nozīme Latvijas džeza ainā?

Konkurss ir dzimis 2004. gadā, un praktiski visi šī žanra izpildītāji un dziedātāji Latvijā ir šo gadu laikā izgājuši tam konkursam cauri un piedzīvojuši lielo skatuvi. Konkurss ir tieši par lielo skatuvi — mēs katru gadu cīnāmies, lai katrs performētājs velta savu uzmanību publikai, kas atnākusi viņu klausīties, tas nav klubā, kur dzer alu un mūzika tiek pasniegta vieglākā formā. Lielā skatuve pieprasa ļoti lielu koncentrāciju un enerģiju — ja enerģijas nav, tad nekā nav, un džeza mūzika uz lielās skatuves ir pilnīgi cits izteiksmes veids un cita attieksme. Un vēl ir koncerts — labi, pāris skaņdarbus varam saņemties un nospēlēt, bet garākā koncertā ir jāieliek cita enerģija un citas darba spējas. Es domāju, konkurss ir vajadzīgs — dzīva publika, liela, pietiekami prestiža skatuve, rezidējošie mākslinieki — manuprāt, tas viss piešķir šim konkursam citu dziļumu un vērtību. Bet, kā jau teicu, tas ir komplicēts pasākums un vienai mazai komandai ir grūti to pacelt.

Pirms diviem gadiem teicāt man, ka pašmāju publika ir izlutināta ar koncertu piedāvājumu. Kā ir mainījušies publikas ieradumi?

Publikas ieradumi mainījušies ļoti. Viena daļa no auditorijas pēc pandēmijas baidās, viena daļa ir atradināta, jo bez mūzikas var iztikt. Ja mēs atceramies Maslova piramīdu, pats pamats ir drošība, veselība un iztika, un kultūra ir augstākais piramīdas gals, un kamēr tie apakšējie slāņi, tie pamati ir sašķobījušies, mēs netiekam līdz kultūras dzīvei. Bet tas nenozīmē, ka lietas nevar mainīties. Mēs jau zinām, kā mēs iesākām, kad 1996. gadā «džezs» daudziem bija svešvārds, un tagad daudziem jautājumi par šo žanru vairs nerodas. Mēs jau esam ļoti daudzus cilvēkus zaudējuši, vēl klāt nāk finansiālais aspekts — ļoti daudz lietas, kuras traucē. Bija laiki, kad visi astoņi koncerti Kongresu namā bija izpārdoti un zāles pilnas, un tagad redzēsim, kas būs. Darām labāko, ko mēs varam.

Esmu manījusi arī, ka dalībnieku skaits izskatās nedaudz mainījies attiecībā pret to, ko konkursa mājaslapā varēja redzēt pirms diviem gadiem.

Jā, kāds nāca nost un kāds nāca klāt — nomainījās amerikāņu mākslinieki, jo kādu neatlaida universitāte, tad kādam somam nebija covid sertifikāta. Skaitlis 26 šobrīd ir maksimālais, ko jebkuru gadu esam plānojuši. Un vēl var pamainīties — pasaulē vēl joprojām notiek briesmu lietas, krīze un haoss.

Kāds ir jūsu novēlējums dalībniekiem, kuri šogad piedalās konkursā?

Katram dalībniekam saprast savu misiju. Kā mēs bieži vien sakam festivāla «Rīgas Ritmi» meistarklasēs, ir jāsaprot, par ko tu gribi kļūt — mākslinieku vai izklaidētāju, tās ir divas atšķirīgas kategorijas. Jāsaprot sava misija, jāsaprot savs talants, jāizmanto tas maksimāli cilvēku labā. Mūzika ir ļoti liels spēks. Par spīti ierobežojumiem esam sapratuši, ka dzīvā mūzika uzvandīja emocijas un daudzi gāja ārā no koncertzāles ar asarām acīs, tāpēc misija ir jāsaprot arī koncertu organizatoriem. Viss, ko mēs darām, pārdzīvojam, ieguldām — tas viss ir tikai publikas dēļ, to cilvēku dēļ, kas atnāk uz koncertu.

Jūs sakāt, mūzika ir liels spēks. Vai gana liels, lai stāvētu pāri visam pasaulē notiekošajam?

Noteikti. Pirmkārt, mūzika nav fiziska lieta, un viņa izmaina domāšanu — agresija, kas ir iekšā, vienalga pret ko tā ir, ir jāmazina. Un, ja cilvēks klausās mūziku, viņš nav agresīvs, mazinās negācijas. Karš Ukrainā ir tikai viena medaļas puse — to jau mēs jūtam tepat pēc benzīna cenām un visa cita, kas izmaina mūsu dzīvi. Es domāju, tas ir savā ziņā varoņdarbs — darīt to, ko mēs darām, un savā ziņā iedrošināt jaunos talantus, lai viņi muzicē. Un šī enerģijas apmaiņa, kas ir abpusēji auglīga — gan auditorijai, gan mūziķiem uz skatuves, jo mēs viens bez otra nevaram pastāvēt. Tā rodas pozitīvās domas, kas mazina šo ārkārtīgo negāciju, kas šobrīd ir pārņēmusi visu pasauli.