Ineses albuma atklāšanas prieki

Iznāk Ineses Bērziņas «Inese». Foto reportāža un saruna

29. janvārī, precīzi trīs mēnešus pēc oficiālas albuma iznākšanas, Ineses Bērziņas koncertprogramma «Inese» pulcēja klausītājus mājīgajās «M/Darbnīcas» telpās. Liela daļa no tiem, kuri stāvēja albuma tapšanai klāt, dziedātājas draugi un vienkārši mūzikas mīļi, sanāca uz koncerttelpas otro stāvu, zem skaistām dekorācijām klausoties to, kas tapis, un svinot jaunu mūziku. JAZZin.lv redakcija arī bija klāt — sveikt māksliniekus, aprunāties ar notikuma vaininieci, bildēt un, protams, baudīt.

Stress bija šorīt no rīta. Es īstenībā esmu novērojusi, ka pirms paša pirmā «No Rain Today» koncerta, kur bija oriģinālās dziesmas, es pazaudēju balsi — vienkārši atnācu uz koncertu un nebija balss. Bet es tāpat nodziedāju, un tad kāds man teica: «O, interesanta balss!» Ārēji nešķiet, ka esmu satraukusies. Protams, es to visu arī organizēju, un nomenedžēt to ir, tu jau zini, cik «vienkārši», bet man nelikās, ka tas aizies līdz ķermenim.

Kā jūties par šo visu izdarīto darbu? Ja tev būtu jāvērtē ieguldītais skalā starp uzvārīt olu un…

Nodziedāt koncertu? [smejas] Es vienā intervijā jau minēju, ka ilgu laiku man likās, ka esmu tikai dzīvais mūziķis, un albuma ierakstīšana ir tik čakarīga, ka pazūd iedvesma pa vidu. Un šī albuma dēļ man radās pārliecība, ka varu būt arī studijas radošs cilvēks. Tādā ziņā esmu nereāli priecīga, un esmu priecīga arī par to, ka sanāca šo prezentāciju uztaisīt. Bija daudz mēģinājumu, visi diezgan stabili visu zināja.

Vai tu kaut ko mainītu ieraksta procesā, un vai darītu ko savādāk nākamajā albumā?

Ļoti labs jautājums. Pirmajā brīdī šķiet, ka nē, bet gan jau es kaut ko mainītu tīrī tāpēc, ka mēs jau citi esam. Ir citi apstākļi. Mēs ierakstījām pamatā visu dzīvajā, to es negribētu mainīt, miksēšana notika ar Mārtiņu [Krastiņu] ciešā kontaktā, ko es arī negribētu mainīt. Tas, protams, ir garāks process — mēs reizi nedēļā satiekamies un kaut ko izdarām. Viņš, protams, varētu pats iet uz priekšu, bet tad nebūtu tā mana klātbūtne. Un tas, ko es pēdējo gadu laikā esmu novērojusi — tajos projektos, ko es bīdu, bez manas klātbūtnes nekas nenotiek. Gribētos bišķiņ ātrāk, lai tas notiek, bet no otras puses, vai ātrāk ir labāk — nevar zināt.

Labas lietas bieži nāk ar gaidīšanu. Kas tev bija lielākās mācības šajā stāstā?

Es nezinu, vai tā bija mācība, vai drīzāk atklāsme — esmu izvēlējusies tādu nozari vai nišu, kurā es īstenībā varu darīt, ko gribu. Neviens jau man nevar pateikt, vai bija labs — var, protams, bet pēc būtības es vienkārši daru savu lietu, un vai nu tā patīk cilvēkiem, vai nē — es to turpinu darīt. Tāda atklāsmīte, ka es varu vēl vairāk darīt to, ko gribu, atrast specifiskāku skaņu vai dziesmas.

Kas tajā brīvajā procesā parasti kalpo tev par vislielāko iedvesmu?

Mani ļoti iedvesmo, kad cilvēki novērtē. Es īstenībā esmu cilvēku mīlis un nevaru bez cilvēkiem dzīvot. Piemēram, ka mēs sākām vairāk strādāt ar Miķeli Vanagu, viņš vienā brīdī saka: «Inese, tev tik labs muzons, var klausīties visu laiku un neapnīk,» un es domāju — wow, tik konkrētas ticības bišķiņ jau pietrūkst. Es zinu daudz labu lietu, bet tikpat daudz sliktu, un visu laiku esmu starp dzirnakmeņiem. Bet tieši tas atbalsts no mūziķiem un viņu mīlestība pret to, ko es daru — tas mani iedvesmo ļoti.

Vai tev ir tālākie radošie plāni?

Pēdējais skaņdarbs, ko mēs šodien koncertā dzirdējām, «Sējējs», ir jau šādā tādā veidā ierakstīts. Mēs ar Miķeli [Vanagu] esam tā autori, un man mazā zvaniņā zvana, ka varbūt arī mazs EP kaut kad drīz iznāks. Veselam albumam varbūt vēl neesmu gatava, bet tādu piecrindīti—piecdziesmiņu, man šķiet, mēs varētu. Ir jau tie ceļi — pie Mārtiņa labs ceļš izveidots, pie visiem no studijas, pie Tāļa Timrota, Edvarda Brodera. Visi foršie cilvēki muzikāli līdzīgi. Tādi plāni.

Veiksmi ar tiem! Vai būs gaidāmi vēl joki? [abas smejamies — prezentācijas koncerta runas vietā Inese bija sāvākusi ar veselu kaudzi jokiem, kurus nolasīja no lapiņas]

Tas bija tāds iedvesmas brīdis. Mēs bijām iedomājušies koncertu bez pauzēm, un es iedomājos, ka varētu tā «uzsildīt» cilvēkus sākumā. Sākumā domāju par izvērstāku runu, tad nodomāju — nu ko es tur runāšu, tāpat garlaicīgas lietas par to, kur rakstījāmies. Izdomāju, ka smieklīgāk būtu to pārvērst par joku, aizgāju pie saviem draugiem Kārļa Strautiņa, kas ir viens no «Comedy Latvia» dalībniekiem, un viņa draudzenes Ditas Miskas, kas arī palīdz man, un mēs viena naktī kaut ko šādu izdomājām, visu ko sacepām. Tā mums gāja. Tad vēl bundzinieks Artūrs Strautmanis palīdzēja — draugu kompānijā, ja viņš atvēras, viņu vispār apstādināt nevar. No turienes visi tie joki.

Pilna foto galerija no pasākuma pieejama JAZZin.lv žurnāla Flickr lapā: Ineses Bērziņas albuma «Inese» prezentācija