Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Brīva saspēle brīvā telpā


Kaspars Zaviļeiskis

Kaspars Zaviļeiskis par Kristiana Kalvas un Simona Gelsdorfa jauno albumu

Džeza studijas ārzemēs ir lieliska iespēja veidot jaunas sadarbības. Tā pat ir viena no loģiskajām blaknēm, par kādu dēvējams arī albums «Impro Sketches Vol. 1». Tajā satikušies latviešu trompetists Kristians Kalva un vācu pianists Simons Gelsdorfs. Noticis tas Hāgā, Nīderlandē. Dzirdams — vispasaules tīmeklī.

Abi Hāgas Karaliskās konservatorijas džeza studiju vecāko kursu pārstāvji satikās turpat augstskolas ierakstu telpā, kas primāri atvēlēta skaņu režiju apgūstošajiem studentiem. Ja blakus lekciju un mēģinājumu telpām atrodama arī labi aprīkota un acīmredzot diezgan brīvi pieejama studija, ir visnotaļ vilinoši šādu iespēju izmantot lietderīgi.

Tieši to Kristians un Simons arī izdarījuši. Pēc pāris jau pērn un aizpērn ierakstītiem singliem atvēlējuši sev ilgāku laiku kopīga debijas albuma ierakstam un ļāvušies brīvam lidojumam bez iepriekš sagatavotām nošu partitūrām un treklistes. Rezultāts ir pārsvarā ambienta, nesteidzīga džeza mūzika, kas saķērusies krusttvērienā ar klasisko. Iemesls tam ir abu iesaistīto mūziķu klasiskās mūzikas apmācība katram savā vidusskolā.

Šī kopīgā nianse diezgan labi izskaidro abu spēju veikli saslēgties improvizācijā, kas ik pa brīdim ar vienu kāju ieslīd klasikas žanrā. Kristians daudz izmanto flīgelhornu, kas liegi sadziedas ar klavierēm, necērtot ieraksta mikrofonā ierastās džeza trompetes zināmu neatkarību pieprasošo skaņu. Ņemot vērā, ka Latvijas puses pārstāvis Hāgā apgūst tieši orķestra vadošā trompetista zinības un iemaņas, kā arī jau uzspēlējis kopā ar ne vienu vien lielo sastāvu, ieskaitot Latvijas Radio bigbendu un starptautisko «Jong Metropole Orkest», šāda spēja pielāgoties konkrētā brīža formātam ir vēl jo apsveicamāka. Skaņdarbi mijas ar koķetu vieglumu un pat smaidu, kas īpaši saklausāms balādiskajā skaņdarbā «A Hot Chocolate», ko citā aranžējumā varētu izpildīt arī kāds nebūt Eltons Džons lielā stadionkoncertā.

Ja jau par lielajiem vārdiem, tad vienīgais skaņdarbs, kas tieši atsaucas uz kādu no tādiem, ir albumu noslēdzošais «To Brad». Breds ir neviens cits kā Meldo. Tātad visā džeza pasaulē zināmais amerikāņu pianists, kas liek domāt, ka šim skaņdarbam un tā iekļaušanai albumā iedvesmotājs bijis tieši Simons. Kristians pieslēdzas neuzbāzīgi, bet smalki, pamatā tomēr ļaujot izpausties kolēģim.

Abu saspēle visā albumā ir apbrīnojami savstarpēji cieņpilna un tajā pašā laikā cieša, kas gandrīz visas šīs improvizētās un laikā lieki neizstieptās skices padara par neparastā trompetes un klavieru dueta pilnvērtīgiem skaņdarbiem, ko varētu iestudēt atkārtoti. Visticamāk tā tas arī notiks, ja vien omikrons un citi ārējie apstākļi ļaus mūziķiem satikties arī ārpus augstskolas sienām un Nīderlandes robežām.

Tikmēr atliek baudīt šo dzīves mirkļa piefiksējumu, kurā emociju netrūkst, pat ja sākotnēji tās liekas diezgan ieturētas. Nedaudz pierodot pie izsmalcinātā abu dalībnieku rokraksta, atklājas diezgan izteiktas nianses. Kā, piemēram, saproti, ka «Road Rage» uz kopējā fona ir pat ļoti dejojoši grūvīgs un salīdzinoši lecīgs skaņdarbs, kas liek atsaukt atmiņā kaut vai Deiva Brubeka leģendārās «Take Five» sinkopes.

Pamatnoskaņa «Impro Sketches Vol. 1» gan ir krietni miermīlīgāka un nekairinošāka, dažus skaņdarbus prasītos vēl džezīgi apviļāt studijas putekļos, taču albuma koncepta noturība šoreiz prasa savu, un mūziķi to arī godam sniedz. Iespējams, koncepts tikai iegūtu, ja studijas durvju iekšpusē būtu palicis «Interlude» ar klavieru fūgu, kas tomēr lec ārā no kopējā vairāk vai mazāk džezīgā pamatfona, taču sava veida daudzkrāsainību tas, protams, sniedz.

Albumā pietrūkst vēl pāris mazliet drosmīgāka rakstura skices, kā, piemēram, «Nephophobia» — vidusdaļā negaidīti progresējoša un tālāk no zemes virsmas ar plašāku nošu trajektoriju aizlidojoša kompozīcija, kas ir arī albumā garākā.
Vēl mazliet lieks šķiet jancīgais skaņdarbs «Tittle Tattle at the Dinner Table», kas varētu iederēties kādā Nacionālā teātra komēdijizrādē. Ar visu «Pie dzintara jūras» motīvu vidusdaļā. Kristiana kolēģis Simons gan varētu iebilst, ka motīvs ņemts no vācu jūrnieku šlāgera «Fahr mich in die Ferne, mein blonder Matrose», kas zināms arī kā «Am Golf von Biskaya»…

Neskatoties uz dažām minētajām un apzinātajām sānslīdēm, albums padevies dzīvs un gana piesātināts, pat neskatoties uz minimālo intrumentu sastāvu. Šādi veikumi pierāda, ka džezs ir dzīva mūzika. Jo dzīvāka, jo labāk. Tajā vienmēr būs vieta brīvai improvizācijai, muzikālām anekdotēm un izsmalcinātai tehniskajai varēšanai. Ar interesi gaidīšu «Vol. 2», ja jau šis ir «Vol. 1».