Ilgi gaidītais «Riga Jazz Stage»

Vislielākais mākslinieka sasniegums — nokāpt no skatuves un teikt, ka es izdarīju labāko, ko šajā brīdī varēju izdarīt

Jau pavisam drīz, šonedēļ, Rīgā norisināsies ikgadējais džeza mākslinieku konkurss «Riga Jazz Stage». Kā jau ierasts, konkursā piedalīsies vokālisti un kāda instrumenta spēles pārstāvji, šoreiz tie būs bundzinieki. Šajā reizē konkurss ir tiešām ļoti gaidīts, jo tam bija jānotiek veselus divus gadus atpakaļ, bet mēs visi ļoti labi atceramies 2020. gada martu, kad pēkšņi dzīve valstī un visā pasaulē apstājās un par pasākumiem klātienē nācās aizmirst. Tāpēc arī «Riga Jazz Stage» konkursu nācās pārcelt. Sākumā bija doma rīkot to 2021. gadā, bet tad iestājās kārtējais pandēmijas vilnis, un atkal nācās konkursu pārcelt. Par laimi, šogad visi ierobežojumi ir jau atcelti un koncerti var notikt pilnā spārā, ar pilnu klausītāju zāli un dalībniekiem uz skatuves!
Sākotnēji konkursā bija pieteikušās divas latviešu vokālistes — tolaik JVLMA otrā kursa studente Katrīna Kabiņecka, kas šogad absolvēs Hāgas Karalisko konservatoriju, un Karīna Laugale, kas arī tūlīt jau absolvēs pašmāju JVLMA džeza nodaļu. Zināmu iemeslu dēļ ne visi sākotnēji izvēlēti dalībnieki piedalīsies, tāpēc atbrīvotajā vietā mums būs iespēja izbaudīt vēl vienu sniegumu no Latvijas — no jaunās dziedātājas Paulas Saijas.
Jāatzīst, ka liela daļa no šī raksta tika sagatavota divus gadus atpakaļ, kad uzreiz pēc pirmās atlases kārtas satiku Karīnu un Katrīnu uz kafijas tasīti kādā no Rīgas kafejnīcām, bet šogad, zinot, ka konkurss tomēr notiks un ir iespēja sarunu beidzot nopublicēt, sapratu, ka tai nepieciešams papildinājums, jo divu gadu laikā viss kas ir mainījies! Tāpēc piedāvāju izlasīt šo sarunu hronoloģiskajā kārtībā un beigās izbaudīt arī nelielu sarunu ar Paulu!

Ziema, 2020.

Daudz esat piedalījušās konkursos līdz šim?

Karīna: Man liekas, mēs abas ar Katrīnu nākam no tās vides, kad bērnība…
Katrīna: …no jauniešu konkursiem daudz bija, pēdējos gados nevaru neko īpašu atcerēties tādu… Varbūt vidusskolas laikā…
Karīna: Vidusskolā, jā. Mēs ar Katrīnu esam pazīstamas tieši caur popmūziku vēl pirms akadēmijas.

«Jaunās zvaigznes»?

Karīna: Uz to pusi. «Nāc sadziedāt», vēl vairāki, un tad īsti sākās tas džeza bums, sāka cilvēki nākt uz pop konkursiem dziedāt džeza dziesmas… Nu, Maikls Bublē, tādas džeza dziesmas. Tad sākas «Dziesmu putenis», Cēsīs tāds konkurs vidusskolām.
Katrīna: Tas jau tieši par džezu. Tas bija arī vienīgas pieejamais vidusskolas vecumam.

Ārzemēs varbūt bijāt?

Karīna: Es atceros, starp citu, mēs braucām uz Lietuvu, tev, Katrīna, līdzi mazā māsiņa bija… Bet tas arī bija ļoti sen, es atceros, ka tur cilvēki dziedāja gan populāro mūziku, gan džezu.
Katrīna: Vēl vienu reizi vidusskolas laikā biju kaut kādā konkursā Klaipēdā.
Karīna: Nesenākajā laika posmā vispār nē, konkursos.
Katrīna: Tajā brīdī, kad tu aktīvi dari, tad arī liekas — eh, ok… Visu laiku tā… Pierasts un kaut kā citādāk, un tagad daudz grūtāk, man nepatīk vienkārši, es neesmu sajūsmā par konkursu formātu…

Kāpēc?

Katrīna: Es nezinu, laikam vienkārši… Koncerts ir koncerts, un tas ir kaut kas cits, koncertos ir daudz patīkamāk, teiksim tā. Konkursā ir stress, konkurence, sajūta, ka ej cīnīties, kaut ja tā nav, konkursam tas princips ir sacensības, man nepatīk vienkārši. Tas, ka tevi vērtē un tu zini, ka tu iesi un centīsies dziedāt tā, lai tevi novērtētu. No tās sajūtas ir šausmīgi grūti tikt prom, kad esi konkursā, tāpēc laikam dodu priekšroku koncertiem.
Karīna: Tas jau vairāk par to psiholoģisko stāvokli, jo koncertos tu aizej ar savu grupu, tu zini, ka tev aizmugurē ir cilvēki, ko tu pārsvarā visbiežāk pazīsti, viņi tev ir draugi un kolēģi, un tad, kad tev ir jāiet uz konkursu, tev ir bijis varbūt stundas mēģinājums, tev vēl ir cilvēki, kuri uz tevi skatās kā uz konkurentu, tā ir tā sajūta, ko tu pats sev radi.
Katrīna: Kaut gan kaut kādā ziņā, protams, arī izejot uz skatuves, var just skatītāju enerģiju, un konkursā ļoti lielā mērā ir tas vērtēšanas moments, skatītāji ir jau ar tādu nostāju: «Nu-nu-nu, kas tagad būs…»
Karīna: … un rakstīsim savus favorītus, un balsosim…
Katrīna: …un koncertā tā nekad nebūs.

Bet vispār, jūsuprāt, ir vērts piedalīties konkursos?

Karīna: Jā, tā ir brīnišķīga pieredze, tā ir labākā pieredze džeza mūziķiem piedalīties starptautiskā līmeņa konkursos, jo tu nevis tikai uzej uz skatuves un nodziedi pāris dziesmas, tu dabon kontaktus no dažādām valstīm, tu dzirdi, kā dzied cilvēki no dažādām valstīm, dzirdi, kādas ir viņu tradīcijas, kā viņi interpretē džezu savā mūzikā, un tas Ir ļoti noderīgi tev gan kā mūziķim, gan kā cilvēkam, jo koncertā nevari īsti to tā dabūt.
Katrīna: Un tas ir arī baigais grūdiens — mazliet iziet no savas komforta zonas. Koncertu jau ir daudz un bieži, un tas ir pilnīgi kaut kas cits, un ir labi reizēm kaut ko tādu izdarīt, izaicināt sevi, tāpēc noteikti vajag piedalīties.
Karīna: Skatoties tikai, cik bieži tu to dari. Man liekas, mēs tagad esam tādā periodā, tādā dzīves posmā, kad gribas izdarīt maksimāli labāko, ko tu vari izdarīt, un, ja tu pārforsēsi, nu tad tu beigās būsi piedalījies visur, bet no tā nebūs pilnīgi nekādas jēgas. Vajag gudri paskatīties uz to, vai tu vari to izdarīt, vai tu esi tam gatavs psiholoģiski, kas arī ir ļoti svarīgi, un tad, kad tu esi izlēmis visus šos aspektus, tad tu vari sākt kaut ko darīt.

Kāds ir gatavošanās process?

Katrīna: Vispār kopumā tas ir tas pats, kas ar citiem koncertiem vai pasākumiem — jāizvēlas dziesmas, jāsagatavo notis, kaut kāda vīzija, ko tu gribi darīt, kā tu gribi to darīt, un trenēt visu laiku sevi, turēt sevi formā, uzlabot kaut ko, tā… Ikdienas darbs, man šķiet, vien ir, tikai jāpiedomā vairāk pie niansēm.
Karīna: Jā, man liekas, tās nianses ir tas, uz kā vispār balstās džeza vokāla konkurss… Ja tu aizei uz koncertu, tu vari dažreiz noimprovizēt uz vietas, tā improvizācija var nebūt tik izcila, vai ne? Skatītājiem tāpat būs prieks par to, ka tu tur esi, un viņi tāpat ķers to vaibiņu, un būs baigi forši. Konkursā tomēr vērtē katru noti un visu tavu performanci, un līdz ar to sagatavošanas procesā jāizdomā, ko tu darīsi, kā, varbūt dažreiz labi uzrakstīt kaut kādas idejas, saprast, kas tieši tev liekas ērtāks un labāks tajā brīdī, nevis darīt kaut ko no zila gaisa un paļauties uz sevi. Tā, protams, arī ir kaut kāda māksla, bet es nejūtos vēl tik pārliecināta, lai atļautos to darīt, mana pieeja būs strukturālāka.
Katrīna: Tas ir ļoti individuāli, kā kam ir ērtāk. Bet, man liekas, tā atšķirība ir, ka koncertā ir ilgāks laiks, kurā sevi parādīt, tas var būt viens sets, 40 minūtes, tas kopums jau atstāj to iespaidu. Šeit ir traki, ka vienas dziesmas laikā tev jāparada viss, pēc vienas dziesmas tevi vērtēs, tev ir tikai piecas minūtes, un tāpēc, man liekas, ir jāpārdomā viss, kaut kā mistiski jāieliek viss, kas tu esi, vienā skaņdarbā, un tas ir baigi «crazy».

Kā izvēlēties to pareizo dziesmu?

Katrīna: Ļoti labs jautājums… Bet, es domāju, tas ir tieši tas pats, tu izvēlies pēc tā, kāds tu mūziķis esi, kādas ir tavas stiprās puses, ko gribas tajā konkursā parādīt, bet nevar tā teikt, ko būtu labāk izvēlēties. Varbūt kāds izvēlēsies kaut ko ļoti tehnisku, kāds kaut ko emocionālāku, tas būs kaut kas, kas tieši tam dziedātājam ir vajadzīgs, es nezinu… Man vienmēr ir ļoti grūti izvēlēties repertuāru, es nezinu, kāpēc…
Karīna: Man liekas, ka šajā konkursā ir ļoti grūti tas, ka tev ir jāizvēlas viena dziesma, jo tevi vērtēs pēc pirmās dienas, un tad VARBŪT tu nodziedāsi vēl divas dziesmas, tāpēc, manuprāt, ir grūtāk izvēlēties nevis visas trīs, bet ar kuru dziesmu tu startēsi tajā pirmajā dienā un kas būs tas, ar ko tu gribi sevi parādīt, un kas ļaus tev nodziedāt vēl divas dziesmas. Jo tu nevari domāt tikai par to pirmo dienu, tev jāizdomā visas trīs dziesmas uzreiz. Nebūs ļoti labi, ja tu tiksi finālā un nočakarēsi tās divas dziesmas, jo neesi īpaši sagatavojies.

Cik lielu daļu laika aizņem sagatavoties — gan repertuāra ziņā, gan morāli/mentāli?

Karīna: Man liekas, tas ir ļoti individuāli — ir cilvēki, kas raksta savus skaņdarbus, savas aranžijas, pārdomā katru niansi, tas ļoti individuāli, kā katram iet, cik ātri viņš to var izdarīt. Varbūt priekš manis… Es nerakstīšu savus skaņdarbus. Sākumā jāizvēlas dziesmas, jāpamēģina tās dziedāt, vai patīk vispār, jātaisa notis, jāsarūpē viss mēģinājumam… Jebkurā gadījumā tas nav divu dienu darbs.
Katrīna: Es domāju, tas tiešām ir atkarīgs no tā, ko tu izvēlies tajā konkursā darīt, ja tas ir kaut kas no skaņdarbiem, kas jau labi iedziedāts un zināms, perfektas notis, un viss ir tikai jānosūta, un tad līdz konkursam atliek vien izkopt kādas nianses, tad tas laiks arī ir mazāks?

Vai jūs mēģināt rēķināties ar žūrijas gaumēm? Kas varētu patikt tam cilvēkam un kas šim?

Karīna: Es laikam domāju, bet es mēģinu veidot savu repertuāru maksimāli dažādu, lai man Ir kaut kas, kas varbūt nav tik ļoti džezs, bet kas ir emocionāls un kas patiktu skatītājiem, tad kaut kas ir tīrais džezs, jo tas tomēr ir džeza konkurss, un, ja tu esi džeza mūziķis, tev ir jānodzied arī džezs, pretējā gadījumā — ko tu tur dari? Es par trešo skaņdarbu vēl domāju, bet kaut kas pa vidu un kaut kas tāds, kas ir gan sev, gan skatītājiem, kas atbilstu gan konkursa prasībām, lai tas ir gan tehniski sarežģīti, gan arī interesanti klausītājam, kas ir parastais cilvēks, un arī žūrijas locekļiem, lai repertuāra izvēle būtu maksimāli dažāda.
Katrīna: Ok, bet, teiksim, pirmajā dienā tev ir tā viena dziesma, kā tu to dažādo, ja tu gribi visu parādīt?
Karīna: Pirmajā dienā jāizvēlas kāda dziesma, par ko tu esi visvairāk pārliecināta, priekš sevis pašas. Man, pieņemsim, šis vienmēr bijis tas mazais sapnis, es katru gadu eju uz «Riga Jazz Stage», kopš es mācos Doma kora skolas pirmājā kursā, un domāju — bāc, es arī gribu uzkāpt uz tās skatuves! Un līdz ar to man laikam nav tik grūti, jo es jau divus gadus zinu, ko es varu dziedāt tajā pirmajā dienā.
Katrina: Aaaaaw!

Vai es pareizi sapratu — «Riga Jazz Stage» ir bērnības sapnis?

Karīna: Ne bērnības, bet vidusskolas laika, jā.

Nu tad sapnis piepildīsies — vienu dziesmu jau noteikti nodziedāsi!

Karīna: Cerams! [smejas]
Katrīna: Man laikam nedaudz citādāk. Es pagājušogad jau biju, un es tagad vairs nedomāju par to, kas kam varētu…. Iespējams, es mazliet arī centos piedomāt, lai uz žūriju būtu iespaids, bet tagad man vairs vispār nav tas svarīgi. Tāda ir šobrīd sajūta. Es neesmu izdomājusi vēl repertuāru, bet izvēlēšos kaut ko, kas ir… Es. Kas ir mans. Tāds pagaidām ir plāns.

Jūsuprāt, vai šādos konkursos ir vieta dziesmām latviešu valodā?

Katrīna: Jā, kāpēc nē, es neredzu baigos šķēršļus. Atskaitot tikai to, ka jārēķinās ar to, ka lielākā daļa cilvēku, kas ir atbildīgi par to, ka viņam tevi jānovērtē un jāskatās, un jāklausās, liela daļa tos vārdu nesapratīs, un tad jautājums par to, vai tavs skaņdarbs viņus uzrunās, ja viņi tevi klausās sev svešā valodā. Es nedomāju, ka tāpēc uzreiz nevajag, kāpēc nē.
Karīna: Man arī liekas, ka tas nav šķērslis, tāpēc ka tas ir konkurs, uz kuru brauc cilvēki no ļoti daudzām valstīm, un katru gadu vismaz vienu cilvēku mēs dzirdam, kas parāda ne tikai džezu, bet kas parāda savu kultūru, ko vietējais skatītajs varbūt nesapratīs. Tas ir jautājums par to, ko tu gribi ar to pateikt.

Cik šādos konkursos liela daļa ir māksla, un cik — šovs?

Katrīna: Tur noteikti ir abi, jebkurā konkursā noteikti ir abi, noteikti kaut kāda mākslīgā daļa, ne tikai organisks mākslas jautājums un viss ir tikai par un ap mūziku, ir kaut kāda sava politika un savs šovs. Nevar pateikt, cik liela daļa. Tas tāpēc ir konkurss, jā, tas ir kaut kas mazliet cits, tas nav tikai par mūziku vairs, par to mākslu.
Karīna: Man liekas, ka to nevar īsti mērīt procentos. Tas ir atkarīgs no… Gada? Ir tādi gadi bijuši, kur mākslinieki 70% taisīja šovu, varbūt tā bija tehnika, vai sava varēšana, viņi grib parādīt, ko viņi var izdarīt ar to balsi, kā viņi var ritmizēt kopā ar bungām, tādas lietas. Tas jau ir kaut kādā ziņā šovs, jo šādas lietas tu nedari, lai parādītu savu tehniku, jo tā nav baigā tehnika, jo jebkurš var bungu skaņas imitēt. Tas, kā viņi to izvēlas, tas ir šovs, un tas, kā viņi to parāda. Bet man arī liekas, ka tas vairs nav tik izplatīts, kā tas bija pirms tam — šova moments šajā konkursā. Man liekas, bišķiņ mazāk parādās šova moments.

Pašas par kaut ko šādu esat domājuši? Tu, Katrīna, vari saksofonu uzspēlēt, Karīna flautu…

Karīna: Jāsāk ar repertuāra izvēli, un tad redzēs, kas tur kopā nāks.
Katrīna: Es negribētu to darīt, ja tas jādara — tā noteikti es nedarīšu. Bet, ja es pati gribēšu kaut ko tur… Uzlikt spalvas uz galvas — tad jā, kāpēc ne, bet ne šova pēc, ne speciāli.
Karīna: Aizmirsīsim vārdus — sāksim dejot!

Cik daudz gribas uzvarēt?

Karīna: Godīgi sakot, es laikam par to īsti nedomāju. Tas nav, kāpēc es eju uz šo konkursu. Tas nav tāpēc, ka es gribu uzvarēt un būt slavena no viena konkursa un saņemt to naudas balvu. Man ir galvenais izdarīt maksimāli labi pēc savas sirdsapziņas, lai es varu nokāpt no skatuves pirmajā vai otrajā dienā un teikt, ka es izdarīju labāko, ko šajā brīdī varēju izdarīt. Tas ir kaut kāds atskaites punkts priekš manis, un tas jau redzēs, ko tas nesīs.
Katrīna: Jā, man ir līdzīgi. Pašam pret sevi izdarīt tā, lai, nokāpjot no skatuves, var pateikt — šitais bija labi. Tā jau ir šausmīgi augsta latiņa. Šausmīgi grūti to izdarīt, un, ja man tas sanāks, pat ja es netikšu nekur tālāk, ne tuvu uzvarai, tas jau ir baigi, baigi daudz.
Karīna: Tas ir galvenais, jā
Katrīna: Tas arī nav nemaz tik viegli, tā izdarīt.
Karīna: Tu jau esi tur, lai parādītu, ko tu māki, tur taču ir cilvēki, kas var tevi uzaicināt uz festivāliem, un jādomā par to, kā norisināsies tava nākotnes koncertdzīve pēc konkursa, nevis par to balvu.

Pavasaris, 2022.

Nu ko, kopš mūsu pirmās sarunas pagājuši divi gadi, vai ne? Kas jauns noticis, kopš pēdējās reizes, kad runājamies?

Katrīna: Daudz kas ir pilnīgi citādāks, jo tajā brīdī, kad mēs tikāmies, un tas bija pirms pandēmijas, neviens to nebija gaidījis, un tagad man pat grūti atcerēties, kā bija pirms visa… Pilnīgi cita dzīve. Tādā ziņā tagad ir pilnīgi citas sajūtas, kā mēs pamazām atgrieāmies pie tā, kā bija iepriekš, un viss liekas dīvains, un tagad konkurss…

Neliekas, ka pa visu šo laiku esat pieradušas pie idejas, ka būs konkurss un ka stresa līmenis ir samazinājies?

Karīna: Es laikam teikšu — jā un nē. Ir pagājis diezgan ilgs laiks, un doma visu laiku bijusi galvā, ka kaut kad būs, varbūt pagājušogad (jo pagājušogad arī bija domāts, ka būs, bet nē), un tagad it kā būs. Ir tas laiks sagatavoties un padomāt, bet ir jau atrasts no tādiem pasākumiem, no publikas… Sajūta, kā lācis no ziemas miega iznācis un mācās pa jaunam dzīvot. Tādā ziņā stresa līmenis nemainās, jo tie koncerti nav tik daudz.
Katrīna: Piekrītu, stresa ziņā tas neko nemaina, jo nav tā, ka pa tiem diviem gadiem esi pārgatavojies. Tā jau ir tā lieta mūziķiem — tu visu laiku mainies un katru gadu citādāk skaties uz lietām. Tagad es biju nolikusi maliņā domu par konkursu. Man bija tik ļoti aizplānots viss, tieši tas pavasaris, bija jābūt ļoti darbīgiem turpmākajiem mēnešiem, un pēkšņi viss vienkārši pazuda. Tad mēs sapratām, ka tā kādu laiku vēl būs, un domas par konkursu noliku maliņā. Un tagad, kad tiešām beidzot notiek, tad tas ir atkal kā viss no jauna.

Cik daudz reizes paspējāt pārdomāt programmu? [smejas]

Karīna: Ļoti daudz! Pagājušogad es biju Vācijā pirms «Riga Jazz Stage», un tāpēc tā programma par kādiem 70% atšķīrās no tās, kas ir tagad. Mūzika, kā Katrīna arī teica, ir mainīga vide, un mēs kā vokālistes izaugam un maināmies, tāpēc repertuāra izvēle ir citādāka.

Bet pēc konkursa nolikuma ir taču atļauts mainīt skaņdarbus, vai ne?

Katrīna: Es pat nezinu, vai mēs toreiz aizsūtījām notis…
Karīna: Nē, mēs tikai šogad aizsūtījām. Vienīgais ko nevarēja nomainīt, bija tie ieraksti.
Katrīna: Varbūt es vienkārši aizmirsu, bet tagad, kad atnāca ziņa «atsūtiet notis», es sāku domāt.

Nu tad ko mēs no jums dzirdēsim šogad?

Karīna: Man vienmēr ir bijis viens skaņdarbs, ko vairākus gadus gribējās nodziedāt konkursā, dvēseles skaņdarbs, to dziedāšu pirmajā dienā, tad otrajā būs kaut kas atšķirīgs — viens no Horesa Silvera nezināmākajiem skaņdarbiem un viens skaņdarbs portugāļu valodā!
Katrīna: Intriģējoši! Nevajag teikt nosaukumus, tā interesantāk! [smejas] Man šogad bija pārdomas par to programmu, jo gribējās kaut ko, kas ir mans, kas parāda mani kā mūziķi, ne tikai vokālo mākslu un tehniku. Gribas parādīt, ko es daru, kas ir mans virziens, kurā es dodos, līdz ar to skaņdarbi, ko es dziedāšu, ļoti rezonē ar mani.

Negribējās pa tiem diviem gadiem atmest ideju piedalīties konkursā?

Katrīna: Pagājušogad es tā domāju, jā, jo viņiem bija ideja taisīt konkursu video formātā, un tad es iedomājos, ka man negribas lidot no Nīderlandes ieraksta dēļ. Bet tagad, kad būs klātienē, gribas piedalīties.
Karīna: Man bija līdzīgi — es nevarēju iedomāties, kā tas varētu izskatīties video formātā, jo manā izpratnē tas nav tikai konkurss, tas ir festivāls, tāpēc ir svarīgi būt tur uz vietas, kopā ar visiem, pārdzīvot to visu. Arī ar tiem lidojumiem bija interesanti, jebkurā brīdī varēja atcelt, un tad kā es no Vācijas tiktu uz Rīgu?

Karīna: Nu jā, dzīvajā džezu klausīties (un izpildīt) ir simts reizes labāk.
Katrīna: Un būs skatītāji!

Paula Saija

Tu teici, ka tas bija pēdēja brīža lēmums — piedalīties konkursā, kā tas noticis?

Šoreiz sanāca tā, ka man šo vietiņu piedāvāja, jo man parasti ir tā, kā konkursam gribas būt ārkārtīgi gatavai, un tad piedalīšos, kad būšu gatava! Bet, ja tā loģiski padomā, kad tad tu būsi gatavs? Tā var visu dzīvi nodzīvot, un nekad arī nepienākt pie tā brīža. Un tad tas konkurss pats pie manis atnāca, jo bija cilvēki, kas netika kovida vai citu iemeslu dēļ, atbrīvojās vietiņa, ko man arī piedāvāja.

Un kādas sajūtas? Esi gatava? [smejas]

Man tev atbildēt godīgi? [smejas] Es šobrīd gatavojos, tā kā tas atnāca pie manis diezgan ātri un es nevarēju izdomāt, piedalīties vai nē, es eju ar pilnīgi citu ideju — es eju, lai redzētu visu to iekšējo vidi, absolūti pieredzei, jo ikdienā arī nesanāk tik bieži džezu dziedāt, un šis ir labs veids, kā atgūt džeza tonusu, atkal iekļūt tajā vidē, tas ir vairāk mans mērķis šogad.

Esi pirms tam piedalījusies konkursos?

Es īstenībā neesmu konkursu cilvēks, esmu piedalījusies bērnībā tautasdziesmu konkursos kaut kādā novadā, vidusskolā es piedalījos Cēsīs konkursā «Dziesmu putenis», tur es piedalījos divas reizes.

Bet kā vispār sācies tavs muzikālais ceļš?

Es esmu no Kandavas novada, Ceres pagasta, mazs ciematiņš, kur es uzaugu, mācījos mazā mīlīgā skoliņā un mūzikas gaitas uzsāku, spēlējot vijoli. Vispār baigi interesanti, ka daudzi vijolnieki kļūst par dziedātājiem! Es pazīstu kādus četrus, piecus vokālistus, kas sākuši tieši ar vijoli. Dziedāt tajā laikā, protams, nemācījos, tikai cik tur ar mammu, dziedot virtuvē, bet profesionāli sāku tikai tad, kad iestājos Mediņos. Tas bija uzreiz džeza nodaļā, un tas bija diezgan spontāns lēmums, par ko es absolūti priecājos, un tas bija brīdis, kad sapratu, ka viss notiek tā, kā tam bija jānotiek, ka esmu īstajā skolā, satieku īstos cilvēkus un domubiedrus. Ļoti liela iedvesma priekš manis bija Arta Jēkabsone, ar kuru mēs kopā mācījamies Kandavas mūzikas skolā. Tad, kad es biju maziņa, viņa jau bija liela vijolniece, un mēs pat kopā spēlējām vienā vijoļu ansamblī! Tad mēs visi kopā sēkojam viņai līdzi, un tā es uzzināju, ka viņa iestājās Rīgas Doma kora skolā, un tieši caur to es uzzināju, kas ir džezs.

Wow, interesanti, to es kaut kā biju palaidusi garām! Bet tu arī teici, ka īsti vairs nedziedi džezu ikdienā, bet ar ko tad tu nodarbojies?

Pēdējā laikā man vairāk sanāk dziedāt fanka un soula mūziku un bekvokālos popmūziku, džezs ir palicis otrajā plānā, bet es tā negribu. Man īsti gribās, lai fanks un džezs līdzīgi mijas vienlīdz svarīgās lomās manā dzīvē. Tās abas mūzikas ir man sirdij tuvas.

Es arī bieži tagad redzu bildes no koncertiem ar Maestro Raimondu Paulu!

Jā, mēs esam uzsākuši sadarbību, decembrī bija koncertprogramma «Mierinājums», un tiko bija pirmatskaņojums mūzikas namā «Daile» jaunai programmai «Pauls un Paula — jauns vārds», ļoti foršs nosaukums, manuprāt! Tajā koncertprogrammā izpildām klasiku, ko ir dziedājušas Nora Bumbiere, Mirdza Zīvere, Kristīne Prauliņa, bet arī pilnīgi jaunas dziesmas, ko Maestro ir uzrakstījis. Ši programma vēl izskanēs 6. maijā, un vēl noteikti būs. Man ļoti patīk strādāt ar Maestro, galu galā viņam ir gadu desmitu pieredze, strādājot ar vokālistiem, un viņš ļoti labi zina, kā jārunā ar dziedātājiem, ko mums teikt un ko mums neteikt! Šajā projektā ļoti interesantas ir mūsu paaudžu atšķirības, jo viņam ir 86 gadi un man 21, padaudz tās paaudzes starpā, līdz ar to izveidojas savdabīga maģija, kad samijas viss, kas ir bijis pa vidu, un izveido kaut ko pavisam citādāku.