Ceļojot laikā, telpā un skaņā

«Jersika Records» turpina rekonstruēt Latvijas džeza vēsturi

Izdevniecība «Jersika Records» turpina savas iestrādnes, meklējot ne tikai jauno un šodien aktuālo, bet arī rūpējoties par latviešu mūzikas vēstures paraugu kvalitatīvu ieskaņošanu. Kā vēl viens veikums klausītājiem tiek piedāvāts Raimonda Paula sešdesmitajos gados tapušās instrumentālās mūzikas apkopojums Latvijas Radio bigbenda izpildījumā. Ieraksts veikts 2021. gada janvārī (gadu pirms tā publicēšanas), Latvijas Radio ierakstu studijā uz vēsturiskas aparatūras — «Studer C37» lenšu magnetofona, kas ražots apmēram tajā pašā laikā, kad tapuši albumā ieskaņotie skaņdarbi. Šī aparatūra ilgus gadus atradusies Rīgas Skaņu ierakstu studijā Reformātu baznīcas telpās, kur ierakstus veica izdevniecība «Melodija». Par ieraksta procesu un tā kvalitāti gādājuši Gustavs Ērenpreiss, Augustīns Delle un Mārtiņš Krastiņš. Tāpat kā iepriekšējos «Jersika Records» albumos, vāka dizainu veidojis Edgars Ameriks, par pamatu ņemot Oskara Upenieka uzņemtās fotogrāfijas.

«Jazz Suites: Reimagined!» sastāv no apjoma ziņā nelieliem, miniatūriem skaņdarbiem, kas vēlāk aranžēti lielākam mūziķu sastāvam. Kā saka pats bigbenda vadītājs un gandrīz visu aranžējumu veidotājs Kārlis Vanags, par pamatu skaņdarbu izvēlei kalpojuši seni skaņu ieraksti, kurus Vanagam dāvinājis pats Raimonds Pauls, ar piebildi «ja nu kaut kad noder…». Skaņdarbi bija ierakstīti trio sastāvā, vietām pievienojoties arī leģendārajam saksofonistam Aleksandram Piščikovam. Veidojot aranžējumus, Vanags centās pietuvoties vēsturiskajam skanējumam, izmantojot tam laikam raksturīgus aranžēšanas paņēmienus. Vienā no skaņu celiņiem izskan Vitālija Dolgova (vēl viena leģendāra saksofonista) pirms daudziem gadiem tapis aranžējums, kurā Vanags pielāgojis tikai instrumentācijas nianses.

Albumam ir retrospektīvs raksturs — līdzīgi kā iepriekš izdotajam «The Lost Latvian Radio Studio Sessions 1965/1966», arī šim ieskaņojumam māksliniecisko vērtību galvenokārt piešķir tieši vēsturiskais konteksts. Plates «A» pusi veido atsevišķas daļas no svītām «Melnās krāsas», «Kalnu skices» un «Iespaidi». Plates «B» pusē pilnā garumā izskan svīta «Dienvidu akvareļi». Klausoties ar šodienas ausīm, brīžiem varētu likties, ka mūzikai trūkst oriģinalitātes vai pārsteiguma momentu, tāpēc ir īpaši svarīgi paturēt prātā to, ka šī mūzika rakstīta pusgadsimtu atpakaļ! Apzinoties šo faktu, mūzika liek uz sevi paskatītes citādi. Neskatoties ne uz ko, tā tomēr ir un paliek mūzika, kuras skanējums raksturo to, kas lielākajai publikas daļai izraisa pirmās asociācijas, izdzirdot vārdu «džezs». Tāpat jāizsaka vislielākā apbrīna un cieņa mūziķiem, kas, par spīti dažāda veida šķēršļiem tajā laikā, tomēr spēja iegūt, uztvert un saprast džeza mūzikas skanējuma nianses un nemaz tik ļoti neatpalikt no amata brāļiem aiz okeāna.

Raimondam Paulam raksturīgais spēles stils ir jūtams un atpazīstams visa albuma garumā. Īsi aprautais un akcentētais «staccato» piesitiens ir dzirdams neatkarīgi no tā, vai tiek spēlēta vienbalsīga melodija, vai arī materiāls blīvā akordu faktūrā. Lai arī šāds spēles veids ir dominējošs, tomēr Pauls neatstāj klausītāju arī bez liriskākām epizodēm un maigākas pieejas, tur, kur mūzika to prasa. Svītā «Melnās krāsas» varam vērot Paula spējas improvizācijā pāri blūza formai. Svītas pirmajā daļā tā notiek omulīgā, vidēji ātrā svingā, bet piektajā daļā temps ir straujāks, tāpēc tiek pielietoti nedaudz citādāki improvizācijas paņēmieni. Rezultātā tiek radīts divu pilnīgi dažādu skaņdarbu iespaids, neskatoties uz to, ka abas reizes tiek improvizēta tā pati blūza forma. Simpātiski improvizācijas posmi padevušies bosanovas (skaņdarbā «Pavasara noskaņa») un valša (skaņdarbā «Deja») stilistikās. Ar īpašu vērību der paklausīties svītu «Melnās krāsas» un «Dienvidu akvareļi» piektās daļas — abos skaņdarbos var saskatīt līdzības. Ātrā tempa, kā arī citu faktoru dēļ, improvizācija šajos skaņdarbos nav viegls uzdevums, tāpēc klausīties Paula improvizācijas šeit ir īpaši interesanti. Ar hromatiku bagātinātās melodiskās līnijas, ka arī akordu struktūras, kas ik pa laikam pavīd improvizācijas gaitā, ir pierādījums Paula informētībai un dziļajai zināšanu bagāžai arī par mūziku, kas lielākajai publikas daļai ar viņu parasti neasociējas. Tuvplānā (pilnīgi vienas, vai ari ļoti askētisku pavadījumu) klavieres varam dzirdēt, izpildot tēmu «Melno krāsu» pirmajā daļā, kā arī skaņdarbā «Pie klostera drupām» — vēl vienā ļoti neparastā Paula mūzikas paraugā. Pēc šī, kā arī manis jau iepriekš minēto skaņdarbu noklausīšanās, aizdomājos, cik daudz interesantu mūzikas piemēru Pauls spētu radīt, ja savas daiļrades laikā būtu vairāk veltījis sevi ne tikai komerciāli veiksmīgai mūzikai, bet arī realizējis savu potenciālu, radot šaurākas nišas projektus un savā mūzikā attīstījis laikmetīgāku izteiksmes līdzekļu lietojumu.

Garšīga «odziņa» šajā albumā ir paplašināta instrumentālo tembru izvēle — ierakstā dzirdam Viktoru Ritovu pie «Hammond» ērģelēm, kā arī Miķeli Dzenušku pie vibrafona. Veiksmīgu vibrafona solo epizodi varam baudīt skaņdarbā «Nakts». Vibrafons izceļas arī skaņdarbā «Deja», izpildot tēmas melodiju, kā arī improvizāciju, tomēr ir jūtams, ka ātrais valša temps vietām sagādā grūtības ar melodiskās līnijas palīdzību pietiekami spilgti iezīmēt harmonijas attīstību tā, kā to paredz skaņdarba forma. Manuprāt, veiksmīgāka izvēle improvizācijas skaņdarbam būtu «Pavasarīga noskaņa», kas ļoti iederētos arī visa albuma kontekstā, jo, atbilstoši laikmetam un stilistikai, atsauktu atmiņā vibrafonista Kala Tjadera spēli viņa daiļrades virsotnē, gados, kad tapa arī šī Paula komponētā mūzika. Arī tempa un harmoniskā plāna dēļ «Pavasara noskaņa» Dzenuškam šī brīža attīstības posmā būtu daudz parocīgāks materiāls. Tāpat būtu gribējies, lai kāda, kaut vai minimāla solo epizodīte būtu atvēlēta arī ērģelēm.

Ieskaņojumā dzirdamas praktiski visi skaņdarbu tapšanas brīdī aktuālie džeza mūzikas apakšstili. Dzirdam gan blūzu («Melnās krāsas» 1. daļa), gan balādi («Nakts»), gan arī vieglus Latīņamerikas mūzikas elementus skaņdarbā «Džungļu taka» un bosanovās «Pavasara noskaņa» un «Skumja dziesma». Piedāvājumā arī ātrie tempi un dinamiskā intensitāte («Melno krāsu» 5. daļā, kā arī «Viesuļa vētrā») un kaut kas no deju žanriem (ātrs valsis skaņdarbā «Deja»), paspējot nokļūt arī pie eksperimentālāka kamermūzikas skanējuma («Pie klostera drupām»). Kā atklāšanas skaņdarbs ir uz īsiem, multiplicētiem motīviem balstītā «Instrumentu parāde», kas pazīstama arī ar alternatīvo nosaukumu «Orķestranti». Albums ir lielisks ceļvedis, pāršķirot viegli apputējušās, vēl ne līdz galam izpētītās Latvijas džeza vēstures lapaspuses. Paldies «Jersika Records» komandai par kvalitatīvu šīs mūzikas ieskaņošanu — tā to noteikti bija pelnījusi!