Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Parādīt pasaulei latviešu džeza bungu mākslu. Pirms un pēc


Aleksandra Line

Latvijas bundzinieki gatavojas «Riga Jazz Stage» konkursa finālam

Publicitātes foto

Starptautiskajā džeza mākslinieku konkursā «Riga Jazz Stage» fokuss kā parasti ir uz vokālo džeza mākslu un kādu instrumentu. Tas instruments šoreiz ir bungas — šķiet īpaši, jo konkursa tēvs Māris Briežkalns pats ir bundzinieks, un nozīmīgi, jo mēs mēdzam runāt, ka noteicošais džeza mākslā ir ritms, par kuru, protams, pamatā atbild bundzinieks. Konkursu, tāpat kā teju visu pārējo notiekošo pasaulē, ir skarusi pandēmijas izraisītā krīze, tādēļ arī šai sarunai noturējām turpinājumu divus gadus vēlāk, pirms «Riga Jazz Stage» atkal varēja notikt uz «Splendid Palace» skatuves.

Pirms diviem gadiem līdz konkursa finālam bija nonākuši pieci latviešu bundzinieki: Kristaps Jānis Sokolovs, Sanijs Bondars, Mareks Logins, Sigvards Dižais un Pauls Pokratnieks. Divus gadus vēlāk Sigvarda Dižā vārds vairs nav sastopams konkursantu sarakstā (pats bundzinieks komentēt iemeslus atteicās), un Mareks Logins joprojām atteicās sniegt atbildes uz redakcijas jautājumiem. Runāsim ar trīs, lai uzzinātu, kā viņiem iet konkursa sagatavošanās procesā.

Kas mudināja tevi iesniegt pieteikumu «Riga Jazz Stage» konkursam?

Kristaps Jānis Sokolovs: Mans skolotājs Tālis Gžibovskis, bet vislielākais atbalsts un motivētājs ir mans tētis Aigars Sokolovs.
Sanijs Bondars: Dzīve, jo dzīvojam tikai vienu reizi, un šajā konkursā arī varēšu piedalīties tikai vienu vienīgo reizi.
Pauls Pokratnieks: Jau pāris gadus esot ārpus skolas drošā burbuļa un darbojoties kā mūziķim uz pilnu klapi, sāku manīt, ka stundu skaits, ko pavadu, tikai praktizējot bungas, sāk samazināties, jo vairāk laiks tiek pavadīts komponējot, mēģinājumos, savu un citu projektu menedžēšanā, pedagoģiskajā darbā un citās aktivitātēs, kas jādara pilna laika pašnodarbinātajam. Tā ka pašos pamatos iemesls piedalīties šajā konkursā ir diezgan egoistisks — iegansts pielikt pāris stundiņu dienā klāt manam mīļākajam hobijam!

Vai šis ir pirmais konkurss, kurā piedalies, vai arī ir iepriekšējā pieredze? Ja ir, tad kur tieši?

Kristaps: Esmu piedalījies «Big Show’» talantu konkursā, «DrumDay Latvija» 2017. un 2019. gadā, «Baltijas bundzinieku līga 2019», instrumentālo un vokāli instrumentālo ansambļu konkursā «Ventspils Groove 2019».
Sanijs: Esmu piedalījies dažādos grupu konkursos kā solists — šis man būs otrais konkurss kā bundziniekam. Pirmais bija Latvijā rīkotais konkurss «Drum Day 2017», kur tiku līdz finālam!
Pauls: Manā klasiskās mūzikas periodā katru gadu piedālījos Latvijas mēroga konkursos kā solists ar marimbu un ksilofonu. Kad nomainīju darba ieročus uz bungām un šķīvjiem, esmu piedalījies «Saulkrasti Jazz» rīkotajos bundzinieku konkursos un «Drum Day 2012».

Kā tu gatavojies, un pēc kādiem parametriem izvēlies kompozīcijas, ko spēlēsi?

Kristaps: Izvēlos kompozīcijas, kas man vairāk patīk, bet tādas, lai atbilstu konkursa konceptam. Gatavojos, gan spēlējot šīs kompozīcijas nodarbībās ar pasniedzēju, gan arī mājās.
Sanijs: Gatavojos pavisam vienkārši — vairāk piespiežu sevi spēlēt, nekā parasti, un mēģinu sevi noturēt vēl labākā formā. Izvēlos to, kas, manuprāt, man personīgi labāk skanētu, un kur varu izcelt savas stiprākās puses un savu personību.
Pauls: Tā kā šajā RJS konkursā būšu uz skatuves ar citiem mūziķiem (ar kuriem, diemžēl, ikdienā tik daudz nesanāk spēlēt), mans galvenais uzdevums ir uzklāt tādu tekstūru un krāsu paklāju, lai viņi skan un jūtas ļoti labi, un mēs vienkārši varam muzicēt kopā. Un ik pa laikam (tomēr tas ir bungu konkurss) man vajag izšaut kādu — cerams, mūzikāli atbilstošu — bungu salūtu. Pēc šādiem parametriem arī piemeklēju, ko tieši spēlēsim.

Vai ir bail? Vai kādreiz esi satraucies par uzstāšanos?

Kristaps: Jā, protams, ir bail. Protams, ir stress, kāpjot uz skatuves, bet pēc pirmajām taktīm stress ir prom un esmu iekšā mūzikā.
Sanijs: Nav bail, bet jūtu, ka tā ir liela atbildība, par kuru uztraucos, jo vēlos nodot savu vēsti, parādīt, kāds esmu, un cik citādāks esmu, nekā citi. Visi jau nervozē, tikai jautājums, kā tas izpaužas un vai to var redzēt, bet man tas stress kādreiz bija daudz spēcīgāks, bet, tā kā līdz šim esmu jau daudz spēlējis publikas priekšā, tad stress ir mazinājies.
Pauls: Man ir mazliet bail no čūskām un augstuma. Par mūziku — ir tāds vajadzīgs (savā ziņā — patīkams) satraukums pirms uzstāšanās, bet baiļu nav. Esmu priecīgs, ka varu dalīties ar to, ko daru savā dzīvē vislabāk, ar cilvēkiem, kuri ir tur un vēl man tikai labu. Protams, vajag sagatavoties — zināt mūziku, ko spēlēsi, un būt labā tehniskā un mentālā kondīcijā.

Publicitātes foto

Vai ir jāpielāgojas un jāpatīk žūrijai un/vai klausītājiem?

Kristaps: Lai iegūtu kādu no godpilnajām vietām, ir jāpatīk žūrijai, tai skaitā arī skatītājiem.
Sanijs: Ne žūrijai, ne klausītājiem nevar izpatikt, jo mēs katrs esam tik dažāds. Vai pielāgošanās rezultātā es parādīšu savu būtību? Drīzāk ka nē, tāpēc, ja es patikšu viņiem, tad tikai priecāšos par to.
Pauls: Mums tak patīk, ja cilvēks ir tāds kāds viņš ir — autentisks, kurš netēlo, neizliekas. Palīdz arī, ja viņš ir labs cilvēks! Publika, žūrija to jūt uzreiz. Protams, konkursam, kurā vērtē vienu dalībnieku, nevis grupu, ir sava specifika, un ir jāpaņem mazliet vairāk skatuves gaismu uz sevi, bet nevajag pārspīlēt. Tomē galu galā tas viss pasākums ir par mūziku — cienīsim mūziku!

Talants vai citīgs darbs?

Kristaps: Laikam jau ir talants. Bungas jau spēlēju, cik sevi atceros. Pirmās bungas man tētis uzdāvināja, kad man bija 3 gadi. Bungas cenšos spēlēt katru dienu, ja nesanāk to darīt praktiski, tad to daru galvā.
Sanijs: Es teiktu, ka tas ir dieva talants, jo viņš mani izglāba un iedeva man šo talantu, lai viņu attīstītu un rūpētos par viņu, tāpēc ir ieguldīts cītīgs darbs no manas puses. Protams, neiztikt bez ģimenes, kas mani atbalstīja un iedrošināja turpināt.
Pauls: Ja mēs darām to, kas mums patīk, tad tās daudzās stundas, gadi un smagais darbs, kas ir jāiegulda, nešķitīs kā darbs, kuru jādāra, bet process, bez kura tu nevari dzīvot. Man patika spēlēt, jo sanāca, un man ļoti paveicies ar skolotājiem, kas bija ar mani kopā manā attīstības procesā no agras bērnības un pārādīja mīlestību pret mūziku un darbu — Dzintra Knābe, Māris Vēriņš, Edgars Saksons, Tālis Gžibovskis!

Vai, tavuprāt, pēc šī konkursa kaut kas tavā dzīvē mainīsies?

Kristaps: Es ļoti ceru, ka jā.
Sanijs: Mana pieredze spēlēšanas ziņā kļūs daudz bagātāka. Bet vispār manā dzīvē visu laiku kaut kas mainās un notiek, jo savu dzīvi esmu ielicis dieva rokās, un ar viņu nekad nav garlaicīgi.
Pauls: Es ceru, ka ar savu klātbūtni gan uz skatuves, gan «Splendid Palace» gaiteņos es kādu uzrunāšu, un veidosies kāda jauna draudzība vai muzikāla sadarbība tuvākā vai tālākā nākotnē.

Kāpēc tu esi īpašāks par citiem, un kāpēc tieši tev ir jāuzvar?

Kristaps: Es nezinu, vai man ir jāuzvar. Galvenais ir parādīt sevi, ka es savā vecumā varu konkurēt ar nopietniem un profesionāliem mūziķiem. Protams, es būšu ļoti priecīgs iegūt kādu no godpilnajām vietām.
Sanijs: Tāpēc, ka es esmu Sanijs Bondars, un neviens kā es nav vairs uz šīs zemes. Tā būtu tikai paaugstināšanās, ja teiktu, ka uzvarēšu, drīzāk varu ticēt un cerēt uz uzvaru.
Pauls: Mēs katrs esam unikāls un īpašs, un tas ir tik skaisti un svarīgi gan dzīvē, gan uz skatuves. Ja mēs varam to veicināt gan kā mākslinieki, gan kā draugi, vecāki, skolotāji, partneri — visi būs uzvarētāji. Visi šajā konkursā ir augsta līmeņa mūziķi un talanti, bet tas, kurš būs vispatiesākais, atklātākais pret mūziku tieši tajās pāris minūtēs uz skatuves, arī uzvarēs.

Tavs novēlējums citiem latviešu bundziniekiem, ar kuriem sacentīsies?

Kristaps: Parādīt pasaulei, ka arī Latvijā ir augstas klases bundzinieki.
Sanijs: Nepadodies pie iesāktā, neatsakies no saviem sapņiem un jau iesāktā!
Pauls: Mēs, latvieši, esam bundzinieku nācija — tik daudz augsta līmeņa bundzinieki uz salīdzinoši mazo iedzīvotāju skaitu — tas ir fantastiski! Ne tikai tiem bundziniekiem, kas piedalās šajā konkursā, bet visiem novēlu turēt šo latiņu augstu, augstu un ieguldīties 100% tajā, ko mēs daram. Pirmkārt, mēs esam cilvēki, tad mākslinieki, tad mūziķi un tikai tad — bundzinieki!

Publicitātes foto

Ir pagājuši divi gadi, un tagad «Riga Jazz Stage» konkurss, kuram tiki izvēlēts kā dalībnieks, atkal var notikt. Kādas ir tavas sajūtas tā priekšā?

Kristaps: Nekas nav mainījies, tāpat kā pirms diviem gadiem esmu jaunākais dalībnieks un ar vismazāko pieredzi. Ir liels uztraukums.
Sanijs: Gluži kā pirms diviem gadiem esmu priecīgs, ka mani izvēlējās, un tā ir ļoti liela atbildības sajūta būt starptautiska konkursa dalībniekam. Jādod ārā viss, ko tu spēj izdarīt.
Pauls: Protams, prieks, ka visāda veida pasākumi var notikt, un ceru, ka nekas šajā sakarā nemainīsies. Godīgi sakot, uz kara fona liekas ļoti mazsvarīgs notikums, bet tajā paša laikā prieks, ka visi dalībnieki un publika varēsim satikties un kaut vai uz momentiņu aizmirsties.

Kas tavā muzikālajā dzīvē ir pamainījies pa šo laiku?

Kristaps: Esmu mācījies, un, kā saka, audzējis muskuļus.
Sanijs: Šajā laikā daudzi nav spēlējuši, bet man bija tas pagodinājums un iespēja šajā laikā spēlēt baznīcā, tāpēc muzikālajā ziņā varēju garīgi augt un spēlēt. Šajā laikā kļuvu arī par tēti, tāpēc atbildība ir vēl lielāka.
Pauls: Kā jau visiem aktīvajiem mūziķiem, šis pandēmijas piespiedu apstāšānās periods ir licis izdzīvot dažādu emociju spektru. Beidzot ir bijis laiks pabeigt uz plauktiņa noliktos projektus un daudz trenēties, bet arī ir bijis periods, kad likās, ka manas rokas varbūt vairāk noderīgas kur citur.

Vai jūties vairāk gatavs konkursam šoreiz?

Kristaps: Jā, pilnīgi noteikti. 12 vai 14 gadi ir liela atšķirība…
Sanijs: Jā, morāli esmu vairāk gatavs un nobriedis. Konkursam var ilgi gatavoties, bet līdz galam nevar būt gatavs, vienkārši jārāda labākais, ko vari izdarīt.
Pauls: Domāju, ka biju daudz labāka ritmā pirms pandēmijas, jo tad viss bija balansā ar koncertiem, praktizēšanos un citām aktivitātēm. Bet man vēl ir laiks, lai sajustos gatavam.

Vai apsolīji sev un klausītājiem kaut ko gadījumā, ja uzvarēsi?

Kristaps: Nedomāju, ka dotu kādu solījumu, bet varu teikt klausītājiem, ka daudz vēl dzirdēsiet par mani.
Sanijs: Nē, jo galvenais ir piedalīties, tāpēc tikšana konkursa finālā jau ir liela uzvara. Iešu līdz ar straumi un darīšu visu, lai tiktu tālāk.
Pauls: It kā nē. Droši vien būs jāaizbrauc kaut kur sasildīties.

Un ko novēlēsi kolēģim, kurš uzvarēs «Riga Jazz Stage 2022», ja tas nebūsi tu?

Kristaps: Lai šī uzvara ir tas, kas maina muzikālo dzīvi uz pozitīvāko pusi.
Sanijs: Novēlēšu visu to labāko — lai viņam izdodas viss turpmākais dzīvē, un ar tādiem pašiem panākumiem kā šajā konkursā, lai viņam dzīvē tā arī iet — ar uzvarām, sasniegtajiem mērķiem un visu to labāko.
Pauls: Šis ir tikai viens maziņš solītis dzīves ritējumā — darbojamies uz priekšu.