Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Džeza un kontrabasa patriots Aivars Zītars


Artūrs Sebris

Kontrabasists, kurš bija viens no spilgtākajiem sešdesmito gadu džeza mūziķiem. Emigrēšana uz Kanādu un atgriešanās Latvijā

Evilena Protektore

Ar kontrabasistu Aivaru Zītaru (1938) pirmo reizi tikos 2019. gadā, kad intervēju viņu un vēl divus citus amata brāļus «JAZZin muzikālajās piezīmēs». A. Zītara ieguldījums Latvijas džeza mūzikas attīstībai ir liels, viņš pārstāv sešdesmito gadu spēcīgo mūziķu paaudzi. Aicināju viņu uz sarunu divatā, lai vairāk uzzinātu par viņa ceļu līdz kontrabasam un džeza mūzikai.

1986. gada rudenī A. Zītars emigrēja uz Toronto, un kontrabasa spēle palika hobija līmenī, bet kopš 2020. gada vasaras ir atgriezies uz dzīvi Latvijā. Sarunas gaitā atklājas pavisam interesanti stāsti par pirmo Latvijas džeza festivālu un Toronto Dziesmu svētkiem. Viņš ir milzīgs džeza un kontrabasa spēles patriots, tam uzticīgs ir vēl joprojām, lai gan kādu laiku pats vairs instrumentu nespēlē. A. Zītara īpašumā jau vairāk nekā 60 gadus ir kontrabass, kas piederēja viņa skolotājam. Aivars ir ļoti interesants sarunu biedrs ar apbrīnojami labu atmiņu un spēju atcerēties precīzus gadskaitļus un notikumus.

Kā jūs pievērsāties kontrabasa spēlei?

Pamatskolā mūzika jau interesēja. Mans skolotājs ievēroja, ka es kaut ko saprotu no notīm un man tas padodas. Pēc tam orķestrī sāku spēlēt metāla pūšaminstrumentu, ko sauc par altu, šim instrumentam lielākoties bija pavadījuma funkcija, spēlējot uz atsitieniem. Man tas apnika, gribēju spēlēt melodiju, tāpēc apguvu trompetes spēli. Vidusskolā spēlējām ansamblī, kur bija arī akordeons un saksofonisti. Ļoti iepatikās tieši saksofons, jo biju klausījies Glena Millera orķestri, tas ļoti aizrāva. Tad es izdomāju, ka vajadzētu kaut kur dabūt tenorsaksofonu. Jocīgi, ka tajā laikā neviens neko priekšā tā īpaši nerādīja. Pats dabūju instrumentu no Bauskas puses un mājās sāku mācīties.

Kad aizgāju mācīties uz Rīgu, mūziku uzreiz nestudēju. Māte vēlējās, lai mācos par arhitektu, bet mūzika ļoti saistīja, tādēļ ar domubiedriem izveidojām mazu orķestrīti, ar ko sākām spēlēt klubā «Kaija». Spēlējot vienu no koncertiem, kur bija jāizpilda latviešu melodijas, kontrabasists man piedāvāja, vai es negribētu pamēģināt uzspēlēt viņa vietā. Interese par kontrabasu radās uzreiz, kaut gan ļoti patika saksofona spēle, bet to nekur nevarēja apgūt, bija jāmācās spēlēt klarneti. Tā es sāku apgūt klarneti pie Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas skolotāja Ķipāna, bet viņš apgalvoja, ka man nāksies vēl kādus divus gadus instrumentu mācīties, lai tiktu mūzikas skolā.

Tad man piedāvāja apgūt kontrabasu, jo tie orķestros esot vajadzīgi. Nebija daudz laika domāt, jo pavasarī bija jāiet uz arhitektūras studiju eksāmeniem. Es tos nenoliku, jo iepriekšējā vakarā bijām spēlējuši izlaiduma balli un nebiju gatavojies. Rudenī ļāva kārtot vēlreiz, bet es atteicos, jo mūzika tomēr ļoti pievilka. Naktīs gulēju gultā un klausījos mūziku, tā vilkme bija ļoti spēcīga, tāpēc izdomāju pa vasaras laiku sagatavoties kontrabasa spēles iestājeksāmeniem pie skolotāja Jēkabsona. Rudenī jau biju uzņemts skolā, bet, tā kā vidusskolu jau iepriekš biju beidzis, man atlika tikai apgūt mūzikas priekšmetus. Trešā kursa beigās Jēkabsons man teica, ka nav ko tērēt laiku vidusskolas mācībās, nesagaidot ceturto kursu, jāmēģina iestāties Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas konservatorijā. Palaimējās un tiku iekšā, un tā arī Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas diploma man nemaz nav.

Kad sākāt nodarboties ar džeza mūziku un ar kādiem kolektīviem kopā spēlējāt?

Tas aizsākās laikā, kad vēl mācījos Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā. Kādreizējā Jūrnieku klubā muzicēju vienā ansamblī ar Raimondu Raubiško. Tur pamatā spēlējām svinga mūziku. Izpildījām jau notīs drukātus skaņdarbus, kā arī R. Raubiško transkribētas amerikāņu džeza standartu kompozīcijas. Jau tajā laikā R. Raubiško bija labi pazīstams mūziķis.
Četrus gadus nomācījos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas konservatorijā. Tur iepazinos ar pianistu Ivaru Vīgneru un trompetistu Aivaru Krūmiņu. Mēs izveidojām kvintetu, kurā klavieres spēlēja I. Vīgners, trompeti A. Krūmiņš, saksofonu R. Raubiško un bungas Zigurds Rezevskis. I. Vīgners no lentām transkribēja skaņdarbus šim sastāvam. Mums radās ļoti liels azarts, džeza mūzika mūs aizrāva.

Ap 1961. gadu nolēmām dibināt Rīgā Džeza klubu. Vienojāmies, ka igauņu izcelsmes dziedātājs Bruno Oja varētu būt prezidents, bet kontrabasists Juris Āķis — sekretārs. 1962. gadā ar šo pašu komandu «Popovenē» [Aleksandra Popova Rīgas Radiorūpnīcas klubs] sarīkojām džeza festivālu, kas norisinājās divas dienas. Kopā piedalījās ap 16 orķestru, arīdzan Raimonds Pauls ar savu trio. Uzstājāmies ar Ivara Vīgnera oktetu, sastāvā klavieres spēlēja I. Vīgners, A. Krūmiņš trompeti, R. Raubiško tenorsaksofonu, Ivars Birkāns baritonsaksofonu, Aldis Ermanbriks altsaksofonu, Juris Kvelde trombonu, Z. Rezevskis bungas un es pie kontrabasa. [Sīkāk par pirmo Latvijas džeza festivālu var lasīt Indriķa Veitnera publikācijā «KIKOK — kas tas par zvēru?» žurnāla «Mūzikas Saule» 2020. gada 1. laidienā].

Vēlāk viesojāmies arī Tallinas Džeza festivālā. Noīrējām transportu, lai līdz turienei tiktu, jo mūziķiem sava auto tad nebija, pats bieži ar kontrabasu braucu Rīgā ar tramvaju.

Pēc mana pirmā kursa Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā 1960. gadā, R. Pauls mainīja sava trio sastāvu un uzaicināja mani spēlēt kontrabasu, bet pie bungām Z. Rezevski. Ar šo ansambli sniedzām koncertus Maskavā un Ļeņingradā.

No A.Zītara personīgā arhīva

Tātad džezu apguvāt spēlēšanas procesā?

Jā, protams. Arī klausoties radiopārraidi «Voice of America». Piemēram, R. Raubiško lentās mājās klausījās ierakstus. Savukārt, mans kolēģis, pianists Viesturs Tērauds kolekcionēja plates, un tad es pie viņa tās braucu klausīties — viņš džeza mūzikā bija zinošāks un izglītotāks.

1966. gadā sāku spēlēt Ringolda Ores dibinātajā Latvijas Radio un TV vieglās un estrādes mūzikas orķestrī. Svarīgs panākums bija divi koncerti VEF kultūras pilī, kur izpildījām amerikāņu džeza mūzikas programmas. R. Ore saksofonistu Vitāliju Dolgovu iecēla par otro diriģentu, viņš strādāja tieši ar džeza mūzikas programmām. Mēģinājumu procesā bija pat grupu darbi, tika aizvadīts ļoti produktīvs un interesants darbs.

Sešdesmitajos gados Latvijā bigbendu līmenis bija ļoti augsts, jo pamatā kopēja amerikāņu ierakstus. Tikai nesaskaņas radās starp pūtēju un ritma grupu, līdz ar to orķestris nevarēja ritmiski precīzi saspēlēties. Pūtēju grupa mēdza uzskatīt, ka viņiem jāspēlē ir nedaudz aiz tempa ar nokavēšanos, bet es uzskatu, ka tas ir pilnīgi nepareizi, pūtējiem ir jāspēlē absolūti precīzi. Manuprāt, to lielāko gandarījumu spēlējot bigbendā var iegūt, ja dzirdams precīzs, balansēts skanējums.

Pēc R. Ores nāves vadību pārņēma vijolnieks Alnis Zaķis. Viņš sāka rakstīt savas kompozīcijas, un līdz ar to džeza mūzikas spēlēšana beidzās, sākās popmūzikas ēra. Šajā orķestrī nostrādāju līdz 1972. gadam. Viens no iemesliem, kādēļ to pametu, bija tāds, ka man apnika spēlēt to mūziku, otrkārt, kontrabass sāka zaudēt savu popularitāti. Visi vēlējās basģitāru, bet es biju aizrāvies ar kontrabasu un džezu. Mans favorīts bija amerikāņu kontrabasists Rejs Brauns, tas bija mans ideāls, un es mēģināju kopēt viņa spēles stilu. Popmūzika mani neinteresēja. Radio nopirka basģitāru, es nedaudz pamācījos, kaut kādus skaņdarbus jau ierakstīju, bet es to instrumentu nepraktizēju.

Ar ko nodarbojāties pēc orķestra pamešanas?

Sāku spēlēt vokāli instrumentālajā estrādes ansamblī «Selga». Starp citu, saksofonu tur spēlēja arī R. Raubiško un A. Ermanbriks. Ansamblī «Selga» pamatā uzstājos ar basģitāru, nekas sarežģīts jau tas nebija. Aplikatūra ir ļoti līdzīga, es to instrumentu spēlēju pēc kontrabasa spēles principa. Es nemaz nezinu, kā profesionāli basģitāristi otrajā, trešajā un ceturtajā pozīcijā lieto pirkstus. Mans kontrabass desmit gadus nostāvēja guļamistabā uz skapja. Spēlēšana «Selgā» bija mans darbs pēc radio pamešanas. Dziedātājam Andrejam Lihtenbergam mācīju jaunās dziesmas, jo viņš notis nepazina.

Vai jūs arī komponējāt?

Kad ilgstoši spēlē kādā ansamblī, pienāk brīdis, kad pašam gribas kaut ko uzkomponēt un paklausīties, kā tas skan no malas. Jau radio laikā dažas dziesmas uzrakstīju. Viena no manām dziesmām «Mikrofona» aptaujā tika augstu novērtēta. Tā bija A. Lihtenberga pirmā iedziedātā dziesma «Vai tu nāksi vēlreiz?» ar Alfrēda Krūkļa tekstu. Dziesma tika rakstīta dziedātāja Toma Džounsa stilā, mūzika ar svinga pulsāciju. Savukārt, Zigfrīds Račiņš iedziedāja kompozīciju «Septembra maigums», šajā ierakstā piedalījās arī stīgu grupa. Aranžēt mācījos, skatoties gatavās partitūras. V. Dolgovam vaicāju padomu, kādos salikumos labāk rakstīt pūšaminstrumentu grupas, ko labāk dublēt, kādos reģistros labāk spēlēt utt. Šajā periodā sakomponēju svinga stila skaņdarbu ar nosaukumu «Rīgas meitenes» — amerikāniska tipa orķestrējums un vokālā partija, to izpildīja Latvijas Radio sieviešu vokālais ansamblis.

Visu cieņu R. Paulam, ar viņa mūziku sešdesmito gadu beigās sākās latviešu estrādes mūzikas ēra, mani ļoti aizkustināja viņa dziesmas ar A. Krūkļa tekstiem. R. Pauls tajā laikā bija ļoti produktīvs, tauta lauzās uz viņa koncertiem. Es viņu gribētu nosaukt par latviešu popmūzikas tēvu.

Iepriekš minējāt, ka jūs iespaidojāties no kontrabasista Reja Brauna spēles stila. Kas ir tās lietas, kas jūs īpaši aizrauj?

Es mēģināju transkribēt R. Brauna spēlēto basa partiju kompozīcijā «Autumn Leaves». Trenējoties instrumenta spēlē, centos dzirdēto pierakstīt notīs pat laikā, kad dzīvoju Kanādā. Apguvu arī dažādas izdotās grāmatas, vienā no tām bija izrakstīta R. Brauna spēlētā basa līnija dažādos skaņdarbos. Es centos mācīties pēc viņa spēles principiem, nejaukt kopā citus mūzikas stilus. R. Brauns kopā ar Oskaru Pītersenu vienreiz viesojās Toronto, šo koncertu pats apmeklēju.

Kuri kontrabasisti vēl jūsu laikā Latvijā darbojās?

Viens no zināmākajiem kontrabasistiem bija Ivars Galenieks. Vēl aktīvi darbojās Boriss Bannihs, kurš gan vairāk spēlēja basģitāru, bet dažreiz arī kontrabasu. To laikam apguva pašmācības ceļā pēc savas izpratnes. Viņš bija ļoti muzikāls, pie R. Paula ilgāku laiku spēlēja grupā «Modo».

Astoņdesimtajos gados sākās džeza mūzikas renesanse. Padomju varas uztvere vairs nebija tik noraidoša pret šo mūzikas stilu.

Evilena Protektore

Kas jūs saista džeza mūzikā?

Brīvība un improvizācija. Arī tas grūvs un sajūta, kas ir grūti izskaidrojama ar vārdiem. Svarīgi pieminēt arī staigājošo basa līniju svinga stilistikas kompozīcijās. Sākotnēji bass partitūrās tika izrakstīts intervālveidīgi ar dažām pārgājnotīm, bet tad, kad sāku klausīties «Amerikas balss» radio raidījumu, sapratu, ka tas bass tomēr veido kaut kādu melodisko līniju. Aivars Timšs, R. Paula trio pirmais kontrabasists, bija ļoti tehnisks, bet notis spēlēja aprauti kā simfoniskajā orķestrī, bet, klausoties R. Brauna ierakstus, sapratu, ka bass izklausās pilnīgi citādāk. Ļoti garas, stieptas notis, pa vidu nav paužu. Tas rada to džeza īpašo, atšķirīgo sajūtu. Ļoti saista bigbendu skanējums, bet, protams, patīk arī mazāki džeza ansambļi, kombo.

Ir liela starpība, vai tu klausies ierakstu, vai spēlē koncertā uz vietas. Dzīvā muzicēšana uzreiz aizrauj un ierauj tevi iekšā.

Kā aizritēja jūsu laiks Kanādā?

Dzīvojot Kanādā, iepriekšēja pazīšanās ir ļoti svarīga — ja neesi bijis apritē, tad ir grūti tur iekļūt. Sākumā nebija viegli iedzīvoties. Pirmajos gados regulāri gāju un skatījos uz tā laika vadošajiem basistiem. Klausījos, kā viņi spēlē, nošpikoju arī kādu gājienu vai spēles paņēmienu.

Deviņdesmitajos gados uz Kanādu uzaicināju R. Raubiško, lai piedalītos ārzemju latviešu dziesmu svētkos. Organizatori mani uzrunāja, lai vienā no vakariem sarīkoju džeza koncertu ar kādu mazo sastāvu. Sarunāju trīs vietējos mūziķus un R. Raubiško ar saksofonu. Pēc uzstāšanās gan mūziķi, gan klausītāji bija ļoti gandarīti par koncertu. Man aizvien ir pieejams šis koncerta ieraksts

Kāda, jūsuprāt, ir panākumu atslēga, lai kļūtu par izcilu džeza mūziķi?

Viens no svarīgākajiem faktoriem ir izglītība. Mācoties vidusskolas pirmajos kursos, man Rīgas Estrādes orķestris (REO) piedāvāja ceļot un spēlēt koncertus. Piesolīja pat naudu, bet es atteicos, jo gribēju pabeigt mācības.

Otrkārt, ir nepieciešams daudz klausīties mūziku, lai tā ieiet tevī. Nav slikti sākumposmā pakopēt kāda cita mūziķa spēles stilu.

Neatņemama sastāvdaļa ir savu instrumenta spēlēšana, bet jaunajiem mūziķiem iesaku spēlēt ar gados vecākajiem amata brāļiem, lai mācītos no viņu pieredzes.