Sintētisko skaņu mežā

Sinerģijas starp dabu un silikonā lietiem tembriem

Latviešu neo-fjūžna sastāvs «Lupa» ir nācis klajā ar savu otro studijas albumu «Sketches of Trees» jeb «Koku Skices». Gluži kā vēsta albuma nosaukums, visi skaņdarbi savos nosaukumos un raksturā atspoguļo kādu koku. Mans uzdevums līdz ar to bija netikai uzdoties par mūzikas kritiķi, bet arī par dendrologu, lai varētu, iespējams, atrast paralēles starp grupas elektronikas piesātināto skaņu paleti un koku asortiem, kas rotā skaņdarbu virsrakstus.

Papildus lasītāja jautrībai — paņem šotiņu katru reizi, kad izlasi vārdu «sintezēts»
vai «sintezators».

Salīdzinājumā ar «Lupas» pirmo skaņuplati «Sequences and Consequences», grupa jau no pirmā skaņdarba šķietami ir novalcējusi savu rokrakstu — albuma skaņdarbus vieno ar elektroniku un sintezētu skaņu piesātināts skaņu biezoknis, sākot no Ritvara Garozas bagātīgo sintezēto toņu virtuves līdz pat Dāvja Jurkas alta saksofona tonim, kas šoreiz ir, manuprāt, atradis labāku balansu starp tā dabīgo tembru un efektu mikstūru, nekā pirmajā albumā. Skaņdarbus lielākoties vieno smagnēja, nedaudz industriāla skaņu palete un melanholiski un sentimentāli motīvi, kas vienlaikus izklausās gan nostalģiski, gan moderni. Proti — paši skaņdarbi un kompozīcijas valoda smeļas daudz no modernās fjūžna džeza mūzikas, piemēram, «Kneebody», kas bija viena no biežākajām atsaucēm šī albuma iztirzāšanas procesā. Tajā pašā laikā atsevišķi elementi un sintezatora balsis lika man atsaukties uz latviešu multiplikācijas klasiku «Fantadroms», kurā dominēja ļoti astoņdesmitajiem, deviņdesmitajiem raksturīgie sintezatora toņi. Kopējais iespaids rada ļoti savdabīgu un visnotaļ unikālu klausīšanās procesu, kas vienlaikus ved gan pagātnē, gan nākotnē.

Šur un tur pavīd arī nedaudz gaišāki motīvi un rotaļīgākas melodijas, kas, šķietami pašas sevi nedaudz nenopietni uztverot, rada gaisīgu kontrastu pret lielākoties melanholisko vairākumu skaņdarbu vidū. Uzskatāmākais piemērs ir singls, kas tika izlaists 2021. gada vasaras vidū — skaņdarbs «Akācija», kas tikpat labi varētu būt latviešu versija par «Benija Hila» tēmu. Par spīti minorīgajam galvenajam motīvam skaņdarbs sevī iemājo palaidnīga rakstura delīriju, kura pavadā «Lupa», meža vidū ālējoties, laiž savus instrumentus pa riņķi. Tas gan nav mans iztēles auglis, bet gan «Akācijas» video klipa scenārijs. Te nu pirmais mans dendroloģiskais novērojums. Pēc mazas izpētes izskatās, ka akācija arī ir diezgan negants, bet skaists koks, kas audzē kā ērkšķus, tā arī ziedus un patvaļīgi un strauji vairojas. Nu lūk, šķietami tiek atalgots koks ar atbilstošu, palaidnīgu skaņdarbu. Šis gan liekas vienīgais atšķirīgais sniegums uz visa pārējā albuma fona, kas, kā jau minēju, lielākoties iemājo tumšākās nokrāsās. «Akācija» ir skaņdarbs, kas liekas par īsu. Tāpēc noklausīšos vēl un vēl.

Tālāk, secīgi klausoties, par ievadu albumā kalpo «Osis», arīdzan starp garākajiem albuma skaņdarbiem, tas izklāj klausītāja priekšā kvarteta spēcīgākās sinerģijas un bagātīgo skaņu klāstu. Par grupas mugurkaulu kalpo Andra Buiķa erudītā un eksplozīvā perkusiju spēle un Valtera Sprūdža elektroniski masīvās basa līnijas, uz kurām rotaļājas sintezatora skaņu palete un ekspresīvi saksofona solo. Velkot paralēles ar koku, kuram ir spēcīga, sazarota sakņu sistēma, grupas saspēle attaisno šo atribūtu ar blīvi klātām faktūrām, uz kurām attīstās solistu sniegumi. Gluži kā gaismas prasīgais osis, grupa «Lupa» savu albumu atklājošajā skaņdarbā pieprasa visu klausītāja uzmanību, lai ienirtu grupas unikālajā tembru un faktūru plūsmā. Skaņdarbs kulminē spēcīgā «crescendo», kuram skanot liekas, ka iesaistās bigbenda pūtēju grupa. Mūziķiem mutoļojo, gluži kā pārvārītam spiediena katlam, kas teju gatavs uzsprāgt, skaņdarbs pārtrūkst kluss ar vecmodīgiem televizoriem raksturīgu klikšķi, izdziestot katoda staru ekrānam.

Nākamais koks mežā ir kastanis. Arī neko daudz nezinot par kokiem, vairums zinās kastani, kura augļi rudenī klāj ietves un trotuārus. Šis skaņdarbs teju uzreiz man lika atminēties laiku dažus gadus senā pagātnē, kad klausījos grupas «Kneebody» albumu «Anti Hero», kuru regulāri rotāja pielīdzināmi smagnēja roka pavadījuma faktūra, uz kuras attīstās intensīvi un enerģiski tēmas motīvi. Arīdzan ritmiskā modulācija pēc blīvā un smagnējā ievada (a la «Drum Battle») ir atsauces punkts uz iepriekšpieminēto salīdzinājumu. Tikai šeit modulācija kalpo kā faktūras izretinājums, nevis sabiezinājums. Nemeklējot vairāk salīdzinājumu, vēlos paust, ka šis skaņdarbs ieņem otra mīļākā skaņdarba vietu manā sirdī. Tēma ar savu galveno ostinēto stila motīvu iesakņojas ausīs, tomēr vēlējos, kaut skaņdarba izstrādē grupa būtu atgriezusies vai veikusi kādu atsauci uz sākotnējo motīvu. Skaņdarbs izplūst saksofona solo, kuru pavada vijīga un modāla harmonija, kurai grūti noteikt sākuma vai beigu punktu, veidojot savdabīgu bezgravitācijas atmosfēru.

Viennozīmīgi pats melanholiskākais pieturas punkts ir «Ozols». Tautā ļoti cienīts koks — kā spēka simbols, tā arī augstā vērtē turēts kokmateriāls ir viens no atpazīstamākajiem kokiem mūsu kultūrā. Gluži kā sīvu melanholiju šis skaņdarbs nes sevī arī to nostalģisko tembru kopumu, kas kopā ar vijīgo, laideno pavadījumu klausītāju ved ilgās pēc mājām vai mūra siltuma. Sintētiskās mazās bungas atbalsīs dzirdu viļņus sitamies pret klinšainu gravu, no tēmas izskaņas iznirst sīcošs sintezatora solo, kas pasvītro smagnējo, nolemtības pilno skaņdarba garu. Liekas, ka nelokāmais un spēcīgais ozols šeit ir iekadrēts skarba rudens vidū. Solo kulminācijā atgriežas saksofona 2. motīvs un pulsējošā faktūra, kuras pavadījumā izsīkst spalgais solo.

«Egle» ir meditatīvs baudījums, kas atveras ar dzelkšņainu basa motīvu, kas atbalsojas asos virstoņos, sintētisku perkusiju ieskauts. Gluži kā stoiciskā, mūžzaļā egle, šis skaņdarbs sevi prezentē ar mierpilnu skanējumu un melodiju, kas dzīvpilni cauri sezonām vēsta par nelokāmību jebkādu apstākļu priekšā. Albuma izpētes gaitā bieži vien attopos minēdams, vai melodija ir pūšaminstrumenta vai taustiņinstrumenta produkts, jo piedāvātais tonis var būt gan sintezētā EWI pūšaminstrumenta skaņa, vai tik pat labi sintezatora skaņu kokteilis. Varbūt tā arī ir daļa no klausīšanās maģijas, kas liedz ausij automātiski klasificēt skaņu avotus konvencionālajās kategorijās. Meditatīvā «Egle» varētu būt jaunais SPA atpūtas kompleksu hits, kuru ieraistais cikliskais audio ķīselis ironiskā kārtā manai ausij vairāk izraisa stresu, nekā mieru.

Trīsdaļīgais uzkodu garuma pīlādzis uzdodas par paletes atsvaidzinātāju atlikušajiem skaņdarbiem, starp/pēc kuriem ievietotas tā daļas. Visas trīs daļas vieno eksperimentāla stila lēciens avantgardā, kur galveno lomu ieņem īsi motīvi, raupjas skaņu tekstūras un nekvantificējami, eksplozīvi ritmi. Uzmetot aci skaņdarbu sarakstam, «Pīlādža» daļas neievēro secīgu kārtību, kurā pēc pirmās seko trešā, pēc kuras — otrā. Varbūt tas ir komentārs par pīlādzi kā koku, vai arī veids, kā novērst uzmanību no tā, ka albums būtiskā veidā sastāv no deviņiem skaņdarbiem, nevis vienpadsmit. Albumu vērojot caurgriezumā, redzu, protams, šiem īsajiem skaņdarbiem to būtību, kas saslāņo albuma otro pusi vienlīdzīgās porcijās.

«Dižskabārdis» — skaņdarbs, kas sarakstā seko pēc mazāk nopietnās «Akācijas», ved atpakaļ tumšākā skanējumā. Ārpus ostinētās basa līnijas teju visā skaņdarba garumā, kas ik pa brīdim atbalsojas arī klaveru pavadījumā, skaņdarbu raksturo netipiskāks, mazāk elektronisks skanējums. Skaņdarba izstrādē dominē frīģiski un minoriski motīvi. Skaņdarbam virzoties uz beigām, skaņu tekstūras sabiezē, pārvēršoties astrālās atbalsīs, izskanot kopā ar galveno motīvu, konvencionālākā klavieru taustiņu skaņu pavadījumā. Arī šeit man — dendrologam ar dažu stundu stāžu — grūti spriest par koka un mūzikas attiecību.

Turpinājumā pēc nelielā otrā «Pīlādža» seko «Kadiķis». Šeit «Lupa» dodas dziļāk eksperimentālos skaņu laukos, sintezatora mirguļojošais pavadījums kalpo par šī skaņdarba galveno substrātu, uz kura audekla attīstās grupasbiedru sinerģijas. Liekātoies dominē Buiķa azartiskā bungu spēle, kas pasttāvīgi atrodas starp ložmetējam līdzīgu kadenci un eksplozīvu šķīvju, šķembu vilni. Lai gan teju visi dalībnieki tiek pie solo, skaņdarbs liekas lielākoties radīts, lai novietotu bungas uz podesta. Es, protams, nesūdzos! Šis arī vismaz enerģētiski ir albuma augstākais kulminācijas punkts. Lai gan izbaudu intensīvos momentus vairāk, nekā pretējos, šeit nebija tik daudz ausīs paliekošu motīvu, kuri šķietami biežāk izskanēja albuma pirmajā pusē. Durstīgais kadiķa krūms ir šķietami labs tēls šim enerģiskajam grupas sniegumam.

Nu lūk, ierodoties pie pēdējā pilnā garuma skaņdarba «Ceriņi», klausītājs tiek aicināts piedalīties šī krāšņā un aromātiskā koka ziedu ielokā. Lai gan skaņdarbs sevī ietver nu jau ierasto «Lupas» tumsnējo nokrāsu, virspusē atrodas gaišais flautas tembrs, kura pavadā, ierodoties pavasarim un arī skaņdarba gaitā — vasarai, no pumpuriem plaukst pirmie ziedi. Augstākais punkts vasaras svelmē ir pūšaminstrumentu «crescendo», kuram lēnām piebiedrojas drūms basa un saksofona ostinato, kas, sķietami liecina par vējaina un drēgna rudens ierašanos. Tālāk stafeti pārņem ziema, kurā virmo neomulīgais sals un kailie koku zari, blāvas un plūstošas skaņu tekstūras. Skaņdarba izskaņā pēkšņi atgriežas gaišais un pavasarīgais motīvs, kuram izskanot iestājas savdabīga daudzpunkte, kuras priekšā arī šobrīd atrodamies, mūsu gadsimta divdesmit otrā gada martā.

Grupa «Lupa» šajā albumā ir atradusi savu skaņas kopsaucēju un līdz ar to savu unikālo rokrastu, kas, manuprāt, ir vissvarīgākais jebkurā radošajā jomā. «Lupa» ir unikāls sastāvs ne tikai uz mazās Latvijas skatuves, bet arī uz lielāka mēroga džeza mūzikas tirgus fona. Šībrīža visnotaļ dinamiskā mūzikas tirgus vide atsijā mūziķus un sastāvus, kas koši neizceļas. Plašā mūzikas pieejamība ir novedusi klausītāju teju līdz stāvoklim, kurā sadzirdēt ko pilnīgi nedzirdētu ir rets notikums. Albuma caurgriezumā ir ļoti daudz, kur iecirst zobus un izbaudīt vienu no labāko Latvijas attiecīgo instrumentālistu sniegumiem.

4/5